Izšķirošais spriedums nav pasludināts

Par Dieva iepriekšzināšanu un no tās izrietošo žēlastības izredzēšanu apustulis Pāvils Vēstulē romiešiem (8:28-30) raksta tā: “Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti. Jo, kurus Viņš sākumā nozīmējis, tos Viņš nolēmis darīt līdzīgus Sava Dēla tēlam, lai Viņš būtu pirmdzimtais daudzu brāļu starpā. Bet, kurus Viņš iepriekš nolēmis atpestīt, tos Viņš arī aicinājis; un, kurus Viņš aicinājis, tos Viņš arī taisnojis; bet, kurus Viņš taisnojis, tos Viņš arī pagodinājis.”

Vispirms mums jāsaprot aplamā mācība, ka Dievs — neņemot vērā cilvēka stāvokli — noteiktus cilvēkus ir izredzējis glābšanai un citus pazušanai. Mēs jau iepriekš esam konstatējuši, ka Svētajos Rakstos ir gana daudz liecību, ka Dievs negrib neviena grēcinieka nāvi, bet lai tas atgriežas un dzīvo, jo Viņš Savā mūžīgajā lēmumā ir noteicis, ka cilvēkam kā brīvai radībai ir jāiztur pārbaude un jāizvēlas starp dzīvību un nāvi.

Ādama grēkākrišanā cilvēks pazaudēja brīvību, ar ko tas pēc savas labpatikas spēja pildīt Bauslību un vairīties no grēka. Diemžēl pēc šīs krišanas cilvēks ir kļuvis miesīgs un pārdots grēka verdzībā. Turpretī tagad cilvēkam ir dota iespēja izturēt pārbaudi pie jaunā “pārbaudes koka” — Kristus, piedzīvojot Svētā Gara aicinājumu uz žēlastības kāzām.

Bet, kad Kristus aicināja: “Nāciet, jo viss ir sagatavots!”, ielūgtie nenāca, bet devās prom — viens uz savu tīrumu, otrs uz savu veikalu utt., tāpēc pār viņiem nāca spriedums: “..neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu” (Lk.14:24). Tā mūsu laipnais Glābējs un Aizlūdzējs ir velti meklējis augļus pie koka, par kuru sacīts: “..kungs, atstāj to vēl šo gadu, kamēr es to aprakšu un apmēslošu! Varbūt tas turpmāk nesīs augļus. Bet, ja ne, tad tu vari nocirst” (Lk.13:8-9).

No šiem Kristus vārdiem var noprast, ka tik ilgi, kamēr koks tiek mēslots un aprušināts, izšķirošais spriedums nav pasludināts, jo ar mēslošanu un rušināšanu cilvēks joprojām saņem pašam iepriekš nepiemītošu spēju izvēlēties dzīvību vai nāvi, kas izšķir viņa mūžīgo likteni.

Apustulis apgalvo, ka Dievs Savā mūžīgajā viszināšanā jau iepriekš tos pazīst un zina un saskaņā ar šo visu zināšanu Viņš jau no mūžības ir nolēmis tos darīt līdzīgus Sava Dēla tēlam, kas atklāj mums zināmu žēlastības kārtību, proti, ka tie, kas ir nolemti mūžīgai dzīvei, ir arī aicināti, taisnoti un beigu beigās tiks pagodināti. Kāds mūžīgs mierinājums un iepriecinājums!

Ko Dievs ir izredzējis un zinājis, ka viņi pieņems žēlastību un paklausīs Evaņģēlijam, tiem Viņš jau no mūžības ir lēmis kļūt par Viņa valstības mantiniekiem ar nesatricināmu izredzēšanu. Viņš tos neizlaidīs no Savas rokas un nekad neaizmirsīs bet noteikti aicinās un vedīs uz Savu brīnišķīgo valstību. Tie nekad nepazudīs un tos nekas nešķirs no Kristus mīlestības, ne nāve, ne dzīvība, ne izbailes, ne ciešanas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne augstumi, ne dziļumi — neviena radīta lieta mūs nešķirs no Dieva mīlestības, kas atklājusies Jēzū Kristū, mūsu Kungā (Rom.8:3). Tā apustulis pasludina šo izredzēšanu.