Jēzus ir durvis

Mēs lasām Mazajā Katehismā, kur Mārtiņš Luters skaidrodams ticības apliecības trešo artikulu par Svēta Gara darbu, un kristīgo baznīcu viņš saka: es ticu, ka es ar sava paša spēku uz savu Kungu Jēzu Kristu nevaru ticēt, nedz pie viņa nākt, bet Svētais Gars ar savām dāvanām mani ir apgaismojis, pie ticības vedis un uztur ticībā, vienotā īstenā ticībā, savā draudzē, tāpat kā viņš arī citus ir apgaismojis, atgriezis un vedis.

Ir vienas durvis par kurām mēs esam nākuši šajā aplokā, šajā kristīgajā draudzē, kur mēs esam kļuvuši par Tā Kunga ganāmo pulku. Mēs visi esam ienākuši šajā pulkā caur Kristu, Viņa vārdā kristīti, uz Viņu ticēdami, Viņu mīlēdami, par Viņu priecādamies.

Mēs visi esam iegājuši par šīm durvīm. Un tomēr ir kādi, kas ielien citur, arī šodien. Tāpat kā toreiz farizeji, rakstu mācītāji un tautas vadītāji izlikdamies par dievbijīgiem ļaudīm, tomēr negribēja savā dievbijībā Kristu pieņemt. Viņi vienmēr savā aklumā, ko viņi iztēlojās kā redzīgumu, jo viņi Jēzum saka: mēs taču neesam akli, meklēja kaut ko, kas viņiem pie Jēzus nepatika, kur viņi viņu varētu kaut kādā veidā apsūdzēt, kur viņiem citi ceļi likās labāki, ejamāki, pareizāki, viņi taču arī it kā bija tai Kunga draudzē, bet viņi bija kaut kā citādāk ienākuši iekšā.

Šodien arī mēs redzam tādus ļaudis. Mēs redzam, ka kāds nāk pirmais, lai pie šī žoga jeb pie ticības apliecinājuma, un ticības kopuma, kas kristīgo draudzi norobežo no visām citām reliģijām, filozofijām un mācībām, kas nāk pie šā žoga un izlauž kādu dēli līdzīgi kā gudrs zaglis. Viņš varbūt šo dēli izlauzdams uzreiz nemet to grāvī, bet izlauž tā, ka tas dēlis vēl turās un noliek atpakaļ, lai varētu atkal kādā tumšā naktī nākt pie šīs vietas un, lai varētu bez trokšņa tagad savu darbu turpināt, varbūt tad viņš vairs nenāks viens, viņš ņems līdzi vēl arī kādus citus, kurus viņš būs nolīdzis, vai kaut ka sapulcinājis ap sevi, un viņi nāks aiz šī žoga, viņi nāks mēģinādami līdzināties saimnieka strādniekiem. Un varbūt kāds no viņiem, kas naktī atnāks varbūt arī būs pa dienu ļoti čakli avis barojis, dzirdinājis, kunga uzdevumā arī cirpis, par viņām gādājis un sargājis, bet tad kad viņa darba diena būs beigusies viņš paklusām caur žoga caurumu nāks atkal, viņš zin to vietu kur var piekļūt, kur avis ir.

Reiz nācās kaut ka nopietni runāt ar kādu no mūsu ļoti pazīstamajiem mācītājiem, kas kaut kādā veidā baznīcā ilgus gadus kalpodams, itin kā bija mācītājs, kas apliecināja Kristu un mācīja, bet pēkšņi kaut kādā brīdī atklājās, ka viņš māca tagad kaut ko citu, kādas austrumu reliģijas, kādus īpašos pašatpestīšanas paņēmienus kaut ko pavisam citu nekā māca mūsu evaņģēlijs, mūsu ticības apliecības, nekā māca baznīca. Viņš bija šajā žogā atradis kādu caurumu, varbūt izlauzis pats drīzāk tā varētu sacīt. un tad kad viņam vaicā, bet kāpēc tu tā dari, tavā jaunajā mācībā, ko tu māci nav nekā no evaņģēlija, nav nekā no Kristus, nav nekā no mūsu katehisma, saskaņā ar kuru mēs esam ievadīti kristīgajā ticībā, un uzņemti draudzē uz to šis mācītājs atbildēja, jā, bet tagad ļoti daudzi cilvēki, kas agrāk nevarēja atrast ceļu uz baznīcu, tagad ir šo ceļu ir atraduši jo viņiem šī jaunā mācība ir daudz pievilcīgāka, daudz pieņemamāka, viņš ir izlauzis kādu robu un viņpus žoga sapulcinājis kādus ļaudis, pēc tam viņš tos ved līdzi, varbūt tie nemaz nesaprot uz kurieni tie top vesti šiem tikai saka nu nāciet, nāciet tur es jūs vedīšu pie Tā Kunga avīm, bet kad viņi ir ienākuši par šīm durvīm, pareizāk sakot pārkāpuši citur pāri, tad viņi itin kā pirmajā brīdī jūtas kā pie ganāmpulka piederīgi, bet tad pienāk brīdis, kad viņi apliecinādami to ko saņēmuši kļūst par laupītājiem un zagļiem. Gluži tāpat kā laupītāju virsvadītājs kādus naivus cilvēkus paķerdams līdzi, un no sākuma nemaz neteikdams kāpēc viņš viņus vada beigās liek darīt šos zagšanas un laupīšanas darbus.

Protams, mēs zinām, ka lielais laupītājs un zaglis, kas stāv aiz visiem šiem aploku postītājiem, citu taku ieminējiem, tiem kas neiet caur durvīm, bet citur kāpj pāri ir velns. Viņš stāv aiz tiem visiem, viņus pamudina citas takas iemīt, žogā caurumus un postījumus darīt, lai beigās varētu arī kaut kā arī Tā Kunga avis, nomaldināt un vest, jā, protams caur šiem caurumiem žogā jau nevar izvest visu ganāmo pulku , visu šo pulku var izvest tikai caur laidara vārtiem, tad kad nāk gans, kad viņam vārtu sargs atver, tad viss ganāmais pulks tiek izvests, bet diezgan daudz var arī nomaldinot, iznest, izdzīt ārā caur iemītajām viltus takām, ko šīs avis atrod iziedamas caur aplokā izlauztiem robiem un caurumiem, iznestas nesot pāri varbūt šī laidara žogam, mēs nezinām. Droši vien neko labu, viņas tiek nolaupītas, viņas tiek Tam Kungam nozagtas, jo vārti un durvis ir pats Kungs, tikai caur Viņu var ieiet un kļūt par Dieva tautai piederīgu, un tikai caur Viņu, piederot Viņa ganāmajam pulkam var iziet arī tajā brīnišķīgajā apsolījumā, kur Tas Kungs saka: ES ESMU durvis, ja kāds caur Mani ieiet tas tiks izglābts, viņš ieies un izies, un ganības atradīs.

Tātad vispirms mēs ieejam un tiekam piepulcināti ganāmajam pulkam, pēc tam mēs izejam un, sekodami savam labajam ganam, mēs iegūstam dzīvību un pārpilnību mūžībā. Caur šīm durvīm ieiedami un iziedami, mēs iemantojam mūžīgo dzīvību. Tie, kas tiek kaut kā citur, pa kādiem žoga caurumiem izvilināti ar maldu mācībām kaut kādā veidā prom, mudināti, tur varbūt ir vēl kādi brīnišķīgāki apsolījumi, bet tie visi ir bez pamata un šo apsolījumu devējs ir laupītājs un zaglis, pats velns.

[Fragments no sprediķa, kas sacīts Biķeru draudzē]