Jaunās Derības uzticamība

Pēdējo 180 gadu laikā Rietumu pasaulē vairākkārt tika pacelts jautājums, vai Kristus stāstījumu evaņģēlijā var uzskatīt par vēsturisku.

XIX gadsimta vidū Bruno Bauers aizgāja pat tiktāl, ka noliedza Jēzus vēsturiskumu. Bet patiesi kritiskā stāvoklī mīta jautājums nonāca 1910.-11. gadā, kad Karlsrūes filozofijas profesors A. Drjūss publicēja savu “Kristus – mīts”, kurā paziņoja, ka uzskati par kristīgās baznīcas attīstības iesākumu no vēsturiskas personas Jēzus ir “pilnīgi nepareizi”.

Tomēr bieži vien izrādās, ka negatīvi paziņojumi rada veselīgu izmaiņu visas diskusijas virzienā. Tā arī mītu skolas vadošie spīdekļi (Karlhofs, Robertsons, Smits, Jensens un Drjūss) atklāja, ka viņu paziņojumi tiek apstrīdēti no gluži negaidītas puses – to izdarīja divi tā laika slavenie jūdu domātāji. Leo Beks publicēja darbu “Par Kristus – mīta jautājumu”, kurā parādīja, ka kristīgās ticības uzticamība pastāv vai krīt atkarībā no tā, vai Kristus bija vai nebija vēsturiska persona, kamēr jūdaisms, piemēram, var iztikt pat bez Mozus. Viņš piebilda, ka, ja kristieši pazītu “augsni, no kuras bija izaugusi kristietība”, tie atrastos daudz stingrākā pozīcijā, lai ķertos pie visa jautājuma kopumā. Vēl vērtīgāka bija Stokholmas galvenā rabīna Gotlība Kleina grāmatiņa “Vai Jēzus ir vēsturiska persona?”, kas sākumā tika publicēta vācu valodā. Augsti cienītais profesors Gesta Lindeskogs, kurš, manuprāt, ir uzrakstījis vislabāko darbu attiecībā uz jūdu pētījumiem par Jēzu,1 reiz pastāstīja, ka Kleina grāmatiņa ir devusi izšķirošo stimulu viņa dzīves darbam tādā mērā, ka 1930. gadu Vācijā viņam pastāvīgi nelika mieru sakarā ar viņa mīlestību pret jūdiem. Arī man studenta dzīves sākumā tā pati grāmatiņa bija izšķirošs piedzīvojums, kā rezultātā sākās regulāri jūdaisma pētījumi. Kleins sacīja, ka 30 gadus esot bezgalīgi pētījis Jauno Derību un uz šā pamata varējis “apkopot savas domas šādi: nav saglabājusies neviena cita senā mācība, kurai būtu spožāks, precīzāks, personiskāks zīmogs kā Jēzus mācībai…”

Vislielāko uzmanību Kleins veltī Jēzus mācīšanas veidiem un vēstures fonam, ko tik aizraujoši pasniedz Jauno Derību. Izraēlas dialogu meistars profesors Martins Bubers reiz sacīja, ka otrā Tempļa perioda literatūru Kleins pārzināja labāk nekā jebkurš no viņa laikabiedriem. Jūdu zinātnieks daudz vieglāk nekā citi var saprast, ka Jēzus nav mīts un ka Viņa idejās nav nekā mītiska. Tomēr doma, ka Jaunā Derība savā būtībā ir mītiska, joprojām gruzdēja un galu galā uzliesmoja citā formā. Vācijā pēckara teoloģiskās debates pārvaldīja Rūdolfs Bultmans, kurš gribēja glābt kristietību, attīrot to no visa, kas pēc dabas bija mītisks, un tā vietā piedāvājot baznīcas “ticības sludināšanu” – kerygma. Kaut arī to ne vienmēr ir bijis iespējams atbalstīt ar reālu vēsturisko Jēzu, šie centieni būtībā zināmā mērā ietekmēja turpmāko teoloģijas attīstību tā, ka tie pakāpeniski sāka uzsvērt “baznīcas” ticību un draudzes pieredzēto “pestīšanas darbu”. Jūdu profesors Dāvids Flussers bieži uzsver, ka tāda pieeja ir diezgan savāda:

“”Attīrīšana no mīta” – Entmythologisierung – patiesībā ir “atsvešināšanās no realitātes” – Entrealisierung – forma”.

