Jēzus Kristus ciešanu stāsts

Šī ir pēdējā diena un pēdējie notikumi [Jņ.18:1–19:42] pirms Jēzus krusta nāves, kas bija vienlaikus Viņa dzīves augstākais un zemākais punkts.

Zemākais punkts tādēļ, ka uz Viņa ir visas pasaules grēki un vainas un Viņam ir jāiet cauri elles ugunīm un mocībām, lai tos izpirktu. Bet augstākais punkts tas ir tādēļ, ka tas bija Viņa šīs zemes misijas piepildījums, Viņa visdziļākās mīlestības atklāsme, samaksājot par visiem mūsu grēkiem.

Jēzus zināja, kam bija jānotiek, un Viņš zināja, ka tas notiks drīz. Bet mācekļi, lai arī bija dzirdējuši, ka Jēzu sagaida ciešanas, neko no tā visa nesaprata. Tas ceļš, kas Jēzum bija ejams, Viņam bija jāiet vienam pašam. Tas bija tikai un vienīgi Viņa darbs. Viss bija atkarīgs no Viņa, vai Viņš dzers to kausu un nesīs to krustu, kas Viņam ir nolikts. Un šai ceļā Viņam līdzi nevarēja doties neviens. Viņš zināja, ka visi Viņu nodos un pametīs, pat vistuvākie draugi un mācekļi un Viņam būs jānes visas viņu vājības vienam pašam.

Jēzus ar saviem mācekļiem bija Ģetzemanes dārzā un lūdza Dievu. Jēzus mācekļiem bija lūdzis, lai tie paliek šo brīdi nomodā. Tomēr viņi bija iemiguši. Divas reizes Viņš tos bija modinājis, bet tie tik un tā nekā nesaprata un turpināja snaust. Kad trešo reizi Viņš tos pamodināja, tad ienaidnieks jau bija klāt. Tur ieradās kareivji ar Jūdu, Viņa nodevēju, priekšgalā. Jūda nāca un steidzīgi Viņu noskūpstīja. Tā bija zīme kareivjiem, lai tie saņemtu Jēzu. Viņi vēl šaubījās. Tad Jēzus gāja viņiem pretī, bet tie pārbijušies atkāpās un pat krita pie zemes. Taču pēc brīža viņi pārvarēja bailes no šā brīnumainā pravieša, saņēmās un devās saistīt Jēzu.

Pēteris, kas turpat stāvēja, apjukumā izvilka savu zobenu un nocirta augstā priestera kalpam ausi. Jēzus viņu apsauca. Ja būtu jācīnās par Jēzu, tad nāktu debesu pulki, eņģeļu leģioni, kas ar prieku apturētu ikkatru, kurš uzdrīkstētos pielikt roku Dieva Dēlam. Taču lai piepildītos Svētie Raksti, tam bija tā jānotiek. Nu bija pienākusi tumsības stunda. Tumsība, kas pār pasauli reiz bija nolaidusies, kad cilvēki paklausīja kārdinātājam un paši kļuva par tumsības līdzdalībniekiem, tagad uzbruka pašam Dieva Dēlam un centās tam darīt galu.

Mācekļi bēga kur nu kurais. Viņi nespēja nekā sevi pārvarēt. Pašaizsardzības instinkts darīja savu. Viņi slēpās aiz kokiem un krūmiem, rāpās pāri mūriem, lai tikai pazustu naktī un tumsā. Bet Jēzus teica kareivjiem: “Es tas esmu; ja jūs mani meklējat, tad lai šie aiziet”. Šie Viņa vārdi ir ļoti nozīmīgi. Mācekļi, kas tik apkaunojoši izbēg, ir atainojums tam, ko Dievs bija nodomājis. Tas ir vienīgais veids, kā mēs varam izbēgt no šīs tumsas, proti, ar to, ka Jēzus tiek vests prom viens pats, saistīts, lai viens pats izciestu visas tumsas un ļaunuma konsekvences. Viņš viens pats tiek sodīts, lai pārējie varētu izbēgt un izglābties. Un pie šiem pārējiem piederam mēs visi, kas bijām tumsa, bet tagad esam kļuvuši par gaismu, pateicoties Viņa uzvarai.

Jēzus tika aizvests uz augstā priestera pili un tūlīt pat stādīts jūdu augstākās garīgās vadības priekšā. Viss tika darīts lielā steigā, jo lietu nedrīkstēja atlikt. Liecinieki jau bija sameklēti un tādēļ šo lietu viņi gribēja izspriest nekavējoties. Pats pārsteidzošākais šeit bija tas, ka apsūdzētais, šķiet, nemaz nevēlējās aizstāvēties un apgāzt pret Viņu vērstos apvainojumus. Liecinieki deva savas liecības, taču vairums no viņu apsūdzībām bija acīmredzami nepatiesas un tendenciozas, un tādējādi nebija pietiekama pamata spriedumam. Šķiet, ka Jēzum nebūtu grūti parādīt šo apvainojumu bezjēdzību, taču Viņš klusēja…

Kāpēc Viņš klusēja? Varētu likties, ka Viņš ir gatavs pieņemt nāves spriedumu, tam nemaz nepretojoties. Vai tiešām Viņš ļauj sevi apsūdzēt par to, ko Viņš nav darījis?

