Jēzus 12 gadu vecumā Jeruzālemes templī

Evaņģēlistu stāsti par Jēzu nav biogrāfiski sacerējumi mūsdienu izpratnē. Viens no evaņģēliju autoriem Jānis pauž savu nolūku, sacīdams, ka rakstījis, lai pārliecinātu savus lasītājus, ka Jēzus ir jūdu gaidītais Kristus „un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā” (Jņ. 20:31). Tādēļ evaņģēlijos atrodamās ziņas par Jēzus dzīvi galvenokārt saistās ar Viņa publisko darbību, kas sākusies, Jēzum sasniedzot 30 gadu vecumu. Tā kā jūdi bija ļoti piesardzīgi reliģiskos jautājumus, tad šajās lietās tie parasti nemēdza uzklausīt kādu, kas bija jaunāks par 30 gadiem. Tomēr Jēzum, tāpat kā visiem cilvēkiem, bija arī bērnība un jaunības gadi. Par šo Viņa dzīves posmu evaņģēlisti gandrīz pilnīgi klusē. Autentisko autoru klusēšana ir pamudinājusi citus rakstniekus tā saucamajos apokrifos atstātīt dažādus brīnumainus gaidījumus no Jēzus bērnības. Apskatīt tuvāk viņu fantāzijas nav nepieciešams, jo tām trūkst vēsturiska pamatojuma. No evaņģēlista Jāņa teiktā izriet, ka savu pirmo brīnumdarbu Jēzus veicis tikai 30 gadu vecumā kāzās Kānā, pārvēršot ūdeni vīnā, tādēļ dažādos nostāstus par Jēzus bērnības brīnumdarbiem atstāsim fantastikas cienītājiem. Tomēr viens uzticams teksts, kas runā par Jēzus zēna gadiem, mums ir pieejams. Tas ir evaņģēlista Lūkas stāsts, kurā aprakstīts Jeruzālemes tempļa apmeklējums, Jēzum kļūstot 12 gadus vecam (Lk. 2:41–52).

Svētais Gars un paša personiskā interese būs pamudinājuši evaņģēlistu Lūku izprašņāt Jēzus māti Mariju – vai viņa nav ievērojusi kaut ko sevišķu un zīmīgu mazā Jēzus bērna gados. Pēc eņģeļa apciemojuma, neparastās Jēzus ieņemšanas un dzimšanas arī pati Marija centās ievērot un paturēt prātā visu, kas notika ar viņas Dēlu. Tomēr pēc Sīmeana un Annas pravietojumiem un austrumu gudro apmeklējuma vairāki gadi pagāja parastā, ikdienišķā dzīvē, kuras laikā nekas sevišķs nenotika, protams, ja neņem vērā Jēzus vecāku bēgšanu no Hēroda uz Ēģipti un atgriešanos ne vairs Bētlemē, bet Nacaretē pēc ilgākas prombūtnes.

Pēc atgriešanās no bēgļu gaitām, Jēzus vecāki katru gadu saskaņā ar bauslībā noteikto kārtību jūdu Pashā svētkos devās uz Jeruzālemi, lai baudītu Pashā Jēru, piedalītos upurēšanā un samaksātu baznīcas nodokli. Kad Jēzum palika 12 gadi, Viņš no maza zēna kļuva par „bauslības dēlu” un pirmo reizi tika ņemts līdzi šajā ceļojumā. Tagad Viņam, tāpat kā ikvienam dievbijīgam jūdam, vajadzēja apmeklēt dievkalpojumus, svinēt jūdu svētkus un mācīties bauslību. Tā nebija tikai iespēja vērot skaistu apkārtni, sastapt citus svētceļniekus, pat ne iespēja redzēt svēto pilsētu, kas satrauca un saistīja mazā zēna uzmanību, bet tā bija dziļi jo dziļi Viņa sirdī un prātā mītošā apziņa, ka Viņš veic īpašu uzdevumu un darbojas Sava Debesu Tēva lietās.

Lūka stāsta, ka šī iekšējā nepieciešamība liek Jēzum atstāt Mariju un Jāzepu un vienam palikt Jeruzālemē, lai dotos uz Templi un runātu ar rakstu mācītājiem. Kad Jēzus vecāki pēc ilgas meklēšanas Viņu beidzot atrod un dzird Viņu runājam ar mācītājiem, tie kopā ar visiem pārējiem iztrūkstas un ir izbrīnījušies par Jēzus neparasto gudrību un izpratni ticības lietās. Šajā laikā ar dēla dzimšanu saistītās atmiņas Marijas prātā laikam būs sākušas jau nedaudz pabālēt un piemirsties. Tādēļ tagad viņai no jauna tiek atgādināts, kas ir viņas dēls. Ar Marijas un Lūkas starpniecību tas tiek atgādināts arī visiem šā stāsta lasītājiem. Lai gan Lūka raksta, ka Marija nav sapratusi sava dēla Templī sacītos vārdus – „Man jādarbojas Sava Tēva lietās” –, tomēr viņa paturējusi tos savā sirdī. Tā nu šie vārdi ir nonākuši arī līdz mums, un tagad tos kopīgi pārdomāsim.