Jaunā Derība cenšas uzsvērt, ka apustuļi nesekoja “izgudrotām pasakām” un tas, kas notika evaņģēlija tekstā, “nav noticis svešā stūrī”. [2.Pēt.1:16 un Ap.26:26] Manuprāt, Bultmanam gluži labi varētu būt taisnība, ka evaņģēliji ir Midrash veids, bet šī “sludināšana” balstās nevis uz vēlāku baznīcas interpretāciju, bet uz uzticamu aculiecinieku liecībām. Pētot šīs lietas, Jaunas Derības ekseģētam vajadzētu izlemt, vai evaņģēlija vēstījums ir autentisks vai arī radīts vēlāk, kā arī to, vai evaņģēliji tika uzrakstīti tik agrīnā posmā, ka tos var uzskatīt par uzticības cienīgiem.

Dāvids Flussers, kas lasa lekcijas par Jauno Derību Jeruzālemes ebreju universitātē, brīnās, kā nedrošu mācekļu grupa, kuru plosīja iekšējie strīdi, pēkšņi kopīgā darbā būtu spējusi nonākt pie tik lielas saskaņas par Jēzu – starplaikā bija jānotiek kaut kam izšķirošam. Kamēr doma par Jaunās Derības mītisko dabu joprojām stingri mājo zinātnieku prātā un valda vispārējs uzskats, ka reliģiska valodas izmantošana prasa mītisku ietērpu, ir grūti parādīt tādas iezīmes, kas patiešām eksistē Kristus mācībā vai apustuļu sludināšanā. Kā mēs jau redzējām, jūdu ekseģēzē valda divas galvenās iezīmes: Halakha – priekšraksti, kas attiecas uz indivīda “ikdienas staigāšanu” Dieva priekšā; un Haggada – “stāsti, leģendas,” kas iespējami precīzi mēģina aprakstīt notikumus un gadījumus. Jo lielāks bija attālums no Bībeles augsnes, jo vairāk izdomājumu sāka ienākt vēlākajos aprakstos. Vecās Derības un Jaunas Derības stāstījumā tas vispār nav manāms.

Gluži pretēji, Jaunās Derības Midrash raksturam ir tipisks jūdu ekseģēzes vispārējais mērķis, kad gudrais mēģina parādīt visus iespējamos jautājuma aspektus, neaizmirstot, ka “Dieva vārds nekad nezaudē savu īpašo nozīmi”. Rūpes, kas jāuzņemas, aplūkojot Haggada jeb īpašu problēmu, palielina tas, ka rabīniem savukārt patika pētīt dažādas šķautnes jeb middoth – “proporcijas”: rabīns Akiba mīlēja “izvēršanu un robežas”; R. Išmaels Ben Eliša, kurš arī dzīvoja II gadsimtā, interpretēja uz “vispārinājuma un specifikācijas” pamata; R. Hillelam bija 7 izejas punkti, R. Išmaelam 13; dažiem citiem, kā mēs jau redzējām, bija 32, 49 vai pat 70 rakstu interpretācijas veidi. Nav nekā tāda, ar ko būtu viegli rīkoties bez kādas apdomības. Mēs redzēsim, ka pat Jēzus izmantoja to pašu Midrash tehniku, kura dominēja jūdu ekseģēzē. Rabīni bieži atkārtoja izteicienu: “Patiesība ir dievišķais zīmogs”. Bez šaubām, arī Jaunajā Derībā valda tā pati tiekšanās pēc patiesības.

Ir saprotams, ka kristiešu Bībeles interpretācijai un jūdu zinātnieku izvirzītajiem mērķiem vajadzētu atšķirties. Kristietis “izvirza” Kristu, un jūds to, kas atbalsta Toru. Argumenti, kurus kristietis izsecina no Vecās Derības, jūdiem būtībā ir nepārliecinoši. Talmuds uzsver: “Gudro vārdi ir svarīgāki nekā praviešu vārdi”, un “Tas, kurš atkārto sava rabīna vārdus, būtībā atkārto Svētā Gara vārdus”. Ja tomēr kristietis paziņotu kādu uzskatu ne pēc rakstiem, tas tūlīt tiktu atmests. Šā iemesla dēļ kristietim ir jārunā par Jēzus iespējamo mesiānismu gan uz Vecās Derības, gan mutiskās tradīcijas pamata.

Vārds “kritisks” no grieķu kritikos ir jēdziens, kas rabīnu domu pasaulei ir gluži svešs. Jūdu domāšanas izejas punkts nav ideja, ka parādību vajadzētu iepriekš kritizēt vai nosodīt kādā veidā, pēc kura nejauši varētu vērtēt visus vēsturiskos notikumus. Jūds parasti “klausās”, spēdams izšķirt pēc dzirdes, vai jautājuma būtība ir saskaņā ar dzīves pamatlikumiem. Šā iemesla dēļ Talmuds attiecīgo tēmu parāda dažādu zinātnieku un tradīciju gaismā un tikai pēc ilgas diskusijas izdara secinājumus. Pastāv pat iespēja, ka “Torā mēs atklāsim iezīmes, kuras nesaskan ar dominējošo Halakha”.

