Jēzus apsola sūtīt Aizstāvi

Bija atlikušas vēl tikai dažas stundas, kuras Jēzus varēja pavadīt kopā ar Saviem mācekļiem. Savu Testamentu – Svēto Vakarēdienu – Viņš jau bija tiem atstājis, vēl atlika tos mierināt, stiprināt un pamācīt, pirms Viņš dosies pēdējā kaujā ar velnu, elli un nāvi. Būdams kopā ar mācekļiem, Jēzus bija vairākkārt runājis par Savām ciešanām un nāvi, bet samērā maz Viņš bija ko sacījis par to, kas šajā pasaulē sagaida pašus mācekļus. Kamēr Jēzus bija kopā ar viņiem, tas arī nebija vajadzīgs. Tagad bija pienācis laiks par to runāt, lai tad, kad tas notiks, “mācekļi nekristu apgrēcībā” (Jņ.16:1). Mācekļi tiks sūtīti pasaulē, tāpat kā Jēzus bija ticis Dieva sūtīts, un viņiem būs jākļūst par Jēzus augšāmcelšanās lieciniekiem. Tomēr pasaule šā prieka vēstnešus nesagaidīs draudzīgi. To nedarīs arī jūdu reliģiskā vadība, kas izslēgs Jēzus mācekļus no draudzes un beigu beigās nonāvēs. To šie vadoņi darīs tādēļ, ka tie nebūs atzinuši nedz Dievu, nedz Viņa sūtīto Jēzu (Jņ.12:3). Jēzus brīdina mācekļus, lai viņi, kad tas notiks, atcerētos, ko Viņš tiem bija teicis (Jņ.16:4). Tomēr Jēzus negrasās pamest mācekļus likteņa varā, Viņam vienkārši jāpabeidz Savs darbs līdz galam, un tas nozīmē arī šķiršanos no tuvākajiem līdzgaitniekiem. Tam sekos jauns laikmets, kurā kopā ar mācekļiem būs Jēzus sūtītais Aizstāvis. Par šo Jēzus apsolījumu baznīcā tiek sludināts ceturtajā svētdienā pēc Lieldienām, iesākot sagatavošanos Vasarsvētkiem. Šo baznīcas gada svētdienu latīniski sauc Cantate, kas latviski nozīmē – Dziediet! Tā būs priekpilna baznīcas dziesma, jo Jēzus sūta varenu Aizstāvi, kas baznīcu aizstāvēs pret visiem tās ienaidniekiem.

“Bet tagad Es aizeimu pie Tā, kas Mani sūtījis, un neviens jūsu starpā Man nejautā: kurp Tu ej? Bet, klausoties Manos vārdos, jūsu sirds ir pilna skumju.” (Jņ.16:5-6) Jēzus mācekļi bieži nesaprata vai pārprata Viņa sacīto. Arī šoreiz mācekļi raugās uz Viņu ar izbrīnu un klusē, bet viņu sirdis pildās skumjām. Uz kurieni Viņš grasās doties? Kādēļ Viņš grib mūs atstāt? Nabaga noskumušajiem Galilejas zvejniekiem nav ne mazākās nojausmas par Jēzus vārdu īsto nozīmi, un viņi tos arī nemaz necenšas saprast. Viņi ir pārāk norūpējušies paši par sevi. Dieva rīcība bieži vien ir ļoti pārsteidzoša un nesaprotama cilvēka prātam. Tā šķiet pat necienīga, aizvainojoša un postoša. Bieži vien šķiet, ka Dievs rīkojas tā, it kā Viņš būtu pats velns.

