Jēzus – Valdnieks pār dabas stihijām

Jēzus mācekļi paši savām acīm bija vērojuši ūdens pārvēršanu vīnā kāzās Kānā, bezcerīgi slimu cilvēku dziedināšanu un bieži dzirdējuši arī Jēzus vareno sludināšanu. Katrs no šiem notikumiem viņiem atklāja Jēzus dievišķo godību, taču ikdienas gājums, kopīgā ikdienas dzīve ar Jēzu būs likusi redzētajam un dzirdētajam kļūt par sava veida ieradumu. Tas nedaudz notrulināja mācekļus un padarīja viņu izpratni par Jēzu nedaudz miglainu. Šādas lietas ir pazīstamas daudziem baznīcēniem. Pirmais baznīcas apmeklējums, pirmā saruna ar mācītāju, pirmā grēksūdze, pirmais Vakarēdiens, tas viss saistīts ar lieliem pārdzīvojumiem un uztraukumiem, bet tad ar laiku kļuvis par ierastu rutīnu, kas notrulina un iemidzina. Īsi sakot, Jēzus mācekļi gan bija nākuši pie ticības, bet viņu ticībai vajadzēja barību, tādēļ Jēzus bija nolēmis tiem atgādināt, kas Viņš tāds īsti ir.

Līdz šim ar savu sludināšanu un brīnumdarbiem Jēzus rādīja saviem mācekļiem, ka Viņam piemīt neparasta vara un spēks. Mācekļi redzēja Viņā atklājamies Dieva godību, viņi sāka ticēt un sekot Jēzum. Bet vai viņi patiešām īsti saprata, ka Viņš ir arī patiess Dievs? Tam bija jānoskaidrojas uz Galilejas ezera ūdeņiem, kurus daudzi no Jēzus mācekļiem pazina labāk par sauszemi.

Un tā evaņģēlists Matejs mums stāsta, ka Jēzus iekāpis laivā un Viņa mācekļi Tam sekojuši. Jēzus bez šaubām labi zināja, kas notiks, – meteorologi Viņam vajadzīgi nebija, tomēr Viņš bezrūpīgi apgūlās laivas galā.

Kā tas bieži mēdza notikt uz Ģenecaretes ezera, pilnīgi negaidīti sacēlās vētra. Ieskrējies pāri Jūdejas klajumiem, vējš caur tuneļiem līdzīgajām aizām krasta klintīs, kas ielenca ezeru, uzklupa pēkšņi un negaidīti. Vienā mirklī ezers bija sakults trakojošā, bangojošā ūdens mutulī. Viļņi vēlās pāri laivai, draudēdami aprīt pārgalvīgos braucējus.

Jēzus mācekļi bija pieredzējuši zvejnieki, kas pazina Ģenecaretes ezeru jeb Galilejas jūru jau no agrām bērnu dienām. Pie šā ezera viņi bija uzauguši, uz tā kļuvuši par vīriem, un uz tā ūdeņiem viņi pavadīja savu dzīvi, zvejodami zivis. Bez pārspīlējuma mēs varētu viņus saukt par Galilejas jūras vilkiem. Salīdzinājumā ar viņiem Jēzus bija jūrai pasvešs, jo bērnībā un jaunībā bija mācījies un strādājis kopā ar savu patēvu Jāzepu, kas bija galdnieks. Tādēļ pats par sevi saprotams, ka iesākumā mācekļi Jēzum īpašu uzmanību nepievērsa. Drīzāk, kā jau visi jūrnieki, viņi būs bijuši priecīgi, ka šis „sauszemes žurka” tiem nemaisās pa kājām.

Likdami lietā visu savu pieredzi, viņi mēģināja trakojošajos viļņos novaldīt laivu un, cik spēdami, izsmelt no tās ūdeni. Kad situācija kļuva kritiska, kāds no viņiem tomēr būs atcerējies Jēzu. Kādēļ Viņš joprojām guļ? Vai Viņš ir traks? Vai Viņš neredz, ka mēs grimstam? Kādēļ Viņš nenāk palīgā vismaz smelt ūdeni? Kas notiks ar visiem Viņa plāniem – sludināšanu, jūdu tautas glābšanu, ja mēs visi te noslīksim? Domājams, ka mācekļi būs bijuši dusmīgi uz Jēzu, un ne pa jokam. Arī viņu ticība būs gandrīz pagaisusi. Pēkšņās briesmas un draudošā nelaime būs likusi aizmirst visu, ko tie iepriekš redzējuši un dzirdējuši. Tā tas parasti ar mums, cilvēkiem, mēdz notikt šādos brīžos. Tomēr maza ticības dzirkstelīte viņu sirdīs vēl būs palikusi. Tās mudināti, viņi modina Jēzu un lūdz Viņa palīdzību.

