Jēzus mazgā mācekļu kājas un atstāj viņiem Testamentu

Otrdien, pēc pazemīgās iejāšanas Jeruzālemē ēzeļa mugurā, Jēzus vēl pēdējo reizi mācīja Templī un tad pameta to, lai nekad vairs tajā neatgrieztos. Trešdienu Viņš pavadīja klusumā un nošķirtībā Betānijā, bet ceturtdien sūtīja Pēteri un Jāni sagatavot visu nepieciešamo Pashā jēra baudīšanai. Norādīdams svinību vietu, Jēzus rīkojās tā, lai nodevējs Jūda Iskariots to neuzzinātu iepriekš. Pēteris un Jānis atnesa jēru, izgarnēja, izcepa un sagatavoja mielastam. Pēc tam abi mācekļi sarūpēja visu pārējo Psahā svinībām nepieciešamo. Jēzus norādītā istaba atradās uz mājas plakanā jumta otrajā stāvā. Tā bija liela, ar skaisti izklātu grīdu un Jēzum ar mācekļiem nodrošināja pilnīgu nošķirtību. Neviena svešinieka tuvumā nebija, un pēc saules rieta Jēzus kopā ar pārējiem mācekļiem netraucēti ieradās izraudzītajā vietā. Ienākot namā, kādam vajadzēja atraisīt sandales un nomazgāt ceļinieku noputējušās kājas, kā tas tajos laikos austrumu zemēs bija ierasts. Parasti šis uzdevums tika uzticēts pašam zemākajam no kalpiem vai kādam vergam. Dažreiz, kad viesis bija kāds ļoti ievērojams cilvēks, kājas viņam mazgāja pats saimnieks, tā parādīdamas ciemiņam visaugstāko godu. Taču šeit nebija neviena kalpa vai verga, bet par saimnieku varēja uzskatīt Jēzu. Visi mācekļi bija noguruši pēc pagarā ceļa no Betānijas, un turklāt neviens nevēlējās sevi nostādīt zemāk par citiem. Tādēļ, lai gan ūdens, trauks un dvielis bija sagatavoti, neviens tos negrasījās likt lietā. Par to, kas notika tālāk, lasām Jāņa evaņģēlija 13. nodaļas pirmajos 15 pantos, kurus baznīcas tēvi izvēlējušies kā Zaļās ceturtdienas evaņģēlija tekstu.

Evaņģēlists Jānis šā notikuma atstāstu sāk ar skaidrojumu: „Bet pirms Pashā svētkiem, zinādams, ka Viņa stunda bija nākusi un ka Viņam no šīs pasaules jāiet pie Tēva, Jēzus parādīja savējiem, ko Tas šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam.” (Jņ. 13:1) Šie evaņģēlista vārdi nav viegli saprotami, tādēļ sagādājuši daudz grūtību šā teksta skaidrotājiem. Neiedziļinoties dažādos strīdos un diskusijās, vienkārši mēģināsim atklāt šā panta saturu. Un tas ir šāds: Jau pirms šiem Pashā svētkiem Jēzus zināja, ka tie Viņam būs beidzamie svētki. Ja agrāk Viņš bija vairījies no izšķirīgām sadursmēm, jo Viņa stunda vēl nebija nākusi, tad tagad Viņš zina, ka pienācis izšķirīgais brīdis – Viņa stunda ir nākusi. Stunda, kas nākusi, ir bezgalīgu ciešanu un nāves stunda. Pirms Jēzus atgriežas pie sava Tēva dievišķajā godībā, Viņu sagaida tik dziļa pazemošanās, ka tā nav aptverama cilvēka prātam – Dieva Dēlam ir jāmirst pie krusta kā nolādētam grēciniekam. Šajā baismīgajā notikumā atklājas Dieva glābjošā mīlestība pret cilvēci, „jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jņ. 3:16). Pirms tas notiek, Jēzus ir nolēmis saviem mīļajiem mācekļiem parādīt savu mīlestību iespējami pilnīgā veidā un atstāt tiem savu Testamentu. Situācija, kas izveidojusies pie Vakariņu galda, tam ir labvēlīga.

