Jēzus no Nācaretes

Jēzus Kristus persona arvien ir fascinējusi cilvēkus un piesaistījusi mākslinieku, rakstnieku un domātāju uzmanību. Tādēļ nav brīnums, ka par viņu ir sarakstīts visvairāk grāmatu pasaulē. Šajā literatūras klāstā nav viegli orientēties gan apjoma dēļ, gan arī tādēļ ka tikai daļa autoru ir centusies iespējami objektīvi iepazīt un attēlot Jēzus dzīvi. Pārējie vairāk mēģinājuši ar neparastās Jēzus personas palīdzību izteikt savas domas un uzskatus, kas bieži vien krasi kontrastē ar vēsturisko patiesību.

Īstenībā lielākā daļa no viņiem maz uztraucas par vēsturi un tās faktiem. Viņi drīzāk vēlas redzēt Jēzu kā mītisku, nevis vēsturisku personu. Kā šādu centienu modernus piemērus var minēt Dalī glezniecībā, rokoperu Jesus Christ superstar mūzikā, filmu Kristus pēdējais kārdinājums un Bulgakova Meistaru un Margaritu rakstniecībā. Bez šiem būtu jāmin arī galēji liberālās teoloģijas pārstāvji un ideoloģiski orientēti kulūrvēsturnieki, kas labprāt manipulē ar mītiem par Jēzu. Tādēļ iekams mēs pievēršamies Jēzus mācībai un dzīvei, kaut vispārējos vilcienos ir jāiegūst skaidrība jautājumā par Jēzus personas vēsturiskumu. Tātad, vai Jēzus patiesi ir dzīvojis, vai arī viņš ir tikai mītisks tēls, kas dzimis un attīstījies vienīgi I – II gs. sociāli apspiesto un reliģiski noskaņoto ļaužu sakarsētajos prātos? Tā vietā lai tūdaļ atbildētu uz šo jautājumu ar tradicionālajiem mūsu rīcībā esošajiem vēsturiskajiem argumentiem, gribētos pievērst jūsu uzmanību kādam interesantam salīdzinājumam, ar kuru savu grāmatu par Jaunās Derības dokumentu vēsturisko uzticamību iesāk anglikāņu bīskaps vēstures doktors Pauls Barnets:

135. gadā pēc trīs gadus ilgas nežēlīgas cīņas romiešu karavīri notvēra un sodīja ar nāvi kādu vīru, kas vadīja jūdu karu pret romiešiem. Karā tika nogalināti ap pusmiljons jūdu, sagrauti ap pussimts cietokšņu un iznīcināts gandrīz tūkstotis ciematu. Jūdu augstākā garīdzniecība šā dumpja vadoni, kas sevi dēvēja par Israēlas ķēniņu, dalīja ļaudīm zemi un izdeva pats savu naudu, sauca par gaidīto jūdu Mesiju jeb, lietojot grieķu vārdu, Kristu. Lai gan šis vīrs bija tik aktīvi rīkojies, par viņu mēs patiesībā zinājām ļoti maz nebija zināms pat viņa īstais vārds. Tikai 1951. gadā, kad pie Nāves jūras tika atrastas arī dažas viņa rakstītas vēstules, mēs uzzinājām, ka viņu sauc ben Kosiba. Droši vien tikai retais no jums ir dzirdējis šo vārdu.

