Jēzus ir ceļš pie Tēva

“Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeimu jums vietu sataisīt? Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs. Un, kur Es noeju, to ceļu jūs zināt.” Toms Viņam saka: “Kungs mēs nezinām, kurp Tu ej; kā lai mēs zinātu ceļu?” Jēzus viņam saka: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani. Ja jūs Mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu. Jau tagad jūs Viņu pazīstat un esat Viņu redzējuši.” Filips Viņam saka: “Kungs, rādi mums Tēvu, tad mums pietiek.” Jēzus viņam saka: “Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi Mani sapratis, Filip? Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: rādi mums Tēvu? Vai tu netici, ka Es esmu Tēvā un Tēvs ir Manī? Vārdus, ko Es jums saku, Es nerunāju no Sevis; bet Tēvs, kas pastāvīgi ir Manī, dara Savus darbus. Ticiet Man, ka Es esmu Tēvā un Tēvs ir Manī; bet, ja ne, tad vismaz šo darbu dēļ ticiet! Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva. Un visu, ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu.” [Jņ.14:1-14]

Šīs Evaņģēlija vietas sākumā Kristus vēlreiz dara zināmu, kādēļ Viņš ir nācis un kāds ir Viņa amats (kas arī ir īstais Evaņģēlija pasludinājums), proti, – Viņš ir Tas, kas sagatavo mums mājokļus pie Tēva, un, atnākdams vēlreiz, ņems mūs pie Sevis. Tāpat Kristus šeit saka: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība,” un paskaidro šos vārdus, teikdams: “Neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani,” un: “Ja jūs Mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu.” Arī Filipam Viņš saka: “Kas Mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu.” Tas šai Evaņģēlija vietā ir galvenais, un ar to ir saistīts viss pārējais. No tā mums jāmācās, ka paši saviem spēkiem nevaram tikt taisnoti, nedz savu nopelnu dēļ pestīti, bet – tiekam svētīti ar Kristus Garu un pestīti no žēlastības, tāpat arī – Kristus ir gājis mums pa priekšu, rādīdams ceļu uz pestīšanu, proti, Viņš devies nāvē, un arī mums šai gājumā jākļūst Viņam līdzīgiem.

Aplūkosim šo Evaņģēlija vietu vārdu pa vārdam – cik Dievs mums dos tam Savu žēlastību. Šos vārdus mūsu Kungs ir teicis Saviem mācekļiem pēc pēdējām vakariņām, kad Viņam no tiem bija jāšķiras. Tā kā Viņš mācekļiem jau daudz bija stāstījis par Savu aiziešanu un ciešanām, viņi bija nedaudz izbijušies; tādēļ Kungs Kristus tos laipni uzrunā, mierinādams:

“Jūsu sirdis lai neizbīstas!”

Tas ir, – itin kā Viņš sacītu: Es redzu, ka Mana aiziešana jums dara sāpes un jūs par to raizējaties. Taču citādi nevar notikt; nebīstieties, Es atkal nākšu pie jums! Tomēr pirms tam jums nāksies pieredzēt lietas, kas jūs apgrēcinās. Tie Mani sitīs krustā un būs pret Mani ārkārtīgi neganti; taču nekrītiet apgrēcībā un neizbīstieties, – drīz vien būs labāk! Jo tāda ir Mana Tēva griba. Miesa to nespēj aptvert, – redzēdama, ka Kristus tiek sists krustā, tā krīt apgrēcībā, netic Viņam, atkrīt un vairs neuzskata Viņu par Pestītāju. Tāpat arī, kad svēti ļaudis tiek vajāti un mocīti, citi nespēj noticēt, ka Dievs šos cilvēkus mīl. Kristus stiprina Savus mācekļus, lai tie šādā apgrēcībā nekristu. Viņš saka:

“Ticiet Dievam un ticiet Man!”

