Jēzus man dod prieku

“Un pēc tam Viņš gāja uz pilsētu vārdā Naine, un Viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja Viņam līdzi. – Bet, kad Viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdzi. Un, to redzējis, Tas Kungs par to iežēlojās un sacīja: “Neraudi!” Un piegājis viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!” Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei. Tad izbailes pārņēma visus, un tie slavēja Dievu, sacīdami: “Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, – un: Dievs Savus ļaudis ir uzlūkojis.” Un šī slava par Viņu izpaudās pa visu jūdu zemi un pa visu apkārtni.” [Lk.7:11-17]

Naines jaunekļa uzmodināšana no miroņiem ir viens no Jēzus lielākajiem brīnuma darbiem. Kāpēc gan Jēzus šo brīnuma darbu paveica un vēlāk Lūka to uzrakstīja? Vai tāpēc, lai ļaudis varētu priecāties par brīnumiem? Nē, ne tāpēc, bet gan, lai cilvēki visos laikos Jēzū redzētu savu Kungu un Pestītāju, kas vienīgais spēj nožāvēt asaras un pat nāves bēdas vērst priekā.

Šis evaņģēlija teksts mums neatklāj šā bēdīgā notikuma, proti, jaunekļa nāves, iemeslu, nedz arī atklāj ko vairāk par šiem cilvēkiem. Tas tiek darīts tāpēc, lai nepievērstu uzmanību mazāk nozīmīgām lietām. Nav svarīgi zināt mirušā jaunekļa vārdu vai viņa mātes vārdu. Nav svarīgi zināt, kā tas notika un atgadījās, ka atraitne palika viena šajā pasaulē bez kādām cerībām vēl kādreiz kļūt iepriecinātai. Svarīgi ir pievērst uzmanību Jēzum kā vienīgajam, kas nelaimes un bēdas var vērst priekā. Bēdās lūza arī atraitnes sirds, jo nāve bija laupījusi viņas vienīgo dēlu vienīgo, kura dēļ, cilvēciski domājot, bija vērts būt un dzīvot šajā pasaulē. Nekādi mierinājuma vārdi nespēja remdēt viņas nomākto sirdi.

Evaņģēlijs mums atstāsta šo Jēzus brīnuma darbu, lai mēs tajā saskatītu pašu galveno, proti – šeit tiek atklātas divas ietekmīgas varas, kas valda pār cilvēkiem šajā pasaulē. Tās ir: iznīcinošā nāves vara un dievišķā dzīvības vara, no kurām spēcīgākā ir dzīvības vara. Pie Naines pilsētas vārtiem šīs abas varas sastapās raudošais bērinieku pulks un Jēzus ar Saviem mācekļiem daudzu ziņkārīgo pavadībā.

Vai tā bija nejauša sagadīšanās? Kaut arī citviet evaņģēlijos mēs lasām šo vārdu “gadījās”, tomēr Raksti kopumā liecina, ka Jēzus dzīvē nejaušību nebija. Tādu nebija arī šā notikuma atstāstījumā. Tā tam vienkārši bija jānotiek, lai Jēzus daudzo ļaužu priekšā apliecinātu, ka Viņam ir vara pār nāvi. Ar to Viņš atklāja, ka ilgi gaidītais Dieva apsolītais Mesija ir atnācis.

Tomēr arī šajā tekstā mēs lasām, ka jūdi Jēzu neuzlūko kā ilgi gaidīto Dieva apsolīto Pestītāju. Redzējuši Jēzus brīnumdarbu, viņi, baiļu pārņemti, slavē Dievu un secina: “Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies.” Bet Jēzus nebija un nav arī tagad pravietis vien. Viņš bija, ir un vienmēr būs pats Dievs, kam pieder vara Debesīs un virs zemes. Bet jūdi Jēzū neredzēja neko citu, kā vien Dieva gribas paudēju – pravieti.

