Jeruzālemes skolas izpratne par evaņģēliju izcelšanos

Pēdējos divsimt gadus zinātniekus ir nodarbinājis jautājums par to, kā tika apkopoti evaņģēliji. Visumā valda uzskats, ka pārskatus par Jēzu un Viņa darbiem tālāk nodeva mutiski, līdz starp 70.-100.gadu tie tika uzrakstīti grieķu valodā.

Tas pārceļ Jāņa evaņģēliju uz vēl vēlāku laiku. Somu teoloģijas profesors Heikki Reisenens paziņo savu koncepciju par pirmo triju evaņģēliju struktūru, sakot, ka pēdējos simt gados ir “arvien skaidrāk redzams, ka vistuvāk pareizajam secinājumam atrodas “dubultavota hipotēze”. Tas liek domāt, ka pats īsākais – Marka evaņģēlijs – ir arī vissenākais, un Matejs un Lūka to izmanto kā avotu. Turklāt viņiem bija vēl viens kopīgs avots – Jēzus izteicienu apkopojums, pazīstams kā “Logia avots” [no logia – “vārdi”]. No otras puses, neviens nav pierādījis, ka Matejs zināja Lūku un Lūka zināja Mateju.”

Šie pieņēmumi noteikti nav nekas vairāk kā darba hipotēzes, ar kuru palīdzību tika izdarīti mēģinājumi noteikt evaņģēliju savstarpējās attiecības. Savulaik Augustīns secināja šādu kārtību: Matejs, Marks un Lūka, kamēr “sinoptiskās” koncepcijas radītājs J.J. Grīsbahs uzskatīja Mateja evaņģēliju par pirmo, Lūkas par otro un Marka – par pēdējo no trim. Bet ko secina “Jeruzālemes skola”? Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāpatur prātā, ka sākumā evaņģēliji tika tālāk nodoti mutiski aramiešu valodā un, kā liekas, pat pierakstīti gan aramiešu, gan ebreju valodā. Baznīcas tēvi Papijs, Irenejs, Origēns un Eisebijs, balstoties uz tradīciju, atspoguļo izteicienus, ka Matejs uzrakstīja savu evaņģēliju sākumā “ebreju valodā”, “starp ebrejiem”, “tiem jūdiem, kuri kļuva kristieši,” un “viņu dzimtajā valodā”. Kritiķi bieži uzskata, ka “ebreju” nozīmē “aramiešu”. Tomēr salīdzinošajiem lingvistikas pētījumiem ir iespējas atklāt, kuras valodas struktūra un jēdzieni vislabāk atbilst grieķu valodas frazeoloģijai.

Apmēram pirms 30 gadiem Dāvids Flussers no Jeruzālemes ebreju universitātes kopā ar Robertu Lindseju sāka pētīt grieķu valodas sintaktiskās īpatnības Jaunajā Derībā. Viņi novēroja, ka simtiem vietās teikuma struktūra uzrāda semītisko ietekmi un ka būtu vieglāk atjaunot iespējamo ebreju nekā aramiešu oriģinālu. Neatradās neviena daļa, kura varētu būt izteikta tikai aramiešu valodā.

Lindsejs ar pārsteigumu novēroja, ka Marks citēja Lūku un ne otrādi. Par to ir savākti simtiem pierādījumu. Turklāt izrādījās, ka Marka evaņģēlijā ir apmēram 150 vietas, kas bija radušās Apustuļu darbu ietekmes rezultātā, un dažas, kurās atklājās, ka viņš pazina vēstules tesaloniķiešiem, korintiešiem, romiešiem, kolosiešiem un Jēkaba vēstuli. Uz šā pamata Lindsejs nonāca pie secinājuma, ka Marks “paplašināja” Lūkas pārskatus ar sev pieejamo informāciju.

Būtībā kritiķi kopumā piekrīt, ka Matejam un Lūkam bija kopīgs tā dēvētais nezināmas izcelsmes avots “Q” (no vācu Quelle – “avots”). Šis pieņemtais Jēzus vārdu apkopojums sākumā itin labi varēja būt aramiešu valodā. Ir redzama arī Lūkas prioritāte attiecībā uz Marku. It īpaši V. Loktons ir savācis ap 600 pierādījumu par Lūkas agrīnāko datēšanu. Viņš aiziet pat tiktāl, ka raksta:

“Marks izmantoja Lūku, kas ir vissenākais no četriem evaņģēlijiem, un Matejs izmantoja Lūkas un Marka evaņģēlijus.”

Kā Dr. Lindseja draugam man bija privilēģija sekot viņa teorijas attīstībai, un kādu laiku es nepieslējos viņa uzskatiem. Tomēr, kad sāku pētīt viņa teorijas tuvāk, to saprātīgums atklājās arvien vairāk un vairāk. It īpaši skaidras man likās trīs lietas:

• ja tā ir patiesība, ka visīsākā evaņģēliju versija tiek uzskatīta par visagrīnāko, tad Marka priekštecība attiecībā uz Lūku atkrīt, jo Markam it īpaši patīk tāds veids kā ribuyim jeb “izvēršana”, kas ir tipiska Midrash literatūrai – kaut arī Marka evaņģēlijs kopumā ir visīsākais, atsevišķie pārskati ir garāki. Tas, piemēram, skaidri parādās Reisenena citētajā pārskatā par Jēzu un Viņa radiniekiem Mt.12:46-50, Mk.3:21-35 un Lk.8:19-21. Tas arī noved pie izdomas, ar kuru, kā saka Reisenens, izklaidējās kritiķis Pešs, ka “Marka evaņģēlijā puse no stāstījuma par brīnumiem ir pilnīga izdoma; Marks tos saņēma no tradīcijas un izturējās pret tiem godbijīgi”.
• Ja tas ir tiesa, ka Marks zināja Apustuļu darbus un sešas Pāvila vēstules, un tas tiešām liekas gluži iespējami, tad atkal nav šaubu, ka viņš aizņēmās no Lūkas evaņģēlija, kā apgalvo Jeruzālemes skola.
• Treškārt, būtu jāsaka, ka teksti nodod vairākus rakstu avotus, un, balstoties uz to, ir labs iemesls nekavējoties atmest moderno ideju par mutiskās tradīcijas nepārvaramo nozīmi – šeit var izmantot arī vārdus, kas tiek citēti par Talmudu:
  

