Jēzus – baušļu izskaidrotājs

Kalna sprediķis bija sava veida “katehisma kurss”, kur Jēzus vispirms runāja par piekto un sesto bausli (Mt.5:21-26 un 27-32) un tad par otro un astoto, paralēli sniedzot vispārējās garīgās vadlīnijas. Baušļu skaidrojums nonāca līdz kulminācijai ar Viņa vārdiem par mīlestību uz ienaidniekiem.

Rabīni bieži izmanto tādu pasniegšanas formu, kur līdzās tiek nolikti Bībeles un gudro vārdi. Tomēr Jēzus veids ir unikāls, salīdzinot laikabiedru izteicienus ar Saviem vārdiem. Šais vārdos mēs dzirdam “karalisko Es”: “Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts, …bet Es jums saku”, “patiesi Es tev saku”.

Piemērojot piekto bausli, Jēzus Savu priekšrakstu paplašina uz mūsu ikdienas uzvedību:

“Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! – tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! – tas sodāms elles ugunī.”

Arī Talmudā ir ietverti brīdinājumi par naidīgumu:

“Elles spēki valda pār visiem tiem, kas pieļauj dusmām paņemt labāko no sevis, kā ir teikts: “Izmet ienaidu no sirds un ļaunumu no sevis”. Viss ļaunums ir no elles.”

Grēks sākas sirdī. Daži gudrie saka, ka “grēcīgas domas ir sliktākas nekā pats nodarījums“. Un tā “ir labāk būt vajātam nekā vajātājam“. Talmuds daudz runā par soda bardzības pakāpi. Vispirms vienmēr tiek uzdots jautājums, vai pārkāpums bija nejaušs vai tīšs. Kādā rakstu vietā ir plaša diskusija par to, “vai savā sirdī pārkāpējs ieplānoja iesist savam tuvākajam un vai viņš sirdī mēģināja nogalināt otru pusi“. Jēzus uzsvēra, ka grēks ir pārkāpums “pret debesīm” un ka iniciatīvai uz samierināšanos būtu jānāk no mums, neskatoties uz to, vai brālim ir kaut kas pret mums (Mt.5:23).

Jēzus laikā vārds raca (jeb pareizi reikah) – “tukšgalvis muļķis” – tika izmantots tik daudz, ka grieķu Jaunajā Derībā tas parādās netulkotā formā. Gan ebreju, gan aramiešu valodās tā pamatnozīme ir “tukšs”. Sava tuvākā cilvēcisko godu nevajadzētu noniecināt. Ebreju darbības vārds “nolādēt” – lekallel – nāk no saknes kal jeb “viegls” (pēc svara). Otra cilvēka pazemošana praktiski ir līdzvērtīga nolādēšanai. Nav neviena, kurš būtu “tukšgalvis” un pilnīgi nevērtīgs.

Džordžs Lamsa, kurš runā aramiski kā savā dzimtajā valodā, uzsver, ka reikah liek domāt par izcelšanos no saknes rok, kas gan ebreju, gan aramiešu valodās nozīmē “spļaut”. Austrumos galēju nicinājumu pret cilvēku izrāda, iespļaujot sejā, …kā tika darīts Jēzum nakts nopratināšanas laikā. Jēzus uzskatīja, ka nosaukt par “muļķi” bija vēl sliktāk. Jūdiem un arābiem tas ir izplatīts apvainojums. Nesaskaņas vienmēr ir jānokārto tikmēr, kamēr tās vēl svaigas. Tās rada atmosfēru, kurā, kā saka gudrie, “Svētajam Garam nav prieka”. Jūdiem ir skaista ilustrācija, kas saistīta ar 2. Mozus 19. nodaļu. Viņi apraksta, kā israēlieši bija apmetušies “kā viens” ap Sinaja kalnu. “Redzi,” Dievs viņiem sacīja, “ir pienācis laiks dot bauslības vārdus maniem bērniem, jo viņi ir viens.” Draudzē tāda siržu vienotība valdīja Vasarsvētkos, kad mums tiek stāstīts, ka “ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele” (Ap.d.4:32).

Sestā baušļa skaidrojumā Jēzus ir vienisprātis ar Vecās Derības un Sava laika skolotāju uzsvariem. Tomēr Viņš bija nepiekāpīgāks par mācītajiem jūdiem tai ziņā, ka nevarēja akceptēt patvaļu, ar kādu pēc tā laika laulības priekšrakstiem izturējās pret sievām. Toreiz, tāpat kā šodien, ortodoksālajiem vīriem uz virsdrēbju malām bija sarkanu un zilu diegu apmales, lai tiem pastāvīgi atgādinātu par Kunga baušļiem, tā lai viņi nenodotos izvirtībai, sekodami siržu un acu iekārēm (4.Moz.15:38-39). Midrash pat pasvītro, ka “tas, kurš pārkāpj laulību ar acīm, ir laulības pārkāpējs“. Arī musulmaņi runā par “skatīšanās grēkiem”.