Tomēr Jēzus nesteidzas vis palīdzēt, bet norāj mācekļus par viņu bailīgumu un mazticību. Tas liecina, ka viņi nebūs gaidījuši no Jēzus kādu īpašu palīdzību, vien mudinājuši Viņu smelt ūdeni no laivas. Tā tas notiek ar Jēzus mācekļiem arī mūsu dienās. Kad viņus piemeklē briesmas, tie bļauj un kliedz uz Jēzu, lai tas viņiem palīdz tā, kā viņu pašu pieredze šo palīdzību saprot. Viņi aizmirst, ka Jēzum ir pavisam citas iespējas risināt jebkuru situāciju, kas, kā parasti šādos brīžos, ir arī nedaudz komiska. Pavisam pamatoti Jēzus pats varēja izteikt pārmetumus mācekļiem – jūs taču esat pieredzējuši zvejnieki, vai tad neredzējāt, ka vētra tuvojas? Jūs, jūras vīri, kādēļ netiekat paši galā ar vētru? Taču Jēzus nepārmet viņiem profesionalitātes trūkumu, bet gan norāj viņu neticību: „Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” (Mt. 8:26) Jēzus vienīgais pārmetums ir mācekļu paļāvības trūkums. Viņiem trūkst īstas izpratnes, kas Jēzus tāds ir. Savukārt, izdzirdot Jēzus pārmetumus, šos nabaga cilvēkus būs pārņēmušas īstas dusmas: tas nu beidzot ir par daudz! Tūdaļ mēs būsim ezera dibenā, bet Viņš mūs strostē un māca! Vai tagad ir īstais laiks sprediķošanai?

Tomēr Jēzus neskrien, negrābj smeļamo trauku vai airus, bet mierīgi pieceļas un liek lietā daudz iedarbīgākus līdzekļus. Tie ir vārdi, ar kuriem Viņš pats radīja debesis, zemi, jūru un vēju, un šiem Radītāja vārdiem joprojām klausa gan jūra, gan vējš. It kā darītu kaut ko gluži ikdienišķu, apmēram tā, kā mēs apsaucam savu suni, Jēzus saka uz jūru – klusu mierā! – un vienā brīdī jūra norimst. Tagad mācekļi, kas līdz šim bija bailēs raudzījušies uz satrakotās jūras viļņiem, ar ne mazākām bailēm raugās uz Jēzu: „Kas Tas tāds, ka vēji un jūra Tam paklausa?” (Mt. 8:27) Jā, kas ir šis vīrs no Nacaretes? – Aizdomīgi tie raugās uz Jēzu. Viņš kopā ar mums ēd, guļ, lūdz Dievu, ir izsalcis un noguris, dažreiz bēdīgs, bet Viņš dara lietas, kas tālu pārsniedz mūsu saprašanu. Tas lika mācekļiem atcerēties visu, ko Jēzus jau agrāk paveicis. Un tagad vēl šis notikums – mēs, pieredzējuši zvejnieki, domājām, ka esam pagalam, bet Viņš pateica tikai pāris vārdus un jūra norima!