Tas nozīmē, – ja ticat, ka Dievs jūs apskaidros un ka Viņš jūs mīl, tad ticiet arī tam, ka Dievs jūs apskaidros tādā pašā veidā, kā Viņš apskaidro Mani. Ticiet, ka Mans ceļš, kas ved nāvē, ir ceļš uz apskaidrošanu, kas notiks gan ar Mani, gan visu Manu miesu, tas ir, ar visiem kristiešiem; ticiet, ka Mana nāve spēj gandarīt par visas pasaules grēkiem, – kā apustuļi turpmāk sludinās visos savos rakstos. Arī Sv.Jānis 1.Jņ.2:2 apliecina: “[Kristus] ir mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku.” Tā nu redzi, ka Kristus grib, lai mācekļu sirdis tiktu stiprinātas ticībā un nepieķertos ne ārējām, ne kādām citām lietām. Viņš saka:

“Mana Tēva namā ir daudz mājokļu.”

Šie mājokļi ir sagatavoti kopš mūžības, un Kristum tie vairs nav jāgatavo. Kādēļ tad Viņš apgalvo, ka aiziet sataisīt mācekļiem vietu? Tas nozīmē tikai to, ka Viņš aiziet, lai kļūtu par Kungu, kas valda pār visām lietām, un lai sagatavotu mūs debesu mājokļiem; jo, kamēr mēs paši neesam gatavi, arī mājokļi mums nav gatavi, kaut arī paši par sevi tie jau ir sagatavoti. Tādēļ Kristus grib sacīt: mājokli un vietu jūs jau zināt, taču tie vēl nav pilnīgi gatavi – tādi, kādiem tiem jābūt. Tie būs gatavi, kad mirstot Es iznīcināšu nāves valstību; Es aizeju, lai valdītu ar Svēto Garu, kas ticībā jūs sagatavos, darot piemērotus debesu mājokļiem. Tā nu šo vārdu vienkāršā izpratne ir šāda: jums jānāk mājokļos, kur Tēvs jūs apskaidros, taču šie mājokļi vēl nav jums sagatavoti, jo nāves vara vēl nav atcelta. Par to Kristus runā, sacīdams:

“Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeimu jums vietu sataisīt? Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs.”

Šādiem vārdiem mūsu Kungs atklāj, kā šie mājokļi tiek sagatavoti, proti, ar Kristus nāvi, caur kuru – kā jau sacīts – Viņš nāk Savā godībā un valda pār visu, kas vien ir debesīs un uz zemes. Ar Savu nāvi Kristus iemantojis mums Svēto Garu, kas – kā jau dzirdējām – arī gatavo mūs debesu mājokļiem; Gars pasludināto Evaņģēliju mūsos dara dzīvu, tā ka mēs tam ticam. Tieši ticība dara mūs piemērotus debesu mājokļiem. Tas viss nevarētu notikt, ja Kristus neaizietu un nemirtu, iegūdams varu pār visām lietām. Kopsavilkums ir šāds: mācekļi var nešaubīties, ka Tēvs viņus apskaidros; taču viņi nevar tikt apskaidroti citādi kā vien caur Kristu, kas viņus atbrīvo no nāves un grēka, – citādi tas nav panākams. Te tu redzi: viss norāda uz to, ka tieši Kristus sagatavo mājokļus, un mēs nevaram tikt apskaidroti citādi kā vien caur Kristu.

Šie vārdi pavisam skaidri māca, ka tiekam taisnoti ne ar saviem cilvēciskajiem spēkiem, nedz arī ar saviem pašu nopelniem, bet – caur Kristu. Par to runā visa Sv.Pāvila Vēstule romiešiem, tāpat arī – Vēstule galatiešiem un gandrīz viss, ko Sv.Pāvils savās vēstulēs aplūko. Tālāk lasām:

“Un, kur Es noeju, to ceļu jūs zināt.”

Jo jūs Man ticat un Manā vārdā esat darījuši brīnumu zīmes, tā ka varat būt droši par to, kas Es esmu, kādus darbus daru un kālab esmu nācis. Jūs arī redzējāt un dzirdējāt pašu Tēvu liecinām par Mani (Mt.17:5), tādēļ labi zināt, ka Tēvs Mani apskaidros; jūs arī ticat, ka Es un Tēvs – Mēs esam viens. Tādēļ Man nevajag vēl vairāk par to runāt. Taču mīļie apustuļi vēl nebija to visu pieredzējuši – viņi nezināja, par ko Kristus šeit runā, – kāds ceļš Viņš ir un kurp Viņš dosies. Tādēļ Toms atklāti atzīst, ka nezina, par ko Kungs runā; viņš Tam jautā:

“Kungs, mēs nezinām, kurp Tu ej; kā lai mēs zinātu ceļu?”

