Jēzus atklāj savu godību

Pēc stāsta par mazā Jēzus neparasto gudrību, kas atklājas Jeruzālemes templī Viņa sarunā ar rakstu mācītājiem, evaņģēlija teksts mūs aizved uz kādu mazu Galilejas ciematu – Kānām, kur Jēzus dievišķā godība atklājas Viņa pirmajā brīnumdarbā – ūdens pārvēršanā vīnā (Jņ. 2:1–12). Šis neparastais notikums mūsdienu cilvēkam varētu likties kā kāda teiksmaina leģenda, jo viena no valdošajām mūsdienu filozofiskajām dogmām ir pieņēmums, ka nekas pārdabisks šajā pasaulē nekad nav noticis, nenotiek un arī nevar notikt. Līdz ar to brīnumi vienkārši nav iespējami. Tā kā šāds uzskats, ko sauc par naturālismu, ir populārs, tad mums gribot negribot vismaz nedaudz jāpieskaras šim jautājumam.

Vērojot apkārtējās pasaules norises, visā notiekošajā pamanāma zināma nemainīga regularitāte. No šā novērojuma izriet, ka dabas likumi ir patstāvīgi un nemainīgi. Ja, pametot akmeni gaisā, tas krīt zemē šodien, tad tas kritīs arī rīt, parīt un ir tāpat kritis arī vakar, aizvakar un pirms tūkstoš gadiem. No tā naturālisti izdara secinājumu, ka nekādi izņēmumi vai pārpasaulīga iejaukšanās šajos procesos nav iespējami. Tomēr tikai viena šā apgalvojuma daļa ir zinātniski pamatota, bet otra ir filozofisks pieņēmums. Patiešām, gravitācijas spēka ietekmē akmeņi krīt. Tas ir zinātnisks fakts – balstīts novērojumos, pierādāms un apstiprināms. Tomēr apgalvojums, ka tas liecina, ka brīnumi nevar notikt un akmeņi kaut kad var arī nekrist, ir tikai filozofisks pieņēmums. Diemžēl zinātne nespēj iztikt bez tamlīdzīgiem filozofiskiem palīgrīkiem. Tīra, pilnīgi objektīva zinātne nav iespējama. Par to, ka tā nevar iztikt bez filozofiskiem pieņēmumiem, kristieši zinātni nekritizē. Kritika ir vērsta pret filozofisko naturālismu, kuru par savu uzskatu pamatu ir izvēlējušies daudzi mūsdienu zinātnieki, padarot to par sava veida reliģisku dogmu. Ja vēsturnieki un citi pētnieki grib būt patiesi godīgi un zinātniski attiecībā uz vēstures liecībām, tad tiem jāatmet aizspriedumi un jāsaka – mēs nezinām, bet mēģināsim noskaidrot, kas īsti notika, piemēram, toreiz kāzās Kānā. Tādējādi viņi sāktu ar atvērtu un godīgu pieeju, nemēģinot jau iepriekš noteikt to, kas tur varēja vai nevarēja notikt. Protams, būtu tikai dabiski, ja viņi pieņemtu, ka, no mūsdienu pieredzes pozīcijām izejot, daudz ticamāk ir, ka ūdens vīnā nepārvēršas, tomēr tas nenozīmē, ka tiem vajadzētu pilnīgi izslēgt iespēju, ka tas tā notika. Šāda pieeja būtu godīga un patiesi pazemīga, ņemot vērā cilvēka ierobežotās spējas un apkārtējas pasaules sarežģītību.