Aktuāls šis jautājums ir arī vēl šodien. Vai tad tā ir tikai jūdu tautas iezīme, kas atzīst Jēzu tikai kā pravieti? Nē. Mēs mūsdienās varam ar skumjām vērot, ka starpkonfesionālās, vispārējās vienotības meklējumos arī kristīgajās baznīcās ielaužas mācības, kur Dieva godību sludina, Jēzu pat nepiesaucot, ja tomēr piesauc, tad tikai ne kā pašu Dievu. Bet tas ir grēks, kas pelna nāvi, jo “grēka alga ir nāve”, kā to māca Svētie Raksti.

Līdz ar pirmo cilvēku – Ādama un Ievas nepaklausību Dieva vārdam pasaulē ir ienākusi nāve. Grēks un nāve ir tik cieši saistīti viens ar otru, ka gandrīz nozīmē vienu un to pašu, – mūžīgo pazudināšanu. Ikviens kristietis patiesā ticībā godu un slavu teic Jēzum, jo tikai Viņš ir uzvarējis grēka un nāves varu.

Kāds grēks vai kāda liksta, slimība vai negadījums kā darītā vai iedzimtā grēka sekas ierāva nāvē Naines jaunekli? To Lūka neparāda. Vai atraitne ko par Jēzu bija dzirdējusi? Šķiet, ka ne, jo tādās bēdās viņa noteikti būtu steigusies Jēzum pretī un gauži lūgusi palīdzēt viņas ciešanās. Tie, kuri par Jēzu bija dzirdējuši vai paši Viņu redzējuši, kā mēs lasām daudzās evaņģēlija vietās, savas ciešanas dziedināt un remdēt devās pie Jēzus. Tiem Jēzus pasludināja grēku piedošanu un sacīja: “Tava ticība tev palīdzējusi.”

Šajā tekstā mēs lasām: “Un, to redzējis, Tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: “Neraudi!”” Tā nebija nejauša sagadīšanās. Tā tam bija jānotiek, lai Jēzus daudzu ļaužu priekšā parādītu Savu godību, parādītu, ka Viņam ir spēks un vara pār grēku un nāvi. Šajā brīnumdarbā Jēzus apliecināja, ka Viņā ir visa Dieva pilnība un ka dzīvības spēks ir augstāks nekā grēka vara. Jēzus atraitnei teica: “Neraudi!”. Un šis vārds vēl šodien ir prieka vēsts visai pasaulei. Kas savās bēdās sastopas ar Jēzu, saņem iepriecināšanu bez kāda sava īpaša nopelna vien Jēzus mīlestībā un žēlastībā dāvātu. Kāda miesīgam prātam neaptverama žēlastības bagātība!

Tas Kungs vēl šodien nāk pie bēdīgiem, lai iepriecinātu un stiprinātu viņu sirdis. Viņš nāk tad, kad cilvēkiem vairs nav cerību vēl kādreiz priecāties. Tas Kungs no Debesīm ir nācis, lai glābtu tos, kas ir uz nāves ceļa. Ikviens cilvēks pēc savas iedzimtā grēka samaitātās dabas ir uz šā ceļa. Ikviens, kas neliekas ne zinis par Jēzu un ikviens, kas Viņu noliedz ir jo īpaši nāves ceļa apdraudēts. Jēzus ir nācis, lai atgrieztu un glābtu ikvienu no mums. Kas vēl šodien noliedz šo patiesību, tas paliek uz nāves ceļa un iet uz mūžīgo pazušanu.

Jēzus teiktie vārdi mirušajam Naines jauneklim – “Celies augšā!” – skan cauri gadsimteņiem un skanēs līdz pasaules galam, sludinādami pestīšanu un dodot mūžīgo dzīvošanu, jo tikai Jēzus ir augšāmcelšanās un dzīvība.

Šis Jēzus brīnumdarbs mums atklāj arī to, ka miesīgā nāve nav vēl galējā pazušana. Ja cilvēki nesastop Jēzu, tad gan viņi iet mūžīgajā nāvē. Šodien mēs Jēzu atrodam Dieva vārdā un ar Viņu sastopamies Kristībā, Absolūcijā jeb grēku piedošanas vārdā un Vakarēdienā.

Grēks pasauli padarīja par nāves ieleju, bet caur grēku piedošanu Jēzus tos, kas uz Viņu tic, atgriež priekā un ieved Savā godībā.

Āmen.