Jēdziens “patiesība” Jaunajā Derībā parādās vairāk nekā 100 reizes. Ebreju valodā atbilstošais vārds emet ietver pirmo, vidējo un pēdējo ebreju alfabēta burtus – patiesība ir uzticama katrā tās daļā. Evaņģēlijs tika nodots “uzticamiem cilvēkiem”.

Viņi cenšas rūpēties “par sludināšanu, kas atbilst mācībai”. Lūka bija “visam no sākuma izsekojis”, lai “pārliecinātos”, vai evaņģēliju pamats tiek izskaidrots. Un apustulis Pāvils divreiz paziņoja: “Tas ir patiess un pilnā mērā atzīstams vārds”. Būtu diezgan dīvaini, ja šādā augsnē iesakņotos kāds patiesības sagrozījums. Jēzus Savā augstā priestera lūgšanā lūdza: “Svētī tos patiesībā; Tavi vārdi ir patiesība”.

Mūsdienās kristieši sāk apzināties, ka liberālās teoloģijas skeptiskā nostāja ir likusi apšaubīt gandrīz visus Jēzus vārdus. Šī skepse balstās uz literatūrkritiku, pirmavota kritiku ar tās dažādajām teorijām, redakcijas kritiku un analīžu dažādību ar to pavadošajām hipotēzēm. Tad metodes pētījumos tiek mēģināts kritizēt pat šo slēdzienu noteiktības pakāpi. Tas viss izklausās ļoti zinātniski, bet, ja mēs ņemam vērā, ka evaņģēliji sākumā, kā šķiet, bija uzrakstīti ebreju valodā un grieķu versijas tika izveidotas “apslēptā Autora” klātbūtnē, tad diez vai kādai literārai kritikai ir iespējams iebāzt degunu to noslēpumos. Tāpat Pāvilam tuvredzības dēļ bija jāizmanto vairāki dažādi sekretāri, kas būtībā nozīmē to, ka no viņa rakstiem ar šīm metodēm nevar destilēt neko tādu, uz ko varētu paļauties. Jūdu zinātniekiem bieži vien piemīt intuitīva spēja sajust, kas ir “ražots Izraēlā”, un tā viņu uzskati parasti ir daudz pozitīvāki nekā rietumu teorētiķiem.

Jūdiem ir sena Svēto Rakstu pierakstīšanas tradīcija. Jau Samuēla laikā lasām, ka “Tas Kungs bija ar viņu, un Tas Kungs neatstāja neko nepiepildītu no tā, ko Viņš bija pasludinājis”. Labs rabīna skolnieks ir “līdzīgs izbalsinātai akai, kur nenoplūst ne piliens”. [1.Sam.3:19] Ar Svētajiem Rakstiem nav jāizdara ne vismazākā izmaiņa, kas kaut ko “pieliek” vai “atņem”, kā mūs brīdina Atklāsmes grāmata. [Atkl.22:18-19]

Kad savā laikā jūdu profesors Jozefs Klausners pētīja Jaunās Derības uzticamību, viņš citēja Ruso teikto: “Mans draugs, tādas lietas nav izgudrotas!” “Fakti par Sokrātu, kura eksistenci neviens neapšauba,” turpināja Ruso, “balstās uz daudz vājāka pamata nekā tie, kas stāsta par Jēzu no Nacaretes”. “Būtu daudz grūtāk izskaidrot, kā vairāki vīri tika sapulcināti, lai sastādītu šo grāmatu, nekā to, ka šā materiāla avots ir bijis viens vīrs … Evaņģēliju raksturs ir tik perfekti neatdarināms, ka, ja tas būtu bijis cilvēku izgudrojums, izgudrotāji būtu lielāki par pašu varoni.” Cilvēka mācība vienmēr ir viņa garīgā un morālā līmeņa šķērsgriezums. Tieši šajā nozīmē Jēzus ir neatkārtojams.

Kāds latīņu sakāmvārds saka: “Ex nihilo nihil fit” jeb “No nekā nekas nerodas”. Kad dīķī iemet akmeni, tas rada apļus, kas aiziet uz visām pusēm. Tāpat notiek vēstures gaitā. Jaunās Derības notikumi tiek atspoguļoti romiešu pasaules hronikās. Tiesa, šīs atsevišķās norādes uz Jēzu un pirmajiem kristiešiem neko nepievieno Jaunās Derības ainai, bet savā ziņā atbalsta mūsu ticību, apstiprinot šo notikumu atspoguļojuma uzticamību.