Dzirdēdami, ka Jēzus grasās viņus atstāt, mācekļi ir satriekti, apjukuši un izbijušies. Viņiem pat prātā nenāk painteresēties, uz kurieni Jēzus gatavojas doties un kādēļ Viņš to dara. Tas ir raksturīgi cilvēka dabai. Nespēdami saprast Dieva rīcību, mēs kļūstam neapmierināti, skumji un nelaimīgi. Tādēļ apustulis Jēkabs brīdina, lai pret Dieva vārdiem izturamies ar lielu lēnprātību, bez kurnēšanas un nepatikas, zinot, ka tie glābj mūsu no velna, elles un nāves. Arī apustulis Pāvils mudina ticēt, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu. Jēzus mācekļi toreiz vēl nespēja to saprast, tādēļ Jēzus īpaši uzsver un mierinoši pamāca viņus, ka Viņa aiziešana nāks tiem tikai par labu.

“Tomēr Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka Es aizeju. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums.” (Jņ.16:7) Cilvēciski spriežot, šķiet, ka pareizāk būtu, ja Jēzus pēc augšāmcelšanās paliktu tepat uz zemes un pats vadītu Savu baznīcu, sēžot Jeruzalemes templī. Tomēr viegli saprotamu iemeslu dēļ Dieva mūžīgais prāts ir bijis citāds. Miesā nākušais Dieva Dēls atgriezīsies Savā dievišķajā godībā, uz mūžiem paliekot nesaraujami saistīts ar cilvēka dabu, kuru tas pieņēmis. Cilvēka miesā paveicis mūsu glābšanas darbu, Viņš tomēr vairs nebūs pieejams cilvēciskajām maņām tādā veidā, kā bija iepriekš. Tagad Viņš būs pieejams tikai ticībai. Vienīgi ticība ir tā, kuru Dieva Dēls grasās atalgot ar Savu klātbūtni. Kad Jēzus krusta nāve Dievu būs samierinājusi ar cilvēku, Viņa Gars varēs būt kopā ne tikai ar atsevišķiem cilvēkiem kādā noteiktā pasaules vietā, bet visur, kur vien būs Viņam ticīgie. Lai mierinātu Savus mācekļus, svinīga zvēresta veidā Jēzus apsola, ka Viņa aiziešana patiešām nāks mācekļiem par labu, un arī paskaidro – kāpēc. Ja Viņš paliktu šeit uz zemes kopā ar viņiem, tad jaunais Aizstāvis – Svētais Gars – nenāktu pie tiem un Svētā Gara laikmets nevarētu sākties. Tas varēs notikt tikai tad, kad Jēzus būs pilnībā pabeidzis Savu uzdevumu. Kad Viņš būs atpircis visus no velna, elles un nāves varas, tad pasaulē varēs ierasties Svētais Gars, lai uzsāktu Savu – pasaules evaņģelizācijas darbu. Dievs Tēvs sūtīja pasaulē Savu Dēlu, kas kļuva par cilvēku un uzvarēja grēku, nāvi un elli. Mēs varam sacīt, ka Viņš ieguva cilvēcei vakcīnu pret nāvi. Tagad Tēvs un Dēls sūtīs pasaulē Svēto Garu, citu Aizstāvi, kas izdalīs cilvēkiem šīs zāles pret nāvi. Bez Kristus nopelnītajām un Svētā Gara atnestajām zālēm nedz apustuļi, nedz baznīca nevarētu izdzīvot šajā ļaunuma saindētajā pasaulē.

Tādēļ Svētais Gars “nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu. Grēku -jo tie netic Man. Taisnību -jo Es aizeimu pie Tēva, un jūs Mani vairs neredzēsit. Tiesu -jo šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu.” (Jņ.16:8-11)