Ar vārdiem „Man jādarbojas Sava Tēva lietās” Jēzus nesaka – Man jādarbojas mūsu kopīgā Debesu Tēva lietās, bet gan uzsver, ka Viņš darbojas pats Sava Tēva lietās. Šī atšķirība kļūs jo sevišķi skaidra, kad pēc augšāmcelšanās Jēzus Marijai sacīs: „Neaizskar Mani, jo es vēl neesmu aizgājis pie Tēva; bet ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeju pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva” (Jņ. 20:17). Tas liecina, ka jau no pašas bērnības Jēzus ir labi zinājis, ka Viņu ar Dievu saista īpašas attiecības.

Baznīcas teologiem bija nepieciešami vairāki gadsimti, lai noteikti formulētu ticības brīnumu – Jēzum Kristum ir divas dabas, Dieva un cilvēka daba. Pirms Viņš piedzima no jaunavas Marijas, Dieva Dēls bija mūžībā dzimis no Dieva Tēva. Šī dzimšana mūžībā nav dzimšana šā vārda parastajā nozīmē. Tā nav saprotama arī filozofiskā nozīmē kā idejas dzimšana vai kaut kas tamlīdzīgs. Dieva Dēla dzimšana mūžībā no Tēva nozīmē, ka Viņam ar pašu Dieva būtību ir nepārejošas, mūžīgas attiecības. Šāda dzimšana nav kaut kas tāds, kas noticis pagātnē, jo mūžībā vienkārši nav laika. Šo dzimšanu pareizi saprot tas, kurš Jēzū redz ne tikai dievbijīgu jūdu puisēnu, kas sarunājas ar rakstu mācītājiem, bet gan pašu Dievu cilvēka miesā – patiesu cilvēku un patiesu Dievu vienā Dieva Dēla personā.

Apzinādamies savu sūtību, Jēzus saka: Es darbojos nevis mūsu Tēva, bet Sava Tēva lietās. Nevienu citu cilvēku ar Dievu nesaista tādas attiecības kā Jēzu no Nacaretes. Viņš pats pēc savas dabas ir patiess Dievs. Tomēr pēc savas augšāmcelšanās Viņš sauc savus mācekļus par saviem brāļiem un rāda, ka caur Viņa krusta nāvi Viņa Tēvs un Dievs ir arī visu ticīgo Tēvs un Dievs. Te atklājas Jēzus sūtība. Viņa darbošanās Sava Tēva lietās bija tā, ka Viņš tos, kas bija dzimuši no miesas un pakļauti velna varai, darīja brīvus, dzimušus no Dieva un piederīgus nevis velnam un ellei, bet Debesīm. Tomēr būtiskā atšķirība starp Jēzu un ticīgajiem joprojām paliek – visi ticīgie ir adoptēti, pieņemti bērni, bet Jēzus Kristus vienīgais pēc savas dabas ir Dieva Dēls. Tā, stāstīdams par 12 gadus veco jūdu zēnu Jēzu Jeruzālemes templī, Lūka rāda pašu Dieva Dēlu, kas darbojas sava Tēva lietās, tas ir, glābj cilvēci no velna, elles un nāves. Vēlāk sarunā ar jūdu rakstu mācītājiem, izskaidrodams kāda slimnieka dziedināšanu, Jēzus pats sacīs: „Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām. Jo, ko Tas dara, to arī Dēls dara tāpat, jo Tēvs mīl Dēlu un Tam rāda visu, ko pats dara.. Jo itin kā Tēvs uzmodina miroņus un dara tos dzīvus, tā arī Dēls dara dzīvus, ko Viņš grib.” (Jņ. 5:19–21) Dzirdot šos vārdus, jūdi saprata, ka Jēzus Dievu sauc par Tēvu tādā nozīmē, ka Viņš pats sevi pielīdzina Dievam. Tas viņos izraisīja tādu niknumu, ka tie meklēja iespēju Jēzu nogalināt (Jņ. 5:18).

