Izpirkšanas noslēpums
Zobens nozibsnīja naktī. Degošu lāpu gaisma spīdēja caur eļļas koku žuburainajiem zariem, mezdama uz zemes izkropļotas ēnas. Vispirms šī gaisma bija redzama simt mazākos atspīdumos no šķēpu smailēm un bruņu cepurēm un atspīdēja lielajās, vērīgajās acīs.
Tad šais acīs pazibēja spoži sārtā zobena asmens atspīdums un zobens kā uguns zibsnis pāršķēla nakts tumsu. Nākamajā mirklī zobena cirtiens bija ķēris kādu no tumsā ieskautajām sejām un tumša asiņu straume sāka plūst ievainotā vīra bārdā. Tas viss bija noticis, pilnīgi negaidot. Kareivji pārsteigumā par bruņotu pretestību nepaguva atvairīt cirtienu. Taču jau tūlīt viņu sejas pauda stingru apņēmību. Vienā mirklī viņu vairogi saslējās acu augstumā un sakļāvās kā mūris, kur spraugas tika atstātas vienīgi izvirzītajām šķēpu smailēm. Bija vajadzīgs tikai brīdis, lai vairogu rinda sakārtotos un izveidotu taisnu ierindu. Tad tikai uz mirkli šī ierinda nodrebēja, sakopojot spēkus uzbrukumam pret vīru, kurš bija cirtis ar zobenu.
Taču uzbrukuma nebija. Kaut kas bija noticis. Zobens, kas bija nozibsnījis tumsā, vairs netika pacelts cīņai. Tā vietā tika pacelta roka, kas to atvairīja. Šī brūnā un sastrādātā roka piederēja darba cilvēkam, bet vienlaikus tā bija arī ķēniņa roka. Šai cilvēku pūlī, kur visas rokas vai nu apņēmīgi tvērās pie šķēpu kātiem un vairogu siksnām, vai arī bailēs sažmiegtas trīcēja, bija kāda nesaistīta roka, brīva no sasprindzinājuma, droša kā bērna un pārliecinoša kā valdnieka roka.
Nu šī roka tika pacelta. Ar vienu pārliecinošu kustību tā lika zobenam bezspēcīgi nolaisties. Tad šī roka pieskārās asiņojošajam vaigam un asiņošana tūlīt apstājās.
Viss notika acumirklī. Tūlīt pēc tam vairogu mūris ar izvirzītiem šķēpiem pavērsās pret neapbruņoto vīru. Viss atrisinājās vienā acumirklī. Tumši augumi nozuda starp kokiem, citi pārslīdēja pāri mūrim un ienira nakts tumsā. Bet neapbruņotais vīrs bija vairogu ielenkts dārza vidū. Smagās, pieredzējušās kareivju rokas viņu satvēra un saslēdza važās. Tā tika atrisināts kārtējais cilvēciskais samezglojums. Kareivji izkārtojās ierindā, ar pašsaprotamu nevērību pārmeta savus vairogus pār plecu un gatavojās vest prom sagūstīto. Ar lāpām un kūjām bruņotais ļaužu bars, kas bija noelsies un atkāpies, redzot naktī zibošo zobenu, tagad jau bija pārņēmis leģionāru pausto pašpārliecinātību un pievienojās kolonnas galā, kas devās atpakaļ uz pilsētu.
Kas bija noticis?
Nemiera pilnajai Jeruzalemei tas bija tikai tāds nieks – aizdomīga indivīda naksnīga apcietināšana, turklāt bez asinsizliešanas. Un tomēr, tomēr. Tas bija notikums, kura nozīmība sniedzas daudz tālāk, līdz pašām pasaules beigām. Šis notikums īstenībā bija divu pasauļu satikšanās.
Brīdī, kad zobens nozibsnīja naktī, starp divām valstībām tika novilkta spilgti sarkana robežšķirtne. Tā ir robeža, kur beidzas bauslība ar savu taisnību un sākas dievišķā žēlastības valstība, kuras pamatā ir izpirkšanas noslēpums.
Šis notikums ar zibsnījošo zobenu Ģetzemanes dārzā ļoti dzīvi atklāj un parāda abas šīs valstības. Vispirms runāsim par bauslības jeb likuma valstību. To pārstāv trīs tēli, trīs dažādi cilvēku tipi. Un ikviens simbolizē to pašu labāko, ko vien likums un bauslība spēj sasniegt šai pasaulē.
Tur stāv romiešu leģionārs. Viņš ir karavīrs. Viņš ir nācis, lai iedibinātu kārtību, un pūlas to panākt, būdams gatavs atdot pat savu dzīvību. Viņš dzīvo ar augsti paceltu galvu, un ne bez iemesla, jo viņš pārstāv pašu dižāko valsti, kāda jebkad pastāvējusi šai pasaulē. Viņš pats ir kā viens no pamatakmeņiem, kas šo celtni uztur. Viņa līdzinieki, kas guļ kazarmās kaut kur nokaitētā sīriešu tuksnesī vai stāv sardzē uz cietokšņa mūriem pie Reinas, ar saviem vairogiem aiztur barbarus un dāvina šai sašķeltajai pasaulei romiešu miera svētību. Lai arī šai celtnei bija savas nepilnības,
tomēr Romas valsts uz dažiem īsiem gadsimtiem bija dāvājusi pasaulei to, pēc kā tā tik izmisīgi ilgojās – mieru un kārtību.
