Jēzus debesbraukšanas diena

Bet pēc tam Viņš parādījās tiem vienpadsmit pie galda sēžot un norāja viņu neticību un cietsirdību, ka tie nebija ticējuši tiem, kas pēc Viņa augšāmcelšanās Viņu jau bija redzējuši. Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm. [Mk.16:14-20]

Salīdzinot ar trim lielajiem baznīcas svētkiem – Ziemassvētkiem, Lieldienām un Vasarsvētkiem – Debesbraukšanas diena šķiet novērtēta pārāk zemu. Ziemassvētkos mēs svinam Kristus nākšanu šajā pasaulē, Lieldienās Viņa augšāmcelšanos un Vasarsvētkos Svētā Gara sūtīšanu. Savukārt Kristus Debesbraukšana ir Viņa atgriešanās dievišķajā godībā, līdzi ņemot cilvēka miesu. Citiem vārdiem sakot, Jēzus uzkāpšana debesis ir Viņa dzimšanas un augšāmcelšanās sekas, misijas piepildījums, bet Svētā Gara nākšana ir iespējama vienīgi pateicoties tam, ka Dieva Dēls ar uzvaru ir atgriezies dievišķajā godībā. Priekš mums – Viņa baznīcas tas nozīmē, ka mums tagad ir Dievs ar cilvēka Jēzus seju. Cilvēcībai, ko Dieva Dēls pieņēma miesā nākdams, tagad ir piešķirta Dieva Godība. Cilvēks Jēzus, kurš kādreiz staigāja pa Galileju, sludināja, darīja brīnumus, cieta, mira un augšāmcēlās, tagad valda pār visu universu. Viņš pilnībā zina kāda ir cilvēka dzīve, Viņš ir izbaudījis elles ciešanas mūsu vietā, uzvarējis nāvi un tagad dara mūs līdzīgus sev, vedot pa šauro ceļu uz jaunu pasauli.

Lai pilnībā saprastu šo notikumu jēgu un saturu, mums jāatgriežas Bībeles iesākumā pie radīšanas stāsta. Tajā mēs lasām, ka Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības (1.Moz.1:28). Ar radīšanas darbu Dievs vēlējās paust savu laipnību un varenību, pagodinot pats sevi. Viņa radītajam cilvēkam vajadzēja atspoguļot Dieva godību uz zemes, vairojoties un to piepildot ar dievišķā tēla godību, ko tie nesa. Tā piemēram 8.psalmā lasām, ka Dievs ir radījis cilvēku un piešķīris cilvēkam savu tēlu un līdzību, lai cilvēks valdītu uz zemes un tādējādi pagodinātu Dieva vārdu. Tādējādi radīšanas mērķis bija piepildīt zemi ar Dieva godību. Tomēr cilvēks atkrita no Dieva un mēs lasām, ka pie Bābeles cilvēki vēlējās celt sev pilsētu ar lielu torni, lai pagodinātu nevis Dieva, bet savu vārdu. Sekas tam bija Dieva sods – cilvēki tika izkaisīti pa visu zemi un viņu valoda sajaukta (1.Moz.11:1-9). Īstenojot savu glābšanas plānu. Dievs aicināja Ābrahāmu, kurš ar savu ticību pagodināja Dievu (Rom.4:20-21). Arī Israēla iziešanai no Ēģiptes bija tas pats mērķis – piepildīt Dieva godību (2.Moz.14:4, 18). Pēc bēgšanas no Ēģiptes Israēls tika brīnumainā veidā uzturēts tuksnesī ar to pašu mērķi, proti, pagodināt Dievu (Ec.20:22). Kad Israēlam tika dota bauslība Sinaja kalnā, tur atklājās Dieva godība (2.Moz.24:16-17). Tālāk Israēla tautai vajadzēja celt Saiešanas telti, kur Dievs atklātu savu godību, mājodams Israēla vidū. “Tad mākonis apklāja Saiešanas telti, un Tā Kunga godība piepildīja mājokli” (2.Moz.40:34). Pēc tam Kanaāna zeme tika iekarota un Israēls nometināts tur, lai tauta varētu nodibināt Dāvida ķēniņvalsti un uzcelt templi, kur mājot Dieva vārda godībai (2.Sam.7:5-30). Kad Salamans iesvētīja templi, to piepildīja Dieva godība (1.Ķēn.8:10-12). Vēlāk Salamans aprakstīja Dieva godības klātbūtnei celto templi, kā namu, kas nosaukts Dieva vārdā un celts Viņa vārda dēļ (1.Ķēn.8:41-45). Tādējādi Dieva godības klātiene un Viņa vārds praktiski ir viens un tas pats. Tālāk pravieša Jesajas grāmatā lasāms, ka Israēla aizvešana Bābeles trimdā un apsolītā atgriešanās Israēla zemē notiks Dieva vārda un Viņa paša dēļ, jo savu godu Dievs nedos nevienam (Jes.48:9-11). Dala no IsraēIa atgriešanās apsolītajā zemē un atjaunošanas bija Jeruzālemes un tempļa atjaunošana. kam vajadzēja pagodināt Dievu (Hag,1:8). Visa Jēzus dzīve un kalpošana bija Dieva pagodināšana uz zemes (Jņ.17:4). Arī Dievs pagodināja Jēzu, norādīdams uz Viņa dievišķību (Jņ.8:54). Jēzus nāve tika uzskatīta par īpašu Dieva pagodināšanu (Jņ.12:28-34). Apustulis Pāvils Jēzus otrreizējo ierašanos uz zemes Pastarās tiesas dienā saprot tā, ka Jēzus tādējādi pagodinās pats sevi savu svēto vidū (2.Tes.1:9-10). Viss Dieva pestīšanas plāns ir saistīts ar Viņa godības klātbūtni uz zemes caur cilvēku. Tādēļ. kad laiks tapa piepildīts pats Dievs ieradās uz zemes cilvēka miesā, kur visa Viņa dievišķā godība mājoja pilnīgā un redzamā veidā. Tās mērķis bija atpestīt cilvēku, lai pēdējos laikos pats Dievs varētu mājot jaunajā radībā, otrajā Ādamā kā templī. Šo jauno radīšanas darbu Dieva Dēls uzsāka ar savu iemiesošanos, kalpošanu uz šīs zemes, savām ciešanām, nāvi, augšāmcelšanos un debesbraukšanu, kam varēja sekot Svētā Gara sūtīšana, kurš mājos ticīgajos kā templi. Šis darbs turpināsies līdz jaunas debess un zemes radīšanai līdz visa radība vienā pulkā sacīs: “Tam, kas sēd goda krēslā, un tam Jēram, lai ir pateicība, gods, slava un vara mūžu mūžos.” (Atkl.5:13) Tā kā Dieva godība ir diženais pēdējo laiku mērķis, tad varam secināt, ka Dieva nodoms ir pagodināt sevi visā un baudīt šo godību mūžīgu. Savukārt cilvēka dzīves jēga un mērķis ir pagodināt Dievu, baudot Viņa klātieni mūžīgi. Tādējādi Jēzus cilvēka dabas paaugstināšanai dievišķajā godībā sekos cilvēka paaugstināšana, tam klāstot par jaunu radījumu un Svētā Gara mājokli.

