Jēzus kā Labais Gans

Kā gans Viņš ganīs Savu ganāmo pulku. Viņš ņems jērus Savās rokās un tos nesīs Savā klēpī un sargās avju mātes [Jes.40:11].

Kad cilvēks nojauš savas sirds tumsu, nepatiesību un nepastāvību, apzinās velna nežēlīgos nolūkus, viltu un neatlaidību, kā arī mulsinošos dažādo mācību novirzienus, tas sāk justies nedrošs un baidās apmaldīties un iet pazušanā. Tad patiesu mierinājumu sniedz vārdi, kuros Tas Kungs sauc Sevi par mūsu Ganu.

Tas ir varens iepriecinājums nespēcīgam grēciniekam, uzzinot, ka Kristus grēciniekus uzskata vienīgi par avīm. Mēs neesam nekas vairāk. Mēs esam tikai avis, kurām Viņš ir labais Gans. Un Viņš drīzāk atdos Savu dzīvību, nekā ļaus avīm iet zudībā. Cik maz vajag, lai avs apmaldītos, un uzlūkojot un raizējoties par šīm briesmām, kas draud “mazajam ganāmajam pulciņam”, mums jāatzīst, ka tas ir tiešām liels mierinājums, ka Viņš, kam pieder visa vara debesīs un virs zemes, ir ganāmpulka Gans, kas rūpēsies par avīm.

Tas ir iedrošinājums visiem ganiem, mazajiem kalpiem, kā Jesaja viņus sauc, kam no iekšpuses un ārpuses jāatbild uz jautājumu: “Vai tu rādi savām avīm pareizo ceļu? Vai izturies pret avīm pareizi?” Tas ir mierinājums, ka mums ir Tā Kunga paša drošā vadība un piemērs. Viņš par Sevi saka: “Es esmu labais Gans” [Jņ.10:11]. Mums visiem kopā un katram atsevišķi ir jāzemojas lielā un galvenā Gana priekšā un jālīdzinās Viņam, jo citādi mēs noteikti neesam labi gani. “Bet, ja kādam nav Kristus Gara, tas nepieder Viņam” [Rom.8:9].

Pirmais, kas iepriecina nabaga grēcinieku, ir tas, ka Dievs uzlūko cilvēkus vienīgi kā avis – pazudušas un vājas avis, kas nespēj sevi aizstāvēt vai pretoties vilkam, bet kas pilnībā atkarīgas no gana. Tā Tas Kungs it visur raksturo cilvēkus un nemitīgi pūlas sagraut mūsu iedomas, kas dziļi iesakņojušās mūsu dabā, ka mums pašiem būtu spēks un apgaismība sevi glābt – ka mēs paši spējam saprast un darīt šīs lietas.

Par šo dziļo, nebeidzamo ilūziju Dieva vārds saka tā: “Tas Kungs skatās no debesīm uz cilvēku bērniem un raugās, vai jel kāds ir sapratīgs un meklē Dievu. Bet viņi ir novirzījušies, visnotaļ izvirtuši; nav neviena, kas dara labu, it neviena” [Ps.14:2-3]. Apustulis saka, ka mēs visi esam pavisam “nelietīgi” [Rom.3:12] un “ne ka mēs paši no sevis būtu spējīgi ko labu domāt” [2.Kor.3:5], bet Dievs rada mūsos “gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta” [Fil.2:13].

Šī nespēja ir atklāta, pielīdzinot cilvēku avij. No visiem dzīvniekiem aita ir vājākā, neaizsargātākā un muļķīgākā. Tai nav zobu, ar ko aizstāvēties pret vilku. Turklāt tā ir bēdīgi slavena ar neattapību, kura ir kļuvusi par pamatu parunai, kad neattapīgu cilvēku mēdz saukt par aitasgalvu.

Līdzīgi arī garīgās lietās mēs visi tiekam saukti par ģeķiem. Ļoti gudri cilvēki top par vislielākajiem muļķiem attieksmē pret savu dvēseli, un pat apgaismoti kristieši tiek pievilti ar “sātana dziļumiem”, ja Tas Kungs tos pamet vienus. Un, pat skaidri redzot, kas mums darāms, mēs tomēr esam tik nespēcīgi, ka mums bieži jāizsaucas: “Es esmu miesīgs, pārdots grēka varā. Jo es pats nesaprotu, ko daru; jo nevis to, ko gribu, es daru, bet, ko ienīstu, to es daru” [Rom.7:14-15].

Lūdzu, pārdomājiet to vēlreiz un neļaujiet, ka jūsu sirds pati vēlas pelnīt sev pestīšanu! Tu neesi nekas dižs, tu esi tikai aita. Zemojies Tā Kunga priekšā un apliecini kopā ar Dāvidu: “Es maldos kā pazudusi avs; tad nu meklē Savu kalpu, jo es nekad neaizmirstu Tavus baušļus!” [Ps.119:176]. Atzīsti, ka tu pats nespēj neko labu domāt vai darīt. Tāpēc lūdz un saņem visu labo kā Dieva dāvanu. Ja Dievam labpatiks tev dot, tad tev būs; bet, ja Viņš tev nedos, tad viss būs velti. Tu esi tikai vāja un neaizsargāta aita.

Neizteicams mierinājums ir Kunga Kristus vārdos, ka Viņš izturas pret mums kā gans pret savām avīm. Rūpēties par avīm ir gana darbs, un viņš negaidīs, ka avis pašas sevi sargās, uzmanīsies no vilka un to uzveiks. To darīt ir gana darbs, un tas notiek neatkarīgi no tā, vai avis ir cienīgas vai ne. Tas pieder gana aicinājumam. Atceries, kad Kungs Jēzus Kristus saka: “Es esmu labais Gans,” Viņš ļauj mums uzlūkot Sevi kā labo Ganu un gaidīt no Viņa gana darbu. Kam gan ticēsim, ja ne pašam Kungam?