Te nu jūs redzat un dzirdat: lai gan mācekļiem bija ticība, tomēr viņi nesaprata, ka Kristus tiks sists krustā un ka līdz ar Kristus nāvi iesāksies Viņa valstība, proti, – ka tā būs garīga valstība. Pat pēc Kristus augšāmcelšanās mācekļi vaicā: “Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?” (Ap.d.1:6). Labie ļaudis joprojām maldīgi iedomājās, ka Kristus valstība būs miesīga un laicīga. Par to lasām daudzviet Evaņģēlijā; apustuļi dažkārt izturējušies gluži nesaprātīgi un ģeķīgi. Visi šie piemēri mums kalpo par mierinājumu un stiprinājumu, lai mēs neizbītos, ja dažkārt pietrūkst ticības un tik viegli nespējam apjaust un pieņemt Dieva darbus un vārdus. Ja ticības ir pietrūcis pat tik izciliem vīriem, kam turpmāk bija jākļūst par kristietības balstiem, tad tik tiešām nevienam nebūtu jābrīnās, ka arī ar mums reizēm notiek tāpat; jā, bet tādēļ vien vēl nevienam nav jāizbīstas. Tas ir Dieva darbs un Viņa lieta – Viņš visu kārtos un paveiks tā, kā Viņam labpatiks.

Par šiem Evaņģēlija vārdiem mums jārunā nedaudz vairāk. Pirms neilga brīža Kristus, gribēdams dot apstiprinājumu mācekļu ticībai, apsolīja, ka viņi tiks apskaidroti. Šai vietā Viņš turpina, skaidrodams, kādā ceļā jeb veidā šī apskaidrošana notiks, proti, caur Viņa aiziešanu jeb nāvi, un ka tādējādi Viņš nāks un sāks valdīt Savā valstībā. To Kristus Saviem mācekļiem jau daudzkārt bija sacījis, un viņiem to vajadzēja gluži labi zināt un izprast. Tādēļ Kungs Kristus saka: “.. kur Es noeju, to ceļu jūs zināt.” Taču mācekļi to nesaprata, – kā skaidri atklāj Sv.Toma vārdi. Patiesi, mācekļiem noteikti būs bijusi ticība, – to apliecina visu mācekļu vārdā dotā Pētera atbilde Kristum, kad Viņš tam jautāja, vai arī mācekļi Viņu atstās; Pēteris atbildēja: “Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais,” Jņ.6:68–69.

To paskaidro vārdi, ko mūsu Kungs neilgu brīdi iepriekš, vakariņu laikā, mācekļiem bija sacījis: “Arī jūs esat tīri,” Jņ.13:10. To Viņš nebūtu teicis, ja mācekļi nebūtu ticējuši. Tātad mācekļi Kristu bija atzinuši, tas ir, – ka Kristus ir ceļš, kas ved pie Tēva. Tāpat viņi bija atzinuši arī Tēvu, redzēdami brīnumu zīmes, ar kurām Dēlam tika dota liecība, un dzirdēdami Tēva balsi no debesīm: “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts; To jums būs klausīt,” Mt.17:5. Tas viss bija vairojis apustuļu ticību; tomēr viņi vēl nesaprata, kas tiem jādara un kas visbeidzot notiks ar Kristu.