Tur stāv šis romiešu leģionārs, kas, pats nemaz neapzinādamies, pārstāv Dieva pārvaldi šīs pasaules likuma valstībā. Te viņš stāv, kalpodams kārtībai, ko Dievs iedibinājis ikvienā sabiedrībā, un kalpodams likumam, ko Dievs kopš radīšanas ir ierakstījis cilvēku sirdsapziņā. Šī likuma nosaukums ir: taisnība un kārtība, tiesa un atmaksa. Tā pamatprincips ir alga par labu darbu un sods par pārkāpumu. Tā mērķis ir kārtība virs zemes, miers tautu starpā, rūpes par nabadzīgajiem un drošība mazajiem. Tā galējais pārliecināšanas arguments ir zobens, kas uzticēts valdībai ļaundaru sodīšanai.
Leģionārs ir iespaidīgākais šīs taisnības, miera un kārtības valstības simbols. Vienlaikus viņš ir arī varas akluma un nespēka, korupcijas un izkropļojuma simbols. Jā, valdība ir Dieva iedibināta, likums ir labs, taisnība ir svēta, taču šajā grēka pasaulē likuma valstība nekad nav nekas vairāk kā vāja nojausma par to, kādai tai jābūt. Dažkārt tā kļūst pat par pilnīgu parodiju. Likuma vārdā tiek apcietināts pats Dieva Dēls!
Aiz šiem romiešu leģionāriem slēpjas vēl kāds cilvēks. Viņa seja ir bāla. Viņa gudrās acis pauž bailes. Viņa smalkās rokas nav radušas ne pie kā cita kā vien papirusa ruļļiem. Visa viņa pasaule ir vienīgi studiju vai padomnieku zālēs. Viņa ieroči ir rabīniskās gudrības noslīpētie argumenti.
Arī viņš pārstāv likuma jeb bauslības valstību. Visa viņa eksistence ir pamatota uz tiesu un taisnību. Viņš līdz galējai konsekvencei ir noslīpējis domu par Dieva stingro un atriebjošo taisnību. Tā ietekmē visu viņa dzīvi no darbadienas rīta līdz pat sabata saulrietam. Pret sevi viņš ir nelokāmi stingrs un nepielūdzami bargi spriež par „cilvēkiem, kas nepazīst bauslību” un tādēļ ir nolādēti. Visa viņa dzīve ir veltīta bauslībai, ne tikai tās nepilnīgajām izpausmēm sabiedrībā, bet arī tās dievišķajai atklāsmei Israēla Svētajos Rakstos.
Tur viņš stāv šai vakarā, jo ir noticis kas nedzirdēts, kas skāris arī viņa aprindas. Šai labi sakārtotajā dievišķās taisnības un atmaksas pasaulē pēkšņi ir ielauzies nemiera cēlājs, dumpinieks, kas apdraud dievišķo pasaules kārtību. Pirms Viņa to ir darījuši daudzi, bet tie tūdaļ tikuši nosodīti kā atkritēji, muitnieki un grēcinieki. Bet šis te staigā pravieša drānās un uzdrošinās runāt Dieva vārdā, ļaudis uz Viņu raugās ar cieņu un godina Viņu. Visu tiesu un taisnību Viņš ir apgriezis kājām gaisā. Viņš mājo muitnieku un netikļu vidū. Viņš uzmeklē tos, kas paši ir atšķīrušies no bauslībai paklausīgās jūdu sabiedrības un tāpēc tikuši visu dievbijīgo cilvēku nicināti. Viņš staigā apkārt kā grēcinieku draugs un pilnām rokām dāvina piedošanu tā, it kā taisnīgajam Dievam būtu īpaša mīlestība uz visu šo netaisnības perēkli, kas dzīvo Israēla vidū!
Te nu visa farizejiskā dedzība uz bauslības taisnību un paklausību ceļas kājās, lai protestētu. Te ir runa par morāles un visas tautas pastāvēšanu, jo šis viltus pravietis dara zīmes un brīnumus un tauta skrien Viņam pakaļ. Gaiss ir pārblīvēts ar Mesijas gaidīšanu, un dumpis var sākties jebkurā mirklī. Ir tikai viena izeja. Un farizeji ir pārliecināti par savas rīcības pareizību. Ir labāk, ja viens cilvēks mirst tautas dēļ, nevis visa tauta iet bojā. Tāpēc bija jāiesaista visa vara, kas bija tautas politisko un garīgo vadītāju rokās, un bija pienācis brīdis uzbrukumam. Tā nu ir sanācis, ka smalkie farizeji ar savām inteliģentajām sejām šovakar ir kopā ar raupjajiem leģionāriem.