„Vakariņas ēdot, kad jau velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, bija sirdī iedevis Viņu nodot, zinādams, ka Tēvs visu bija licis Viņa rokās un ka Viņš pie Dieva aiziet, kā Viņš no Dieva ir nācis, Viņš ceļas no vakariņām, noliek drēbes, ņem priekšautu un apsien to, pēc tam ielej ūdeni traukā un sāk mācekļiem kājas mazgāt un tās žāvēt ar priekšautu, ko Viņš bija apsējis.” (Jņ. 13:2–5) Jēzus rīcība parasti tiek skaidrota kā pārmetums mācekļu augstprātībai un pazemības piemērs. Tomēr Jēzus šeit grib parādīt ko daudz, daudz vairāk par ētisku piemēru – ar savu pazemīgo rīcību uz Pashā svētku fona Jēzus parāda savas nāves šķīstījošo spēku. Pashā bija vieni no galvenajiem jūdu svētkiem, kas ievadīja iziešanu no verdzības zemes Ēģiptē. Tajā naktī nāves eņģelis apstaigāja Ēģiptes zemi, nogalinot katra nama pirmdzimtos. Israēla tautai tika dots īpašs rīkojums – katram namam sagatavot jēru un durvju palodas noziest ar jēra asinīm. Jēra asinis bija zīme, kas pasargāja no nāves Israēla pirmdzimtos (2. Moz. 12:7). Pashā svētkiem bija arī nākotnes nozīme, tie norādīja uz Israēla glābšanu pēdējos laikos, ko veiks Mesija. Evaņģēlijos ir vairākas norādes, kas liecina, ka Jēzus ir šo Pashā svētku piepildījums. Apustulis Pāvils pat sauc Viņu par „mūsu Pashā” (1. Kor. 5:7). Arī evaņģēlista Jāņa vārdi liecina, ka Jēzus ir ticis uzskatīts par patieso Pashā Jēru (Jņ. 19:36).

Kad mācekļi bija sapulcējušies uz Pashā svinībām, Jēzus jau zināja, ka Jūda savā prātā ir padevies velna kārdinājumam un ieņēmis domu nodot Viņu augsto priesteru rokās. Jēzus zināja arī, ka Tēvs visu cilvēces glābšanas plānu ir pilnībā uzticējis Viņam. Tagad upuris par grēkiem, kas iepriekš notika Templī, tiek pārcelts uz patieso Templi, „ko uzcēlis Tas Kungs, ne cilvēks”, proti, Jēzus cilvēka miesu (Ebr. 8:2). Piepildoties Dieva mūžīgajam nodomam, Dieva Dēls ir nācis, „lai iznīcinātu grēku, Sevi upurējot” (Ebr. 9:26). Vecā Tempļa nozīme līdz ar to ir zudusi, tagad viss ir nodots Dēla rokās, lai Viņš piepildītu visus Vecās Derības tēlus un simbolus. Arī Pashā svētki tiek piepildīti kopā ar visām pārējām jūdu cerībām un ilgām. Vecās Derības lielie notikumi un tēli tagad pilnībā savienojas un sasaistās piepildījumā Jēzus personā. Iziešana no šīs pasaules verdzības zemes tagad notiks caur Viņu, Viņš ir patiesais Pashā Jērs, kura asinis glābj no nāves, Viņa personā ir atnākusi Dieva Valstība kā Israēla cerību piepildījums, Viņa miesa ir patiesā dzīvības maize, kas glābj šīs pasaules tuksnesī, Viņa asinīs tiek slēgta Jauna grēku piedošanas Derība, kas ir Vecās Derības piepildījums. Kā gan to visu lai pasaka mācekļiem?

Jēzus rīkojas tā, kā ne vienreiz vien rīkojušies Vecās Derībās pravieši, proti, Viņa neparastā rīcība top par īpašu zīmi, kas kalpo kā atklāsmes nesēja. Nevis par spīti, bet pateicoties tam, ka Jēzus apzinās savu dievišķo sūtību un patieso dievišķību, Viņš dara to, ko cilvēki nespēj, – pieceļas no vakariņu galda, apsien priekšautu, ielej traukā ūdeni un mazgā mācekļu kājas, un žāvē tās priekšautā. Viņš ir pats pazemības un mīlestības iemiesojums, kam nav līdzīga piemēra jūdu reliģiskajā dzīvē. Tas, ko Viņš dara, nevar neatsaukt atmiņā Jesajas sludināto Tā Kunga Kalpu, kas pazemīgi un lēnprātīgi dodas nāvē, uzkrāvis sev visas cilvēces grēku. Viņš paklausīgi atdod savu – dvēseli par salīdzinājuma upuri un savu dzīvību nodod nāvē (Jes. 53:1–12). Viņš ir Kalps, kuram līdzināties nespēj neviens! Viņa kalpošana nav pa spēkam nevienam cilvēkam! Mazgājot saviem mācekļiem kājas, Viņš tiem parāda, ko spēj, nes un dod Viņa nāve, proti, patiesu šķīstīšanu no grēka.

