Jēzus godība atklājas Apskaidrošanas kalnā

Epifānijas laika evaņģēliju teksti soli pa solim atklāj Jēzus godību, rosinot klausītājos pārdomas un jautājumu – kas īsti ir Jēzus no Nacaretes? Nīkajas un Konstantinopoles koncilos IV gs. baznīcas tēvi noformulēja atbildi uz šo jautājumu, svinīgi apliecinot: “Dievs no Dieva, Gaisma no Gaismas, patiess Dievs no patiesa Dieva.” Tomēr skeptiskais cilvēka prāts šaubās un jautā: “Varbūt tikai neparasts brīnumdaris, varbūt viens no praviešiem, kāds Dieva vīrs, bet varbūt arī neveiksmīgs reformators vai pat blēdis un krāpnieks?” Līdzīgas domas šaudījās arī Jēzus mācekļu, apustuļu, prātos.

Jēzus labi pazīst savu mācekļu bailīgumu un mazticību, tomēr Viņš tos nenolād un nepazudina, bet pazemīgi un mērķtiecīgi stiprina viņu ticību, atkal un atkal atklājot savu dievišķo godību. Pārdomājot dažādos Jēzus brīnumdarbus, baznīcas tēvi tajos ir saskatījuši mērķtiecīgu Kristus rīcību. Šai pašai mērķtiecībai sekojot, tēvi ir izvēlējušies noteiktus evaņģēliju tekstus, par kuriem jāsprediķo baznīcā. Tādēļ tagad, gadsimtu gājumā, baznīca, uzklausot Dieva vārdu, saņem tādu pašu pieredzi, kādu guva Jēzus mācekļi pirms turpat divtūkstoš gadiem. Evaņģēlijos aprakstītie Jēzus dzīves lielie notikumi ir iekšēji saistīti ar jūdu reliģiskajiem svētkiem. Šo svētku kontekstā ir labāk saprotami Jēzus vārdi un darbi, kas liecina, ka Jēzus ir šo svētku patiesais piepildījums. Savukārt kristīgās baznīcas svētki un svētdienas šos notikumus izgaismo un atdzīvina mūsdienu cilvēkam.

Tāds ir arī notikums Apskaidrošanas kalnā, kas saistās ar Būdiņu jeb Telšu svētkiem. Sešas dienas pirms Būdiņu svētkiem bija citi jūdu svētki – Lielā salīdzināšanas diena. Šajā dienā augstais priesteris vienīgo reizi gadā Tempļa vissvētākajā vietā skaļi izrunāja Dieva vārdu – Jahve. Viņš upurēja vērsi par saviem grēkiem un par tautas grēkiem vienu āzi, bet uz otra āža simboliski tika likti tautas grēki, un tad grēkāzis tika aizdzīts tuksnesī. Šķiet, ka tieši šajā svētku dienā, atbildēdams uz Jēzus jautājumu – kas Es, pēc jūsu domām, esmu? – Pēteris visu mācekļu vārdā apliecināja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” (Mt.16:16) Kad Jēzus tūdaļ sāka mācekļiem stāstīt par savām gaidāmajām ciešanām un nāvi, tie bija izbrīnīti un Pēteris centās Jēzu no tā atrunāt. Savukārt Jēzus asi apsauca Pēteri, novērtēdams viņa rīcību kā velna iedvesmotu. Tātad uz Lielās salīdzināšanas dienas fona Pētera apliecinājums atklāja Jēzu kā patiesu Dievu, kura godība atklājās Templī. Savukārt Jēzus skaidrojums, ka Viņam būs jākļūst par grēkāzi, kas nes tautas grēkus un mirst par tiem, Pēterim šķita kaut kas nesaprotams un neiespējams. Pēc sešām Dienām bija Būdiņu svētki, kuros jūdi pieminēja iziešanu no verdzības zemes Ēģiptē. Uz šo svētku fona Jēzus vēlreiz vēlējās atklāties mācekļiem kā patiess Dievs, kas pats ar savām ciešanām atbrīvos viņus no grēka verdzības. Tādēļ “pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu” (Mt.17:1).