Arī šeit mums atklājas bauslības jeb likuma valstība. Arī šeit tās veidols ir gana iespaidīgs. Nav godīgi farizejus attēlot kā mācītus un pārgudrus liekuļus. Ne tā par viņiem runā Bībele. Jaunā Derība nekad neapšauba, ka farizeji bija dedzības pilni uz Dievu un bauslību uztvēra tik nopietni, ka desmito tiesu maksāja pat no mētrām un dillēm. Viņu taisnība bieži vien bija ievērojama taisnība, kas cieši sekoja bauslībai, un daudzi no viņiem varēja sacīt par sevi to pašu, ko bija sacījis Pāvils, atcerēdamies laiku pie Gamaliēla kājām: nevainojams vīrs.
Tieši taisnība bija viņu nelaime. Jo savas taisnības dēļ farizeji pārlieku bija pacēluši sevi pāri parastiem cilvēkiem un taisnība bija viņu lepnuma un goda kronis. Tā kļuva par paštaisnību, ko viņi apzināti uzturēja un greizsirdīgi sargāja. Tieši tādēļ viņi nepacieta, ka kāds ar mazākiem nosacījumiem varētu kļūt pa Dieva bērnu un Dieva valstības mielasta viesi. Tāda ir likuma valstība. Tās pamatprincips ir taisnība un atmaksa, alga un sods. Žēlastība un nepelnītas dāvanas nekad tā īsti neiederēsies likuma valstībā. Tā nebija nekāda nejaušība, ka farizeji sita krustā Kristu.
Un pulkā, kas bija ielencis Kristu, tai vakarā stāvēja vēl viens likuma valstības pārstāvis. Tas bija cilvēks, kas bija nesis zobenu, kas nozibsnīja nakts tumsā.
Viņš bija sastapis savu likteni kādā pavasara dienā Ģetzemanes ezera krastā, kad neparastais Skolotājs bija nācis un ar Savu drošo, pārliecinošo balsi aicinājis viņu sekot un kļūt par Viņa mācekli. Kopš tā laika viņa liktenis bija saistīts ar Skolotāju no Nācaretes. Diezgan reti viņš saprata Skolotāju pilnībā. Taču Pēteris allaž Viņu apbrīnoja. Viņa darbi ar lielu autoritāti pauda spēku un labestību, Viņa mācība bija spēka un varenības pilna, no Viņa izstieptās rokas pat nāvei bija jābēg. Pēteris sāka nojaust ko brīnumainu: tuvojās jauna valstība, cita pasaule, kas ienākusi Galilejas ikdienā. Viņš saprata, ka te runā un rīkojas pats Dievs, un kādu dienu viņš uzdrošinājās sacīt liktenīgos vārdus: „Tu esi Mesija, dzīvā Dieva Dēls.”
No šīs dienas viņa sirds, viņa nākotne, viņa mūžīgā labklājība bija kļuvusi nesaraujami saistīta ar šo vīru. Skolotājs bija devies uz Jeruzalemi, un Pēteris nojauta, ap ko lieta grozās. Ikvienam bija redzams, ka farizeju pretestība bija kļuvusi spēcīgāka un viņi noskaņoja tautu pret tās Mesiju. No Jeruzalemes lejup pūta auksts naida un apmelojumu pretvējš. Tur augšā bija ienaidnieka cietoksnis, kur bija sapulcējušies visi, kas centās aizkavēt Skolotāja darbību. Nu Viņš devās augšup, tieši uz turieni.
Pēteris nojauta, ka bija pienācis laiks izšķirīgajai cīņai. Ne jau bez bailēm Pēteris un pārējie sekoja Viņam šai ceļā. Taču viņš bija pieņēmis lēmumu un nu stingri turējās pie savas ticības apliecības. Viņš bija gatavs, ja nepieciešams, ziedot savu dzīvību. Ikviens varēja nojaust, ka cīņa būs smaga. Bet Pēteris zināja, ka Skolotājs beigu beigās gūs uzvaru. Izrēķināšanās ar ļaunajiem spēkiem būs briesmīga. Bet, lai būtu kā būdams, viņš bija pārliecināts, ka Skolotājs nekad nepievils.
Pēteris juta izšķirošo brīžu tuvumu. Viņš pazina farizeju intrigas, kas bija kā cilpa, kas dienu no dienas savilkās aizvien ciešāk. Viņš pazina ienaidu un pretestību, kas bija kā šķērsmūris Tempļa laukumā. Viņš pamanīja, kā tauta, kas reiz mesiāniskā priekā bija sveikusi Skolotāja ierašanos Jeruzalemē, sāka šaubīties un pārgāja pretinieku pusē. Viņš vienīgi nespēja līdz galam saprast savu Skolotāju, jo Viņš negrasījās aizstāvēties… Pēteris rīkojās uz savu roku, cik labi spēdams. Viņš bija sagādājis zobenu, to klusēdams trinis un spodrinājis, un šai naktī viņš to nesa līdzi, paslēptu zem sava apģērba.