Lai labāk izprastu šo jautājumu, vietā būtu īss ieskats zinātnes vēsturē. Pirmais par nemainīgajiem dabas likumiem sāka runāt kāds itālis vārdā Galileo Galilejs. Viņš dzīvoja 16. gs. un veica interesantu eksperimentu ar metāla lodēm, ļaujot tām ripot pa slīpu dēlīti un krist uz grīdas. Galilejs pārliecinājās, ka šīs lodes neatkarīgi no to svara vienmēr krīt vienādā ātrumā. Un tā viņš nonāca pie pārliecības, ka pastāv kāds nemainīgs likums, kas nosaka priekšmetu krišanu. Viņš arī atklāja, ka šādus likumus ir iespējams aprakstīt ar matemātisku formulu palīdzību. Galilejam pieder izteikums, ka dabas grāmata ir sarakstīta matemātikas valodā. Kāds cits vīrs, kas no savas mātes bija mantojis aizraušanos ar maģiju, alķīmiju un astroloģiju un visu mūžu dedzīgi nodevās šīm lietām, Galileja nemainības likumu attiecināja uz planētu un zvaigžņu ceļiem debesīs. Šā vīra vārds bija Johanness Keplers. 17. gs. sākumā viņš radīja matemātisku formulu, kas ļāva aprēķināt planētu kustības ātrumu. Taču ne Galilejs, ne Keplers savus atzinumus tā īsti izskaidrot nespēja. 17. gs. beigās to paveica Izaks Ņūtons, kas atklāja trīs īpašus likumus, kā darbojas smaguma spēks. Trīs Ņūtona likumi kopā ar gravitācijas likumu atklāja, ka aiz neskaitāmām daudzveidīgām dabas parādībām slēpjas daži pavisam vienkārši likumi, kas nosaka visu notiekošo pasaulē un Visumā. Ap 19. gs. beigām daudzi zinātnieki jau bija pārliecināti, ka ar viņiem zināmajiem dabas likumiem ir iespējams izskaidrot gandrīz pilnīgi visu, kas dabā notiek. Tomēr viņi vēl īsti nespēja atbildēt uz vairākiem vienkāršiem jautājumiem, piemēram, – kas tad īsti ir elektrība. Sarežģītus jautājumus zinātniekiem uzdeva arī dzīvā daba. Kā ir ar tās likumiem? Vai arī tie ir patstāvīgi un nemainīgi? Piemēram, ja zinātnieki diezgan viegli varētu paredzēt, kur pēc desmit gadiem izplatījumā atradīsies planēta Marss, tad kurš gan uzņemtos paredzēt, kur atradīsies un ko pēc gada darīs suns Reksis vai kāds cits dzīvs radījums. Vēl sarežģītāka pasaule kļuva pēc 20. gs. fiziķu atklājumiem, kas noskaidroja, ka bez lielās makropasaules eksistē pavisam maza mikrodaļiņu pasaule, kur pastāv pavisam citi likumi, kas nav savienojami ar agrāk zināmajiem makropasaules likumiem. Kāds students, klausoties Alberta Einšteina lekciju, izsaucies: „Tas bija lieliski! Viss, kam pagājušajā nedēļā ticējām, vairs neatbilst patiesībai!” Tas bija iesākums procesam, kura rezultātā lielākā daļa mūsdienu zinātnieku ir nonākuši pie atzinuma, ka pilnībā izprast dabu un tajā notiekošo nav un arī nebūs iespējams. Viss ir izrādījies daudz, daudz sarežģītāk, nekā cilvēks to kādreiz bija iedomājies, un pat pasaulslavenu zinātnieku starpā valda dažādi uzskati par sarežģītajiem dabas procesiem.

Konflikts starp zinātni un kristīgo ticību ir balstījies pārliecībā, ka starp dabas grāmatu un Bībeli pastāv nepārvaramas pretrunas. Tomēr šeit jāsaka, ka pretrunas drīzāk laikam būs šo grāmatu lasītāju galvās, kas vienā vai otrā grāmatā ielasa to, kas tur nemaz nav rakstīts. Romas katoļu baznīca 17. gs. pieļāva kļūdu, notiesādama Galileja uzskatus. Šī kļūda tika labota 1992. gadā, kad Romas baznīca atzina, ka spriedums pret Galileju bijis nepareizs. Cik gadsimtu būs nepieciešami mūsdienu zinātniekiem, lai atzītu savu kļūdu – zinātnes balstīšanu materiālistiskā filozofijā? Cik gadsimtu vajadzēs, lai pārietu muļķīgā augstprātība un tiktu izskausta apbrīnojamā liekulība, kas joprojām valda zinātnieku vidū? Kristīgā mācība par iedzimto grēku liecina, ka šajā pasaulē tas pilnībā laikam nenotiks nekad. Arvien būs reliģiski tumsoņas, kuru dēļ zudīs uzticība tradicionālajai baznīcas institūcijai un senās katedrāles kļūs arvien tukšākas; arvien būs arī tumsoņas – zinātnieki, kuru dēļ tukšosies zinātnes katedrāle. To vietā tiks celts neziņas, šaubu un bezcerības templis, kas raksturo šīs pasaules norietu. Tomēr līdz pat laiku beigām būs saujiņa uzticīgo, kas bez augstprātīgas lielīšanās un liekulības lasīs gan Svēto Rakstu, gan dabas grāmatu un slavēs savu Radītāju par Viņa neizteicamo gudrību un varenību. Tā par šiem jautājumiem spriež matemātiķis Dāvids Berlinskis.