Bez šaubām velna mērķis ir to aizkavēt. Tādēļ viņš visiem spēkiem cenšas nepieļaut Dieva godības nākšanu cilvēku vidū un cilvēka nokļūšanu jaunajā pasaulē, kur velns vairs nevarēs kavēt Dieva godināšanu. Tā nu mūsu dzīve kļūst vienkārša, skaidra un saprotama, ja mēs uzdodam sev vienkāršus jautājumus: vai es ar savu dzīvi cenšos godināt Dievu, vai pats sevi? Vai es vairāk priecājos par Dievu, vai par sevi un radītām lietām? Vai es mīlu Dievu un vēlos Viņu pagodināt, saņemot grēku piedošanu un paužot Viņam slavu un pateicību par Viņa laipnību dievkalpojumā? Vai tas ir manas dzīves galvenais saturs un mērķis? Vai tas ir manas baznīcas galvenais mērķis? Te mums jāatceras, ka Dievs vienkārši neļaus savā klātbūtnē godāt neko citu, kā tikai Viņu. Visiem, kas vēlas redzēt un baudīt citu godību, nekā Dieva godību, nāksies to darīt ellē.

Ja iepriekš sacītā gaismā mēs palūkojamie uz masu liturģiju, tad redzam, ka tā ir un tā arī nedrīkst būt nekas cits, kā tikai Dieva godāšana un slava. Nekādam citam godam nedrīkst būt vietas dievkalpojumā. Tādēļ mēs vienmēr sākam dievkalpojumu Trīsvienīgā Dieva vārdā. Tad uzklausām introitu un tūdaļ pagodinām Viņu, atbildēdami uz liturga vārdiem – Gods ir Tēvam. Dēlam un Svētajam Garam – ka Dieva gods ir pats svarīgākais no mūžības uz mūžību. Tad, atzīdami sevi par nožēlojamiem grēciniekiem un saņemot Dieva Dēla nopelnīto piedošanu Svētajā Absolūcijā, mēs atkal pagodinām Dievu, runājot patiesību. Patiesība ir tā, ka mēs esam grēcinieki, bet Dievs žēlsirdīgs un piedodošs Kungs. Pēc tam tūdaļ slavējam Dievu dziedādami un slavēdami Viņa godu augstībā. Savukārt ciešanu laikā mēs īpaši slavējam Dieva jēru, kas nesis mūsu grēku. Pēc tam godājam Dievu, uzklausot Viņa vārdu, kā patiesu Dieva vārdu un apliecinām no Dieva vārda smelto ticību ar Ticības apliecības vārdiem. Tad klausāmies sprediķi un lūdzam Dievu, lai beigu beigās varētu priecāties un baudīt Viņa klātieni Altāra sakramentā. Tad mēs pateicamies Dievam un slavējam Viņa laipnību, kas paliek ar mums mūžīgi. Un dievkalpojuma beigās saņemam svētību, lai ietu un nestu Trīsvienīgā Dieva godību pasaulē. Āmen.