Jēzus brīnumaini sargā savu Baznīcu

Jēzus iekāpa laivā, un Viņa mācekļi Viņam sekoja. Pēkšņi jūrā izcēlās liela viļņošanās, tā ka viļņi vēlās pāri laivai; bet Jēzus gulēja. Tie piegājuši viņu modināja, saukdami: “Kungs, glāb mūs, mēs ejam bojā!” Jēzus tiem saka: “Kāpēc esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” Tad piecēlies viņš apsauca vējus un jūru, un viss norima. Bet cilvēki izbrīnā jautāja: “Kas viņš tāds ir, ka gan vēji, gan jūra viņam paklausa?” [Mt.8:23-27]

Visapkārt plosās spēcīga un trakojoša vētra. Mācekļiem draud bojāeja. Pēkšņi Pestītāja vārdi liek iestāties pilnīgam mieram un klusumam. Jēzus nomierināja gan vētru, gan jūru. Viņš paveica brīnumu, kuru redzot atliek vien teikt: “Kas viņš tāds ir, ka gan vēji, gan jūra viņam paklausa?”

Jēzus var ietekmēt dabu. Viņš izglāba savus mācekļus apustuļu darbam Kristus Baznīcā. Visos laikos kristieši pārliecinās, cik brīnumainā veidā Pesltītājs rūpējas par saviem ticīgajiem un uztur savu Baznīcu.

Tad nu mēs vēlamies uzzināt, kas ir šis Jēzus, kas tik brīnumaini sargā savu Baznīcu?

Jēzus Kristus – unikāla persona

Otra tāda, kā Jēzus, nav. Viņš ir patiess Dievs un patiess cilvēks – Dievcilvēks.

Šodienas teksts skaidri apraksta Viņa cilvēcību. Viņš iekāpa laivā, Viņš bija noguris un aizmiga. Viņam bija sava vieta laivā, un neviens – nedz krastā, nedz laivā, neapšaubīja Viņa cilvēcību.

Bet šodienas teksts tikpat skaidri aprakstīta arī Viņa dievišķība, ko pauž Viņa brīnumainais veikums. To nevarēja izskaidrot ar līdzšinējo pieredzi. Vējš parasti norimst pakāpeniski. Arī jūra turpina viļņoties pēc vētras, pakāpeniski norimstot. Bet šoreiz, Jēzum apsaucot vētru un ezeru, iestājās pilnīgs klusums. Ļaudis laivās un krastā to redzot izbrīnījās: “Kas viņš tāds ir, ka gan vēji, gan jūra viņam paklausa?”

To pašu liecina arī citi Jēzus brīnumi. Tie liecina, ka tautas vidū staigā varens Pravietis. Vecās Derības pravieši brīnumus veica Tā Kunga vārdā. Jēzus atšķīrās ar to, ka Viņš neatsaucās uz augstāku varu. Tiesa, Viņš liecināja, ka ir Tēva sūtīts, bet Viņš liecināja arī, ka Viņš dara sava Tēva darbus un, ka Viņš un Tēvs ir viens. Viņš sacīja: “Ja Es nedaru Sava Tēva darbus, neticiet Man! Bet, ja Es tādus daru, tad, ja Man neticat, ticiet vismaz šiem darbiem, lai jūs saprastu un zinātu, ka Manī ir Tēvs un Es Tēvā.” [Jņ.10:37-38] Jēzus darbi atklāja, ka Viņš ir Dieva Dēls.

Jēzus persona no citiem atšķiras ar to, ka Viņš ir vienlaicīgi patiess Dievs un patiess cilvēks. Jēzus dzīvē nebija brīža, kad Viņš būtu bijis tikai Dievs vai arī tikai un vienīgi cilvēks. Tādējādi arī visi Viņa darbi, bija vienlaicīgi Dieva Dēla un Cilvēka Dēla darbi. Viņa dievišķība un cilvēcība ir tik neatdalāma, ka Raksti Viņa asinis sauc par Dieva Dēla asinīm [1.Jņ.1:7] un Viņa nāvi par godības Kunga krustā sišanu. Šīs dievišķās asinis šķīstī mūs no visiem grēkiem.