20. gadsimtā smagu teorētisku triecienu materiālistu aizspriedumiem deva austriešu matemātiķis Kurts Gēdels, kurš pierādīja, ka deduktīvā izziņas metode tomēr ir nepilnīga un nepierādāma. Tas izraisīja veselu virkni pētījumu, kuru secinājums bija pārsteidzošs, proti, zinātnes valoda ir daudz neprecīzāka, neskaidrāka un daudznozīmīgāka par mūsu ikdienas valodu. Tagad mēs spējam saprast arī no zinātnes pozīcijām, kādēļ Bībele ateismam velta tikai vienu vienīgu teikumu, norādot, ka tikai neprātīgs cilvēks var uzskatīt, ka Dieva nav (Ps. 14:1). Ir bijis nepieciešams ilgs laiks, lai mēs spētu saprast, ka Dieva noliegšana ir nevis gudrības, bet gan drīzāk muļķības izpausme. Tikai muļķis spēj, nezinot un neizprotot pilnībā nedz pašu dabu, nedz tās likumus, vienkārši apgalvot – Dieva nav! Visu nosaka dabas likumi! Tādēļ pilnīgi pamatoti viens no visu laiku lielākajiem latviešu fiziķiem Imants Siliņš ateismu ir nosaucis par gara aprobežotību un kūtrumu, nespēju dziļāk ieskatīties apkārtējā pasaulē, par iztēles vai dziļākas izpratnes trūkumu, par „iedzimtu vai dzīvē iegūtu gara trulumu”.

Kā pareizi norāda kāds pazīstams Jēzus dzīves pētnieks J. P. Meiers, jautājums par to, vai brīnumi ir iespējami vai ne, patiesību sakot, ir teoloģijas un filozofijas, nevis mūsdienu vēstures un dabaszinātņu jautājums. Ar mūsdienu vēsturiskās pētniecības un dabaszinātņu metodēm brīnumi nav nedz pierādami, nedz noraidāmi. Tas ir tādēļ, ka brīnums pēc savas būtības ir neparasts notikums, kuru gan var novērot ikviens neitrāls vērotājs, bet kam tomēr nav nekāda pasaulīga izskaidrojuma. Tādēļ brīnums jāuzskata par tiešu Dieva iejaukšanos pasaules norisēs. Piemēram, no dzimšanas akls cilvēks, kuram nav bijis nekādu cerību tikt dziedinātam, pēkšņi visu redz un var to uzskatāmi pierādīt arī citiem. Tātad brīnuma būtība slēpjas tur, ka tam nav atrodams neviens zināms izskaidrojums. Brīnuma cēlonis var būt vienīgi īpaša, pārpasaulīga iejaukšanās. Taču tādā gadījumā brīnums nav un nevar būt mūsdienu vēstures jautājums, jo vēsturnieks, kas darbojas ar mūsdienu vēsturiskajām metodēm, nevarētu sacīt – to ir darījis Dievs, tāpat kā viņš nevar sacīt – to nav darījis Dievs. Tas būtu ticības jeb teoloģisks apgalvojums, nevis mūsdienu vēsturiskās pētniecības secinājums. Tādēļ brīnumi arvien ir teoloģijas vai filozofijas jautājumi. Mūsdienu dabaszinātnes un vēsturiskā pētniecība no tiem norobežojas. Citi to uzskata par mūsdienu zinātnes spēku, citi par tās vājumu, bet fakts ir tāds, ka, sastopoties ar brīnumu, – mūsdienu zinātniskā pētniecība var tikai sacīt – mēs nezinām, kas tas ir. Mūsdienu dabaszinātnes un vēstures pētniecība, nepārkāpjot savu metožu robežas, nevar sacīt – tas ir, vai tas nav iespējams. Par šādām lietām tās ir spiestas klusēt. Kaut ko vairāk te var sacīt vienīgi teoloģija vai filozofija. Tādējādi ikviens apgalvojums, ka brīnumi notiek vai nenotiek, ir filozofisks, nevis vēsturisks vai dabaszinātņu jautājums. Vēsturnieki un zinātnieki, kuri apgalvo, ka izglītots mūsdienu cilvēks brīnumiem vairs ticēt nevar, izsaka nepamatotus un nezinātniskus apgalvojumus. Beigu beigās daudzi labi izglītoti mūsdienu cilvēki brīnumiem tic. Mēs varam diskutēt par to, vai šāda ticība ir saprātīga un saskan ar viņu pašu zinātnisko pārliecību, taču pats fakts, ka viņi tic, nav nedz noliedzams, nedz arī zinātniski izskaidrojams. Te neatliek nekas cits, kā atzīt – ticība brīnumiem ir brīnums, bet brīnumu priekšā mūsdienu zinātnes un vēstures pētniecība ar savu metodoloģiju ir pati sevi padarījusi mēmu, tas ir, brīnumu priekšā tām ir jāklusē, ja tās grib palikt zinātniskās pētniecības robežās.