To redzam piemērā par Ābrahāmu. Lai gan viņš ticībā bija saņēmis dēlu, tomēr vēl nezināja, ka viņa dēlam jātiek upurētam, – arī ticība viņam to nebija atklājusi brīdī, kad dēls tika apsolīts un dots. Līdzīgi noticis ar apustuļiem: lai gan tiem bija ticība, tomēr šai ticībai vēl pietrūka apstiprinājuma. Bet ticību nevar apstiprināt un pierādīt nekas cits kā vien krusts un vajāšanas. Ja Ābrahāmam nebūtu vajadzējis upurēt dēlu, viņš nebūtu zinājis, ka viņam ir ticība. Kad apustuļiem nācās pieredzēt vajāšanas, tie uzzināja, kāda ticība viņos mājo. Kamēr nav jāpiedzīvo kārdinājumi, mums ir stipra ticība; bet, tiklīdz nāk kāds kārdinājums, mēs drīz vien apjaušam, kāda šī ticība ir. Tādēļ Sv.Pāvils Rom.5:3–5 saka: “.. mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – pastāvību, pastāvība – cerību, bet cerība nepamet kaunā ..” Un arī Salamans savās pamācībās, Sal.pam.17:3, saka: “Kā uguns sudrabu un kausējamā krāsns zeltu, tā Tas Kungs pārbauda sirdis.” Šāda pārbaudīšana notiek ar krusta un vajāšanu palīdzību, proti, – kad mūsu vecais Ādams tiek sists krustā. Bet krustā sišana notiek tā, ka mūsu ticība tiek pārbaudīta, un pēc ticības pārbaudes miesa tiek nonāvēta, bet gars pieaug Kristus atziņā. Savukārt miesas nonāvēšana notiek tā, ka ļaujam mūsos valdīt Dieva gribai, izjūtam patiku pret šo gribu, lai arī ko Viņš liktu mums pieredzēt, un pilnīgi atsakām savai pašu gribai. Uz to mudina Sv.Pāvils Rom.12:1–2: “Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri; tā lai ir jūsu garīgā kalpošana. Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.”

Lai gan Toms atzīst, ka viņš nezina ne to, kurp Kungs Kristus aiziet, ne arī šo ceļu, tomēr Kungs nedomā viņu atraidīt. Kristus Tomu neatstumj, nedz sauc par neaptēstu ēzeli vai vērsi – kā citus. Kristus atbild Tomam gluži draudzīgi, teikdams:

“ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība ..”

“Es,” saka Kungs Kristus, “esmu ceļš,” pa kuru iespējams nonākt pie Tēva. Kaut arī tieku nonāvēts, Es nesu ticīgos, Manas avis, uz Saviem pleciem pie Tēva – cita ceļa uz debesīm nav. Kas neiet šo ceļu, tas nesastop Tēvu. Es esmu patiesība, jo esmu gaisma, kas apgaismo pasauli, Jņ.1:9, – mācot pareizu mācību un darot cilvēkus par patiesiem kristiešiem. Turklāt Es esmu arī dzīvība, jo daru dzīvu ikvienu, kas Man tic, – tāds cilvēks nemirs nemūžam. Tas – kā minēts iepriekš – ir īstais Evaņģēlija pasludinājums, kas rāda pareizo ceļu uz debesīm, uz mūžīgo dzīvošanu. Jo, kad mācekļi nezina ceļu, kas ved godībā, Kungs Kristus tiem saka: Es pats esmu šis ceļš. Tas ir, itin kā Viņš teiktu: ja gribat iepazīt debesu godību un zināt ceļu uz Dieva apsolīto apskaidrošanu, meklējiet spēku, gaismu un taisnību nevis radībā, bet raugieties uz Mani, jo “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība”. Lai kā Es ciestu, lai cik zemu ļaudis Mani vērtētu, – nekrītiet grēkā, kad Mani mācekļi tiek vajāti! Manī atradīsit īsto ceļu pie Tēva, – neļaujiet, lai kāds jūs no tā novērš! Tādēļ Kristus turpina:

“.. neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.”

Tas ir, itin kā mūsu Kungs sacītu: neviens nevar nākt pie Tēva pats saviem spēkiem vai ar saviem nopelniem. Bauslība biedē ļaužu sirdsapziņu un neļauj nākt pie Tēva. Bet Kristus vārds, kas mūs taisno ar Viņa taisnību, ved mūs pie Tēva. Tādēļ Viņš saka:

“Ja jūs Mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu.”

