Izšķiršana un izšķiršanās

XX gadsimta japāņu luterāņu teologs Kazoh Kitamori raksta:

Kas ir iespējams bez Kristus, tas – precīzi izsakoties – vairs nav kristīgs.

Tā tiek skaidri nosaukta robeža starp nekristīgo un antikristīgo, vienā pusē, un Kristu un kristiešiem – otrā. Katrā ziņā dzīves laikā mēs, kristieši, paši pie sevis un savās draudzēs redzam, cik viegli šī robeža izzūd un paliek nepamanīta. Tad mēs vairs neatzīstam, ka Dievs dara Savus darbus. Dieva vārds grib atdarīt mūsu acis, lai mēs to saskatītu, un tāds ir ieguvums, ko mums vajadzētu saņemt no turpmākajām pārdomām, kuras šeit sniegsim kopsavilkuma veidā.

Tas, ka draudzē rodas herēzes un shizmas, proti, šķelšanās un konflikti, kā apustulis Pāvils raksta, ir nepieciešams, “lai taptu redzami jūsu starpā ticībā rūdītie” (1.Kor.11:19). Saskaņā ar Dieva vārdu, tās ir norises, kuras nekādā ziņā nav aplūkojamas, nedz pārvaramas, tikai raugoties no morālā, baznīcas politikas vai juridiskā viedokļa, – tādā nozīmē, ka mierīga kopdzīve un celsmīgs kopdarbs ir cilvēku vajadzība un praktiska nepieciešamība. Ja sekojam Dieva vārdam, tad šādos konfliktos drīzāk iezīmējas galīgais Dieva tiesas spriedums. Cīņa starp patieso un viltus baznīcu notiek ne tikai starp atsevišķām konfesijām, bet arī katrā atsevišķā baznīcā un draudzē. Tā ir baznīcas pazīšanas zīme, gluži kā kristīga cilvēka dzīvei pieder cīņa starp viņa veco un jauno cilvēku, starp grēka miesu un Dieva Garu (Rom.7). Ne no vienas šādas cīņas, ne otras – mēs nevaram un arī nedrīkstam izvairīties.

Tādēļ Kungs Kristus brīdina Savu draudzi:

“Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem?” (Mt.7:15-16)

Un tieši tāpat Kungs brīdina arī no maldu mācītājiem:

“Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji!” (Mt.7:21–23).

Pēc visa tā, kas līdz šim parādīts, varam skaidri nosaukt punktus, kuri iezīmējas šajās izšķiršanas norisēs.

1.  Kristus tiek aizstāts ar kristīgo. Tas vispirms redzams dievkalpojuma izkārtojumā (2.Tes.2:4). Sludinātājs ceļ pats sevi Dieva vietā un Kristus vietā sludina un attēlo pats sevi (2.Kor.4:5). Viņš vairs nepakļaujas Dieva vārdam, kura autoritāte ir pats Kungs, kamēr sludinātājs – tikai kalps (vergs) (Lk.10:16; Rom.1:1 un tālāk). Viņš uzskata Rakstus par antīkiem tekstiem un nedomā, ka šis vārds nes sevī darbību vai ietekmi. Tādēļ sludinātājs pats ar visiem iespējamajiem līdzekļiem cenšas modināt interesi un nodrošināt, lai vārdam būtu ietekme. Itin bieži tādos gadījumos dievkalpojums pārtop par ­happening un event. Liturģija, kurā notiek Dieva un cilvēka personīga sastapšanās ar vārda un Sakramenta palīdzību – lūgšanā, apliecinājumā un slavinājumā, kur Dievs runā ar mums un mēs ar Dievu, – kļūst par vienkāršu teātri, par šovu330. Svētais Gars tiek aizstāts ar parastu aizrautību. Sekas ir tādas, ka draudzē notiek garīga nošķiršanās, kad “labā gana balss” (Jņ.10) vairs nav dzirdama.
2.  Pasludinājumā, mācībā un vadībā nemainīgā Dieva bauslība (Mt.5:17–20) ar tās apsūdzošo un uz pareizā ceļa vedošo funkciju tiek noklusēta vai sagrozīta, un atbilstoši arī Evaņģēlijs kļūst tikai par līdzekli, lai pasludinātu labklājību. Viss ir vērsts tikai uz to, lai modinātu interesi un gūtu piekrišanu – tā vietā, lai aicinātu atgriezties, saņemt piedošanu un turpmāk dzīvotu jaunu dzīvi.

   Kur pasludinājums un mācība šādi pielāgojas “mūsdienu cilvēkam”, tur nav brīnums, ja arī pie sludinātājiem redzama pretruna starp mācību un dzīvi. Kā viens, tā otrs ir domāts ar jēdzienu anomia – “netaisnība vai bezlikumība” – (2.Tes.2:3 un tālāk). Kā gan sludinātājs vai mācītājs var būt Dieva vārda kalps, ja viņa dzīvesveids un dzīves gājums runā pretī Dieva vārdam?

3. Pasludinājuma, dvēseļu aprūpes un pamācības mērķis vairs nav mūžīgā dzīvība un glābšana no pastarās tiesas, bet, pirmām kārtām, runa ir par draudzes un baznīcas statistiskās un saimnieciskās eksistences nodrošināšanu. Misija kā uzdevums, ar kādu Kungs Kristus pēc augšāmcelšanās sūtīja Savus mācekļus pie visām tautām – tās kristīt un mācīt “turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis” (Mt.28:18–20), pārtop propagandā, kuru nosaka tas, kas cilvēkiem patīk un nodrošina atbalstu.

   Turpretī draudzes dzīvei gluži sveša kļūst teoloģija un pasludinājums; tā ir pazaudējusi ticības dzīvi un dzīvo pasaules dzīvi. Šādā veidā dzīve no nāves ir pārtapusi dzīvē uz nāvi.

   Baznīcas cīņu sākumā [Vācijas nacisma periodā] Edmunds Šlinks to ir trāpīgi formulējis savā habilitācijas priekšlasījumā:

   Dieva vārda darbība nav atkarīga no vēsturiskās situācijas, ar kādu vārds sastopas, bet vienīgi no tā, vai Dievs caur Savu vārdu dod Svēto Garu, kas nodrošina vārda uzklausīšanu.

Visi šie norādījumi un pamācības īstā ceļa atrašanā, pamatojoties Dieva vārdā, nāk no Dieva mīlestības Jēzū Kristū pret mums grēciniekiem. Tādēļ ir vēl viena lieta, par kuru mums jābūt skaidrībā: nav runas par baznīcas politisko opozīciju un pretošanos, bet runa ir par to, lai mūsu acis tiktu atvērtas un lai mēs saskatītu, kas visās šajās norisēs notiek atbilstoši Dieva gribai. Bet izšķiršana un izšķiršanās notiek tad, kad tiek skaidri pateikts, kas – saskaņā ar Dieva vārdu – ir derīgs, kas nav. Lai notiktu aicināšana uz atgriešanos, atbilstoši kārtībai, kādu Kungs Kristus šai lietā ir devis (Mt.18:15–20), jāsāk saruna zem četrām acīm, nevis ar publisku apsūdzību. Vispirms arvien jācenšas iemantot maldos nonākušu brāli un uzturēt viņu Kristus sadraudzībā, ja viņš ir apdraudēts tādā ziņā, ka var pats sevi pakļaut Dieva tiesai. Katrā ziņā, ja atgriešanās un piedošana tiek noraidīta, tad ir arī robeža, pie kuras sadraudzība beidzas, un kur “baznīca pārstāj būt baznīca”.