KO TAD BĪBELE ĪSTI SAKA PAR ŠO NOTIKUMU KĀZĀS KĀNĀ?

Kā to liecina evaņģēlija teksts, šā notikuma aculiecinieki, no kuriem viens ir šā evaņģēlija autors apustulis Jānis, nebūt neuzskata, ka ūdens pārvēršana vīnā būtu dabiska, normāla parādība. Tieši otrādi, viņi uzskata, ka tas ir bijis kaut kas ārkārtējs un neparasts, un sauc šo notikumu par pirmo zīmi, kas ievadījusi veselu šādu zīmju sēriju. Zīme Bībeles valodā nav tikai kāds neparasts brīnums, bet darbība ar kādu dziļāku nozīmi. Kāda tā ir?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, mēģināsim kopīgi saprast, kas tad toreiz mazajā Galilejas ciematā notika. Kā sacīts iepriekš, Jeruzālemes templī divpadsmitgadīgais Jēzus sacīja, ka Viņš darbojoties Sava Tēva lietās. Nedaudz vēlāk, izskaidrodams kāda slima cilvēka dziedināšanu, Jēzus sacīja: „Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām. Jo ko Tas dara, to arī Dēls dara tāpat.” (Jņ. 5:19) Ar šiem vārdiem Jēzus saka, ka Viņa neparastie brīnumi ir zīmes, kas liecina par Viņa dievišķumu. Apustulis Jānis pēc notikuma kāzās Kānā paskaidro, ka šī ir bijusi pirmā zīme, kas atklājusi Jēzus godību, un Viņa mācekļi sākuši Viņam ticēt (Jņ. 2:11). Sava evaņģēlija beigās Jānis saka, ka Jēzus ir darījis daudz dažādu brīnumu, kurus viņš nav pierakstījis to lielā skaita dēļ. Viņš izvēlējies tikai pašus būtiskākos, lai liecība par tiem vestu cilvēkus pie ticības Kristum un sekojoši pie mūžīgās dzīvības.

Ikviens jūds labi zināja, kā top vīns, jo vīnkopība bija viena no svarīgākajām jūdu nodarbēm. Jūdi arī bija pārliecināti, ka vīna rašanās nav izskaidrojama kā neatkarīga, pati par sevi pastāvoša dabas norise. Viņi zināja, ka par vīnu, tāpat kā par visu pārējo šajā pasaulē, ir jāpateicas Dievam. Viņi tā nebūt nedomāja tādēļ, ka būtu naiva zemkopju tauta, kas nespēj izskaidrot lietas citādi, kā vien ar Dieva palīdzību. Jā, viņi nezināja īpašo terminoloģiju un nespēja tādā valodā aprakstīt atsevišķās vīna tapšanas procesa sastāvdaļas, kā to dara mūsdienu biologi un ķīmiķi. Bet ko gan tas maina? Vai beigu beigās nav tā, ka, zinot, ka vīna devējs ir Dievs, viņi zināja vairāk nekā mūsdienu cilvēks, kurš saka – vīnu dod māte daba?