Jēzus vārdi norauj plīvuru šķietamajai pasaules godībai un atklāj tās nožēlojamo garīgo stāvokli. Izrādās, ka pasaule, kura tā lepojas ar savu gudrību, sasniegumiem un varenību, patiesībā nezina un neizprot cilvēka dzīvei pašas galvenās, būtiskākās un svarīgākās lietas. Tādēļ pasaule drīzāk ir nožēlojama, nekā apskaužama, tās godība un varenība ir tukša un bezjēdzīga – pārejošs ārējs spožums bez iekšēja satura un dziļuma, kura gals ir iznīcība un nāve. Par šā pagrimuma dziļumu liecina tas, ka pasaule pati nekad nespētu to pat apzināties vai nojaust, ja nenāktu Svētais Gars un to nepārliecinātu. Pasauli nespētu pārliecināt arī neviens šīs pasaules gudrais, neviens skolotājs un mācītājs, pat pašiem Jēzus apustuļiem tas būtu nepaveicams uzdevums. Tas ir pa spēkam vienīgi Svētajam Garam, ko Jēzus sauc par kristiešu Aizstāvi. Pasaulei jeb neticīgajam miesas prātam arvien piemīt pašam sava gudrība, kas ir nevis garīga, bet miesīga gudrība. Tā balstās miesas kārībā, acu kārībā un dzīves lepnībā. Pasaule, protams, visos iespējamos veidos cenšas visus pārliecināt par savu uzskatu patiesumu. Tā kā pasaule ir ļoti stūrgalvīga un nepazīst kaunu, tad tai ir pieņemami visi iespējamie līdzekļi. Bezkaunīgā plātīgumā tā sludina trīs lietas – pirmkārt, viss, ko vēlas tava miesa, ir labs, tādēļ centies iespējami pilnīgi apmierināt visas savas miesas prasības; otrkārt, viss, ko pasaulē redz un iekāro tava acs, ir tā vērts, lai pēc tā tiektos un to iegūtu; treškārt, tu esi pelnījis to, ka tev jāsaņem pats labākais, kas pieejams pasaulē. Lai pamatotu savu pārliecību, pasaule nekautrējas izmantot zinātnes, psiholoģijas un filozofijas atziņas. Tā kā pasaules uzskatus diktē ļauns gars, tad tā tomēr ir un paliek melīga. Pasaule sagroza patiesību jeb, vienkārši sakot, melo. Tomēr tā ir ļoti viltīga, un cilvēka dabiskie spēki nespēj pasaules meliem pretoties. Tieši otrādi, pasaulei talkā nāk arī kritusī cilvēka daba. Šā iekšējā ienaidnieka dēļ cilvēki arvien pakļaujas miesas kārību, acu kārību un dzīves lepnības samtaini saldajam valdzinājumam. Mēs nespējam tam pretoties. Tādēļ Jēzus apsola sūtīt Svēto Garu, kas organizēs Kristus baznīcu – pretošanās kustību pasaules agresīvajai melu kampaņai. Svētais Gars spēs parādīt, ka ļaunais gars padarījis pasauli pilnīgi aklu un dumju. Velns to piekrāpis, kā rafinēts pilsētas donžuāns apmāj naivu lauku meiteni, stāstot tai glaimīgus melus. Glaimu savaldzinātā meitene, protams, neņem vērā vecāku brīdinājumus, un arī nekāda cilvēku daiļrunība vai pārliecināšanas spējas nevarētu pasauli pārliecināt. Šis darbs ir pa spēkam tikai pašam Dievam Svētajam Garam.

Īsos vārdos Jēzus apraksta Aizstāvja jeb Svētā Gara darbu šajā pasaulē. Tas tiks veikts ar mācekļu starpniecību, kam būs jānes Evaņģēlija vēsts pasaulē. Instruments, ar kuru Aizstāvis veiks savu darbu, būs Dieva Vārds. Par trim lietām Gars pārliecinās pasauli, proti, par grēku, taisnību un tiesu. Daži šo faktu atzīs, daži noraidīs. Tas būs tāpat kā tiesas zālē, kur noziedznieki tiek pārliecināti par savu vainu, – daži to atzīst un nožēlo, daži par spīti pierādījumiem atsakās savu vainu atzīt.

