Izlūgties sev Dieva prātu

Tagad ievēro, ka Tēvreizes trešajā lūgumā rakstīti vārdi “Tavs prāts” – tātad nevis tikai tas, kas ir labs, noderīgs un vērtīgs, bet gan viss Tavs prāts! Šis lūgums izriet no pilnīgas Dieva mīlestības tāda cilvēka sirdī, kas raugās vienīgi uz Tā Kunga labpatiku. Šeit ir vajadzīga tāda bērna sirds, kurai nav savas gribas. Tāda sirds vēlas tikai Tēva gribu, un tai nav nepieciešams pamatojums, kāpēc viss notiek tā vai citādi, jo bērns zina un pieņem Tēva labo prātu.

Tūkstošiem cilvēku mīl labas, cēlas, noderīgas, nepieciešamas lietas, tomēr tas vēl nav gluži tas pats, kas mīlēt Dieva gribu. Nepietiek arī ar to, ka mīlam to pašu, ko Dievs mīl, jo mums ir jāmīl pats Viņa prāts, lai kam tas pievērsts un ko tas vēlas. Dievs un Viņa labais prāts ir jāmīl arī tad, kad Viņa izvēle mums liekas smaga un kļūdaina, kā, piemēram, kad Ābrahāms saņēma pavēli upurēt savu apsolījuma dēlu, Īzāku. Ābrahāms nebija saņēmis nekādu izskaidrojumu, bet viņam tas bija jādara tikai Dieva gribas dēļ (1.Moz.22:1–11).

Trešais lūgums Tēvreizē māca ne tikai pieņemt šādu Dieva gribu, bet arī to mīlēt un izlūgties. Nekad neaizmirsīsim, ka lūgšana vienmēr ir sirds lieta, ne tikai prāta un gribas lieta. Lūgšana izriet no sirds ilgām un vēlmēm, bet visa cilvēciskā daba tam pretojas, mīl tikai savu prātu un grib būt brīva, tāpēc Dievs vēlas vecā Ādama nāvi un krustāsišanu. Taču tad rodas jautājums: kā cilvēkam iemantot sirdi, kas mīl Dievu tik ļoti, ka spēj šādi lūgt?

Tādu sirdi var iemantot tikai tad, ja cilvēks piedzimst no Dieva. Tas var notikt tikai pēc tam, kad dvēsele ir tikusi sava ļaunuma un Bauslības prasību izmocīta un kā pilnīgi necienīga saņēmusi nepelnīto Dieva žēlastību un laipnību. Tā dvēsele saņem šķīstīšanu Kristus asinīs un glābšanu Viņa mīlestībā. Tā Dievs izlej Savu mīlestību cilvēka sirdī un dievišķā labvēlība tam kļūst dārgāka par visu.

Tikai tad sirds pirmoreiz vaicā: “Brīnišķais Glābēj! Ko labu un tīkamu es Tavā labā varu darīt? Kā lai piepildu Tavu gribu?” Un cilvēks vairs nedomā, kas pašam labs vai ļauns, bet raizējas vienīgi par to, lai patiktu Debesu Tēvam. Pašu lielāko ļaunumu tas saskata savā sirdī un pilnīgi nopietni saka: “Kungs, lauz manu gribu, jo es pats to nespēju, tāpēc dari to Tu!” Tādējādi cilvēks patiesi izlūdzas sev Dieva prātu, jo lūdz pats pret sevi.

Tikai tad, kad, sava sirds ļaunuma izmocīts, es, no vienas puses, esmu apjautis Dieva lielo diženumu, ka Viņa griba ir augstāka par visu manu svētlaimi, un, no otras puses, esmu apjautis Viņa lielo mīlestību, es beidzot spēju saprast, ka viss ir atkarīgs tikai no Dieva labā prāta, kas man piešķir tādu sirdi, kura patiesi mīl Viņa gribu. Tas jāievēro ikvienam. Šī mācība atklāj mūsu sirds dziļāko būtību. Paturēsim prātā, ka lūgšana arvien ir mūsu rūpju, ilgu un domu izpausme. Tāpēc ne katrs spēj patiesi lūgt šo lūgumu.

Runa nav tikai par lielo pūli, kas dzīvo savās miesas kārībās. Arī kristietības ietvaros ir divu veidu cilvēki, kas nespēj no sirds lūgt šo lūgumu.

Pirmkārt, ir tādi, kas lūdz čakli un nopietni, jo visa viņu glābšanas cerība dziļākajā būtībā ir atkarīga no Dieva gribas pildīšanas. Viņi ir kalpones bērni, kuri ar smagu un nogurdinošu cīņu kāro iegūt žēlastību, izpildot Dieva gribu.

Otrkārt, ir tādi, kas ir apmierināti ar savu lūgšanu un darbiem. Viņi gūst tur prieku, paļāvību un mīlestību, tomēr tas viss balstās uz viņu personisko garīgumu un dievbijību. Viņi nekad ar Bauslību nav nomiruši Bauslībai (Gal.2:19), nav krituši kaunā, nav jutušies pazuduši, nolādēti un nav saņēmuši izlīgumu vienīgi Kristus darbos, lūgšanās un ciešanās. Arī viņi ir kalpones bērni, kas dara Dieva prātu tikai sevis paša dēļ, nevis Dieva un Kristus mīlestības dēļ. “Jo kalpones dēlam nebūs mantot kopā ar svabadās dēlu” (Gal.4:22–31).

Taču arī atsevišķi evaņģēliskie kristieši, kas diemžēl pašu Evaņģēliju ir vāji satvēruši, nespēj īsti lūgt šo lūgumu. Tie ir ļaudis, kas labprāt klausās un piedalās, tomēr viņu ticība arvien ir netraucēta un pašpietiekama, un viņiem pietrūkst svēta prāta, kas uzbrūk vecajam cilvēkam. Dieva prāts tiem nekļūst par dzīves normu un sirds lūgšanu objektu, un tie nekad neraizējas par Dieva gribu. Lūgums “Tavs prāts lai notiek” tiem ir bijis nebijis. Ja arī viņi iedziļinās šī lūguma vārdos, tad tikai ar prātu un bez sirds.

Arī tu, lasītāj, stāvi Dieva vaiga priekšā, kura acis uzlūko tavu sirdi, domas un īkstis. Kāda ir tava lūgšana Dieva priekšā? Tu pats labi zini, kādas ir tavas rūpes un nopūtas, vai tava sirds lūdz: “Dievs, rādi man Savu prātu un palīdzi piepildīt Tavu gribu!” Kur vien ir dzimušas šādas rūpes, tur nav šaubu, ka sirdī mājo Svētais Gars.