Jautājums par cilvēka gribu
Visai plašs novads Lutera teoloģijā ir jautājums par ‘brīvo gribu’. Šis jautājums īpaši aktualizējas viņa diskusijās ar sholastisko teoloģiju, un humānismu Roterdamas Erasma personā (‘De servo arbitrio’), kuri piešķīra cilvēka paša spēkiem visai augstas garīgas spējas.
Jautājums par ‘brīvo gribu’ kļūst par centrālu teoloģisku jautājumu, tiklīdz sāk runāt par to, ko dara cilvēks un ko dara Dievs, kur ir robeža starp šiem diviem darbiem, kā šie darbi ir vērsti, kā tie papildina viens otru, un vai vispār papildina?
Savā diskusijā ar Erasmu, Luters vispirms meklē adekvātu, kā viņš pats saka, “tik ļoti izdaudzinātās ‘brīvās gribas'” definīciju. Kaut gan sholastiķi un humānisti visai bieži daudzināja šo ‘brīvo gribu’, tie tomēr nedeva pietiekami skaidru un nepretrunīgu atbildi uz jautājumu par to, kas tad šī ‘brīvā griba’ patiesībā ir. Īpaši tas bija raksturīgs humānismam – runāt skaisti un daudz, nerūpējoties par dziļāku ieskatu lietas būtībā.
Ne jau teoloģiskie, t.i., patiesības jautājumi, bija humānisma uzmanības degpunktā, bet gan morāles un retorikas jautājumi (t.i., kā rast un izteikt idejas, bet ne ideju pašu būtību).
Luters raksta:
Ja ‘brīvā griba’ apzīmē cilvēka paša spējas kaut ko izdarīt pestīšanas labā vai vismaz pietuvotes Dieva žēlastībai un tātad iespaidot Dievu, tad tāda ‘brīvā griba’ nostājas pret Dieva suverenitāti.., jo Dievs neko neparedz nepieciešamības spiests, bet visu zina, var un dara saskaņā ar savu nemainīgo gribu. Šis zibens satriec un pārvērš pelnos visu [cilvēka] ‘brīvo gribu’.
Dieva suverenitāte pilnībā izslēdz cilvēka suverenitāti – tas ir ‘brīvo gribu’; ja ‘brīvā griba’ ir atkarīga no Dieva žēlastības vai no grēka, tad tā vairs nav ‘brīvā’, bet gan paverdzinātā griba. Luters šo gribu salīdzina ar jūga lopu: ja to jāj velns, tad tā klausa velnam, ja Dievs – tad Dievam. Griba ir tikai tā, kas ‘brīvprātīgi’ paklausa.
Luters raksta:
Paverdzinātais cilvēks ar visu savu spēku grib un dara to, kas ir pretējs žēlastībai (Homo servus, ut solus viribus contrarium gratiae et velit et facit).
Brīvā griba pēc grēkā krišanas nav nekas cits kā izkārtne, un, kamēr tā dara to, kas no tās atkarīgs, tā dara nāves grēkus.
Brīvā griba pēc grēkā krišanas nes sevī spēku darīt labu vienīgi kā sākotnējo uzdevumu, turpretī darīt ļaunu tai ir patiess spēks katrā laikā.
Sākotnējais uzdevums ‘brīvajai gribai’ darīt labu ir līdzīgs tam, kā mironim sākotnējais uzdevums ir bijis dzīvot, un tomēr mironis tādēļ vēl nav dzīvs.
Zīmīgi, ka Luters cilvēka gribas nebrīvi skata nevis kā grēkā krišanas rezultātu, bet gan kā cilvēka gribu raksturojošu pasivitāti vispār. Arī pirmajam cilvēkam pirms grēkā krišanas nebija suverēnas ‘brīvās gribas’, viņam bija tikai Dieva žēlastība. Luters raksta:
Mēs šeit runājam ne tikai par pirmo cilvēku, bet arī par jebkuru citu, tāpēc ka maz ko izmaina tas, vai mēs runājam par pirmo vai par jebkuru citu cilvēku.
Ja arī pirmais cilvēks nebija bezspēcīgs žēlastības klātbūtnes dēļ, tad savā bauslī [“Bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.”] Dievs tam pietiekami labi parādīja, cik nespēcīgs viņš būtu bijis, ja tam nebūtu žēlastības.
Tādā veidā Luters savā teoloģijā neatstāj cilvēkam nekādu neitrālu privātu teritoriju viņa eksistencei.
Cilvēks nevar palikt vērotājs ‘šīs pasaules dieva’ un patiesā Dieva cīņā. Luters raksta: “Ja Dievs ir mūsos, tad sātans ir prom, un nav nekā cita kā vien labums” (Quia si Deus in nobis est, Satan abest non nisi bonum adest), un tāpat arī otrādi.
[Pārpublicēts no www.lmf.lv]
Mūsdienās vispār reti kurš aizdomājas par jēdzienu “brīvā griba”.
kamdēļ aizdomāties, ja tā pat “katris jau ir brīvs darīt ko un kā tam patīkās”
talyc, pareizi… domāšana ir kaitīgs ieradums… var traucēt baudīt dzīvi!