Parodokss ir tas, ka šis netaisnais spriedums vienlaikus ir arī pilnīgi taisns! Jēzum bija kāds noslēpums, kuru augstais priesteris nezināja. Viņš, pats būdams pilnīgi taisns un nevainojams, uz sevis nesa visu cilvēku ļaunos darbus un noziegumus. “Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu” (Jes.53:5). Visas pasaules vainu Viņš bija uzkrāvis sev. Un tur, savu soģu priekšā, Viņš uzņēmās atbildību arī par viņu grēkiem neticību, varas kāri, meliem un cietsirdību. Viņš uzņēmās atbildību par visām pagājušajām un nākamajām paaudzēm un viņu ļaunajiem darbiem. Par grēkiem pienākas sods, nāves sods. Pats nemaz nesaprazdams savu vārdu patieso jēgu, augstais priesteris Kajafa izsaka pravietiskus vārdus: “Mums ir labāk, ja viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā.” Tā viņi notiesāja taisno Dieva Dēlu uz nāvi.

Šo nāves spriedumu lēma jūdu tautas augstākie vadītāji. Bet tā kā jūdu zeme tai laikā bija okupēta, šo spriedumu vajadzēja apstiprināt arī oficiālajai okupācijas varai. Tādēļ ieslodzītais tika vests pārvaldnieka Poncija Pilāta priekšā. Tāpat kā daudzi citi tā laika romiešu varas vīri, arī viņš bija brutāls un mantkārīgs cilvēks, tomēr apveltīts ar asu prātu un spriešanas spējām. Viņš nojauta, ka šā sprieduma patiesais iemesls bija skaudība un intrigas. Jau pēc neilgas sarunas ar apcietināto Pilāts varēja secināt, ka šis vīrs bija gana nekaitīgs kādas jaunas mācības sludinātājs. Pilātam bija iespēja noskaidrot patiesību. Jēzus bija nācis, lai liecinātu par patiesību, lielo patiesību par cilvēka dzīves jēgu, par Dievu un par mums. Un Pilātam bija iespēja to visu uzzināt. Taču viņš negribēja. Viņš tikai paraustīja plecus un jautāja: “Kas ir patiesība?” Tas pat nebija jautājums vai vēlme uzzināt ko vairāk. Tā bija dzīves pozīcija, kas noliedz to, ka patiesība vispār ir iespējama. Diemžēl šāda dzīves pozīcija ir raksturīga ne tikai viņam, bet arī vairumam cilvēku mūsdienās. Uz šo Pilāta retorisko jautājumu Jēzus vienīgi klusēja. Cilvēkam, kas nav no patiesības un nevēlas to dzirdēt, nav nekādas nozīmes šo patiesību atklāt.

Kad nu Pilāts bija beidzis pārrunas ar Jēzu, viņš to izveda ļaužu priekšā. Uz svētkiem vienu cietumnieku Pilāts varēja apžēlot un atlaist. Un tādēļ viņš vaicāja ļaudīm, vai atlaist Jēzu. Taču pūlis brēca un sauca: “Nost ar šo! Atlaid mums Barabu!” Tā bija tautas balss. Baraba bija tautas varonis. Visi viņu pazina. Nesen bija noticis kāds nacionāls vai politisks konflikts, kas bija beidzies pat ar asins izliešanu. Tādēļ Baraba kā “sevišķi bīstams noziedznieks” tika ieslodzīts. Tauta savus varoņus neaizmirst, tāpēc atlaist pieprasīja nevis Jēzu, bet Barabu. Mums tas var šķist bezjēdzīgi un ļauni nevainīgais top sodīts, bet vainīgais apžēlots. Tomēr arī šai notikumā Dievs ir ielicis kādu dziļāku simbolisku jēgu: visai grēcīgajai cilvēcei tiek dāvāta apžēlošana, bet vienīgais Taisnais tiek sodīts mūsu visu vietā.

Jēzum bija jāizcieš ne tikai visu pamestība, nicinājums un izsmiekls, bet arī daudz fizisku sāpju un mocību. Pilāts bija pavēlējis Viņu šaust ar rīkstēm un arī paši kareivji bija izlēmuši nedaudz “izklaidēties” pirms nāves soda izpildīšanas. Kareivji sasauca ap Viņu visu pulku, novilka Viņam drēbes un aplika ap asiņainajiem pleciem purpura mēteli, kas līdzinājās ķēniņa apģērbam. Viņi nopina ērkšķu vainagu un lika to Viņam galvā, iedeva Viņam niedri labajā rokā, kā valdnieka zizli, un pēc tam, Viņu apsmiedami, locīja ceļus Viņa priekšā un sacīja: “Sveiks, jūdu ķēniņ!” Tā viņi ņirgājās par savu bezspēcīgo un nelaimīgo pretinieku. Var jau nepatikā no tā visa novērsties vai par to šausmināties. Tomēr šajās kareivju izrīcībās mēs varam ieraudzīt kaut ko gluži pazīstamu un raksturīgu ikvienam grēcīgam cilvēkam, arī mums pašiem tieksmi justies pārākam pār citiem. Šī tieksme, es domāju, nav sveša nevienam.