Runājot par grēku, jāsaka, ka pasaule savus grēkus neslēpj. Katru dienu avīzēs un ziņu raidījumos dzirdam pasauli ziņojam par saviem grēkiem. Jēzus šeit saka, ka pasaule savu grēku neizprot. Turklāt grēks mūsu dienās jau sen vairs netiek saukts par grēku, bet vienkārši par nepilnību vai kaut ko tamlīdzīgu. Tādēļ nav arī nekāds brīnums, ka pat paši gudrākie cilvēki izbrīnā rausta plecus, vaicādami – kas tas grēks tāds ir? Cilvēka prāts, pati augstākā gudrība un spējas te neko nevar līdzēt. Tiesa, cilvēki jūt, ka ar viņiem kaut kas īsti nav kārtībā. Tie strīdas savā starpā, karo un nogalina cits citu, izmisīgi mēģina atrisināt tik sasāpējušās cilvēces problēmas, bet atkal un atkal ir spiesti atzīt, ka viņu pūles nav vainagojušās panākumiem. Taču, tā kā viņi neizprot grēka būtību, tad atkal no jauna ar naivu optimismu šīs pasaules gudrie un varenie izdomā dažādas teorijas, kam it kā vajadzētu atrisināt biedējošos bada, kara, noziedzības, etnisko un reliģisko konfliktu draudus. Tomēr jau pavisam drīz atkal un atkal seko vilšanās. Tas, kas notiek ar cilvēci kopumā, notiek arī ar katru atsevišķo cilvēku. Neskaitāmi psihologi un psihoterapeiti mēģina palīdzēt cilvēkam pilnveidoties, dzīvot harmoniski un laimīgi, taču – ak vai! – mēs joprojām esam tālu no pilnības, un harmoniska un laimīga dzīve paliek tikai tāls, nepiepildāms sapnis. Vīlušies rietumu zinātnē un medicīnā, cilvēki ar apbrīnojamu naivumu un bērnišķīgu dedzību pievēršas austrumu reliģiskajai filozofijai un medicīnai, plaukst un zeļ dažādi pulciņi, skolas un kustības. No austrumiem šurp brauc skolotāji, parādās arī pašmāju “mākoņu stūmēji”, visu iespējamo slimību dziednieki un pasaules glābēji, un rietumu cilvēks uz to visu raugās ar ieplestu muti un apbrīnā izplestām acīm. Mums stāsta par enerģijām, iņ un jaņ, čakrām un karmu, mikro un makro kosmosu, māca koncentrēties, meditēt un sola visādus brīnumus. Beigu beigās par lielu atvieglojumu garīgi nogurušajam rietumu cilvēkam tiek paziņots – grēka nav! Visi ceļi ved pie Dieva! Pats cilvēks ir Dievs! Taču paraugieties uz Indiju, Ķīnu, Tibetu – kā cilvēki tur dzīvo? Vai viņi ir veseli, laimīgi un apmierināti? Vai drīzāk tur nevalda slimības, posts, nabadzība un ārkārtīga sociālā netaisnība? Vai nebija tā, ka, pirms rietumu medicīna tika ieviesta austrumos, dzīves ilgums tur nebija daudz lielāks par trīsdesmit gadiem? Bija jau bija, bet ko darīt mūsdienu cilvēkam, kas vairs nesaprot kristīgo ticību, ir vīlies arī ticībā savam prātam un tā spējām, bet tomēr joprojām ilgojas pēc miera, dzīves jēgas un piepildījuma? Ko viņam darīt, lai atrastu mieru, drošību, savu identitāti? Lai rastu atbildi, mums atkal no jauna ir jāatgriežas pie vārda “grēks”.

Dabiski, sava prāta vadīti, cilvēki par grēku uzskata atsevišķus ļaunus darbus, kas citiem nes nelaimi un sāpes. Tādēļ arī visas cilvēku pūles ir virzītas pretī tam, lai ierobežotu vai izskaustu ārēji ļaunu rīcību. Tiesa, ir nepieciešams ierobežot šos simptomus, tomēr pati diagnoze savā būtībā nav pareiza, un tādēļ slimība nevar tikt izārstēta. Ir vajadzīgs labāks ārsts un labākas zāles par cilvēka prātu un pasaules gudrību.

