Jaunā universālreliģija
Iepriekš minētais formulējums ir daudz senāks un sastopams jau pie moderniskā abata Muņjē (1853-1944) Parīzē, Marsela Prusta pulciņā. Šis ir vērā ņemams fakts, ka Romas katoļu XX gadsimta. sākuma modernisms ir izdzīvojis un piedzīvojis savu renesansi. Šīs tendences skaidri redzēja arī pazīstamais luterāņu teologs Hermnis Zasse.
Kardināla Voitilas teoloģiju, kuru viņš apliecina pēc kāpšanas pāvesta tronī, ir apskatīta Johannesa Dormana darbā “Der theologische Weg Johannes Paulus II. Zum Weltgebettag der Religionen in Assisi”. Autors dzimis 1922.gadā. No 1970. līdz 1984.gadam bija misijas un reliģijas zinātnes profesors Minsteres Universitātē.
Viņš raksta pamatojoties uz tradicionālu Romas katoļu ieskatu, ko šobrīd galvenokārt satopam arhibīskapa Marsela Lefevrē (1903-1991) sekotāju vidū. Līdzīgi Lefevrē, Dormans izceļas ar lielu nopietnību un sakņojas kristīgajās pamatvērtībās. Līdz ar to viņa darbs skeptiski aplūko Jāņa Pāvila II idejas.
Stājoties amatā, Jānis Pāvils II 1979.gadā izdeva encikliku Redemptor Hominis, kas ir Dormana kritikas objekts. Tajā pāvests skaidri izklāsta savu jauno eshatoloģiju. Viņš sper nākamo soli un saka: “Mēs atrodamies zināmā mērā jaunā adventes laikā, gaidīšanas laikā.” “Kas mums jādara, lai jaunā baznīcas advente, kas norit vienlaicīgi ar otrā gada tūkstoša izskaņu, vestu mūs tuvāk Viņam, ko Raksti sauc par “mūžīgo Tēvu” (Pater future saeculi), Jes.9:6?” Izmantojot latīņu tulkojumu “futuri saeculi” (nākošo laikmetu), pāvests savu izklāstu nevilšus saista ar XXI gadsimtu.
Dormans norāda, ka šādi spriedumi nenozīmē neko citu, kā to, ka pāvests jauno adventi saprot pasaulīgās kategorijās, un ka advente attiecas uz “Mesijas šīs pasaules miera valsts un trešā gadu tūkstoša iestāšanos”. Tātad ar šo adventi ir domāts laiks no II Vatikāna koncila līdz 2000.gadam.
Dormans šīs idejas uzskata par daļu no pāvesta eksistenciālistiskā Bībeles traktējuma. Saskaņā ar to bibliskā situācija, cilvēka esība un pēdējās dienas gaidīšana tiek pārcelta uz cilvēka šodienas situāciju un tur iegūst eksistenciālu pielietojumu – šeit un tagad. Dormans varēja vienlaicīgi piebilst, ka mēs šeit pirmo reizi sastopam paralēles ar domām, kas baznīcā valdīja pirms 1000.gada, kad cilvēkos valdīja atjaunota entuziastiska pārliecība par pēdējās dienas tuvošanos.
Pāvests izklāsta savu “sliekšņa” ideju. Proti, slieksnis ir pāvesti Jānis XXIII un Pāvils VI. No šī sliekšņa Jānis Pāvils II (kopā ar Jāni Pāvilu I, kurš valdīja 33 dienas) tuvojas nākamajam slieksnim. Pāvests grib sacīt, ka slieksnis jeb atvēršanās ir II Vatikāna koncils, kurš notika minēto pirmo divu pāvestu laikā.
Šis koncils viņam ir Dieva atklāsme: “Ko Gars šodien saka baznīcai caur koncilu.” Koncilā ir “baznīcas apziņa” un “Dieva tautas apziņa.” Tā ir “pašreizējā apziņa” pretstatā aizgājušai, novecojušai un aplamai apziņai. Redzi, šobrīd notiek “atvēršanās” pasaulei, kas, enciklista vārdiem, dāvā baznīcai “pilnīgu, universālu pašsapratni.” Šī jaunā izpratne nozīmē tieši starpreliģiju dialogu un kopību.
Pāvests retoriski jautā: “Vai mēs varam neticēt mūsu Kunga žēlastībai, kas šajā pēdējā laikā atklājusies caur Svētā Gara vārdu, ko mēs esam saņēmuši koncilā?”
Dormans norāda, ka šis jautājums vērsts pret ietiepīgajiem, kuri negrib pakļauties jaunai universālreliģijai. Pats formulējums ir kritika tiem, kas cieši turas pie noietas stadijas, pie baznīcas vecās ticības. Jaunā tātad ir patiešām jauna.
Ieskaties