Kristus ir unikāls dēļ mūsu pestīšanas

Kāpēc Jēzus ir unikāls? Kristīgā baznīcā jau senatnē atbildēja ar Nīkajas ticības apliecības vāriem: Mēs ticam … uz vienu vienīgu Kungu Jēzus Kristu, … kas mūsu, cilvēku, un mūsu pestīšanas labad no debesīm nācis un miesa tapis caur Svēto Garu no Jaunavas Marijas un cilvēks tapis…” Ticīgajiem tas vienmēr bijis skaidrs. Viņš tapa miesa nevis sevis paša dēļ, bet mūsu, cilvēku, glābšanas un svētlaimes dēļ. To Dievs atklāja jau Jāzepam: “Viņa dzemdēs Dēlu, un Tā vārdu tev būs saukt JĒZUS, jo Viņš atpestīs Savu tautu no viņas grēkiem.” [Mt.1:21]

To apliecina apustulis Pāvils vēstulē Filipiešiem: Jēzus Kristus “Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!” [Fil.2:6-8] Tas nozīmē, ka Jēzus visu laiku bija Dievs, bet Viņš ne vienmēr lika lietā spēku, kas Viņam kā Dievam bija. No ārienes ļaudis Viņu redzēja kā parastu cilvēku, bet vienīgi Viņa brīnumos tie varēja atpazīt Viņā Dieva Dēlu.

Kristum bija jābūt arī paklausīgam. Raksti saka Kristus paklausību, kas ilga no dzimšanas līdz krusta nāvei. Viņš paklausīja Tēva gribai. Tādēļ Viņš ļāva reizēm izpausties savai dievišķībai darbos un runās. Paklausība nozīmē pakļaušanos bauslībai. Pāvils saka: “Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības.” [Gal.4:4-5] Pakļauts bauslībai un paklausīgs Viņš bija dēļ mūsu glābšanas. Pats Viņš visās lietās bija bez grēka.

Daži apgalvo, ka Kristum bija jāpiepilda bauslība sevis dēļ, jo Viņš bija cilvēks. Viņi aizmirst par ko šeit rakstīts. Kristus nav vienkārši cilvēks, bet gan vienlaicīgi arī patiess Dievs. Dievs stāv pāri bauslībai. Bauslība ir dota mums, cilvēkiem. Mums tā ir jāpilda. Reiz Dievs mūs vedīs savā priekšā un pieprasīs bauslības piepildīšanu. Raksti saka: “Tātad ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi.” [Rom.14:12] Savukārt, Kristum Pastarā dienā nebūs jādod norēķins. Viņš pats būs Tiesnesis. Kristus ir bauslības Kungs. Viņš saka: “Tā nu Cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu.” [Mk.2:28] Viņš ir ne tikai sabata Kungs, visas bauslības Kungs.

Kā gan mēs spēsim dot norēķinu? Ja mums jāstājas Dieva priekšā ar savu netīro taisnību, tad mēs neko nespēsim atbildēt, bet tiksim notiesāti. Bet, kad mūsu balsts būs Kungs Kristus, bauslības piepildītājs, svētu dzīvi dzīvojušais, par mūsu grēkiem cietušais, tad mums nebūs būt notiesātajiem, bet pāriesim no nāves dzīvībā. To mums ir apsolījis Jēzus: “Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā.” [Jņ.5:24]

Kristus ir unikāls, lai varētu būt mūsu Pestītājs. Cilvēks ir bauslības pārkāpējs, cilvēkam bija to jāizlabo un jāsaņem sods. Tā kā nebija neviena, kas būtu uz to spējīgs, pats Dievs iemiesojās, lai kļūtu par mūsu Atbildētāju un Vietnieku.

Brīnumaina patiesība! Kas gan izprot tās dziļumus! Vienīgi bērnišķā ticībā mēs varam priecāties par to, ka viss ir piepildīts. Nav nekāda trūkuma, ka būtu vēl jāpievieno mūs mūžīgai svētlaimei. Šodien tas viss ir Kristū, kurā “mājo visa Dieva pilnība miesā.” [Kol.2:9]

Jēzus Kristus ir unikāls, lai sargātu savu Baznīcu un vestu to Debesu mierā.