Jo neviens nevar nākt pie Tēva citādi kā vien caur Dēlu; tāpat neviens nevar pazīt Tēvu, ja nepazīst Kristu, Viņa Dēlu. Vispirms tādēļ, ka, nepazīstot Dēlu, nav iespējams zināt Tēva prātu un nodomu, proti, ka Viņš grib mūs atpestīt. Mēs nevaram redzēt Tēvu nekur citur kā vien Kristū, kas mums Viņu ir parādījis un pats ir Tēva klēpī. Neticot Dēlam, nav iespējams ticēt arī Tēvam; jo cilvēka prāts nespēj apjaust, ko no Dieva ir saņēmis. Tādēļ Dēlam ir jāsludina mums Tēva laipnība un žēlastība. Nomocīta sirdsapziņa bēg no Tēva un neuzticas Viņam; turpretī tie, kas ir taisnoti ar Kristus vārdu, nenicina Tēvu un nebēg no Viņa – kā to darīja israēlieši –, bet pastāv Tēva priekšā gluži kā Mozus (2.Moz.20:21) un tiek apgaismoti ar dievišķo gaismu, tā ka iepazīst Dieva varenību un žēlsirdību. Tādējādi viņos pieaug uzticība Tēvam un viņi pamana, ka itin visu ir saņēmuši no Viņa rokām. Tādēļ viņi gaida, ka Tēvs tiem dos visas garīgās un laicīgās lietas.

To visu panāk ticība; prāts neko tādu nespēj aptvert, jo tas meklē Dievu pats saviem spēkiem un grib tikt pie Viņa ar saviem nopelniem, taču tādi mēģinājumi ir veltīgi. Tā kā prāts nespēj pats saviem spēkiem nākt pie Dieva atziņas, tas pilnīgi noliedz Dievu un saka: Dieva nav! Redzot nešķīstību, kas izpaužas cilvēku darbos, prāts izbīstas un krīt izmisumā. Bet, kad mēs tiekam taisnoti ģeķīgā pasludinājuma palīdzību, tad nākam pie Dieva Tēva atziņas, ticēdami Kristus vārdam un iepazīdami Tēva varenību arī visās savās bēdās un pretrunās, lai kādas tās būtu. To līdzībā redzam notikumā ar Israēla tautu, kad, nespējot klausīties Dieva balsī, tā gribēja, lai ar Viņu runā Mozus, 2.Moz.20:19. Tāpat arī Kristus mums ir apsolīts kā mūsu grēku izpircējs, mūsu žēlastības tronis, kas lūdz par mums Tēva priekšā, Rom.3:25. Mūsu daba ir pārāk bikla un vāja, lai mēs paši spētu runāt ar Dievu, tādēļ Viņš mums ir devis šo starpnieku, Savu Dēlu, kurā un caur kuru varam runāt ar Dievu un nākt Viņa priekšā.

Kad nu mūsu Kungs ir devis tik skaidru atbildi mīļajam Tomam, parādot, kā mums jānāk pie Tēva, proti, caur Dēlu, un ka Tēvu varam iepazīt Dēlā, Filips saka kaut ko gluži muļķīgu. Viņam nepietiek ar ticību vien – viņš grib būt pārliecināts, grib just un redzēt, tādēļ Kungam Kristum saka:

“Kungs, rādi mums Tēvu, tad mums pietiek.”

Itin kā Filips gribētu teikt: ja Tu mums dosi vēl kādu zīmi, tad mēs ticēsim. Filipam nepietiek ar Dieva vārdu – viņš uzdrīkstas Tēvu meklēt citādā veidā, nevis caur vārdu. Jo, tā kā cilvēka prāts nespēj ticēt, tas meklē citus ceļus un veidus, kā gūt pārliecību. Tādēļ šis Filipa jautājums parāda, ka sirdsapziņa nevar tikt pārliecināta nekā citādi kā vien ar ticību; tai jāturas tikai pie Dieva vārda un nav jāgaida nekādas citas zīmes. Bet Filips domāja, ka daudz drošāk būtu redzēt pašu Tēvu, nevis ticēt Viņa vārdam vien. Kristus nosoda šo neticību diezgan bargi. Viņš saka:

“Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi Mani sapratis, Filip?”