Un tā Jēzus mazgā savu mācekļu kājas, droši vien iesākdams ar Jūdu Iskariotu un turpinādams tālāk pēc kārtas. „Kad Viņš nāk pie Sīmaņa Pētera, tas Viņam saka: „Kungs, vai Tu man mazgāsi kājas?” (Jņ. 13:6) Pētera izbiedētais jautājums liecina, ka viņš nav sapratis Jēzus rīcības dziļāko nozīmi un nav saistījis to ar Jēzus nāvi, bet kāju mazgāšanu uztvēris kā parastu verga darbu. Ar savu protestu Pēteris uzskatāmi parāda neatpestīta cilvēka lepnumu. Būdami pilnīgi pārliecināti, ka spēj izglābt paši sevi, šādi cilvēki instinktīvi pretojas domai, viņiem nepieciešama dievišķa šķīstīšana. Visu tie vēlas paveikt paši. Pēteris daudz labprātāk mazgātu Jēzus kājas, nekā ļautu Jēzum mazgāt viņa kājas. Pēteris arī drīzāk būtu gatavs atdot savu dzīvību par Jēzu nekā pieļaut, ka Jēzus atdod savu dzīvību viņa labā. Tādēļ Jēzum nākas mierināt Pēteri: „Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi.” (Jņ. 13:7) Tikai tad, kad Jēzus būs pazemojies līdz pat krusta nāvei un augšāmcēlies, tikai tad Pēteris sapratīs, kādu svētību viņam nes Jēzus pazemošanās. Tomēr Pēteris negrasās šajā jautājumā nedz iedziļināties, nedz to apspriest. Lai gan pirms brīža viņš bija saucis Jēzu par Kungu, tagad viņš rīkojas tā, it kā viņš pats būtu šāds Kungs: „Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!” (Jņ. 13:8) Pēteris ir pilnīgi pārliecināts, ka viņš zina, ko runā, bet Jēzus atbilde liecina, ka jau kuro reizi Pēteris maldās: „Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis.” (Jņ. 13:6–8) Jēzus vairs nerunā par kāju mazgāšanu, bet par to, uz ko kāju mazgāšana norāda – Viņa bezgalīgo pazemošanos pie krusta, kur tiks samaksāts par Pētera un visu pārējo cilvēku grēkiem. Kas gan salīdzinājumā ar Viņa krusta nāvi ir šī kāju mazgāšana? Nieks vien! Ja Pēteris nespēj pieņemt šādu Jēzus pazemošanos, kā gan viņš spēs pieņemt Jēzus krusta nāvi? Ja šī mazgāšana, ko sauc par grēcinieka taisnošanu, nenotiks, tad Pēteris paliks šķirts no Jēzus.

Tagad Pēteris krīt otrā galējībā: „Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu.” (Jņ. 13:9) Nabaga Pēteris! Joprojām viņš nespēj atšķirt kāju mazgāšanu no sirds mazgāšanas. Kā jau tas noticis ne vienreiz vien, Pēteris tiek izlabots: Jēzus saka viņam: „Kas ir mazgājies, to nevajag vairāk mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi.” (Jņ. 13:10) tā tiek norādīts, ka šādu mazgāšanos neviens neveic pats, bet vienmēr mazgātājs ir Jēzus. Svētajā Kristībā Viņš mazgā grēcinieku tīru, jo tīru, Viņa svētās asinis šķīsta no visiem grēkiem. Visi mācekļi, ieskaitot Pēteri, ir tīri, izņemot vienu.

