Jaunās Derības salīdzināšana ar citu senatnes literatūru

Noliekot kristīgās ticības literāro pirmavotu – Jauno Derību – līdzās citiem senatnes literārajiem darbiem, kas ir saglabājušies, mēs tūlīt ievērojam lielu laika atšķirību starp dokumentu sākotnējo uzrakstīšanu un agrīnākajām mums zināmajām kopijām.

Piemēram, vissenākie saglabājušies Sofokla darbu manuskripti tika pārrakstīti 1400 gadus pēc autora nāves. Eiripīda darbiem laika starpība ir 1600 gadi, Platona – 1300 un Demostēna – 1200 gadi. Tomēr salīdzinājumā ar Jauno Derību šie darbi nav tik ļoti kritizēti. Ja skatās pēc šā standarta, tad romiešu dzejnieks Vergilijs ir rets izņēmums, jo vissenākā saglabājusies viņa darbu kopija tika izveidota tikai četrsimt gadus pēc viņa nāves.

Dažu Jaunās Derības daļu vissenākās kopijas nāk no ļoti sena posma. Daži Jāņa evaņģēlija [18:31-33 un 37-38] fragmenti uz papirusa tiek datēti ar 125. gadu. Tāpat ir atrasti plašāki Jāņa un arī Lūkas evaņģēliju fragmenti un Jēkaba un Pāvila vēstules, datēti ar III gadsimtu. Arī Kumrānas alas ir devušas Jēkaba vēstules papirusa gabalus, ko datē ar 50. – 60.gadu. No laika starp 200.-350. gadu var atrast visas senākās Jaunās Derības kopijas.

Ir saglabājušies apmēram 2500 seni evaņģēliju manuskripti grieķu valodā, no kuriem vairāk nekā 40 ir vairāk nekā tūkstoš gadus veci. Turklāt baznīcai ir apm. 1500 “ikdienas lasījumu” – lectionaries, kur evaņģēliji ir sakārtoti lasīšanai katru dienu. Kopš pašiem senākajiem laikiem Jaunā Derība tika tulkota sīriešu dialektos, koptu, armēņu, etiopiešu un, protams, latīņu valodās. Dažos gadījumos tulkojumi ir senāki nekā agrākie saglabājušies grieķu manuskripti: piemēram, viena koptu-febānu versija ir no III gadsimta, un gandrīz 8000 Vulgātas kopijas latīņu valodā nāk no IV gadsimta beigām. 1844. gadā Sinajā atrastais manuskripts, pazīstams kā Codex Sinaiticus, varētu būt viena no 50 kopijām, kuras Cēzarejas bīskaps Eisebijs 331.gadā izveidoja imperatoram Konstantīnam. Tāds salīdzinājums parāda, ka Jaunā Derība spēj pastāvēt līdzās visiem antīkajiem darbiem.

Kaut arī šodien ir grūti attaisnot domas par Kristus vārdiem kā sākotnēji nesaistītiem λόγια, droši vien vairāk ir tādu izteikumu, kas Jaunajā Derībā nav ietverti. Pāvils citē vienu, atvadoties no draugiem Milētā; viņš tiem iesaka atcerēties “Kunga Jēzus vārdu, jo Viņš pats sacījis: “Svētīgāk ir dot nekā ņemt”.” (Ap. 20:35) Daudzi cilvēki zina arī Origēna citētos Jēzus vārdus: “Kurš ir tuvu Man, tas ir tuvu ugunij, un kurš ir tālu no Manis, ir tālu no Dieva valstības.”

Kristiešu literārajā tradīcijā atšķirība starp to, kas ir patiess, un to, kas ir viltojums, ir tik skaidra, ka tradicionāli akceptētās Jaunās Derības grāmatas – “kanonu” – jau pavisam agrīnā posmā varēja atšķirt no cita dievbijīga vai pilnīgi iztēlota materiāla. Kaut arī oficiāli kanons nebija noteikts līdz Kartāgas un Hippo sinodēm (attiecīgi 393. un 397.gadā), tas izveidojās daudz agrīnākā posmā. 1740. gadā Milānā kolekcionārs Muratori atrada senu dokumentu, kurā tika uzskaitīti Jaunās Derības manuskripti, ko Romas baznīca ap 170. – 180.gadu uzskatīja par Svētajiem Rakstiem. Šeit ir piebilde par viltotu vēstuli, pazīstamu kā “Hermas gans”, ka tā ir “pārāk vēlīna un nav apustuliskas izcelsmes”. Muratori Kanonā parādās aptuveni tas pats Jaunās Derības apkopojums, kāds tiek izmantots šodien: četri evaņģēliji, Apustuļu darbi un 13 Pāvila vēstules. Par vēstulēm Timotejam un Titam tas saka, ka tās ir “visumā akceptētas” kā vadlīnijas garīdznieciskām iestādēm. Muratori sarakstā parādās arī 3 Jāņa vēstules un Jūdas vēstule. Džons A.T. Robinsons, kura grāmatu par Jaunās Derības datēšanu aplūkosim vēlāk, pieņem, ka Jūda palīdzēja Pēterim uzrakstīt otro vēstuli un no savas vēstules tai pievienoja dažas domas, kuras uzskatīja par svarīgām no baznīcas viedokļa. Šo vairāk diskutēto vēstuļu izveidošanas laiku Robinsons datē ar 61.-62.gadu.

Ir skaidrs, ka Jaunās Derības struktūra un kompilācija nāk no tik sena laika kā II gadsimta vidus. Vēsturnieki nevarētu gaidīt, lai kāda reliģiskā kustība ātrāk kritiski izvērtētu savu saturu.