Gandrīz precīzi simts gadus pirms ben Kosibas romiešu karavīri sodīja ar nāvi kādu citu jūdu, kurš arī bija publiski darbojies apmēram trīs gadus. Viņam bija tikai divpadsmit tuvu sekotāju, un viņš pretēji ben Kosibam nebija rakstījis vēstules, izdevis naudu, dalījis zemi, nedz arī ieņēmis cietokšņus un nopostījis ciematus. Taču jau pavisam drīz pēc viņa nāves viņu pazina visā Palestīnā. Vēl trīs gadsimtus vēlāk viņa simbols greznoja Romas imperatora kareivju vairogus un monētas. Šodien miljoniem cilvēku sevi uzskata par viņa sekotājiem un jūs ikviens esat dzirdējuši viņa vārdu ­ Jēzus Kristus. Turpmākajās lappusēs centīsimies noskaidrot ne tikai vēsturiskos faktus, bet centīsimies tos arī saprast un izskaidrot, rodot atbildi uz jautājumu ­ kādēļ gandrīz ikviens šodien ir dzirdējis Jēzus vārdu, bet tik maz ben Kosibas, kas hronoloģiski ir dzīvojis tuvāk mūsu laikam un ārēji veicis tik iespaidīgas lietas?

Vēturiskās liecības par Jēzus dzīvi parasti iedala kristīgās un nekristīgās izcelsmes avotos. Pievērsīsimies vispirms nekristīgajiem autoriem, kuru darbos minēts Jēzus vārds. Tādi ir vairāki. Pirmkārt, šeit parasti min jūdu vēsturnieku Jozefu Flāviju (37-100), kurš pirmā gadsimta beigās savā darbā Antiquitates (XVIII 3,3), aprakstīdams Poncija Pilāta valdīšanas laiku Jūdejā, min arī kādu gudru cilvēku Jēzu. Flāvijs gan tūdaļ piebilst, ka diezin vai šo vīru var saukt par cilvēku, jo “viņš bija brīnumainu darbu darītājs”. Patiesībā, viņš esot bijis jūdu gaidītais Mesija, kuram uz jūdu vadoņu apsūdzības pamata Poncijs Pilāts piespriedis nāves sodu, taču trešajā dienā viņš parādījies dzīvs. Pētnieku viedokļi par šo Jozefa Flāvija darba fragmentu dalās. Daļa domā, ka tas ir autentisks, pilnīgi paša Flāvija rakstīts. Citi uzskata, ka tas ir tikai daļēji Flāvija rakstīts, bet vēlākos laikos kristiešu papildināts. Daži tomēr uzskata, ka Jozefs Flāvijs to nav rakstījis, pilnībā piedēvēdami šo fragmentu vēlākajiem kristiešu autoriem. Lai ko arī mēs domātu par iepriekš minēto fragmentu, šajā pat darbā (XX, 9. 1.) Flāvijs vēlreiz piemin Jēzus vārdu saistībā ar Jēkaba Taisnā nāvi. Šo fragmentu gandrīz visi atzīst par autentisku un tas liek domāt, ka arī iepriekšminētais fragments varētu būt paša Flāvija rakstīts. Turklāt šī gadsimta sākumā tika atrasti kāda cita Flāvija darba, kurā rakstīts par jūdu karu vēsturi, rokraksti senslāvu un rumāņu valodā. Šajos rokrakstos Jēzum veltītais fragments satur arī informāciju, kas nav atrodama nevienā no mums pazīstamajiem evaņģēliju manuskriptiem. Tātad tas apstiprina un papildina jau zināmos Jēzus dzīves faktus.

Ja Jozefa Flāvija liecība neizrāda Jēzum naidīgumu, tad pavisam citāda ir jūdu Talmudā paustā attieksme. Kristieši, izplatīdamies pa visu Romas impēriju sašķēla jūdu sinagogas, pievēršot tās locekļus Kristum un izraisot pastiprinātu romiešu varas uzmanību pret jūdiem. Ja Jēzus patiesībā būtu mītiska persona, kas nekad nebūtu dzīvojusi, neviens to nezinātu labāk par jūdiem, un viņi, protams, nekavētos šo faktu izmantot savā polemikā pret kristiešiem. Taču jūdi rīkojās pilnīgi pretēji. Viņi necentās noliegt Jēzus vēsturiskumu, bet centās diskreditēt viņa personu. Tālmudā Jēzus tiek apvainots maģijā, vecajo gudrības vārdu nicināšanā, Israēla maldināšanā un bauslības izkropļošanā. Par šiem nodarījumiem Pasā svētku priekšvakarā viņš ticis pakārts. Kādā citā Talmuda vietā Jēzus ir aprakstīts kā Marijas un romiešu karavīra ārlaulības bērns. Viņš esot bijis dumpinieks, nicinājis vecajo izteikumus, ar ēģiptiešu maģijas palīdzību darījis brīnumus. Viņam esot bijuši arī mācekļi, kas nodarbojušies ar dziedināšanu. Tā kā viņš esot bijis grēcinieks un ķeceris, kas samaitājis jūdus, tad 33 gadu vecumā pirms jūdu Pasā svētkiem viņam izpildīts nāves sods.

