Jālūdz neatlaidīgi
“Īzaks sava sievas dēļ stipri pielūdza Dievu, jo tā bija neauglīga.” [1.Moz.25:21]
Mums jāmeklē, jāmet uz Dievu visas mūsu rūpes, nelaimes un ciešanas (1.Pēt.5:7), un jānorāda Viņam uz dažādiem glābšanas piemēriem. Un visbeidzot mums ar sirsnīgu uzticību un neatlaidīgu pastāvību jāklauvē pie durvīm. Tad pieredzēsim to, par ko Sv. Jēkabs (5:16) saka: “Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā,” tā izlaužas cauri debesīm un zemei. Tad Dievs nespēj ilgāk klausīties mūsu saucienos, – kā Lk.18:5 sacīts par netaisno tiesnesi un atraitni. Ir jālūdz ne tikai vienu stundu, bet jāsauc un jāklauvē – tad piespiedīsi Dievu nākt un tev palīdzēt. es paļaujos uz to, ka tad, ja neatlaidīgi, nopietni un dedzīgi lūgsim, mēs izlūgsimies no Dieva, lai beidzot pienāk Pastarā diena.
Tā Rebeka ir meklējusi glābiņu nopietnā lūgšanā un lūgusi pastāvīgi, dienu un nakti, ar sirsnīgām nopūtām. Arī Īzaks ir lūdzis par viņu, nesdams Dieva priekšā tikai šo vienu nelaimi, proti, sievas neauglību. No tā mums jāmācās nest Dieva priekšā visas savas vajadzības, arī miesīgās, taču visupirms – garīgās.
Ja nav īpaša apsolījuma, kāda nav bijis arī Rebekai, tad lūgšanai tomēr ir jāpalīdz.
Tomēr tā ir grūta lieta un liels darbs – daudz grūtāks, nekā Vārda sludināšana vai jebkura cita Baznīcas amata pildīšana. Kad mācām vai sludinām, mēs vairāk ļaujam darīt Dievam, nekā darām paši. Dievs runā caur mums, un tas ir Dieva darbs. Bet lūgšana ir pats grūtākais darbs, tādēļ arī tas tik reti tiek darīts.
Ieskaties