Pienāca konflikta brīdis. Ienaidnieks uzbruka. Lāpas mirdzēja pie dārza vārtiem, kareivji lielā pulkā nāca iekšā, un ieradās arī nodevējs ar savu derdzīgo skūpstu, bet Skolotājs tur stāvēja neapbruņots. Viņa ķēnišķā augstība, Viņa neaptveramā vara pār cilvēku dvēselēm nebija zudusi arī šajā brīdī. Uzbrucēji atkāpās, lempīgi un apjukuši. Daži no viņiem krita pie zemes.
Pēteris bija cieši satvēris zobena rokturi. Viņa sirds satraukumā sitās kā negudra. Bet taisnība paliek taisnība! Te stāv Tā Kunga svaidītais, vienīgais labais virs zemes, cēls un šķīsts, bet tur ņudzēja visas pasaules nekrietnība, lai paceltu savu roku pret Viņu, – romiešu leģiona kalpi, farizeju rokaspuiši un pats nodevējs, kurš kopā ar Viņa pulku bija staigājis pāri Galilejas kalnam un piedalījies pat pie Svētā Vakarēdiena galda. Šeit Dievam ir jāiejaucas! Šeit ļaunums ir jāsatriec. Ja Skolotājs klusē, tad akmeņiem ir jākliedz. Un māceklim ir jāiesaistās sava Kunga lietā un jāpaceļ taisnības zobens.
Un viņš to pacēla. Šis zobena cirtiens simbolizē pašu virsotni, bauslības lepnās celtnes visaugstāko smaili, kādu vien cilvēks spēj uzsliet paklausībā savam Kungam. Augstāk šai bauslības ceļā cilvēks vairs nespēj sniegties, kā spēja šis galiliešu zvejnieks, kas bija iededzies taisnības liesmās un gatavs upurēt visu, un tajā pašā mirklī drīzāk krist no pretinieka pārspēka, nekā ļaut, lai taisnība un patiesība tiek samīta dubļos. Ikvienam no mums būtu iemesls apskaust šo vīru no vienkāršās tautas, kas bija veltījis visu savu godīgo sirdi Dievam un vēlējās līdz pat nāvei kalpot Viņa lietai, bez viltus un zemteksta, un kurš turklāt mīlēja savu Kungu un Skolotāju ar visu savas sirds neviltoto mīlestību.
Un tomēr Pēteris vēl joprojām ar abām kājām stāvēja likuma valstībā. Viņš bija godprātīgi centies izpildīt sava Skolotāja mācību un gaidīja par to taisnīgu atmaksu. Taču pamazām Pēterim bija kļuvis arvien grūtāk saprast Viņa prasības. Tās bija tik galvu reibinoši augstas, ka galu galā viņam bija jājautā: „Kurš tad var tikt izglābts?” Tik nesasniedzamas tās bija. Šīs prasības allaž sniedzās pāri vecajai izpratnei. Ir jāpiedod septiņdesmit reiz septiņas reizes, un arī tad cilvēks nav nekas cits kā necienīgs kalps. Jautāts par to, kurš būs lielākais debesu valstībā, Skolotājs norādīja uz mazo nabaga skrandaino ielas bērnu. Bet, kaut arī Viņa prasības bija neparasti lielas, Pēteris domāja tās izpildīt līdz galam, vai tur lūst vai plīst.
Gluži kā Pēteris uzlūkoja savu dzīvi no likuma un bauslības perspektīvas, tāpat viņš uzlūkoja arī savus pretiniekus. Viņam bija skaidrs, ka taisnība paliek taisnība un pretiniekiem jāsaņem sods. Tādēļ viņš pacēla zobenu un cirta.
Tieši šis zobena cirtiens bija pirmā reize, kad viņš visā nopietnībā tika nostādīts izpirkšanas noslēpuma priekšā. Šeit Skolotājs, spriežot pēc mācekļu pieredzes un taisnības izpratnes, rīkojās prātam neaptverami un pilnīgi neloģiski. Un pēkšņi viņi stāvēja pie robežas, kur likums beidzas un iesākas jauna valstība – žēlastības valstība.
Tai acumirklī Pēteris vēl neko nesaprata. Viņš pārrāpās pāri akmens mūrim, ieskrēja tumsā un lielā satraukumā apstājās. Tagad, tumsā un vientulībā, viņš pirmo reizi aptvēra, ka bija izdarījis to, ko svinīgi solījās nekad nedarīt: viņš bija pievīlis savu Skolotāju un pametis Viņu.
Kā tas bija gadījies? Viņš taču tik cieši apņēmās iet kopā ar Viņu pat nāvē. Tomēr toreiz Ģetzemanē viņu pārņēma liels nogurums. Tas viss bija tik neaptverami. Skolotājs bija cīnījies baiļu un moku pilnu cīņu, bet
Pēteris nekādi nespēja tur būt līdzdalīgs. Tas viss bija kā nospiedoša tumsa un neatrisināta mīkla. Viņš visu bija nogulējis. Kad beidzot viņš pamodās, miegains un nepārliecināts, kareivji jau bija ieradušies. Un tālāk viss gāja savu gaitu. Pēteris bija nodevis un pievīlis.