Tas ir, – Es mācu un sludinu, tomēr jūs Mani nesaprotat. Jūs vēl nezināt, ka Tēvs grib, lai Viņu iepazīstat caur Mani, atzīdami, ka Mans vārds ir Viņa vārds un spēks – tikai tajā Viņš grib tikt pazīts. Jo jūs esat dzirdējuši Tēva balsi no debesīm: “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts; To jums būs klausīt,” Mt.17:5. Vai jūs vēl nesaprotat, kā varat Tēvu iepazīt? Tēvu nav iespējams skatīt ar miesīgām acīm. Tādēļ arī Jānis Kristītājs Jņ.1:18 saka: “Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu.” Tādēļ Kungs Kristus saka Filipam:

“Kas Mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu.”

Šie vārdi ir līdzīgi iepriekš teiktajiem: kas pazīst Mani, tas pazīst Tēvu, tas ir, – tā kā Tēvs grib tikt pazīts caur Mani, tev neklājas meklēt citu ceļu, kā Viņu pazīt, bet jātic Manam vārdam – Es esmu Tas, kurš rāda jums Tēvu un ļauj, lai Viņu iepazīstat Manī. Tici: ja caur Mani nāksi pie Tēva, tad pazīsi arī Viņu. Ticībā tu iepazīsi Tēva varenību un žēlsirdību, piedzīvosi Viņu kā savu mierinātāju un dzīvības devēju. Tēvs grib, lai jūs ticētu Manam vārdam un lai tie, kas tic, iemantotu pestīšanu un mūžīgo dzīvību. Taču līdz tam miesai ir jātiek sistai krustā, jo pasaule vajā Dieva vārdu, un Dievs pieļauj, ka tā uzbrūk Viņa svētajiem. Miesai jātiek sistai krustā arī tādēļ, lai visos kārdinājumos jūs pastāvētu ticībā un nemeklētu mierinājumu nekur citur. Svētie rod mierinājumu vienīgi ticībā; arī tad, kad viņi tiek mocīti, nonāvēti un stāv nāves priekšā, viņu mierinājums ir Tas Kungs, – kā Ps.16:8 Dāvids apliecina: “Es skatīju To Kungu savā priekšā vienumēr, jo Viņš man ir pa labo roku, ka es nešaubītos.” Tā kā Tēvu nevaram iepazīt bez Dēla un, ja mums ir Dēls, tad pazīstam arī Tēvu, Kungs Kristus Filipam jautā:

“Kā tu vari sacīt: rādi mums Tēvu? Vai tu netici, ka Es esmu Tēvā un Tēvs ir Manī?”

Tas ir, – nav cita ceļa, kas vestu pie Tēva, kā vien tas, ko Es jums esmu rādījis, – kādēļ tad tu netici Maniem vārdiem?! Es taču jums esmu mācījis, ka Es pats esmu ceļš, patiesība un dzīvība! Vai tu netici, ka Es esmu Tēvā un Tēvs – Manī? Vai netici, ka Man un Tēvam piemīt viena un tā pati dievišķība un ka Tēvs grib, lai jūs Viņu iepazīstat caur Mani? Kādēļ var iepazīt Tēvu, iepazīstot Dēlu? Tādēļ, ka Dēls ir Tēvā un Tēvs – Dēlā. Jo vārds, no kā gūstam atziņu par Dēlu, ir Dieva vārds un Tēva spēks. Tādējādi, kad Dieva Dēls tiek iepazīts Viņa vārdā, arī Tēvs noteikti tiek atzīts – šai pašā vārdā. Tādēļ mūsu Kungs turpina:

“Vārdus, ko Es jums saku, Es nerunāju no Sevis; bet Tēvs, kas pastāvīgi ir Manī, dara Savus darbus.”