Kareivji, locīdami ceļus Jēzus priekšā, neapzinādamies darīja to, ko Debesu eņģeļu pulki un tūkstošiem ticīgo cauri laikiem šai pasaulē dara ikdienas. Bet viņi to pielūdz nevis pa jokam un nicīgi, bet gan visā nopietnībā. Viņi nezināja, ka savus ceļus viņi locīja paša Visuvarenā priekšā, kura “vārds ir pāri visiem vārdiem”, un kura priekšā reiz locīsies “visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē”. Viņi nezināja, ka tas, ko viņi izsmej, izpērk viņu pašu grēkus un pārkāpumus, ka viņu neprātīgo ļaunumu Viņš kā savu vainu nes uz Golgātas krustu.

“Un Jēzus, savu krustu nesdams, gāja uz tā saucamo pieres vietu, ebrejiski Golgātu. Tur tie Viņu sita krustā”. Krustā sišana Israela tautā tika uzskatīta par drošu Dieva lāsta un pamestības zīmi. “Nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka”, tā bija sacīts Svētajos Rakstos. Arī pats Kristus no krusta sauca: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?” Šie vārdi ir no 22. psalma. Vai tiešām tas var būt, ka pats Dieva Dēls ir Dieva atstāts? Jā, lai cik neizdibināmi un prātam neaptverami tas būtu, tāda ir Dieva mācība, kas mums dota. Jēzus patiešām bija Dieva atstāts, jo uz Viņa bija viss pasaules grēks un ļaunums, kas ir nesavienojams ar Dieva svētumu un pilnību. Tumsa, kas tai brīdī pārņēma zemi, bija tikai vājš atspulgs tai galējai tumsībai un ļaunumam, kuru vajadzēja piedzīvot Jēzum atšķirtībā no Dieva. Un šai tumsībā Jēzum bija jāpaliek pilnīgi vienam. Viņš bija šķirts no Dieva un no visām tām labajām Dieva dāvanām, kas ir mums visapkārt ikdienas. Neviens no mums līdz galam to nav spējīgs saprast, ko Jēzum nācās izciest. Viņš bija viens pats pret visu tumsas un ļaunuma bezdibeni.

Taču šie Viņa vārdi nav jāuzlūko kā izmisuma sauciens vai apsūdzība Dievam.

Vislabāk to varam izprast lasot tieši 22. psalmu. Vispirms mēs šeit redzam, ka runa ir par kādu nomocītu, lielos pārbaudījumos esošu cilvēku. Tā ir viņa ticības lūgšana Dievam. Viņš tiek apsmiets un nicināts. Ļaudis viņu nievā un nicīgi saka: “Lai nu viņš pārmet to tam Kungam, lai tas viņu izglābj, lai izrauj no bēdām, jo tam jau uz viņu labs prāts”. No visām pusēm viņu ir ielenkuši ienaidnieki. Viņa rokas un kājas ir caururbtas. Viņš ir kļuvis par apsmieklu cilvēkiem. Viņa spēki ir izsīkuši. Viņa mute ir izkaltusi. Tomēr visās šajās mocības šis vīrs apliecina Dieva varenību:”Tu esi svēts, Tavs goda krēsls stāv pāri par Israēla slavas dziesmām”. Un Dievs neatstās dievbijīgo postā, sacīts šai psalmā. Viņš paveiks ko tādu, ko daudzinās visā pasaulē.

Tātad Jēzus vārdi nav neticības, bet ticības vārdi. Bet tajā pašā laikā Jēzus mums ļauj saprast, ka Viņš patiešām ir Dieva atstāts un izcieš pašas smagākās mūsu grēku un atkrišanas sekas, un Viņš to dara paklausībā un uzticībā Dievam. Tādēļ arī visi pārējie vārdi, ko Jēzus saka pie krusta, ir tik savstarpēji saskanīgi. Kad Viņš saka: “Viss ir piepildīts”, Viņš apliecina, ka uzdevums, kura dēļ Viņš bija nācis, ir pabeigts un piepildīts. Un kad Viņš saka: “Tēvs, es nododu savu garu Tavās rokās”, arī tas ir psalma citāts, kas apliecina to pašu paklausību un uzticību. Viņš bija “paklausīgs līdz nāvei”, saka Pāvils “līdz pat krusta nāvei”.

Pateicoties Jēzus paklausībai, mēs varam būt pilnīgi droši, ka caur ticību mēs esam Dieva bērni un Debesu valstības mantinieki, un Dievs mūs nekad nepametīs, jo reiz jau Viņš ir mūsu dēļ atstājis savu Dēlu pie krusta Golgātā.