Bet viņš taču nevēlējās pievilt! Viņš taču stingri bija nolēmis un ar visu savu dedzīgo sirdi apņēmies, ka būs uzticīgs savam Kungam. Kad Skolotājs šķita apšaubām viņa solījumus, viņš ar divkāršu apņēmību zvērēja savu uzticību.
Romiešu sardzes smago soļu skaņas atbalsojās tālumā starp dārza mūriem, un lāpu gaismas atspīdums bija redzams jau tālāk ielejā. Pēteris atskārta savu apņemšanos. Viņš sāka tiem sekot. Viņš nevēlējās pamest savu Skolotāju.
Viņš nonāca pie augstā priestera nama vārtiem. Vai viņš uzdrīkstēsies iet viņiem līdzi? Te ir ienaidnieka galvenā mītne, un te var izšķirties dzīvība un nāve. Bet, kad Jānis iznāca un māja, aicinādams Pēteri iekšā, viņš saņēmās un sakopoja gribasspēku, kas tam vēl bija atlicis. Viņš negribēja pievilt.
Un tomēr viņš pievīla. Ļoti iespējams, ka vēlāk par to stāstīja pats Pēteris, jo kurš gan cits varētu pavēstīt to, kas notika augstā priestera nama pagalmā? Tas ir neticami pazemojošs stāsts par uzticama mācekļa absolūtu neuzticību. Tas ir stāsts par to, kā sagrūst pilnīgi viss, ko cilvēks spējis sasniegt ar savu apņēmību un gribasspēku.
Taču, par spīti visam, tas ir arī dziļi celsmīgs notikums. Jo šeit, kur cilvēciskā apņēmība, uzticība un paklausība neiztur pārbaudījumu, ir atkal sastopams noslēpums, ko Dievs licis šai pasaulē, kurā nekas nav pilnīgs un nevainojams, pat neviens no Dieva uzticamākajiem svētajiem un padevīgākajiem kalpiem.
Pēteris bijis liedzies trešo reizi. Viņš bija zvērējis un sacījis, ka nekad nav pazinis šo vīru, kuram bija solījis būt uzticīgs uz mūžīgiem laikiem. Viņš bija kļuvis par nodevēju, jā, arī viņš.
Tajā brīdī Jēzus pagriezās un uzlūkoja viņu.
Viņa skatienā nebija nekā tāda, kas liktu Pēterim salūzt. Tajā nebija nekāda ļauna prieka, nekā tāda, kas sacītu: nu redzi, vai tad Es tev neteicu! Tas bija dziļš pārmetums un bezgalīgas rūpes par mīļotā mācekļa neuzticību, kas notiesāja Pēteri tik smagi, ka viņš aizmirsa visu pārējo, aizmirsa cilvēkus sev apkārt, aizmirsa visas briesmas un naidu un, aizklājis seju ar rokām, gāja prom un gauži raudāja.
Tomēr Skolotāja skatienā bija kas cits un kas vairāk par pārmetumu. Tā bija mīlestība, kas bija augstāka par visu prātu un saprašanu. Tas bija kas tāds, kas Pēterim sacīja, ka pat tagad, kad viņš bija nožēlojams un nicināms, kad viņš bija gļēvs, nelietīgs un nepatiess un pelnījis mūžīgu izraidīšanu no valstības, viņš tomēr – pretēji katrai loģikai – ir mīlēts, mīlēts bez nosacījumiem un bez robežām. Skolotājs, kuru viņš nodeva, viņu mīl tik ļoti, ka viņa bezgalīgajai nelietībai ir jāizgaist šīs neierobežotās mīlestības priekšā.
Šeit sabruka viss, kas iepriekš bija Pētera dzīves pamatā. Viņa dzīvē un esamībā bija ienācis kas pilnīgi jauns, kam bija jākļūst par viņa dzīves pamatu nākotnē. Uz šīm drupām Dievs cēla kaut ko pavisam jaunu, citādu un pilnīgi nepelnītu. Attiecības ar Skolotāju Pēteris bija balstījis uz savu lēmumu, savu paklausību, savu gribu un savu uzticību. To visu viņš nespēja izpildīt. Tiktāl, cik tas bija atkarīgs no viņa paša, viņš bija uz mūžību izslēgts no Dieva valstības, no jebkurām iespējām un pretenzijām tikt uzskatītam par mācekli. Reiz viņš bija nolēmis paklausīt savam Skolotājam visās lietās. No visas sirds viņš pakļāvās bauslībai un galu galā nonāca strupceļā. Pēc bauslības un likuma viņš nebija pelnījis neko citu kā tikai sodu.
Bet tieši šeit viņš sastapa jauno valstību, kuras pamats ir izpirkšana un žēlastība. Viņš nebija sapratis, kāpēc Skolotājs netaisījās aizstāvēties. Viņš nespēja saprast, kāpēc netiek īstenota taisnība. Viņš to vēl nesaprata arī tad, kad devās prom no augstā priestera pagalma. Bet tuvākajās dienās viņš to sāka nojaust. Un, kad pēc dažām nedēļām viņš pats sāka sludināt tautai, viņš jau skaidri izprata šo neaptveramo un prātam nesaprotamo, ko Dievs bija darījis: izpirkšanas noslēpumu.