Tas ir, itin kā Kristus sacītu: Manos vārdos jūs iepazīstat Mani – un ne tikai Mani, bet arī Tēvu. Šo piebildi Kristus saka tādēļ, lai mācītu Saviem mācekļiem, ar kādu atziņu Viņu atzīt. Un šī atziņa nav nekas cits kā ticība, ar ko mēs Kristu satveram Dieva vārdā. Tādēļ Viņš saka: jūs Mani iepazīsit Manā vārdā. Bet, tā kā šis vārds nav cilvēku spēks, tajā jūs iepazīsit arī Tēvu. Un, tā kā no Mana vārda varat atzīt, ka Es esmu dzīvība, jūs noteikti atzīsit arī to, ka Es esmu Tēvā. Bet, lai mācekļi būtu pārliecināti, ka šie Kristus vārdi ir patiesi, Viņš piebilst:

“Ticiet Man, ka Es esmu Tēvā un Tēvs ir Manī; bet, ja ne, tad vismaz šo darbu dēļ ticiet!”

Kristus piesauc darbus par lieciniekiem, teikdams: ja jūs neticat Manam vārdam, tad ticiet vismaz zīmēm, kas šo vārdu apliecina un ar ko Tēvs liecina par Mani, – jo darbi un zīmes ir Dieva vārda liecinieki. Ar šiem vārdiem Kristus negrib panākt neko citu kā stiprināt Savu mācekļu un ikviena sirdsapziņu, lai krusts mums nekļūtu par apgrēcību. Jo sirdsapziņa negrib ne zināt, ne ticēt, ka tai jāaizver acis un jāpaļaujas tikai uz Dieva vārdu; tā arvien šaubās un saka: bet ko iesākt, ja Dievs mani nepamana? Ļaudis domā šādas un tamlīdzīgas domas: redzi, nu jau arī svētie tiek atstāti – kā paši nicināmākie un nederīgākie ļaudis –, tā ka pasaule ar tiem var izrīkoties pēc savas patikas un patvaļas, trakodama un plosīdamās, kā vien tai ienāk prātā. Ticīgie cieš bailes, un viņu ticība ir apdraudēta; viņi grib zināt, kāds ir Dieva nodoms attiecībā uz viņiem. Šādus cilvēkus Kristus mierina, sacīdams, ka viņiem nav jāmeklē nekāds cits mierinājums kā vien tas, kas atrodams Kristū un Viņa nāvē. Viņš pats ir dzīvība un nu ir saņēmis varu un valstību; tāpat Viņš darīs dzīvus visus, kas miruši. Bet, lai mācekļi par šiem Kristus vārdiem nešaubītos, Viņš tos apstiprina vēl pārliecinošāk, sacīdams:

“Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs ..”

Tas ir, itin kā Viņš teiktu: nešaubieties, ka caur Mani varēsit iepazīt Tēvu un ka Mans vārds ir Dieva spēks, – ka ar Manu vārdu tiksit uzturēti, kaut arī tagad Es tieku sists krustā. To visu jūs paši pieredzēsit. Jo, ja jūs ticat Man, jūs paši darīsit ne vien tādus darbus un brīnumu zīmes, kā Es daru, bet vēl lielākus. Tas pēc Kristus debesbraukšanas arī ir noticis – apustuļi jūdu un pagānu vidū ir darījuši vēl daudz lielākas zīmes nekā pats Kristus. Kāpēc tā? Mūsu Kungs to pats arī paskaidro:

“.. jo Es noeimu pie Tēva.”

Tas ir, – Es gribu iedibināt valstību, kur piepildīšu visas lietas; jo Es esmu Tēvā. Tādēļ jau viss ir pakļauts Kristum, – jo Viņš ir Dieva Dēls. Šis ir Viņa atbilžu un mierinājuma vārdu nobeigums. Nedaudz iepriekš Kristus mācīja, ka Tēvu iespējams atzīt caur Viņu, jo Dēls ir Tēvā; tādēļ Viņu un Tēvu mums rāda viens un tas pats Dieva vārds; bet, lai apstiprinātu to, ka Viņa vārds ir Tēva spēks, mūsu Kungs vēl piebilst: “Kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru,” tas ir, – ticībā Man jūs darīsit tos pašus darbus un atzīsit, ka Manos vārdos ir Dieva spēks un vara.

