Jāņa veiktā Jēzus kristīšana

Jāņa veiktā Jēzus kristīšana ir nozīmīgs faktors Lutera Kristības definīcijā. Uz tās svarīgumu norāda šīs kristīšanas iekļaušana visos četros evaņģēlijos. Ar šo notikumu aizsākas Jēzus īstenotā pestīšana.

Pirmajos trijos evaņģēlijos šo notikumu pastiprina debesu atvēršanās un balss no debesīm, kas nosauc Jēzu par Dieva Dēlu. Ceturtā evaņģēlija autors apgalvo, ka Jānis redzēja Garu, kas nolaidās uz Jēzu kā balodis (Jņ.1:32). Mateja evaņģēlijā Jēzus noraida Jāņa atteikšanos Viņu kristīt, jo tikai šādi Dieva pestījošā taisnība var tikt piepildīta (Mt.3:15). Nedrīkst Jāņa kristību uzskatīt tikai par ārēju liturģisku formalitāti vai par rituālu bez iekšēja satura, jo ar tās palīdzību Jēzus sakramentāli kļūst saistīts ar grēciniekiem.

Jāņa veiktā Jēzus kristīšana Jēzum kļūst par sakramentālu līdzdalību Viņa paša nāvē, tādēļ Viņš var saukt Savu nāvi par Savu kristību: “Bet Man jātop kristītam ar vienu kristību, un kā Man ir bail, kamēr tā būs pabeigta” (Lk.12:50). Mācekļu nāve viņiem arī kļūs par kristībām. Tāpat kā Jāņa klausītāji (un arī vēlākā baznīca) kristīdamies atzina savus grēkus, tā arī Jēzus kristīdamies atzīst Savu vienlīdzību ar grēciniekiem.

Tādēļ Viņš kļūst par grēku mūsu labā (Pāvils [sal. 2.Kor.5:21) vai par pašu galveno grēcinieku (Luters).* Šis grēks izraisa nevis parastu nāvi, bet Jēzus nāvi par grēciniekiem un viņu vietā. Viņa kristība ir vietnieciska nāve grēcinieku labā. Tāpat kā Kristība sakņojas Dieva pestījošajos darbos Vecajā Derībā, tā arī pavēle Mt.28:19 nav vienkārši dievišķa, izolēta sakramentāla pavēle, bet gan nepieciešama realitāte, kas pamatojas tajā, ka Jānis kristīja Jēzu Viņa nāvē. Šī nāve savukārt ir Jēzus kristība un kristiešu Kristības pamats. Visi tie, kas ir kristīti Kunga Jēzus vārdā, kopā ar Viņu ir līdzdalīgi šajā nāvē. Arī Nīkajas ticības apliecībā minētā “viena Kristība grēku piedošanai” jau iepriekš atzīst, ka Kristus nāve ir viena nāve visu labā. Vārds piešķir ūdenim tā sakramentālo spēku piedot grēkus; bet šis vārds nav kāda ziņa, kas atsūtīta no tālām debesīm, bet gan patiesa Dieva–Cilvēka Jēzus Kristus klātbūtne, kurš Savā kristībā atrodas kopā ar grēciniekiem un viņu vietā un kurš pats kļūst par “kristītāju” un aicina viņus dalīties Savā nāvē. Jāņem vērā Lutera teiktais:

[Dievs] parādās tev Kristībā. Viņš pats tevi kristī un pats uzrunā tevi (atlaiž tev grēkus).

Starp Jāņa kristību un kristiešu Kristību ir kas vairāk nekā vienīgi secība; kopā ar Jēzus nāvi un augšāmcelšanos tās veido vienu realitāti.

Marka evaņģēlijs vienīgais ietver jautājumu Jēkabam un Jānim: “Vai jūs varat.. tapt kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?” (Mk.10:38–39).** Tas, ka evaņģēlija autors tik īsā fragmentā sešas reizes lieto vārdus “kristība” un “kristīt”, norāda nevis uz pārmērīgu noteikta izteiksmes veida lietošanu, bet gan uz to, ka viņš tajā ietver sakramentālu skaidrojumu.*** Jēzum nāve ir pilnīgākā kristība, jo Savā nāvē un augšāmcelšanā Viņš pārvēršas, nododot Savu dzīvi citu labā un to atkal atgūstot, lai attaisnotu grēciniekus.****

Tādējādi Kristība Kunga Jēzus vārdā sasniedz savu pilnīgāko izpausmi kristītā cilvēka nāvē un viņa augšāmcelšanā kopā ar Kristu.

** – Mk.10:38–39 apvieno Mt.20:22–23 un Lk.12:50: “Bet Jēzus tiem sacīja: “Jūs nezināt, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeru, vai tapt kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?” Bet tie uz Viņu sacīja: “Varam.” Bet Jēzus tiem sacīja: “Jūs gan to biķeri dzersit, ko Es dzeru, un tapsit kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts””. Lūka (Lk.12:50) ciešanas saista ar Kristību, un Matejs (Mt.20:22–23) tās saista ar biķeri, kas, iespējams, ir norāde uz Svēto Vakarēdienu. Marks (Mk.10:38–39) ciešanas saista gan ar biķeri, gan ar Kristību. Viedoklis, ka Marks pēc Mateja rīkojuma vispirms minēja biķeri un tad pievienoja Kristību no Lūkas evaņģēlija, ir stipri apšaubāms. Protams, to nevar pierādīt, bet šķiet acīmredzami, ka ciešanas šeit tiek aprakstītas sakramentālā valodā.

*** – Nav pārsteidzoši, ka baptistu ekseģētam Bīslejam-Marejam ir nepatīkams šo pantu sakramentāls skaidrojums, bet viņš pieļauj šāda skaidrojuma iespēju.

**** – Kristības lietošanas sakarā šajā Rakstu vietā C. S. Manns atzīmē, ka “parastajā grieķu valodā [“ūdens”] bija vienkāršs izteikums, kas nozīmēja būt pārpludinātam vai būt pārņemtam”, un kā piemēru viņš citē Lk.12:50. “Mk.10:38–39 atbilst Papija liecībai, ka Jēkabs un Jānis gāja bojā no jūdu rokas asinsliecinieku nāvē, bet šī tradīcija ir stipri apšaubāma. Tajā laikā, kad tika uzrakstīts Marka evaņģēlijs, Jēkabs jau bija miris kā asinsliecinieks. Jēkabs un Jānis, tāpat kā Pēteris un citi mācekļi, ne tikai paredz varmācīgo nāvi, kas gaida Jēzu, bet arī paši izsaka savu vēlēšanos to līdzdalīt”.