Viņš zināja, ka Kristus nāve bija Dieva atbilde uz pasaules atkrišanu un dumpi. Viņš beidzot saprata, kāpēc Skolotājs ceļā uz Jeruzalemi tik daudz runāja par ciešanām. Viņš devās augšup uz svēto pilsētu, lai noslēgtu rēķinus ar grēciniekiem pavisam citādā veidā, nekā apustuļi bija domājuši. Skaidrs, ka Viņam bija pamats tiesāt un sodīt. Patiesi, varētu pat domāt, ka Dievam nebija citas iespējas, kā tiesāt un sodīt. Ļaunums taču centās iznīcināt pašu Dieva Dēlu, apklusināt Dieva balsi pasaulē, nocirst Dieva izstiepto roku, kas sniedz mieru un piedošanu. Šķiet, ka nav citas loģiskas atbildes uz šādu galēju sirdscietību un ļaunumu, kas Dieva mīlestību sauc par Belcebula darbu, kā tiesāt un sodīt. Tomēr nu Pēteris saprata, ka Dievs visu laiku bija raudzījies uz Savu atkritušo tautu un dumpīgajiem cilvēkiem ar to pašu neparasto mīlestību, ko viņš redzēja tai skatienā, ar kuru Skolotājs uzlūkoja Savu atkritušo mācekli. Viņš saprata, ka taisnīgā tiesa neapstātos pie farizejiem, augstajiem priesteriem un visiem Pilāta piekritējiem, bet ar to pašu bardzību būtu jānotiesā arī gļēvais un neuzticamais mācekļu pulks. Bet Dievs negribēja tiesāt – nevienu no viņiem visiem.
Kas tad Dievam būtu jādara? Vai visi pasaules grēcinieki būtu jāpasludina par Viņa bērniem un jāaicina Viņa valstībā? Tikpat labi Viņš varētu pieņemt velnu par līdzstrādnieku! Taču Dievs neatceļ spriedumu un lāstu pār grēku. Viņš nesauc melnu par baltu. Skolotāja mīlestība nav tāda, kas ignorē vai attaisno kaut ko no Pētera grēkiem. Tikpat klaji un neglīti, kādi bija viņa grēki Dieva priekšā, tikpat klaji tie vēl šodien ir lasāmi evaņģēlijos. Par vainu mīkstinošiem apstākļiem šeit nevar būt ne runas. Dievs neatceļ bauslību, Viņš nesauc kaunu par godu un melus par patiesību, lai tikai izglābtu cilvēkus. Jo tādā gadījumā tā nebūtu nekāda pestīšana. Un tas tikai nozīmētu, ka Dievs ir kapitulējis grēka priekšā.
Bet kas tad Dievam jādara? Kā lai vienlaikus notiesā grēku un parāda Savu neizdibināmo mīlestību uz visiem Saviem grēcīgajiem cilvēkbērniem?
Dievs deva Savu vienpiedzimušo Dēlu. Tā ir vienkārša Bībeles atbilde uz neatrisināmu problēmu. Tā ir atbilde, ko Dieva mīlestība ir devusi pasaules ļaunumam. Dievs uzcēla jaunu valstību, kurai nav nekāda sakara ar bauslības jeb likuma valstību. Likuma valstības galvenie principi bija taisnība un atmaksa, alga un sods. Žēlastības valstībā galvenais ir mīlestība, kas mīl pat tad, kad tiek nicināta, kas ir uzticīga pat tad, kad tiek pievilta, kas nes citu nastas un cieš citu vietā. Tieši tādēļ Kristus atturēja Sava mācekļa zobenu Ģetzemanē. Te vairs nebija jautājums par atmaksu, bet par izpirkšanu. Te vairs nebija jāapliecina taisnības cīņa šai ļaunajā pasaulē, bet gan – jāglābj no ļaunuma. Tādēļ tiesneša priekšā Kristus neteica ne vārda Savai aizstāvībai. Ne jau Viņam bija nepieciešama aizstāvība. Tur Viņš stāvēja un ļāva Sevi tiesāt, lai viņiem pašiem būtu aizstāvis, izpirkšanas maksa, pēdējā fantastiskā iespēja, lai, par spīti visam, viņus neskartu pelnītais sods par pārkāpumiem. Tāpēc Viņam Savā cīņā bija jāpiedzīvo pilnīga pamestība un vientulība. Visam bija jābūt atkarīgam no Viņa. Mums pašiem nav nekādas līdzdalības vai nopelnu šajā izpirkšanas darbā kā vien mūsu ļaundarības, nepatiesās liecības, nelikumības, pletņu sitieni un zaimi. Viss, kam vien ir kāda nozīme, nāca no Viņa. Tas visā pilnībā bija Dieva darbs pasaules grēku izpirkšanai.