Tas varētu nozīmēt vairākas lietas, tāpēc evaņģēlists Jānis paskaidro, ko Jēzus ir domājis: „Jo Viņš pazina Savu nodevēju, tāpēc Viņš sacīja: „Ne visi jūs esat tīri.” (Jņ. 13:11) Jūda jau bija noslēdzis darījumu ar augstajiem priesteriem, saņēmis par to naudu un tagad tikai gaidīja piemērotu brīdi, lai varētu Jēzu nodot ienaidnieku rokās. Šis vīrs bija pazaudējis savu ticību Kristum, pārdevis to par trīsdesmit grašiem un negrasījās izdarīto nožēlot. Tas bija pazudinošs grēks. Jēzus to zināja. Viņš zināja, ka Jūda nekad neatgriezīsies, bet turpināja runāt, šajā pašā vakarā vairākkārt atklājot, ka Viņš zina par Jūdas nodevību. Tomēr viss bija veltīgi, Jūda paklausīja velnam. Līdzīgā veidā arī tagad Jēzus dara visu, kas nepieciešams, lai glābtu ikvienu, par kuru Viņš zina, ka tas nokļūs ellē. No savas puses Jēzus vienmēr izdara visu nepieciešamo – ja vajadzīgs, Viņš mazgā arī grēcinieku kājas un dažādos veidos turpina uzrunāt viņu sirdsapziņu. Tādējādi pēdējā tiesas dienā neviens cilvēks nevarēs aizbildināties, ka Jēzus nav darījis visu, lai viņu glābtu.

Pabeidzis mazgāt mācekļu kājas un atkal apsēdies, Jēzus jautā: „Vai jūs zināt, ko Es jums esmu darījis? Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu. Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis.” (Jņ. 13:12–15) Jēzus vēlas pārliecināties, ka Viņa zīme ir pareizi saprasta. Viņa nāve būs salīdzināšanas upuris par cilvēku grēkiem. Tā ļaus arī Viņa mācekļiem vairs nepaaugstināties citam pār citu, piedot, žēlot un palīdzēt vispazemīgākajā veidā pēc tās priekšzīmes, kuru Tas Kungs ir devis. Muļķīga un nožēlojamas neizpratnes pilna ir kāju mazgāšana mūsdienu baznīcās. Patieso kāju mazgāšanu veic vienīgi un tikai pats Kungs, bet mums Viņš nav atstājis neko vairāk kā tikai priekšzīmi.

Ar šo zīmi Jēzus ir sagatavojis savus mācekļus Testamenta saņemšanai. Centrālais, galvenais notikums šajā vakarā ir Viņa Testaments. Tā teksts atrodams Pāvila 1. vēstulē korintiešiem: „Jo no Tā Kunga es esmu saņēmis, ko arī jums mācīju: ka Tas Kungs tanī naktī, kad tas tapa nodots, ņēma maizi, pateicās, pārlauza un sacīja: ņemiet, ēdiet. Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota, to dariet Mani pieminēdami, – tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena un sacīja: šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs. To dariet, cikkārt jūs to dzerat, Mani pieminēdami.” (1. Kor. 11:23–25)

Jēzus Testamenta saturs ir viegli saprotams. Viņš labi zināja, cik svarīgi un nozīmīgi Viņa vārdi būs baznīcai, tādēļ pateica tos iespējami vienkāršā veidā, tā, lai neviens tos nevarētu pārprast. Tas, ka šie vārdi tomēr tikuši pārprasti, liecina vienīgi par cilvēku samaitātību un pagānisko vēlmi pašiem noteikt un veikt savu ceļu pie Dieva, noraidot to ceļu un veidu, kādu Dievs izraudzījies savai nākšanai pie viņiem.

