Jēzus mūs pieņem

“Katrs, ko Tēvs Man dod, nāk pie Manis, un, kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” [Jņ.6:37]

Farizeji un rakstu mācītāji teica, ka Jēzus pieņem grēciniekus [skat. Mt.9:11]. Jēzus ne tikai apstiprināja viņu novērojumu, bet arī nemēģināja tur neko piebilst. Viņš apliecināja, ka Viņš pieņem pilnīgi visus grēciniekus, kuri nāk pie Viņa, lai arī kādi viņi būtu. To vidū var būt gan gados jauni grēcinieki, gan gados veci grēcinieki, gan grēcinieki ar rupjiem grēkiem, gan grēcinieki ar neredzamiem grēkiem, gan grēcinieki, kas vēl nav atgriezušies, gan grēcinieki, kas jau reiz ir atgriezušies, bet tad atkal ir pazuduši, gan cilvēki, kas ir sabiedrībā cienījami sava statusa dēļ, gan tādi, kas krituši publiskos apkaunojošos grēkos, gan grēcinieki, par kuriem Viņš zina, ka tie paliks pie Viņa, gan grēcinieki, par kuriem Viņš zina, ka tie agrāk vai vēlāk atkritīs no ticības. Jēzus pieņem visus grēciniekus, lai kur arī tie atrastos, vai arī kurā brīdī, tie nāktu pie Viņa, neatkarīgi no tā, vai tas notiek pašā dzīves plaukumā, vai arī nāves stundā.

Kristus mūsu tekstā saka: “Katrs, ko Tēvs Man dod, nāk pie Manis, un, kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” Viņš neatstumj nevienu, kas nāk pie Viņa. Visi ir laipni aicināti. Evaņģēliji ir pārpilni ar piemēriem. Kad mātes pieveda savus mazos bērnus pie Jēzus, Viņš tos laipni uzņēma. Kad visā pilsētā pazīstama grēciniece tuvojās Viņam, noskūpstīja Viņa kājas, samitrināja tās ar savām asarām un tad nožāvēja Jēzus kājas ar saviem matiem, Viņš viņu laipni uzņēma, neskatoties uz farizeju kurnēšanu, ka, “ja šis būtu pravietis, tad Viņš gan zinātu, kas šī sieva tāda ir, kas Viņu aizskar; jo tā ir grēciniece” [Lk.7:39]. Kad desmit spitālīgie ieradās pie Viņa, Viņš viņus visus pieņēma, kaut arī zināja, ka deviņi no viņiem atkritīs. Kad zaglis, kas bija krustā sists blakus Viņam, laupītājs un slepkava, kurš saņēma sodu, ko bija pelnījis par saviem darbiem, nāves stundā vērsās pie Jēzus, Jēzus viņu uzņēma un atvēra viņam paradīzes vārtus. Kad kritušais Pēteris atgriezās pie Kristus, Viņš viņu uzņēma un atkārtoti apstiprināja apustuliskajā amatā.

Nav tāda cilvēka, kas nāktu pie Jēzus, kuru Viņš nepieņemtu. Ja cilvēki vēl nav vērsušies pie Viņa, būdami pārāk kautrīgi vai varbūt pat baidoties savu daudzo un lielo grēku dēļ, Viņš arī viņus laipni aicina ar vārdiem: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. .. tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.” [Mt.11:28-29]

Kad grēcinieki ir aizklīduši tālu prom no Viņa, Viņš tiem dodas pakaļ, līdz atrod. Kā Viņš to dara? Līdzība par pazudušo avi un nozaudēto monētu sniedz atbildi. Kā gans attiecas pret avi, kas bija aizmaldījusies, kad Viņš to atrod? Ja tā ir slima, tad tai nav vispirms jātop veselai. Ja tā ir ievainota, tad nav jāgaida, līdz sadzīs visas traumas. Ja tai ir salauztas kājas, tā netiek pamesta, līdz kamēr kājas sadzīst. Nē, gans pieņem slimās, ievainotās un klibās avis tieši tādas, kādas tās ir, nesot tās mājās uz pleciem, lai atkal pievienotu ganāmpulkam drošā kūtī. Kā nabaga sieviete attiecas pret monētu, kas izkrita no viņas rokas un pazuda, kad viņa to atrod? Ja monēta ir netīrumu apklāta, kuros tā iekrita, tā nav jānotīra, pirms viņa pieņem un priecājas par to. Ja tā ir sarūsējusi, labs spīdums tai nav nepieciešams. Ja uzraksts ir izbalējis, tas nav jāatjauno. Nē, nabaga sieviete paņem netīro, sarūsējušo monētu tieši tādu, kāda tā ir, satverot to rokā un priecīgi ieliek dārgumu lādē.

No tā mēs redzam, ka Jēzum nekas nav nepieciešams, lai mūs pieņemtu, izņemot to, ka mēs pie Viņa vēršamies kā grēcinieki pie Glābēja, kā slimi cilvēki pie ārsta, kā pazudušas avis pie gana. Ar to vien pietiek! Tad Jēzus mūs pieņem. Pazudušais dēls pirms atgriešanās mājās nepirka sev cienīgu apģērbu, jo nevarēja to atļauties. Viņš atnāca pie sava tēva tāds kā viņš tobrīd bija – nodriskātām un saplīsušām drēbēm. Tēvs viņu tādu arī apskāva un pieņēma. Tāpēc arī mēs varam droši doties pie Jēzus savas netaisnības sasmērētajās drēbēs vai pat esot kaili. Viņš mūs samīļos tādus kā esam Savās glābjošajās rokās.