Sekojot Jēzum mācekļi nonāca vētrā. Tas ir labs piemērs tam, kas notiek sekojot Jēzum. Ticīgais savas ticības dēļ piedzīvo dažnedažādas bēdas, skumjas un neveiksmes. Viņš seko Jēzum kopā ar citiem mācekļiem un līdz ar visu kristīgo Baznīcu piedzīvo vajāšanas. Reizēm trako tāda vētra, kas kuru katru brīdi šķiet nogremdēs kuģi. Tā Pestītājs savalda mūsu grēcīgo dabu, lai neiedomājamies iztikt ar savu paša spēku un prātu. Bet nu mēs varam steigties pie Glābēja, saukdami: “Kungs, glāb mūs, mēs ejam bojā!” [Mt.8:25]

Mūsdienu laikmets mētā mūsu mazo laiviņu. Mēs esam panikā, un iespējams, gatavojamies pieņemt cilvēkam tik raksturīgu lēmumu, proti, kāds izlems visu pamest. Bet laivu pamet ir ģeķīgi, jo tad tava bojāeja ir neizbēgama. Pestītājam nākas mums atgādināt: “Kāpēc esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” [Mt.8:26] Visdziļākajā bezcerībā Viņš ierodas palīdzēt.

Šī mācekļiem nebija vienīgā reize vētrā ar Jēzu. Reiz Pēteris, krietnais ticības vīrs, zaudēja ticību un sāka slīkt. [Mt.14:30] Bet Jēzus vienmēr sargāja un glāba. Tā piepildījās Rakstu vārdi: “Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās!” [Jes,43:2] Un šodien Kungs apsauca vējus un jūru, un iestājās pilnīgas klusums. Viņš, kurš ieveda vētrā, arī izglāba.

Tās ir divas dažās lietas – lūgt pasargāt un mesties tieši vētrā t.i. ļaut sevi aizraut dažādām mācībām un citai bezdievībai. Tas jau nozīmē sadusmot Dievu. Kas to zina, vai no šādiem ceļiem reiz būs iespējams atgriezties.

Tad nu, ja vēlies staigāt kopā ar Jēzu, esi gatavs, ka vētra kauks un celsies un Kristus baznīcas kuģis tiks šūpots un mētāts viļņos. Tad arī zini, ka tev jāpaliek uz kuģa, jāsauc palīgā Kungs Kristus un jāpaļaujas, ka kuģis nenogrims un sasniegs ostu.

Šis kuģis, uz kura tev jāpaliek, ir viena svēta draudze. Tur mēs paliksim un balstīsimies skaidrās Baznīcas pazīmēs.

Tu izdzīvosi vētrā, zinot svarīgākās lietas – Kristus un Viņa pestījošais darbs. Tev būs mierīga sirdsapziņa, jo tavi grēki ir piedoti žēlastībā, Kristus dēļ. Tu izdzīvosi, jo kuģa kapteinis ir Visuvarenais Kristus.

Jēzus savējos sūtīja vētrā. Piemini, ka Viņš tos aizveda uz kāzām, dzirdēt nekad neizrunātus vārdus. Pēteri, Jēkabu un Jāni Viņš uzveda Apskaidrības kalnā, kur viņiem bija neizsakāmi labi. Viņiem arvien bija ļauts būt apžēlotiem grēciniekiem. Reizēm viņi bija ienaidnieku vidū. Viņu ticība tika pārbaudīta, un pārbaudījumos norūdīta.

Arī mēs varam piedzīvot ko līdzīgu – darbu un atpūtu, priekus un bēdas, klusumu un vētru. Pārliecībā mēs apliecinām līdz ar Ījabu: “Ja mēs esam no Dieva labu saņēmuši, kā tad lai mēs arī nesaņemam ļaunu?” [Īj.2:10]

Bet mūsu mērķis ir labais – Dieva bērnu svētlaime Debesu valstībā. Āmen!