Atstājot savu Testamentu jeb iedibinot Svēto Vakarēdienu, Jēzus to tiešā veidā saista ar savu nāvi kā izpirkšanas upuri: „Šīs ir manas derības asinis, kas ir izlietas par daudziem grēku piedošanai.” (Mt. 26:28) Vārds „asinis” šajā gadījumā norāda uz varmācīgu nāvi. Stāvēdami Pilāta priekšā, jūdi labprātīgi uzņemsies vainu, sacīdami: „Lai Viņa asinis nāk pār mums un mūsu bērniem.” (Mt. 27:24, 25) Pati varmācīgā Jēzus nāve, Viņa asiņu izliešana kalpos kā upuris par grēku. Ar savu krusta nāvi Viņš kā Augstais Priesteris ieiet Vissvētākajā vietā, līdzi nesot savas asinis kā izpirkšanas maksu (Ebr. 9:12). Svētā Vakarēdiena, Jēzus jeb Jaunās Derības iedibināšanas fons ir Mozus iedibinātā Vecā Derība starp Dievu un Israēlu. Būdams priesteris, Mozus ņēma upurētā vērša asinis un ar vienu daļu apslacināja altāri, un otru daļu slacināja pār sapulcēto tautu, saukdams: „Redzi, šīs ir derības asinis, ko Tas Kungs ar jums ir slēdzis.” (2. Moz. 24:6–8) Izliedams upura asinis, Dievs iedibina derību ar Israēlu. Līdzīgā veidā, izlejot Jēzus asinis, tiek piepildītas visas Dieva taisnās prasības pēc upura. Ar savām izlietajām asinīm Jēzus iedibina jaunas attiecības, Jaunu Derību, kur visi piedošanas apsolījumi tiek ne vien piepildīti, bet arī reāli izdalīti ar Vakarēdiena maizi un vīnu. Baznīca, baudot šā upura asinis, kā šā upura nestu svētību saņem grēku piedošanu. Vārdi „Šīs ir manas derības asinis” var tikt pārfrazēti arī kā – „Šīs ir manas asinis, kas apmierina Dieva taisnīgās prasības pēc grēcinieka nāves.” Lai gan tikai Jēzus sekotāji lieto Viņa asinis, šo asiņu izpērkošā iedarbība ir ar kosmisku raksturu, jo tās ietver visu pasauli, tas ir, visus cilvēkus. Tomēr piedošanu saņem tikai tie, kas tās lieto ticībā. Bez ticības tuvoties Kristus miesai un asinīm būtu rīkoties līdzīgi nodevējam Jūdam, un šāda rīcība izpelnītos biedējošas sekas (1. Kor. 11:30).

Baudot Svēto Vakarēdienu, Dievs piemin katru tā saņēmēju Kristus dēļ. Kristus nelika mācekļiem atkārtot Sakramenta iedibināšanas vārdus, lai mācekļi neaizmirstu Viņu. Tas, ko viņi bija piedzīvojuši, nebija aizmirstams, pat ja mācekļi to vēlētos. Ja uzmanīgi lasām Jaunās Derības oriģināltekstu, tad atrodam, ka Vakarēdiena iedibināšanas vārdu latviskais tulkojums – „to dariet mani pieminēdami” – nav vienīgais iespējamais tulkojums. Tikpat labi tas varētu skanēt šādi: „To dariet, lai Dievs varētu pieminēt Mani.” Skaidrību par šo vārdu izpratni sniedz kāda plaši pazīstama Pashā lūgšana, kurā tiek lūgts Dievu pieminēt Mesiju. Dievs piemin Mesiju tādējādi, ka Viņš liek nākt savai valstībai. Šādā veidā Sakramenta iedibināšanas vārdus saprot arī Pāvils: „Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, jūs pasludināt tā Kunga nāvi, iekams viņš nāk.” (1. Kor. 11:26) Tātad katru reizi, kad saņemam Vakarēdienu, tiek pasludināta tā Kunga nāve. Tas ir saprotams tā, ka vārdi „iekams Viņš nāks” attiecas uz liturģisko draudzes lūgšanu pēc Kunga otrreizējas atnākšanas. Tādējādi Tā Kunga nāve netiek pieminēta kā pagātnes, bet gan kā pēdējo laiku notikums, proti, Jaunās Derības iesākums. Dievs, pieminot Mesiju, liek Viņa valstībai ielauzties, nākt šajā pasaulē. Uz šādas izpratnes pareizību norāda arī senie liturģiskie teksti. Tātad šie Kristus vārdi nenozīmē pavēli lauzt maizi kopā, lai mēs neaizmirstu Viņu, bet gan, saņemot Vakarēdienu, mācekļi atgādina Dieva priekšā Kristus pestīšanas darbu un lūdz pēc tā piepildījuma Pastarā Dienā. Kristus pestīšanas darba atgādināšana Dieva priekšā un Viņa otrās atnākšanas gaidas ir Evaņģēlijs jeb Kristus upuris par grēku. J. Jeremias norāda, ka „Galda sadraudzība ar Jēzu ir ievadoša dāvana beidzamajam visu lietu piepildījumam. Jau tagad Dieva pazudušie bērni var nākt mājās un sēsties pie sava Tēva galda.” Tāda ir dāvana, kuru savai baznīcai Testamentā atstāj Jēzus.