Tādēļ šis darbs patiešām ir pilnīgs un pabeigts. Visa tā vidū, ko mēs spējam sasniegt un kas ir tikai druskas, krāmi un nieki, ir radies kāds gluži pilnīgs, šķīsts un svēts darbs. Un šis darbs ir paveikts mūsu labā. Vissvarīgākais, ko Pēteris saprata, kad pēc visām pūlēm bija nonācis strupceļā, bija tas, ka viņa Skolotājs gāja nāvē ne tikai par sliktajiem cilvēkiem. Viņa nestā nasta Golgatas ceļā bija ne tikai farizeju un nekrietnās tautas ļaunums, tik pat lielā mērā Viņš nesa arī Savu mācekļu nodevību. Arī viņi bija ietverti žēlastībā, kurā Dieva Dēls nesa pasaules ļaunumu, lai glābtu visus pasaules ļaundarus. Skolotājs mira arī par Saviem mācekļiem. Ja reiz viņi bija grēcinieki gluži kā pārējie, tad arī viņi tika ietverti žēlastībā tāpat kā pārējie.
Galīgo pierādījumu par Kristus upurnāvi Pēteris guva no augšāmcelšanās. Mīkla atrisinājās. Te atklājās, ka Dievs ir izcīnījis uzvaru, upurēdams Savu Dēlu. Taču Dieva balss nebija apklusināta, izstieptā roka nebija nocirsta, gaisma nebija izdzēsta. Gluži otrādi: nu gaisma bija iedegta uz visiem laikiem un dota visām tautām. Te Pēteris guva skaidru apliecinājumu tam, ka viņš pats ir apžēlots un pieņemts jaunajā žēlastības valstībā: pie viņa nāca pats Pestītājs. Pēteris varēja sākt visu no jauna, uz pilnīgi jauniem pamatiem. Iepriekš viņš dzīvoja, paļaudamies pats uz savu uzticību un paklausību, bet tagad viņš sāka dzīvot, paļaudamies uz Pestītāja uzticību. Uz mūžīgiem laikiem viņš bija iemācījies, ka nevis viņš ir izvēlējies Skolotāju, bet Skolotājs ir izvēlējies viņu.
Līdz pat šim brīdim žēlastības un likuma valstību vienu no otras šķir robeža, kas kā uguns josla iet cauri šai pasaulei. Likuma valstība pastāv joprojām un pastāvēs tik ilgi, kamēr vien eksistēs šī pasaule. Kā taisnības valstība tā pastāv arī to vidū, kas neapliecina Kristus vārdu, lai aizstāvētu mieru, kārtību, godīgumu, drošu darbu un mājas mieru. Likumam vēl joprojām piemīt spēja radīt mieru un kārtību virs zemes, taču vēl arvien tā tiek ļaunu cilvēku samaitāta un izkropļota.
Likuma valstība pastāv arī ticības pasaulē. Likums Dieva spēkā vēl aizvien spēcīgi un prasīgi māca cilvēkam par laba un ļauna izšķiršanu, un neviens nespēj pretoties un izvairīties no likuma pasludinātās vainas un soda. Likums vēl joprojām piešķir tā darītājam dzīves raksturu un stingrību, kas bez likuma nav iespējams. Bet likums vēl aizvien tā darītāju ved uz vienu no diviem mērķiem, kurus mēs varējām vērot farizeju un mācekļu tēlos. Jo bauslība jeb likums arī šodien vada cilvēku vai nu uz pašapmierinātību un paštaisnību, vai arī uz neizdošanos, vainu un iztukšotību.
Līdz pat šai dienai farizejisms ir ļoti spēcīgs un ietekmīgs. Šodien farizejisms vairumā gadījumu apliecina Kristus vārdu un ticību Viņam. Bet īstenībā, tāpat kā iepriekš, tas paļaujas uz bauslību un saviem darbiem, lai kā tos arī nosauktu – par grēknožēlu, uzvaru pār grēku, pilnīgu nodošanos, jaunu dzīvi, pasaules pamešanu vai ko citu. Pēc savas būtības tas ir tas pats, kas farizeju uzticīgā un pašaizliedzīgā bauslības pildīšana. Dabiski, ka Dievam tiek dots gods. Dabiski, ka tiek sacīts, ka tas ir darīts vienīgi Viņa spēkā. To apgalvoja arī farizeji. Tieši tā ir farizejismam visraksturīgākā iezīme: Dievs un Viņa spēks tiek uzskatīts par līdzekli bauslības prasību pildīšanai. Mūsdienās farizejisms būtībā ir tikpat naidīgs pret Evaņģēliju, kā tas bija agrāk. Tas netic nepelnītai žēlastībai, bet gan godīgi nopelnītai žēlastībai (kas nav nekāda žēlastība!). Farizejisms kļūst rūgts un dusmīgs, kad Kristus vārdā žēlastība tiek dāvināta par brīvu un bez nopelna. Farizejs sīksti turas pie tā, ka ir labāks par citiem, un, kad jāparāda atšķirība starp sevi un citiem, tas allaž norāda uz savu taisnību, pieredzi, uzvedību, askētismu vai sajūtām.