Definējot grēku, Kristus nerunā par sliktiem darbiem vai labu darbu nedarīšanu, bet Viņš saka, ka grēks ir neticība Viņam. Tātad grēks, pirmkārt, nav darīšanas, bet ticības jautājums. Raksturojot grēka būtību, luteriskās baznīcas tēvi ir uzsvēruši biblisko patiesību, ka grēks vispirms ir cilvēka dabas samaitātība, no kuras rodas visi ļaunie darbi. Šis iedzimtais grēks, ko mēs no paaudzes uz paaudzi pārmantojam no Ādama un Ievas, ir tik dziļa, ļauna cilvēka dabas samaitātība, ka ar prātu tas nav ieraugāms, bet tam jātic pēc Rakstu atklāsmes. Lūk, šī Rakstu atklāsme tad arī ir pārliecinošā Svētā Gara balss, kas stāsta, ka pēc savas dabas visi cilvēki ir pazuduši, slikti un samaitāti, un tiem ir jākļūst par pilnīgi citiem cilvēkiem jeb jāpiedzimst no jauna. Lai ko cilvēks darītu, lai kā nopūlētos ar sevis disciplinēšanu un pilnveidošanu, viņš nespēj mainīt savu dabu. Turklāt grēks mūs padara garīgi aklus un mēs paši savas dabas samaitātību tā arī nespējam ieraudzīt, kā to liecina visa mūsdienu dzīve un tūkstošgadīgā cilvēces vēstures. Šī piedzimšana no jauna jeb garīga dzimšana var notikt vienīgi ticībā Kristum. Kur ir šī ticība, tur grēka vairs vienkārši nav, jo Kristus ir samaksājis par visu cilvēku grēkiem. Šī ticība rada jaunu cilvēku, kas pēc savas jaunās dabas ir labs un nespēj darīt neko citu kā vien labus darbus. Tur, kur šīs ticības nav, paliek grēka tumsa, ļaunums, posts un elle, lai ko ari cilvēki par to domātu vai sacītu. Jā, mēs varam ierobežot vienu vai otru savas dabas izpausmi, bet nevaram mainīt paši savu grēcīgo dabu, tādēļ par vislielāko grēku Jēzus nosauc – neticību Viņam. Tomēr nav tā, ka pasaules grēkiem Jēzus gribētu pievienot vēl vienu – galveno grēku -neticību Viņam. Nē, ar šiem vārdiem Jēzus norāda uz vienīgo ceļu, kas ļauj izbēgt no grēka varas, proti, ticību Viņam. Neticēt Jēzum nozīmē paliki grēka varā, būt pakļautam Dieva lāstam un iet mūžīgā pazušanā. Jo, kas netic Dieva Dēlam, ir jau pats ar savu neticību pasludinājis sev spriedumu. Viņam glābiņa nav! Par to Aizstāvis – Svētais Gars – pārliecinās pasauli.

No grēka Jēzus pievēršas grēka pretmetam – taisnībai. Kā milzīgs kalns pasaules grēki krājas visu acu priekšā. Pasaule nevar tos noslēpt, tomēr tā turpina lepoties ar savu taisnību. Pasaule rīkojas līdzīgi noziedzniekam, kas ignorē tiesas spriedumu un turpina pats sevi pasludināt par taisnu un nevainīgu. Par šādu paštaisnību šeit runā Jēzus. Tās ir netīras, smirdošas drēbes, ar kurām pasaule lepojas un cenšas aizsegt savu kaunu, kā Ādams un Ieva iesāka to darīt paradīzes dārzā. Tā ir paštaisnība, kuru cilvēki piešķir paši sev.