Tas pats notiek ar mums, kurus Dieva vārds caur liturģiju ved tajā pašā ceļā, kādā tika vesti mācekļi. Un tā, Kristus atspīdēšanas svētdienās mēs sākumā pārsteigti klausāmies stāstu par ūdens pārvēršanu vīnā, redzam šajā notikumā atklājamies Jēzus godību un kopā ar mācekļiem sākam Viņam ticēt. Tad atkal klausāmies par vētru uz jūras, par pārsteidzošajiem vārdiem – klusu mierā! – un kopā ar notikuma aculieciniekiem klusi čukstam – kas tas tāds, ka vētra un jūra tam paklausa? Un atkal mūsu sirdīs raisās tas neparastais, pasaulē nepazīstamais spēks, ko sauc par ticību – neizsakāma, neizprotama, bet priecīga un droša paļāvība uz šo Vīru, kas pirms divtūkstoš gadiem staigāja pa Palestīnu un veica visas šīs brīnumainās lietas. Kristus atspīdēšanas laika svētdienām ritot uz priekšu, dzirdam stāstu par nedziedināmās sērgas pārņemto lepras slimnieku un pārsteigumā klausāmies, kā daži Jēzus vārdi – Es gribu, topi šķīsts! – dara viņu veselu. Un atkal mūsu sirdīs mostas iesākumā bailīga, klusa, tomēr arvien pieaugoša cerība – ja ar mani tā notiktu, Viņš varētu palīdzēt! Pat ja Viņš to nedarītu tagad, tad tomēr Debesīs es būšu šķīsts, brīvs no visām sērgām un nelaimēm. Pēdējā Epifānijas laika svētdienā, mēs kopā ar Pēteri, Jēkabu un Jāni tiekam vesti uz Apskaidrošanas kalnu, lai redzētu, ka Jēzus “vaigs spīd kā saule, un Viņa drēbes kļūst baltas kā gaisma”, un klausītos Debesu Tēva liecību par savu Dēlu (Mt.17:2, 5).

Neparastā pārmaiņa ar Jēzu notika mācekļu acu priekšā, kamēr Viņš lūdza Dievu (Lk.9:28). Ārēji tā bija līdzīga tai pārvērtībai, kas savulaik notika ar Mozu, kamēr tas runāja ar Dievu. Tomēr te vērojama būtiska atšķirība, proti, Mozus vaigs spīdēja, apgaismots no ārienes, no Dieva (2.Moz.34:9–35). Jēzus “vaigs spīd kā saule un Viņa drēbes kļūst baltas kā gaisma”, bet šī gaisma nāk no iekšienes, no Viņa paša. Tā Pēteris un abi pārējie mācekļi redz, ka Jēzus pats ir gaisma no gaismas. Te mācekļu acīm atklājas Jēzus dziļākā būtība, Viņa vienotība ar Tēvu – Dieva godības gaisma, kurā Viņš spīd, ir Viņa paša gaisma.

Šī gaisma, kurā spīd Viņa drēbes, vēsta arī par nākotni. Jāņa atklāsmes grāmata stāsta par baltām drēbēm, kurās būs tērpti atpestītie Dieva ļaudis. Šīs drēbes būs baltas tādēļ, ka tās mazgātas Dieva Jēra asinīs (Atkl. 7:14). Tas nozīmē, ka caur Svēto Kristību ticīgie būs vienoti ar Jēzus ciešanām, un Viņa ciešanas ir šķīstīšana, kas atjauno sākotnējo cilvēces godību, kas grēka dēļ bija zaudēta (Lk.15:22). Svētā Kristība tērpj cilvēku Jēzū, un Jēzus godības gaismā mēs paši topam par gaismu.