Tāpat kā Tālmuda autori arī romiešu rakstnieki neapšaubīja Jēzus vēsturiskumu. Par vienu no visagrīnākajām laicīgo autoru liecībām par Jēzu uzskata Tallu, kas iespējams bijis samarietis un rakstījis pirmā gadsimta vidū vai beigās. Diemžēl Talla paša darbi nav saglabājušies, taču vairāki viņa darbu citāti atrodami baznīcas tēvu rakstos. Kristiešu hronists Jūlijs Āfrikānietis ap 221. gadu, aprakstīdams saules aptumsumu Jēzus krustā sišanas brīdī raksta, ka Talls savu vēstures stāstu trešajā grāmatā “šo tumsu nosauc par vienkāršu saules aptumsumu, kas, manuprāt, nav pamatoti”. Āfrikānietis pamatoti norāda, ka dabisks saules aptumsums nevarēja notikt pilnmēnes laikā. Taču tieši pilnmēness laikā notiek Pasā svētki, kuros Jēzus tika sists krustā. Raksturīgi, protams, ir tas, ka Talls nemēģināja noliegt Jēzus vēsturiskumu, bet centās ar viņa nāvi saistītos notikumus izskaidrot kā vienkāršas dabas parādības. Āfrikānietis arī norāda, ka Talls šos vēsturiskos notikumus attiecinājis uz 15. Tibērija valdīšanas gadu, tātad apmēram 27. gadu. Tomēr, spriežot pēc Lūkas evaņģēlija Jēzus krustā sišana notika nedaudz vēlāk, jo 15. Tibērija valdīšanās gadā savu darbību sāka Jānis Kristītājs. (Lk.3:1). Tomēr pats fakts, ka Talls, kas dzīvojis laika posmā no I gs. vidus līdz II gs. sākumam, uzskatīja Jēzu par vēsturisku personu, nav apšaubāms. Bez Talla Āfrikānietis min vēl kādu citu autoru Flegonu, kas apmēram II gs. vidū raksta, ka “ķeizara Tibērija laikā pilnmēness periodā no sestās līdz devītajai stundai bijis pilns saules aptumsums”. III gs. sākumā savā disputā ar Celzu uz Flegona darbiem, kuros minēts Jēzus, vairākkārt atsaucies arī Origēns. Flegona darbi citēti arī vēlākos gadsimtos. Diemžēl viņa sniegtie fakti, kas atspoguļoti dažādu autoru darbos, ir pretrunīgi, taču viens gan ir skaidrs ­ arī Flegona attieksme pret Jēzus personu norāda, ka tajā laikā nepastāvēja nekādu šaubu par Jēzus personas vēsturiskumu.

Bitīnijas pārvaldnieks Plīnijs Jaunākais ir pirmais latīņu autors, kurš minējis Jēzus vārdu savā vēstulē Romas ķeizaram Trajānam ap 112. gadu. Plīnijs viņam vaicā, kā izturēties pret kristiešiem, kas pēc viņa uzskatiem, esot rupjas bet plaši izplatītas māņticības varā un pielūdzot Kristu kā Dievu. Atbildes vēstulē Trajāns atzina, ka kristieši neesot šā izcilā laika cienīgi un pelnot sodu. Protams, šīs vēstules nepierāda, ka Jēzus ir vēsturiska persona, taču tās apliecina, ka apmēram 80 gadus pēc Jēzus nāves daudz cilvēku Romas impērijā bija pilnīgi pārliecināti, ka Jēzus dzīve, nāve un augšāmcelšanās ir vēsturiski notikumi.