Šeit iejaucas Svētais Gars un norauj paštaisnības plīvuru, aiz kura cilvēki slēpjas savā iedomātajā drošībā. Arī strauss, iebāzis galvu smiltīs, domā, ka neviens viņu neredz. Svētais Gars noliedz iespēju, ka cilvēks varētu attaisnot pats sevi, piešķirt pats sev taisnību. Nē, taisnībai jānāk no ārienes. Tā nevar būt mūsu taisnība, bet tai jābūt piešķirtai, svešai Kristus taisnībai. Tā tiks piešķirta ikvienam, kas ticēs Viņa augšāmcelšanai. Tās būs tīras, baltas drēbes, kas balinātas paša Dieva Jēra asinīs. Līdz ar Viņa aiziešanu pie Tēva Jēzus glābšanas misija ir beigusies. Jēzus dēļ Dievs tagad pasludina par taisnu ikvienu cilvēku, kas nožēlo grēkus un tic Jēzus nopelnam. Vienīgi Kristū mēs varam tikt glābti. Viņa dēļ Dievs ir labvēlīgs pret ikvienu cilvēku. Šo Kristus nopelnu, kurā ikvienam tiek piedāvāta taisnība, Dievs publiski pasludināja un piedāvāja pasaulei, augšāmceldams Jēzu no nāves. Šī taisnība kļūst mūsu taisnība tad, kad mēs ticam Evaņģēlija apsolījumam. Caur ticību glābjošā taisnība tiek dāvāta ticīgajam kā nepelnīta dāvana. Tā nāk no ārienes, no Dieva, un pamatojas Kristus glābjošajā darbā. Ar šo taisnību Svētais Gars konfrontē pasauli – vai nu tā pazemīgi noliecas pie Jēzus kājām un saņem Viņa taisnību kā dāvanu un tiek glābta, vai arī augstprātīgi turpina attaisnot pati sevi un iet mūžīgā pazušanā.

Trešā lieta, par kuru Jēzus runā, ir tiesa. Tas ir Dieva spriedums pār neticīgo pasauli. Tā kā šīs pasaules valdnieks ir notiesāts uz mūžīgiem laikiem, tad arī pasaule, pār kuru viņš sagrābis varu, atrodas zem šī notiesājošā sprieduma. Šīs pasaules kungs – velns – gan nav likumīgais tās valdnieks, bet tikai uz laiku viņš ir sagrābis varu pār Dieva radību. Ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos Dievs ir spriedis tiesu pār velnu. Velna vara ir sagrauta un atņemta. Ja attiecībā uz velnu šis spriedums ir galīgs, tad pasaulei vēl ir dota cerība. Ja pasaule paliek šajā neticības stāvoklī, tad tā paliek zem tā paša sprieduma, kuru saņēmis velns, bet, ja Svētā Gara priekšā tā atgriežas un saņem piedošanu Jēzus vārdā, tad tā tiek izrauta no velna varas un valstības un tiek glābta.

Pasaules cilvēki uzskata, ka viņi paši ir sev tiesneši, un ne par kādu citu tiesu zināt nevēlas. Kurš gan uzdrīkstēsies mūs tiesāt! Taču Kristus saka, ka šīs pasaules valdnieks – visas lepnības un ļaunuma kungs velns – ir jau notiesāts. Un līdz ar viņu ir notiesāti visi, kas tic viņa meliem. Kā Kristus kādā citā vietā saka – kas tic Man, netiek tiesāts, bet, kas netic, ir jau spriedumu saņēmis (Jņ.3:18). Citiem vārdiem sakot, šāds cilvēks ir notiesāts kopā ar velnu. Šis tiesas spriedums tika publiski paziņots, kad Kristus pēc Savas krusta nāves ieradās ellē. Tur Godības Kungs pašam velnam un visiem viņa kalpiem pasludināja pazudinošo spriedumu: jūs neesat ticējuši Man, jūs neesat saņēmuši Manu taisnību, jums jātop mūžīgi nošķirtiem no Dieva un jādzīvo elles cietumā. Šis spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Tas ir uzrakstīts Bībelē, un caur Kristus baznīcu to turpina sludināt Svētais Gars.