Šajā brīdī uz Apskaidrošanas kalna notiek vēl kas neparasts: “Un redzi, tiem parādījās Mozus un Ēlija un runāja ar Jēzu.” (Mt.17:3) Arī šeit garīgās lietas atklājas redzamā veidā. Vēlāk – pēc augšāmcelšanās uz Emavas ceļa Jēzus sacīs pārsteigtajiem mācekļiem: “Visam bija notikt, kas par Mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās.” (Lk.24:44). Šeit, uz Apskaidrošanas kalna, bauslība un pravieši atklājas redzamā veidā Mozus un pravieša Ēlijas personā. Tie runā ar Jēzu un runā par Viņu. Viņu sarunas temats ir Jēzus krusta nāve, caur kuru Viņš atgriezīsies Dieva godībā, godībā, kura uz visiem laikiem būs iezīmēta ar naglu cirstajām brūcēm. Runājot par šīm lietām uz Apskaidrošanas kalna, Mozus un Ēlija atklāj to, ko nespēja saprast Pēteris, proti, ka glābšana nāks caur ciešanām. Šīs ciešanas ir Dieva godības pilnas, tās tiks pārvērstas gaismā, brīvībā un priekā. Šī Jēzus saruna ar Mozu un Ēliju ir atslēga, kas ļauj mums saprast Svētos Rakstus, kuru saturs ir Jēzus ciešanas un augšāmcelšanās. Tikai krustā sistais un augšāmceltais Kungs spēj atdarīt cilvēka acis, ka Viņa nāves un augšāmcelšanās gaismā spējam saprast Svēto Rakstu būtisko un galveno vēsti – Mesija nāks, lai ciestu, mirtu un augšāmceltos, tādējādi dāvājot cilvēcei atgriešanos un grēku piedošanu.

Notiekošais, liek Pēterim visdziļākajā saviļņojumā iesaukties: “Kungs, šeit mums ir labi. Ja Tu gribi, es celšu šeitan trīs teltis – vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam.” (Mt.17:4) Pētera nodoms ir tieši saistīts ar Būdiņu jeb Telšu svētkiem. Šo svētku laikā Israēls tika mudināts ne vien atcerēties pagātnes lietas, kad Israēla tauta pēc iziešanas no verdzības zemes Ēģiptē mājoja teltīs Sinaja tuksnesī, bet arī ar ilgām gaidīt to laiku, kad Dieva tauta mājos Debesu mājokļos. Tagad, redzot Jēzus godību, Mozu un Ēliju, Pēteris ir pārliecināts, ka šis laiks ir jau pienācis. Tomēr Pēteris, kā vienmēr, ir muļķīgi steidzīgs un runā tad, kad vajadzētu klusēt. Tagad viņa jautājums tiek atstāts bez ievērības, bet, nokāpjot no kalna, Jēzus viņam vēlreiz atgādinās, ka mesiāniskais laikmets vispirms ir krusta, nevis godības laikmets. Jēzus ciešanu godība, kas pārveidos viņam ticīgos, nesīs arī ticīgo līdzdaļu ciešanās. Jēzus ciešanas atbrīvos ticīgos no ciešanām ellē, bet ne no ciešanām šajā pasaulē. Vēl nav pienācis laiks, kad Pēteris varēs mājot kopā ar Mozu un Ēliju Debesu godībā. Vēl viņam nāksies bailēs aizliegt savu Kungu, tad noraudzīties Krustā Sistā nāves mokās un beigu beigās no augšāmceltā Kunga dzirdēt pareģojumu pašam par savām ciešanām un nāvi, ko nesīs sekošana Jēzum (Jņ.21:18-19).