Romas vēsturnieks Tacits, kas dzimis ap 52-55. gadu, tiek uzskatīts par sava laika vissrūpīgāko vēstures pētnieku. Vespasiāna valdīšanas laikā Tacits kļuva par Romas senatoru un II gs. sākumā kalpoja par prokonsulu Āzijā netālu no Bitīnijas un bija tuvs Plīnija Jaunākā draugs. Ap 116. gadu savās Annalēs Tacits, runājot par nabadzīgo kvartālu aizdedzināšanu Romā, norāda, ka tautā valdījusi pārliecība, ka šā ugunsgrēka vaininieks ir pats Nerons. Lai novērstu šīs aizdomas Nerons vainu centies uzvelt kristiešiem, par kuriem pagānu sabiedrībā klīda visneticamākās baumas. Skaidrojot vārda kristieši izcelsmi, Tacits raksta: “Viņu (t.i., kristiešu) vārdu atvasina no kāda Kristus, kam ķeizara Tibērija laikā prokurators Poncijs Pilāts piesprieda nāves sodu. Bet uz brīdi apslāpētā māņticība atkal uzliesmoja no jauna, turklāt nevien Jūdejā, šīs kustības šūpulī, bet arī galvaspilsētā (t.i., Romā), kur saplūst visādas briesmu un kauna lietas un atrod sev piekritējus”. Tālāk Tacits stāsta, ka daudz Kristus sekotāju Nerona laikā tikuši kārti kā suņi, sisti krustā un sadedzināti. Briesmīgās vajāšanas izraisījušas pat žēlumu pret kristiešiem. Šā, par kristietību negatīvi domājošā, autora darba atentiskumu apšaubījuši tikai pavisam nedaudz pētnieku un viņu argumenti nav izturējuši kritiku. Visticamākais, ka Tacits savas ziņas ieguvis no Plīnija Jaunākā, taču ir iespējams, ka viņam bijis pieejams arī ķeizara arhīvs. Tacita vārdi nepārprotami rāda, ka aptuveni trīsdesmi gadus pēc Kristus nāves Poncija Pilāta laikā daudzi cilvēki pat Romā ne tikai nešaubījās par Jēzus mācību un dzīvi, bet bija gatavi savu pārliecību apliecināt pat ar savām asinīm. Viņu vidū bija arī vismaz viens no Jēzus mācekļiem ­ apustulis Pēteris.

Kāds cits romiešu vēsturnieks Svetonijs ap 120. gadu raksta, ka imperators Klaudijs padzinis no Romas jūdus, “kuri kāda Chresta musināti nepārstāja dumpoties”. Acīm redzot Svetonijs informāciju par nemieriem jūdu starpā bija ieguvis no Romas kārtībnieku protokoliem. Tātad, jau drīz, apmēram 1520 gadus, pēc Jēzus nāves, par viņa dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos viena jūdu daļa strīdējušies ar citiem Romas jūdiem, kas beigu beigās novedis pie nekārtībām un jūdu izraidīšanas no Romas. Ziņas par šiem notikumiem atrodamas arī Apustuļu darbos.

Ap 170. gadu grieķu satīrists Lukiāns ar izsmieklu apraksta kristiešus un viņu likumdevēju. Kristieši pielūdzot cilvēku, kurš par saviem izdomājumiem ticis piesists krustā. Viņa sekotāji noraidot grieķu dievus, uzskatot sevi par nemirstīgiem un paklausot sava likumdevēja mācībai, uzskatot viens otru par brāļiem. Piedevām tie nicinot laicīgo mantu. Lukiāns savā darbā Aleksandrs viltus pravietis vēl vairākkārt piemin kristiešus.

