Jēzus Kristus augšāmcelšanās: notikums vai interpretējuma elements

Tā kā Jēzus Kristus augšāmcelšanās notikumam nav analogu cilvēku dzīvē (lai arī ir sastopami daudzi sekulāras augšāmcelšanās gaidīšanas gadījumi), Jēzus augšāmcelšanās tiek vai nu apstrīdēta kā neiespējams notikums (“kaps bija pilns”, “Jēzus ir pārvērties trūdos kā jebkurš cits cilvēks”), vai arī augšāmcelšanās tiek uztverta kā mācekļu skaidrojums, kas radies vēlāk.

Šādu interpretāciju tad varētu arī aizstāt ar kādiem citiem, piem., “Jēzus ir kerigmā [sludināšanā] augšāmcēlies” un turpina tajā dzīvot; “Jēzus lieta turpinās” – “Arī es mirstot esmu paglābts vai drošībā“ u.c. Šāda veida skaidrojumiem ir, protams, sava vieta cilvēka apziņā, bet ne Jēzus Kristus personā.

Jēzus augšāmcelšanās vai uzmodināšana trešajā dienā nozīmē: Dievs savā Dēlā ar nāvi pie krusta ir piepildījis vecajā [noslēgtajā] derībā pausto un paša Jēzus pieteikto apsolījumu. (Jon.2:1; Ps.16:10; Hoz.6:2; Mt.16:21; Lk.24:44; 1.Kor.15:3 u.t.).

Bet augšāmcelšanās nav tikai priekšmets, bet gan ticības pamats. Šī vēsts no paša sākuma sastop gan ticību, gan šaubas un noraidījumu, tā izsauc gan prieku, gan izbailes (Lk.24:11; Mt.28:17; Mk.16:11; Jņ.20:24; Ap.d.17:16 u.t.). Augšāmcelto nepazīst, un tādēļ Viņam pašam jāatklāj sevi (Lk.24:13-35; Jņ.20:14-18).

Tādējādi, ka Kristus pats ir ticības pamats, pēc Rakstu liecības jāturas pie ciešas pārliecības: Mēs ticam nevis ka Jēzus Kristus ir augšāmcēlies, bet gan tāpēc ka Viņš ir augšāmcēlies.