  “Pieņēmums, ka Talmuds balstās galvenokārt uz mutisko tradīciju, ir vienīgi ilūzija; tas ir balstīts uz literatūru un atklāj literāru izcelsmi.”

Dāvids Flussers uzsver, ka Lindseja argumentus var pētīt tikai tad, ja tiek ievēroti divi nosacījumi:

“Pirmkārt viņa secinājumu atbilstība ir jāpēta visu attiecīgo datu gaismā, un, otrkārt, lai saprastu premisas, kritiķim ir pietiekami labi jāzina grieķu, ebreju un aramiešu valodas.”

Pirms 200 gadiem “sinoptiskā” jēdziena autors J.J. Grīsbahs rakstīja, ka Marks izmantoja Mateja un Lūkas evaņģēlijus. Kopš 1960. gadiem tam pašam faktam uzmanību pievērsa V. Farmers un viņa sekotāji. “Jeruzālemes skola” secinājumus izdarīja neatkarīgi un pirmkārt ar lingvistiskā salīdzinājuma palīdzību.

Mājiens uz pirmajiem rakstu avotiem parādās jau Lūkas piezīmē, ka “daudzi sākuši aprakstīt lietas, kas notikušas mūsu starpā”. Kā zināms, Lūkas evaņģēlijā tiek atspoguļots “Q” avots, kurš sākotnēji varēja būt aramiešu valodā. Zinātnieki reizēm runā pat par diviem “Q” avotiem un “Lūkas īpašo materiālu”, bet ko gan mēs patiesībā no tā visa varam secināt par evaņģēliju izcelšanos?

Pēc Jeruzālemes skolas uzskatiem, aiz evaņģēlijiem var neskaidri saskatīt dažus agrākos kompozīcijas posmus:

1. Šķiet, ka apmēram piecus gadus pēc Kristus nāves un augšāmcelšanās vairums Viņa vārdu un darbu tika uzticēti vienkāršai rakstu formai ebreju valodā, nemēģinot salikt notikumus hronoloģiskā secībā. Tradīcija ar šo apkopojumu saista Mateja vārdu. Šķiet, ka tur bija ietverta sludināšana, līdzības, dziedināšanas brīnumi un mācība par pēdējām dienām. Evaņģēlijs, kuru mēs šodien pazīstam kā “Mateja evaņģēliju”, no šīs jēlvielas varēja gūt savu galveno stimulu.
2. Otrajā posmā, apmēram desmit gadus vēlāk, šis datu krājums tika tulkots grieķu melnraksta versijā draudzes vajadzībām. Varbūt tobrīd radās daudzas variācijas, no kurām dažas bija “Q” avoti.
3. Ap 50. gadu sākuma materiāls tika izstrādāts rakstiskā formā grieķu valodā, un notikumi tika sakārtoti gan hronoloģiskā, gan tematiskā secībā. Tikai šajā posmā tika apkopoti “sinoptiskie” evaņģēliji, kas draudošo vajāšanu dēļ notika relatīvi īsā laika posmā. Tomēr tas vēl bija laiks, kad notikumu detaļas varēja pārbaudīt pēc aculieciniekiem.

Marks acīmredzot zināja Lūkas evaņģēlija versiju, Apustuļu darbus un dažas no Pāvila vēstulēm, un tādēļ viņam nebija vajadzības atkārtot Lūkas pārskatu par notikumiem, kas norisinājās ap Jēzus piedzimšanu. Tomēr individuālajam aprakstam viņš vēlējās pievienot savus novērojumus, paplašinot tos ribuyim stilā. Arī Jānim vajadzēja jau zināt citu darbus, un tāpēc viņš apzināti izvairās atkārtot jau pastāstīto. Viņa pārskats ir vērsts uz helēņu auditoriju, līdz ar to sekmīgi sagatavojot grieķu lasītāja izpratni par jūdu Midrash. Patiesībā neviens cits evaņģēlijs neietver tik ļoti daudz ģeogrāfiskās informācijas vai jūdu paražu aprakstu, kā mēs atrodam Jāņa evaņģēlijā.

Šāda diagramma varbūt vislabāk ieskicētu Jeruzālemes skolas idejas:

Katra rāmīša lielums aptuveni atbilst datu apjomam.

Es personīgi uzskatu, ka jautājums par to, vai Lūkas evaņģēlijs bija pirms Marka vai otrādi, nav primāri svarīgs. Jeruzālemes skolai ir iecere savu teoriju pārbaudīt ar datoru, pēc kā droši vien būs iespējams vairāk runāt par viņu secinājumu uzticamību. Tomēr vissvarīgākais ir atzīt to, ka evaņģēliju pamatā atrodas norāžu karkass ebreju valodā un acīmredzami agrīna rakstiska forma. Turklāt būtu vērtīgi aplūkot materiālu, kas ir kopīgs visiem evaņģēlijiem, izteiktu procentos, kā arī to, cik plašs ir katra patstāvīgais ieguldījums.