Jēzus Kristus Baznīca un citas Baznīcas
Neviena no daudzajām baznīcas organizācijām neapgalvo, ka tā pilnībā identificē sevi ar Jēzus Kristus miesu.
Baznīca, kas ir vistuvāk šādiem apgalvojumiem, ir Romas katoļu Baznīca, kas pastāv uz to, ka ir vienīgā patiesā Baznīca ar pāvestu Romā kā Kristus vietnieku. Taču pat Romas Baznīca nenoliedz, ka Dieva bērni ir atrodami arī citās Baznīcās.
Neviena atsevišķa Baznīca nav identiska ar Jēzus Kristus Baznīcu, kā mēs to apliecinām Trešajā ticības loceklī. Katrā atsevišķajā Baznīcā ir locekļi, kas ir kristieši tikai pēc vārda. Patiesi ticīgie ir atrodami visās kristīgajās Baznīcās, kur Evaņģēlijs top pasludināts cilvēku glābšanai.
Šķelšanās starp kristiešiem ir nenoliedzams vājums. Neviens mēģinājums attaisnot šādu stāvokli nav pārliecinošs. Gluži pretēji – visiem kristiešiem būtu jāvēlas un jālūdz, lai šīs atšķirības tiktu pārvarētas.
Daži ir mēģinājuši attaisnot daudzos dalījumus, apgalvojot, ka tie raksturo Dieva atklāsmes neizsmeļamo bagātību. Tāpat kā vienam kokam nav divu vienādu lapu, tā arī Dieva atklāsmes spektrs ir bezgalīgs. Taču šis salīdzinājums nav attiecināms uz aplūkojamo problēmu, tāpēc ka kristietībā ir ne tikai daudzas nokrāsas, bet arī daudzas pretrunīgas mācības.
Daži uzskata, ka dalījumu cēlonis nav meklējams doktrīnā. Nav noliedzams, ka socioloģiski faktori (“neteoloģiski” faktori, piemēram, rasu atšķirības, valodas, kultūras, nacionālās un citas atšķirības) var konkrētās situācijās būt nozīmīgi. Taču tādā veidā radušās atšķirības nerada fundamentālas problēmas. Patiesā kristietības problēma ir jautājums par mācību.
Citi saka, ka jautājums par mācību īstenībā neko daudz nenozīmē, jo visi kristieši būtiskajos jautājumos principā ir vienisprātis. Tas pārsvarā ir liberālās teoloģijas uzskats. Liberālteologi izšķir “ticību pašu”, ko viņi raksturo kā attieksmi pret dzīvi, un domas par ticību, “kas ir mēģinājums izskaidrot un izvērst ticības pieredzi”. Viņi saka, ka pieredze savā būtībā ir tā pati, atšķiras vienīgi izskaidrojumi. Šādas idejas ir ļoti ietekmīgas. Taču tās neizskaidro atšķirību, piemēram, starp katolisko un evaņģēlisko uzskatu par pestīšanas ceļu vai dažādus bīskapa amata skaidrojumus utt. Ne visi doktrinālie uzskati var būt pareizi. Apgalvojumi, kas runā viens otram pretī, nevar abi būt pareizi. Bērnu kristība nevar būt gan pareiza, gan nepareiza, svēto pielūgšana nevar būt gan pareiza, gan nepareiza utt.
Tāpēc ceļš uz vienotību neved caur atšķirību neievērošanu, bet caur patiesības apliecinājumu.
Ieskaties