Nav šaubu, ka savā Kapernaumas sinagogā Jēzus mācekļi bija dzirdējuši Psalmu lasījumus. Kā zvejniekus, ar jūru saistītus ļaudis, tos, protams, būs saistījuši tādi Psalmu teksti, kas saistās ar viņu darbu un ikdienu. Piemēram, 65. psalmā Dāvids, runādams par Dievu, saka: „Tu mums atbildi ar lieliem brīnumu darbiem Savā taisnībā, ak, Dievs, Tu mūsu pestītājs; Tu patvērums visiem zemes galiem, uz kuru paļāvībā vērš savus skatus tālās jūras salas, Tu, kas kalnus nostiprini ar Savu spēku, apjozies ar stiprumu, Tu klusini jūru krākšanu, to viļņu šņākšanu un tautu trakošanu, ka visu pasaules malu iemītnieki bīstas no Tavām zīmēm.” Savukārt 89. psalmā par Dievu tiek sacīts, ka Viņš „valda pār trakojošo jūru; kad jūras viļņi ceļas”. Pavisam interesanti vārdi lasāmi 107. psalmā: „Tie, kas ar kuģiem brauca pa jūru un veica lielos ūdeņos savus darījumus, tie redzēja Tā Kunga darbus un Viņa brīnumus jūras virsū un dziļumos. Pēc Viņa pavēles sacēlās vētra, kas sabangoja jūras viļņus, tie pacēlās augšup pret debesīm un nogrima atkal dzelmē, tā ka viņu dvēsele trīcēja izmisumā un bailēs. Tie viņus mētāja un svaidīja kā dzēruma pilnus, visa viņu gudrība bija galā. Tad viņi piesauca To Kungu savās bēdās, un Viņš izglāba viņus no viņu bailēm. Viņš apklusināja vētru, ka norima viļņi. Viņi priecājās, ka iestājās klusums, un Viņš ieveda viņus iecerētajā ostā.” Vecajā Derībā ir vēl daudz līdzīgu tekstu, kas liecina par visvareno Dieva roku, kas ir radījusi ūdeņus un valda pār tiem. Tā ar šo brīnumaino notikumu uz Ģenecaretes ezera mācekļiem atkal tika atgādināts, ka Jēzus ir patiess Dievs, uz kura rūpēm un gādību var droši paļauties.

Šim notikumam uz Ģenaceretes ezera ir arī dziļi simboliska nozīme. Laiva Svētajos Rakstos simbolizē baznīcu, kas glābjas šīs pasaule grēku plūdos, tāpat kā Noa reiz glābās savā arkā. Baznīcu bieži arī burtiskā nozīmē pārsteidz vētra. Kad tas notiek, savas mazticības dēļ daudzi kristieši krīt panikā un dusmojas uz it kā guļošo Jēzu. Vai tad Viņš neredz, kas notiek? Kādēļ Viņš nepalīdz smelt ūdeni laukā no mūsu grimstošā kuģa? Vai Viņam pašam sava baznīca nerūp? Tās nav pareizas domas un pareizi jautājumi. Šādos brīžos ir jāatceras gadījums uz Ģenacaretes ezera. Tas liecina, ka baznīca tiek pārbaudīta un stiprināta tās ticībā Jēzus dievišķajam spēkam, tāpat kā toreiz pirmie Jēzus mācekļi. Šajā sakarībā der atcerēties padomju laikus, kad baznīca bija tik nospiesta un novārdzināta, ka likās – vēl brīdis, un tās laiva būs dibenā. Kristieši lūdza, sauca, tomēr maz bija tādu, kas nopietni cerēja, ka Dievs te varētu kaut ko mainīt. Bet kas notika? Atskanēja tikai daži Kristus vārdi – klusu mierā! – un arī šoreiz satrakotā jūra norima un baznīca iepeldēja drošā miera ostā, lai varētu atkopties un gatavoties nākošajiem pārbaudījumiem. Šādas lietas piedzīvojot, vairojas ticība un paļāvība uz vareno Kungu Jēzu Kristu.

To pašu katrs kristietis var ieraudzīt arī savā dzīvē. Brīžiem šķiet, ka patiešām esam iemesti satrakotā jūrā. Slimības, nelaimes, dažādi sarežģījumi rada bailes, uztraukumus, līdz atskan Jēzus mierīgā balss – klusu mierā! – un arī mūsu dzīves laiva laimīgi sasniedz miera un drošības ostu. Mēs varam atvilkt elpu, sakārtot savas lietas un droši, paļāvības pilni raudzīties nākotnē.

Tomēr viena lieta te gan ir jāatceras, proti, ja dodamies līdzi Jēzum un sēžamies vienā laivā ar Viņu, tad varam būt droši, ka vētra būs, un ne viena vien. Šo laivu mēs varam saukt arī par Svēto Kristību, kas ir tas kuģis, ar kuru cauri šīs pasaules bēdu jūrai kuģojam uz jauno, Dieva apsolīto pasauli. Vecā pasaule un velns nevar paciest, ka droši kuģojam kopā ar Jēzu uz jaunās pasaules ostu. Visiem spēkiem ļaunie spēki grib apgāzt laivu vai noskalot mūs no klāja. Tādēļ arvien jāstiprinās ticībā, ka Jēzus, kas caur Kristību guļ ticīgā sirdī kā laivā, arī valda ne tikai pār jebkuru jūru, bet pār visu Visumu. Viņš ir daudz, daudz lielāks un varenāks par velnu un visiem viņa kalpiem. Tādēļ kopā ar apustuli Pāvilu varam būt pārliecināti, ka „ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lietas mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” (Rom. 8:38–39)