Bet kādēļ Kristus saka: Es aizeju pie Tēva? Tādēļ, ka Viņš ir Tēvā un dara Tēva darbus. Bet mēs tos pašus darbus darām tādēļ, ka Kristus, kas ir Tēvā, nu ir arī mūsos. Jo aiziet pie Tēva nozīmē – visu piepildīt, kā arī dot dāvanas cilvēkiem, apgaismot viņus un darīt svētus, – kā Sv.Pāvils skaidro Ef.1:23; 4:8. Jo tā ir Kristus valstība, ar kuras palīdzību Viņš valda uz zemes ticīgu cilvēku sirdīs un sēž Sava tēva Dāvida tronī.

Šos vārdus “Es noeimu pie Tēva” Kristus saka mācekļu mierināšanai. Jau iepriekš Viņš bija centies mācekļus stiprināt, lai viņi – kaut arī Kristum jāmirst – nekristu kārdinājumos un apgrēcībā, bet cieši turētos pie Viņa un ticētu Viņam. Šeit Kristus Saviem mācekļiem apsola, ka viņi tiks apskaidroti, jo Viņš aiziet pie Tēva, lai visas lietas ņemtu Savās rokās un spēcīgi valdītu pār visu, kas debesīs un uz zemes; tādēļ mācekļiem ne no kā nav jābīstas. Kristus viņus mierina vēl vairāk, solīdams:

“Un visu, ko jūs lūgsit Manā vārdā, to Es darīšu ..”

Itin kā Viņš teiktu: kad Es nonākšu pie Tēva, jums nekā netrūks. Jo viss, ko jūs gribēsit un lūgsit, notiks, un Es jums to darīšu; jo Man pieder valstība. Un Kristus īpaši piebilst: ko lūgsit “Manā vārdā”, – lai izslēgtu visus mūsu nopelnus. Jo caur Kristu tiekam uzklausīti – tāpat kā Viņā tiekam mīlēti; un caur Viņu kļūstam par priesteriem, lai upurētu garīgos upurus, kas ir Dievam tīkami, – kā Sv.Pēteris māca 1.Pēt.2:5. Bet tas viss – Kristus saka – notiks tādēļ:

“.. lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā.”

Tēvs tiek godāts un slavēts tad, ja gods vispirms tiek dots Viņam, nevis mums, tas ir – ja atzīstam, ka tiekam pestīti ne savu nopelnu, nedz arī savas gudrības un taisnības dēļ, bet paļāvībā vienīgi uz Viņa žēlsirdību. Jo Viņš ir nodevis Savu Dēlu par mūsu grēkiem, lai mēs caur šo Dēlu lūgtu; tad mums taps piedots. Tādēļ Kristus vēlreiz atkārto iepriekš teiktos vārdus, sacīdams:

“Ko jūs lūgsit Manā vārdā, to Es darīšu.”

Visi šie vārdi mūs cenšas pārliecināt, lai ticam Kristus vārdam un pie tā turamies. Tā nu šo beidzamo vārdu nozīme ir šāda: Kristus prasa, lai mācekļi un mēs Viņam ticētu, jo Viņš aiziet valdīt līdz ar Tēvu. Pirms aiziešanas Kristus apgalvo, ka valdīs tā, lai arī mēs piedzīvotu Viņa varu, proti, – caur mums Viņš darīs tikpat lielus – un vēl lielākus – darbus, nekā pats ir darījis. Mūsu Kungs arī apsola, ka uzklausīs mūs ik reizi, kad kaut ko lūgsim Tēvam Viņa vārdā. Šie apsolījumi stiprina cilvēka sirdi un dod drosmi stāties pretī visiem elles vārtiem. Jo Kristus ar Savu vārdu valda pār visu. Tādēļ mums jāiepazīst Dieva vārda spēks; jo Kristus valstība ir Dieva spēks un vara. Ar to pietiktu, aplūkojot šo Evaņģēlija vietu. Piesauksim Dievu, lūgdami Viņa žēlastību, lai mēs to visu spētu aptvert un saņemtu stiprinājumu mūsu vājajai ticībai.