Jaunās “dāvanas”

Baznīcas izaugsmes kustības dibinātājs Donalds Makgavrans apgalvo, ka “Jaunajā Derībā ir minētas divdesmit četras dažādas dāvanas, visas Svētā Gara dāvātas” un ka mūsdienās ir iespējams iegūt vēl citas dāvanas, kuras nav pieminētas Rakstos, un ka visas šīs dāvanas “ir būtiskas baznīcas izaugsmei”.

Pīters Vāgners runā par 27 dāvanām, bet pieļauj, ka to varētu būt arī vairāk. Viņš brīdina, ka “neizpratne jautājumā par garīgajām dāvanām varētu būt galvenais baznīcas izaugsmes kavēklis mūsdienās”. Dažas dāvanas, kā, piemēram, “evaņģēlista, mācītāja, misionāra un apustuļa”, ir nozīmīgākas baznīcas augšanai nekā pārējās. Tiek uzskatīts, ka katram kristietim piemīt viena vai vairākas šādas “dāvanas”, kuras ir izdalītas zināmā mērā proporcionāli. Tā, piemēram, draudzē ar 100 locekļiem “būtu pamats gaidīt, ka Dievs mācītāja dāvanas būs piešķīris trim vai četriem draudzes locekļiem” – vīriešiem vai sievietēm. Vai arī “to, kuriem ir mācītāja dāvanas, būs kopskaitā no 3 līdz 6 procentiem”, un ”aptuveni desmit procenti” būšot tādi, kam ir “evaņģēlista dāvanas”.

Kur gan radusies šī teorija par ”garīgajām dāvanām”? To, ka “garīgās dāvanas ir atklātas no jauna”, Vāgners savā galvenajā šai tēmai veltītajā darbā min kā “samērā jaunas parādības” sastāvdaļu. Tā aizsākusies Amerikā 20. gadsimta 70. gados:

Trīsvienības trešā persona ir, tā sacīt, sevi apliecinājusi.. Visredzamākais šīs jaunās Svētā Gara pieredzēšanas aspekts ir garīgās dāvanas.

Tik tiešām – pēc Otrā pasaules kara ir izdots vairāk grāmatu par “garīgajām dāvanām” nekā “visos iepriekšējos 1945. gados kopā. Un lielais vairums no tām ir nācis klajā, sākot ar 1971. gadu”. Luteram un Kalvinam “nebija daudz ko teikt par garīgajām dāvanām”. Šī, kā tiek apgalvots, “dāvanu” “atklāšana no jauna” radusies pentakostālismā (par kura “krusttēvu” var uzskatīt Džonu Vesliju), īpaši pentakostālisma starpkonfesionālajā jeb “harismātiskajā” periodā, t.i., kopš 20. gadsimta 60. gadu sākuma.*

Vienīgais man vēl zināmais “dāvanu” filozofijas avots līdzās iepriekšminētajam ir pirmo reizi
1909. gadā izdotā dispensionālistu** Skofīlda Bībele ar komentāriem*** – grāmata ar lielu ietekmi un noslieci uz millenārismu.**** Īsā Gebeleina sastādītā šīs grāmatas vēsture liek domāt par zināmu Skofīlda Bībeles radniecību ar Anglijas pentakostālisma priekšvēstneša Edvarda Ērvinga (1792–1834) idejām. Viņš bija tas, kurš baznīcā “atjaunoja” divpadsmit dzīvus “apustuļus” un dažādas harismātiskas “dāvanas”. Tomēr šajā ziņā Skofīlda Bībeles komentāros par 1. Kor. 14:1 nepārprotami norādīts, ka “mēļu un zīmju dāvanas ir mitējušās”.

Varbūt vēl interesantāks ir kāds cits “atjaunošanas” mēģinājums – kustība, kuras aizsācēji Amerikā ir Tomass un Aleksandrs Kempbeli un kura mūsdienās pazīstama ar nosaukumu Kristus
mācekļi un Kristus baznīcas. Viņi bija iecerējuši atjaunot sākotnējo Jaunās Derības kristietību, atmetot visas “cilvēku ieviestās” ticības apliecības un rituālus, tai skaitā arī “konfesionālās” atšķirības un atšķirību starp draudzes locekļiem un mācītājiem. Šīs idejas veidoja Makgavrana kā Kristīgās baznīcas (Kristus mācekļi) kalpotāja teoloģisko pamatu. Viņa pārliecība, ka Jēzus Kristus baznīca “pēc savas būtības, ieceres un uzbūves ir viena”, vārds vārdā atkārto pirmo no trīspadsmit Tomasa Kempbela 1809. gadā deklarētajiem pamatprincipiem.

Tomēr, cik man zināms, Jaunās Derības “dāvanu atjaunošana” sākotnēji neietilpa Kristus mācekļu plānos, kaut arī viņu teoloģijas naivajā burtiskumā tā labi iederētos. Doma par sava veida periodisko tabulu ar 24 vai 28, vai jebkuriem citiem garīgiem pamatelementiem gan ir ļoti tuva puritāniskā kalvinisma legālistiskajam biblicismam, tomēr sniedzas krietni vien tālāk par tā centieniem atdarināt “dievišķi nosacīto” Jaunās Derības baznīcas veidojumu ar tās dažādajiem amatiem.

**** – Millenārisms – nebibliska mācība, ka Kristus pirms vai pēc savas otrās atnākšanas nodibinās virs zemes Tūkstošgadu miera valstību.