Lūkas sacītais, ka Jēzus māte Marija Jēzus Templī teiktos vārdus gan paturēja savā sirdī, bet vēl nesaprata, liecina, ka, neraugoties uz to, ka Marija ir augsti teicama starp visām citām sievietēm, viņa tomēr ir tikai cilvēks ar ierobežotu sapratni un cilvēciskām vājībām, un arī ar saviem grēkiem. Tādēļ luteriskā baznīca nekad nav atzinusi Romas baznīcas mācību par Marijas nevainīgo ieņemšanu un debesbraukšanu, bet noraidījusi tās kā pretrunīgas Rakstiem. Tas nenozīmē, ka luteriskā baznīca negodātu šo brīnišķīgo jaunavu. Marija arī luteriskajā baznīcā tiek saukta par Dieva dzemdētāju jeb Dievmāti un viscildenāko no visām sievietēm, tomēr vērsties pie viņas ar lūgšanām neklājas, jo šāds gods pienākas vienīgi Dievam, kā to māca pirmais bauslis.

Ja jautājumā par Jēzus māti Mariju domas dalās, tad attiecībā uz Jēzus Tēvu kristiešu starpā valda vienprātība. Jēzus Tēvs nav nedz Jāzeps, nedz arī kāds cits cilvēks, bet pats Dievs! Jēzus pats to labi apzinās jau kopš bērnības, un par to liecina visa Viņa dzīve. Šo patiesību gan nav iespējams aptver un saprast tikai ar prātu. Tā nav iemācāma arī reliģiskos pārdzīvojumos un izjūtās, bet to ir jāmācās atzīt no Dieva Vārda, arī no Lūkas aprakstītā notikuma, kas risinājās Jeruzālemes templī, kad Jēzum bija 12 gadi. Šeit Jēzus pats atklāj sevi – Dieva Dēlu, kam jādarbojas „Sava Tēva lietās” (Lk. 2:49).

Ļoti nozīmīga šajā Lūkas tekstā ir arī norāde uz neparastajām Jēzus Rakstu zināšanām un dziļo izpratni, kas pārsteigusi visus šā notikuma aculieciniekus. Vecās Derības laikā jūdu vidū darbojušies vairāki vīri, kam piemitusi ārkārtīgi liela, neparasta gudrība. Te varam minēt ķēniņu Salamanu, praviešus Samuēlu un Daniēlu. Jūdu tradīcijā valda arī pārliecība, ka īpašā mērā ar šo gudrību būs apveltīts Mesija jeb Kristus, kad Viņš nāks. „Zars riesīsies no Isaja celma, un atvase no viņa saknēm nesīs augļus. Un pār to klāsies un to sargās Tā Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un Tā Kunga bijības gars.” (Jes. 11:1–3) Šie pravieša Jesajas vārdi sasaucas ar Lūkas iepriekš sacīto, ka pēc atgriešanās Nacaretē no trimdas Ēģiptē „bērns auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar Viņu” (Lk. 2:40). Sarunas ar mācītājiem Templī liek visiem, kas 12 gadus veco Jēzu dzirdēja, iztrūkties un brīnīties „par Viņa saprašanu un atbildēm” (Lk. 2:47). Šā stāsta beigās Lūka raksturo Jēzus dzīvi pēc atgriešanās no Tempļa apmeklējuma kā pieņemšanos „gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem” (Lk. 2:52). Arī šeit atrodama paralēle ar dievišķās gudrības nesējiem Vecās Derības laikā, proti, ar pravieti Samuēlu: „Un Samuēls pieauga, un Tas Kungs bija ar viņu, un Tas Kungs neatstāja neko nepiepildītu no tā, ko Viņš bija pasludinājis. Un viss Israēls, no Danas līdz Bēršebai, atzina, ka Samuēls ir Tā Kunga uzticīgais pravietis.” (1. Sam. 3:19–21) Tādējādi Lūka šeit vedina savus lasītājus uz domām par Dieva gudrību, ar ko bija apveltīti izcilie Vecās Derības vīri un kas pilnā mērā personificētā veidā atklājās Kristū.

Gan Vecās Derības tekstos, gan apokrifos ir runa par Dieva Gudrību. Šis vārds Gudrība ar lielo burtu tiek attiecināts uz Dievam Tēvam blakus pastāvošu personu. Tā nav gudrība vispārīgā nozīmē, bet personificēta Gudrība. Par gudrību, protams, runāja arī pagānu filozofi. Turklāt šīs platonistu un stoiķu izteiktās atziņas par patieso gudrību radīja lielas problēmas jūdiem, kas dzīvoja lielajās romiešu un grieķu pilsētās, jo izrādījās, ka filozofu gudrības izpratne nav savienojama ar jūdu bauslību. Šā iemesla dēļ vairākos jūdu rakstos, kurus mēs pazīstam kā Vecās Derības apokrifus, tika mācīts, ka patieso Gudrību Dievs ir devis vienīgi Israēla tautai. Tā pati Gudrība, caur kuru Dievs ir radījis pasauli, ir līdzdarbojusies Israēla tautas vēsturē. Tā pati Dieva Gudrība, caur kuru Viņš ir radījis pasauli, ir arī Dieva radītās pasaules Glābēja. Arī Dieva doto bauslību jūdi pielīdzināja Dieva Gudrībai..