Patiesībā ikvienam jūdam atsauce uz māti dabu nebūtu nekas vairāk kā pagāniskas muļķības apliecinājums. Neticīga mūsdienu cilvēka uzskati, ka daba pastāv autonomi, ka tā pastāv pati no sevis un nosaka pati sevi un savus likumus, jūdu vīnkopim būtu naivas lētticības izpausme. Un viņam būtu taisnība! Jo, vienīgi redzot aiz visiem šiem procesiem Radītāju, mēs spējam daudzmaz saprast un pareizi sasaistīt tās zināšanu drumslas, kas mums, cilvēkiem, ir, un izrādās, ka vienkāršs ticīgs jūdu zemkopis, kas dzīvojis pirms vairākiem tūkstošiem gadu, šīs lietas ir sapratis pat dziļāk un viengabalaināk, nekā tās bieži saprot mūsdienu cilvēks. Protams, tagad mēs zinām vairāk, daudz vairāk, nekā zināja cilvēki 19. gs. un 20. gs. sākumā, un pats galvenais šajās jaunajās zināšanās ir atziņa, ka mūsu zināšanas ir ierobežotas un nepilnīgas.

Bet lai nu paliek zinātne un tās problēmas! Mums jāatgriežas pie jūdu vīnkopjiem, zvejniekiem un tamlīdzīgiem vienkāršiem cilvēkiem, jo Jēzus runā un darbojas viņu, nevis mūsdienu fiziķu vai ķīmiķu vidū. Uzskatāmā veidā, pārvēršot ūdeni vīnā, Jēzus šiem cilvēkiem apliecina, ka spēj darīt to, ko dara viņu Dievs Jahve. Lai būtu, ko ēst un dzert, Dievs tiem katru gadu dod vīna ražu, lietu un sauli, un visu pārējo, kas nepieciešams. Dievs to dara aiz mīlestības pret cilvēkiem, gādādams par viņiem un rūpēdamies. Kad Jēzus, gādādams un rūpēdamies par jauno ģimeni, kam kāzās pietrūcis vīna, brīnumainā, neparastā veidā dod tiem vīnu, Viņš patiesībā nedara neko sev tik neparastu. Būtībā tā ir zīme, ka šo ļaužu vidū stāv viņu pašu Dievs, kas kā vienmēr rūpējas un gādā par tiem. Viņš nav pakļauts laikam, un, ja Viņam tas šķiet vajadzīgs, Viņš var likt vīnam ienākties vienā vienīgā momentā, nevis gada laikā. Tā evaņģēlists Jānis mums stāsta, ka Jēzus ar šo zīmi ir radījis ticību mācekļos, ka Viņš – Jēzus – ir patiess Dievs, un uz šo ticību Jānis aicina arī ikvienu lasītāju.

Viņš aicina cilvēkus ticēt arī tam, ka Jēzus rūpējas par saviem ļaudīm, ka Viņam ir patīkama laulības kārta, ka Viņš labprāt atbalsta ģimenes, kas nonākušas trūkumā. Viņam arī nav nekas pretī, ja cilvēki ar mēru dzer vīnu un priecājas. Un, protams, Viņš spēj paveikt šādas neparastas lietas! Viņš vienīgais īsti zina, kā rodas vīns, bet Viņš zina un uztur arī visu pārējo dabu. Patiesību sakot, Viņš ir radījis gan pašu dabu, gan tās likumus. Un to visu Viņš ir radījis un pārvalda tā, lai tas nāktu par labu Viņa ļaudīm, baznīcai. Jā, iespējams, ka tev šajā pasaulē kā trūks un tu nevarēsi to mainīt, jo esi ierobežots un pakļauts Dieva radītajiem dabas likumiem. Taču to pašu nevar sacīt par Viņu – šo likumu Radītāju. Viņš apgādā cilvēkus šajā pasaulē un, galvenais, dāvā viņiem arī ticību, lai tie pēc nāves nokļūtu jaunajā pasaulē, kas stāsies šīs pasaules vietā. Tad arī daudz ko uzzināsim par dabas likumiem un citām lietām un varēsim pasmaidīt par savu agrāko naivumu.