Rabīni atzina Jēzus bezkompromisa pieeju morālei un laulības nešķiramībai. Mateja 19. nodaļā mēs lasām par farizeju nākšanu pie Jēzus un Viņa “pārbaudi” ar jautājumu: “Vai ir atļauts šķirties no savas sievas katra iemesla dēļ?” Farizeji visu bija iekārtojuši tā, lai atvieglotu šķiršanos. Ja sieva slikti izteicās par vīru, piededzināja ēdienu, publiski tenkoja uz ielas vai sarunājās publiskā vietā ar svešu vīrieti, vai pat ja vīrs atrada “citu skaistāku sievieti”, tas varēja sastādīt šķiršanās rakstu. Tomēr dažas viduslaiku vadlīnijas par laulībām saka: “Lai vīrs nestājas laulībā ar domu par šķiršanos no sievas, bet, ja viņš iepriekš paskaidro, ka stājas laulībā ar viņu uz kādu noteiktu laiku, tad lai tas ir atļauts”. Vārdi “katra iemesla dēļ”, ko farizeji izmanto Mateja tekstā, atbilst mūsu zināšanām par Jaunās Derības periodu.

Šķiršanās rakstu bija atļauts rakstīt tikai vīrietim. Sievietes varēja pieprasīt šķiršanos dažos gadījumos, piemēram, ja vīrs kļuva spitālīgs. Rakstu varēja rakstīt uz pergamenta, papirusa, raga, verga rokas vai pat uz olīvas lapas. Tam vajadzēja ietvert vīrieša un sievietes vārdus, administratīvo apgabalu, kur viņi dzīvoja, vīra skaidrojumu par šķiršanās iemeslu un divus lieciniekus, kuri varēja būt pat samarieši. Turklāt vajadzēja izdarīt paziņojumu, ka sieviete ir brīva precēties atkārtoti.

Jēzus sacīja, ka Mozus atļāva vīriešiem šķirties no sievām viņu cietsirdības dēļ, “bet no iesākuma tas tā nav bijis”. Radīšanā Dievs cilvēkus radīja kā vīrieti un sievieti, un tādējādi laulība bija šīs ieceres piepildījums: “Ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt”. Jēzus mācībā tikai laulības pārkāpšana un otras puses atgrūšana tiek uzskatīti par likumīgiem šķiršanās iemesliem.

Mateja 19:9 beigu daļā tiek izskaidrots, ka, ja kāds apprec personu, kas ir šķīrusies vai atgrūsta laulības pārkāpšanas dēļ, arī viņi ir vainīgi laulības pārkāpšanā. Tātad Jēzus neatzina par labām atkārtotas laulības tam, kurš bija likumīgi šķīries, …kaut arī atšķirtais neuzticības upuris saskaņā ar tā laika šķiršanās rakstu bija brīvs precēties atkal. Marka 10:11 to pasvītro vēl tālāk: “Ja kas no savas sievas šķiras un citu precē, tas laulību pārkāpj pret viņu.” Maleahija 2:15-16 par šķiršanos no “savas jaunības gados apņemtās sievas” saka: “Vai Tas Kungs nav viņus darījis par vienu? Miesā un garā tie ir Viņa… “Es neieredzu šķiršanos”, saka Tas Kungs.” Jautājumā par vainu Jēzus bija nesatricināmi stings, kaut arī piedeva grēkus tiem, kuri bija pārkāpuši laulību.

Otrā un astotā baušļu tematiskās jomas reālajā dzīvē bieži vien bija savstarpēji saistītas. Dieva vārdu nebūs “veltīgi valkāt” un tādējādi noniecināt, tāpat arī nebūs dot “viltus liecību” par tuvāko, ceļot neslavu jeb dodot zvērestu. Talmudā ir īpaša daļa, kas attiecas uz zvērestiem un “labprātīgiem svinīgiem solījumiem”. Jēzus mācīja, ka zvērēt nevajag nekad, bet mūsu vārdiem ir jābūt vienkārši tiešai patiesībai kā “jā, jā! nē, nē!” Pēc tam Talmuds dod, piem., rabīna Abaija vārdus: “Lai neviens nesaka vienu lietu ar savu muti un citu ar savu sirdi.” Tomēr praktiski cilvēki zvērēja pie Tempļa vai pie savas galvas matiem, …mūsdienās ir paradums sacīt: “Pie tavas dzīvības”, kas, bez šaubām, ir drošāk!

Rabīni izšķīra trīs zvērestu veidus: viltus zvērestu, veltīgu zvērestu un neprātīgu zvērestu – shebuạth bittui. Par pēdējo ir teikts:

“Ja kāds ir zvērējis neprātīgu zvērestu un nožēlo savu solījumu, un redz, ka viņš cietīs no šā solījuma turēšanas, un, ja viņa domas kopš tā izdarīšanas ir mainījušās vai ja ir radušies apstākļi, kuri nepastāvēja solījuma izdarīšanas laikā, un tie liek viņam to nožēlot, lai viņš jautā kādam gudrajam jeb trim lajiem [ebreju valodā “muļķi”], ja mācītu vīru apkārtnē nevar atrast, un lai tie viņu atbrīvo no zvēresta. Tad ir atļauts darīt to, ko viņš bija zvērējis nedarīt, vai nedarīt to, ko viņš bija zvērējis darīt. Un to sauc par zvēresta atcelšanu. Rakstītajā bauslībā par to nekas nav teikts, bet Mozus tā mācīja pēc mutiskās tradīcijas.”

No šā citāta mēs varam redzēt, ka rabīni zināja par tādiem mutiskā likuma aspektiem, kas nav atrodami rakstītajā bauslībā. Attiecībā uz zvērestiem tas radīja situāciju, ka neviens nevarēja būt drošs, vai tā “domas”, kurš sevi bija saistījis ar zvērestu, pa to laiku nav “mainījušās”. Turklāt nekad nav grūti tuvējā apkārtnē atrast trīs muļķus.*

* – Arī grieķu valodā tiek izmantots vārds idiotes attiecībā uz lajiem.