Ja tiktu jautāts, ar ko atšķīrās Jēzus sludināšana no pārējo tā laika rabīnu sludināšanas, tad atbilde vairumā gadījumu būtu, ka Jēzu no pārējiem nošķīra ne tik daudz Viņa mācības saturs, cik tas, kā Viņš mācīja un kā izturējās. Proti, Jēzus arvien runāja pats savā vārdā. Viņš kā uz galveno autoritāti atsaucās pats uz sevi, un tas jūdu rabīniem bija kaut kas neiedomājams. Jūdu rabīni sevi saprata kā bauslības un Dieva Gudrības runasvīrus vai tikai kā tradīcijas tālāk nesējus, bet Jēzus bez šaubīšanās nostādīja sevi pretī tēvu tradīcijām: „Jūs vēl esat dzirdējuši, ka vecajiem sacīts.. bet Es jums saku.” (Mt. 5:33–34) Šī attieksme vienkāršajos jūdos radīja izbrīnu, jo Jēzus tos mācīja kā tāds, kam pašam pieder visaugstākā autoritāte, un ne kā rakstu mācītāji (Mt. 7:28, 29).

Savukārt rakstu mācītājos šāda izturēšanās radīja patiesu naidu un pārliecību, ka Jēzus piesavinās sev autoritāti, kas nevar piederēt nevienam cilvēkam. Turklāt Jēzus nerunāja kā kāds no praviešiem, kas visi kā viens teica: „Tā saka Tas Kungs.” Jaunajā Derībā neskaitāmas reizes mēs dzirdam Jēzu sakām: „Es jums saku.” Ja jūdi runāja par mocekļu nāvi Dieva dēļ, tad Jēzus mudināja savus mācekļus būt gataviem mocekļa nāvei Viņa dēļ. Jūdu dziednieki un garu izdzinēji darbojās Dieva vārdā, bet Jēzus to vienkārši darīja tā, it kā visa vara piederētu Viņam pašam. Pat grēkus Viņš piedeva, vienkārši sakot: „Tavi grēki tev piedoti.” (Mt. 9:2) Jūdu terminoloģijā ir tikai viens vārds, kas pilnībā atbilst šādam izturēšanās veidam, proti, miesā nākusi Gudrība.

Gan mācīdams, gan dziedinādams, gan izdzīdams ļaunos garus, Jēzus rīkojās tā, kā rīkojās Dieva Gudrība Vecās Derības aprakstos un jūdu tradīcijā. Aicinādams mācekļus uzņemties Viņa jūgu, Jēzus sevi patiesībā pielīdzināja arī bauslībai, jo jūdu vidū bija parasts runāt par bauslības jūga uzņemšanos. Citiem vārdiem, Jēzus rīkojās un mācīja kā Dieva Gudrības un Bauslības iemiesojums, kas vienlaikus nozīmēja arī Dieva pestīšanas iemiesojumu. Jaunās Derības mācība par Kristu ir jāsaprot tieši uz šā fona. Sava evaņģēlija sākumā Lūka jau norāda uz Jēzu kā Dieva Gara un Gudrības iemiesojumu, kas tālu pārsniedz pat visdiženākos Vecās Derības vīrus. Tikai daži uzticīgie, kā Sīmeans un praviete Anna, bija gaidījuši parādāmies Dieva Gudrību miesā, kas iznīcinās velna varu un liks nākt Dieva valstībai. Evaņģēlists Lūka rāda, kā šī Gudrība atklājusies, Jēzum sasniedzot „bauslības dēla” vecumu. Nepareizi būtu uztvert Jēzu šeit parādāmies kā kādu diženu cilvēces skolotāju, kas apveltīts ar dievišķu gudrību un spēku. Jēzus tāds nav. Viņš ir patiess cilvēks un patiess Dievs – Dievs, kas nācis cilvēka miesā, lai glābtu cilvēci no velna varas un mūžīgas nāves. Pašā dziļākajā būtībā cilvēka lielākā problēma nav vis zināšanu trūkums, bet bezdievība un samaitātība, kas neļauj pareizi izlietot tās zināšanas, kas cilvēkam ir. Būtu nepareizi Jēzu uzskatīt par vienu no dižajiem cilvēces skolotājiem. Skolotāji var būt daudzi un dažādi. Kristieši piekritīs, ka Konfūcijis, Buda, Muhameds un vēl citi ir uzskatāmi par šādiem lieliem cilvēces skolotājiem. Tomēr kristieši skaidri zina atšķirību starp šiem lielajiem vīriem – skolotājiem – un Glābēju Jēzu Kristu. Skolotāji ir tikai cilvēki, un viņu gudrība ir cilvēciska, bet Glābējs ir patiess Cilvēks un arī patiess Dievs, mūžīgā Dieva Gudrība cilvēka miesā.