Pēterim vēl runājot par telšu celšanu, „padebess tos apēnoja, un redzi, balss no padebess sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts; To jums būs klausīt.” (Mt.17:5) Svētajos Rakstos padebess ir Dieva godības klātienes zīme. Vecās Derības laikos tā bija redzama virs Saiešanas telts, tagad tā apēno Jēzu, par kuru apustulis Jānis saka, ka Dieva Dēls, miesa tapdams, uzcēlis telti cilvēku vidū (Jņ.1:14). Tagad Jēzus ir svētā telts, pār kuru kā padebess klājas Dieva klātbūtne un no Viņa apspīd arī visus apkārtējos. Vārdi “To jums būs klausīt” savukārt atgādina Mozus uzkāpšanu Sinaja kalnā. Šajā kalnā Mozus no Dieva saņēma bauslību, kas tiem bija jāklausa. Tagad tas ir Jēzus, kuru Dievs pavēl klausīt, jo Jēzus pats ir bauslība. Vēl vairāk, Viņš ir tās piepildījums. Jēzus ir arī tas īpašais pravietis, kura nākšanu Mozus pravietoja, pamācīdams tautu Viņam klausīt. Tagad mācekļiem jādodas lejā no kalna, lai atkal un atkal no jauna mācītos klausīt Jēzu. Tā Apskaidrošanas kalnā mācekļiem, vērojot apskaidrotā Kunga sarunu ar Mozu un praviešiem, ir jānāk pie atskārsmes, ka patiesie Būdiņu svētki ir pienākuši – Kristū Dieva valstība ir nākusi ar spēku un godību. Par šo Dieva godību spēkā apustulis Pāvils vēlāk rakstīs: “Mēs sludinām Kristu krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība, bet tiem, kas aicināti, tiklab jūdiem, kā grieķiem, Dieva spēks un Dieva gudrība.” (1.Kor.1:23) Tā mācekļi pamazām tiek vesti arvien dziļāk un dziļāk Dieva pestīšanas noslēpumā – Jēzū Kristū.

“Kad mācekļi to dzirdēja, tie krita uz sava vaiga un ļoti izbijās. Bet Jēzus pienāca pie tiem, aizskāra tos un sacīja: “Celieties un nebīstieties!” Bet, kad tie savas acis pacēla, tie neredzēja neviena kā tikai Jēzu vien. Un, no kalna nokāpjot, Jēzus tiem pavēlēja un sacīja: „Par šo parādību nestāstiet nevienam, tiekāms Cilvēka Dēls nebūs no miroņiem uzcēlies.” (Mt.17:6–9)

Mācekļu bailes ir saprotamas, tās ir svētas bailes, ko rada Dieva godības klātiene un Dieva balss – lietas, kuras tie tagad redz savām acīm un dzird savām ausīm. Kad redzētais un dzirdētais ir panācis savu efektu, seko Jēzus mierinājuma pilnie vārdi. Mozus, Ēlija, Dieva godības padebess un balss ir pazuduši, un mācekļi atkal redz tikai Jēzu vien. Brīnumainais brīdis ir beidzies, tagad par to nav atļauts nevienam neko pat sacīt līdz brīdim, kad viss būs piepildīts un Jēzus būs augšāmcēlies no miroņiem. Toreiz mācekļi vēl bija neizpratnes pilni – par kādu augšāmcelšanos Jēzus runā? Pēc tam, kad tas būs piepildījies un noticis, Pēteris to zinās un pirms savas nāves, lai stiprinātu draudzi, dos liecību un saviem klausītājiem stāstīs par to, ko pats savām acīm redzējis Apskaidrošanas kalnā. Tad tas ne tikai būs atļauts, bet arī Pētera kā aculiecinieka pienākums. “Nevis izgudrotām pasakām sekodami,” iesāks Pēteris, “mēs jums esam sludinājuši mūsu Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet kā tādi, kas esam kļuvuši Viņa varenības aculiecinieki.” (2.Pēt.1:16). Tieši tāds arī bija Jēzus nodoms. Pēc Dieva iedibinātās kārtības, ka divu vai trīs liecinieku liecība atzīstama par patiesu, Viņš īpaši izvēlējās trīs no saviem mācekļiem, kam pirms Viņa ciešanām bija jāredz Jēzus dievišķā godība un jādzird paša Dieva balss no debesīm. Turpat tālāk Pēteris norādīs, ka šis brīnumainais piedzīvojums uz kalna paskaidro un nostiprina Vecās Derības pravietojumus. Pētera klausītāji rīkosies pareizi, ja viņi ņems vērā šos praviešu vārdus, kas vienīgie spēj sniegt skaidrību ticības lietās, līdz viņi paši savām acīm reiz redzēs Jēzus godību. Tālāk Pēteris īpaši piekodina, ka Bībele nav patvaļīgi tulkojama. Tā nav cilvēku radīta grāmata, kas izskaidrojama ar cilvēka gudrību un prātu, bet “Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā” (2.Pēt.1:21).