Apmēram 70. gadā kāds sīrietis, liekas, stoiešu filozofs Mara BarSerapions, no cietuma rakstīdams savam dēlam, raksta par Jēzu kā Jūdu ķēniņu un min viņu kā piemēru līdzās Sokrātam un Pitagoram. Visticamākais, ka šis vīrs bijis pagānu filozofs.

Kā redzams, atsauču uz kritīgo ticību klasiskajā literatūrā nav daudz, taču jāatceras, ka šajā laikā Romas impērijā kristietība tika uzskatīta par svešu, nicināmu un vulgāru austrumu māņticību. Ja tās pastāvēšanai oficiālā vara vispār pievērsa uzmanību, tad tai, pirmkārt, būtu bijis jābūt policijas pārvaldei. Diemžēl arī šie, tāpat kā daudzi citi pirmā gadsimta dokumenti ir zuduši uz visiem laikiem. Taču arī mūsu rīcībā esošie fakti ir pietiekami, lai izkliedētu šaubas par Jēzus vēsturiskumu. Ir jābūt ļoti aizspriedumainam un patiesībā nevēsturiskam, lai apgalvotu, ka Jēzus nekad nav dzīvojis. Protams nekad netrūks cilvēku, kas apgalvos tieši to, taču, kā to norāda viens no ievērojāmākajiem XX gs. Jaunderības laika vēsturniekiem Mančesteras Universitātes profesors F. F. Brūss (Bruce):

” viņi to nedara uz vēsturisko liecību pamata. Objektīvam vēsturniekam Jēzus Kristus un Jūlija Cēzara vēsturiskums ir vienlīdz neapstrīdams. Ne jau vēsturnieki izplata teorijas par “Kristus mītu”.”

Turklāt bez minētajiem nekristiešu autoriem, kas liecina par Jēzus dzīvi, ir vairāki kristiešu apoloģēti, kas dzīvojuši no 1 gs. vidus līdz II gs. beigām un rakstījuši par Jēzu, viņa mācību un dzīvi, cenšoties to aizstāvēt pret dažādiem apvainojumiem. Kvadrāts, 125. gadā savā Romas imperatoram Hadrianam adresētajā darbā apgalvo, ka pat vēl viņa dienās ir dzīvi daži no tiem, kurus Jēzus dziedinājis. Aristīds, kas ap to pašu laiku rakstīja savu kristietības aizstāvību un arī to adresēja imperatoram Hadriānam ļoti skaidri apliecina galvenos Jēzus dzīves faktus ­ nevainīgo ieņemšanu, dzīvi un brīvprātīgi pieņemto krusta nāvi, kā arī augšāmcelšanos un debesbraukšanu. Justīns Moceklis ap 150. gadu savā Apoloģijā, kas adresēta imperatoram Antonijam Pijam, apgalvo ka Kristus dzimis pirms 150 gadiem Kirēnija un Poncija Pilāta valdīšanas laikā. Ķeizara Tibērija laikā viņš ticis krustā sists. Justīns arī norāda, ka Jēzus dzimis Betlēmē tautas skaitīšanas laikā. Viņš piebilst, ka šīs ziņas romieši var pārbaudīt savos arhīvos. Tālāk Justīns atsaucas arī uz Poncija Pilāta darbiem, kuros atrodamas ziņas par Jēzus nāvi. Diemžēl mums šodien nav pieejamas ne Romas arhīva ziņas ne Poncija Pilāta darbi. Vēlākajos laikos gan ir parādījušies pāris darbu ar Poncija Pilāta vārdu, taču tie abi ir viltojumi. Kaut arī daudz vēsturisko materiālu mums ir zuduši, tomēr neapstrīdams ir tas, ka II gs. sākumā nepastāvēja šaubas par Jēzus vēsturiskumu un kristiešu autori atsaucās uz aculiecinieku liecībām un tajā laikā arhivāri pārbaudāmiem faktiem.