Tas ir bauslības dziļākais lāsts, ka tā padara cilvēku paštaisnu. Taču pēc Dieva prāta tā tam nav jābūt. Kad Kristus aicināja cilvēkus sekot Viņam un sacīja: „Turiet baušļus,” tad Viņš vēlējās, lai baušļi aizvestu cilvēkus pie robežas, kur tiem skaidri atklātos viņu grēcīgums un nespēks. Pestītājs nebaidījās no Savu mācekļu neveiksmēm. Viņš zināja, ka tās nāks, un ļauj tām nākt. Tai naktī, kad Viņš tapa nodots, Viņš ļoti labi apzinājās, ka visi Viņu nodos. Arī pats Viņš mācekļus brīdināja. Tomēr Viņš necentās par katru cenu viņus glābt no šī pazemojuma. Viņš nebruņoja viņus ar jaunu apņēmību un jauniem uzticības solījumiem. Bet Viņš deva tiem pēdējo Savas mīlestības apliecinājumu un aicināja visu potenciālo nodevēju un neuzticīgo pulku pie Sava Vakarēdiena galda.
Pestītājs to visu var darīt, jo zina, ka bauslībai jeb likumam ir jāpadara savs darbs un cilvēkam jānonāk pie robežas, kur bauslība to nogalina. Pirms cilvēks ir sasniedzis šo robežu, Kristus nevar dot tam visu. Cilvēks ir pārāk dedzīgs, pats gribēdams darboties, apliecināt sevi, tiesāt citus un apzvērēt savu uzticamību. Viņam ir jānonāk pie robežas, kur viņš mācītos, ka ir kaut kas tāds, ko bauslība un likums nespēj.
Likums nespēj nevienu padarīt par kristīgu cilvēku. Likums var izveidot labu pilsoni vai pašaizliedzīgu farizeju, taču ne kristīgu cilvēku. Te nav nekādu izņēmumu. Tas attiecas uz bauslību un likumu visās tā formās, ceremoniāllikumu, morāllikumu, Mozus baušļiem, Kalna sprediķi. Jā, tas attiecas uz likumu pat viscēlākajā tā formā, kas ir paša Jēzus priekšzīme. Neviens nekļūst par kristieti, vadīdamies pēc Jēzus priekšzīmes. Kas to ir mēģinājis, saprot to ļoti labi. Kāds varbūt iedomājas, ka ir kļuvis līdzīgs Kristum. Taču apkārtējiem par to būs cits viedoklis.
Svētie Raksti saka, ka bauslība rada grēkatziņu un Dieva dusmu spriedumu. Vienā vai otrā veidā bauslība vada cilvēku uz visu paša cerību un ambīciju sabrukumu. Tās kulminācija var būt pavisam smaga krīze, kā tas bija Pēterim. Tā var iedarboties arī lēni un mokoši, kā izmisuma pilna apjausma par to, ka sirds dziļākā būtība ir palikusi nemainīga, neņemot vērā cerētos un gūtos uzlabojumus. Lai kā arī notiktu bauslības iedarbība: Jēzus redz, kā tā nāk, un ļauj tai nākt. Šo krīzi Viņš nevēlas aizkavēt. Viņš vēlas darīt kaut ko pavisam citu, kaut ko gluži JAUNU.
Jo, ko bauslība nespēja, to darīja Dievs. Viņš to nedarīja, sniegdams cilvēkiem jaunu spēku piepildīt bauslību. Bet Viņš sūtīja Savu Dēlu, lai izpirktu visus pasaules grēkus ar Savu mūžīgi spēcīgo upuri. Līdz ar to pie Dieva ved kāds pilnīgi jauns ceļš. Nu bauslībai un likumam vairs nepieder pēdējais vārds. Kad bauslība ir izteikusi savu spriedumu, Dievam ir sakāms vēl kāds svarīgāks vārds. Ikvienam, kas šai pasaulē kļūst par kristieti, iet gluži tāpat, kā gāja Pēterim. Galējā grēka izmisumā, kad vaina cilvēku jau teju iedzen postā, viņš atklāj, ka ir Kāds, kas nes viņa nastu un cieš viņa vietā. Viņš atrod Kādu, kas bezdievīgo dara taisnu, kas ir uzticīgs pret neuzticīgo un kas galu galā ar Savām paša asinīm izpērk un atbrīvo pazudušo. Tas ir izpirkšanas noslēpums.
Pāvils saka: „Jo bauslības gals ir Kristus, kurā iegūst taisnību ikviens, kas tic.”
„Bet neatkarīgi no bauslības atklājusies Dieva taisnība.. Šī Dieva taisnība dota ticībā uz Jēzu Kristu visiem, kas tic. Jo tur nav nekādas starpības; jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. Bet Dievs Savā ēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū. Viņu Dievs tiem, kas tic, nolicis par grēka izpircēju Viņa asinīs.”
Visi grēcinieki, visi nosodīti, visi mīlēti, visi taisnoti… Tas ir izpirkšanas noslēpums.
Ieskaties