Jaunās Derības brīnumi, kurus Pēteris un citi mācekļi redzēja savām acīm, mums ir kļuvuši par Dieva vārdu. Mēs tos neredzam savām acīm, bet par tiem lasām un dzirdam tos sludinātus baznīcā. Tie rada ticību un ir satverami un saprotami vienīgi ticībā. Tad, kad Pēteris, Jēkabs un Jānis savām acīm redzēja atklājamies Jēzus dievišķo godību, viņi to nesaprata. Pavisam muļķīgi Pēteris vēlējās uzsliet kalnā teltis ne tikai Jēzum un sev, bet arī Mozum un Ēlijam. Viņš nesaprata, ka Mozus un Ēlija kā bauslības un praviešu simbols Rakstos bija jau mācījuši Dieva nākšanu pasaulē, Viņa ciešanas, nāvi un augšāmcelšanos, glābjot cilvēci no elles un mūžīgas nāves. Redzot Jēzus godību, mācekļiem šķita, ka domas par ciešanām un nāvi ir pilnīgi neiederīgas, pat nepiedienīgas. Kā gan Dievs varētu ciest un mirt? Kādēļ tas Viņam būtu jādara? Viņam taču vajadzētu valdīt, sodīt, satriekt un uzvarēt! Tā domā cilvēka prāts, tāda ir mūsu loģika.

Jā, Dievs patiešām uzvar, bet Viņš uzvar nevis ar ārēju spēku un piespiešanu, bet gan pats ar savām ciešanām. Dievs nevis nogalina savu radību, bet glābj to, kļūdams par cilvēku un izliedams pats savas asinis. Tas nav cilvēka prātam apverams un saprotams. To var iemācīties vienīgi no Dieva vārda. Tas ir, no Vecās Derības pravietojumiem, Jaunās Derības aculiecinieku liecībām, kas liecina par šo pravietojumu piepildīšanos, un Svētā Gara spēka, kas darbojas caur Vārdu, ļaujot mums Vārdu saprast un tam uzticēties. Vēl vairāk, ar Vārda starpniecību ļaujot mums sastapt pašu Kristu un redzēt Viņa godību. Dieva vārds, vispirms, nevis rāda un informē, bet sniedz un dod to, ko tas saka. Klausoties Vārdu, mēs nevis dzirdam par Kristu, bet tieši sastopam Viņu Dieva vārdā, un tagad tas ir pat vēl vairāk un drošāk nekā tad, ja mēs atrastos blakus apustuļiem uz Apskaidrošanas kalna. Tas var likties savādi, bet tieši tā tas ir. Dieva ceļi ir citādi nekā mūsu prāta pieņēmumi un priekšstati.

Prātam šķiet, ka redzēt savām acīm ir daudz drošāk, nekā lasīt senus divtūkstoš un vairāk gadus vecus rokrakstus. Tā tas varētu būt, bet šajos rokrakstos mēs nelasām cilvēku domas vai uzskatus, bet tajos Dieva cilvēki runā Svētā Gara spēkā. Tādēļ prātam un dzīves pieredzei ir jāaizver savas acis, jo cilvēka redze un dzīves pieredze ir nedrošs pamats. Kļūdīties patiešām ir cilvēkam raksturīgi, kā teica senie latīņi. Tādēļ mums, cilvēkiem, ir jāatdara savas ausis, lai uzklausītu Svētā Gara balsi – balsi, kas nevar kļūdīties vai melot. Šī pilnīgi patiesā un uzticamā balss viscaur Epifānijas laikam un īpaši tā pēdējā svētdienā klausītāju sirdīs rada ticību Jēzus dievišķībai. Tādējādi Svētais Gars māca ticēt, ka par cilvēces grēkiem cieš, mirst un augšāmceļas pats Dievs. Kā tieši Viņš to darīja, par to Svētais Gars vēstīs Kristus ciešanu laikā. Tajā Dieva godība atklāsies caur Jēzus ciešanām un nāvi.