Tālāk Jēzus turpina mierināt mācekļus: “Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas. Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu. Viss, kas Tēvam pieder, pieder Man; tāpēc Es jums sacīju, ka Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu.” (Jņ.16:12-15)

Šie Jēzus vārdi ir mierinājuma un prieka pilni Viņa baznīcai. Kad nāks Svētais Gars, Viņš vadīs baznīcu visā patiesībā. Svētais Gars ir Patiesības Gars par spīti tam, ka vārds “patiesība” mūsdienu cilvēkam šķiet tukšs vārds, kam trūkst satura. Cilvēki domā, ka patiesības nav vispār vai arī tā ir katram sava un nekad nav absolūta. Taču Svētais Gars runā pilnīgu patiesību. Tā nav cilvēciska, bet dievišķa patiesība. Tā vēsta, ka mēs pēc savas dabas esam pazuduši grēcinieki, nolemti velna varai un elles mokām. Taču šī patiesība ir ne tikai pazudinoša, bet arī glābjoša, jo tā piedāvā glābiņu Kristus taisnībā. Tas ir tā, it kā mēs atrastos Dieva tiesas zālē. Pieceļas prokurors, apsūdzētājs velns, un saka – šis cilvēks ir grēkojis, viņš pieder man, tātad cietumam. Tad vārdu ņem Aizstāvis – Svētais Gars. Viņš prasa apsūdzētajam cilvēkam – vai tu esi vainīgs? Ja apsūdzētais atzīst savu vainu, Svētais Gars turpina: tā ir taisnība, tava vaina ir pierādīta, taču Jēzus ir izcietis sodu tavā vietā. Vai vēlies saņemt Viņa nopelnus un tikt glābts no nāves un elles? Kad apsūdzētais atbild – jā, es tam ticu un to gribu -, bargā tiesneša Dieva sejā parādās smaids. – Pēc savas dabas tu gan esi vainīgs, bet Mana Dēla upuris ir tavu vainu nolīdzinājis. Tu esi apžēlots! Tev nebūs jāiet cietumā pie velna. Vari nākt Manā valstībā un dzīvot tur mūžīgi kā pilntiesīgs tās pilsonis. Nāc un saņem pavēli par savu atbrīvošanu! Te ir brīvlaišanas raksts, rakstīts ar Jēzus asinīm, kas iznīcinājis visas apsūdzības pret cilvēku.

Tas izklausās it kā pārāk vienkārši un laupa man godu, – sacīs mūsdienu cilvēks. Viņa lepnums prasa vai nu noliegt savu vainu, vai arī pašam to izpirkt. Tomēr viss patiesais un ģeniālais ir vienkāršs, bet arī grūti saprotams. Tikai tas, kurš apveltīts ar ticības dāvanu, ir kļuvis pietiekami gudrs, lai spētu atmest maldīgo paļaušanos pašam uz sevi. Ticība ir tā, kas viņu ved projām no savas paštaisnības pie Dieva piedošanas, Viņa amnestijas, kas uzklausāma grēku atlaišanas noslēpumā – Svētajā Absolūcijā. Tur dzirdams Dieva spriedums, kas Kristus dēļ dāvā piedošanu. Šo Savu amnestiju Svētajā Vakarēdienā Dievs apzīmogo pats ar Savu zīmogu, liekot to uz atbrīvošanas pavēles. Pēc tam cietumnieka drēbes tiek norautas un noziedznieks ietērpts greznā Dieva valstības pilsoņa apģērbā. Šī brīvlaišana liek sirdij līksmi dziedāt prieka un pateicības dziesmu, slavējot Dievu par Viņa bezgalīgo žēlsirdību. Par to vēsta šis evaņģēlija teksts, mudinot dziedāt Dievam jaunu dziesmu!