Jēzus novelk nepārkāpjamu robežu

Pestītājs kopā ar saviem mācekļiem ir kaut kur Galilejā, iespējams Kapernaumā, kaut kur pie Ģenezaretes ezera. Un pēkšņi tur, kur Viņš ir, ierodas no Jeruzalemes vesela delegācija, kas tur ir nākuši. Dievbijīgi, tautā ieredzēti, un arī godā augsti celti vīri, farizeji no Jeruzalemes ir nākuši kaut kā pētīt un mēģināt saprast, kas tad Jēzus ir. Vai viņš ir kaut kāds maldu mācītājs, kas viņiem tā ļoti šķita un izskatījās, vai varbūt tomēr nē? Un viņu vērīgajam skatam nekas nepaslīd garām. Tie lūkojas uz to, ko Pestītājs dara, klausās, to ko viņš māca, un arī vēro viņu mācekļus, jo arī viņa mācekļi taču dod liecību par savu skolotāju.

Un tur laikam kādās viesībās arī klāt būdami viņi redz, ka Jēzus mācekļi pirms ēšanas nepiekopj jūdu šķīstīšanās rituālus, savas rokas šķīstīdami. Un tas tūdaļ viņiem ir kā tāda zīme – šie mācekļi nav pareizi mācīti, viņi nepieder patiesībai, jo vecaju likumi prasa šādus rituālus ļoti stingri piekopt, tāpēc viņi nāk pie Jēzus un tagad vaicā: kāpēc tavi mācekļi pārkāpj vecaju likumus, jo tie rokas nemazgā, kad maizi ēd?

Un Jēzus atbilde patiesībā ir ļoti neparasta. Neparasti asa. Viņš taču varēja kaut kādā veidā arī saprotami visiem aizbildināt savus mācekļus: Nu, ko jūs gribat tie taču ir tikai vienkārši ļaudis, galilejiešu zvejnieki, kuri tagad, pamezdami savus tīklus un savas laivas, ir sākuši kaut ko mācīties, kaut ko saprast, varbūt viņi ir kaut ko palaiduši garām, varbūt viņi ir kaut kur, kaut kādā veidā, kaut ko aizmirsuši. Nē! Jēzus atbild ļoti skarbi, novilkdams ar savu runu kādu robežu, kas ir nepārkāpjama. Vienā pusē ir Viņa mācekļi kopā ar Viņu, kas nemazgātām rokām maizi ēd, runājot farizeju vārdiem. Un otrā pusē ir visi aklie, aklu ceļu vadītāji, otrā pusē ir visi cītīgie rituālu piekopēji, kas Dieva likumus atmetuši vecaju likumu vārdā un viņu dēļ, kas ir izrādījušies kā tie dēsti, kas Dieva tauta nav Dieva rokas dēstīti, bet kādas citas rokas stādīti.

Patiesi, vai šo robežu vajadzēja tik skarbi vilkt? Mums Jaunās Derības cilvēkiem reizēm aizmirstas tā kopaina, kuru ir vērts vienmēr atgādināt. Kas tad bija tā laika baznīca? Kas tad bija tā laika Dieva tauta?

Protams jūdi un visi jūdu ticīgie. Dievs bija iedibinājis noteiktu kārtību, par to kā notiek dievkalpošanas, Viņš bija caur Mozu Savu kalpu noteicis arī dažādas garīgās kārtas, priesterus, levītus, augsto priesteri, Viņš bija ar Saviem praviešiem pamācījis tautu arī tad kad kādu laiku tauta dzīvoja trimdā, un tempļa kalpošana viņai nebija iespējama, tad tur nāca kādi rakstu mācītāji un sāka viņus mācīt, un tauta piekopa savu dievbijību savās sinagogās un lūgšanu namos. Tas viss taču piederēja pie Dieva tautas. Vēl vairāk mēs redzam – pats Jēzus nāk templī, un tāpat kopā ar visiem piedalās dievkalpojumā, pēc tam iet sinagogā un tur kā rakstu mācītājs māca ļaudis.

Mēs varam sacīt viņš pieder taču tai pašai baznīcai, kur augstie priesteri, augstais priesteris, rakstu mācītāji un farizeji, un tomēr Viņš novelk kaut kādu robežu, kas viņus nošķir nost. Nesaudzīgi. Mēs redzam, ka šie ārkārtīgi reliģiozie cilvēki, taču farizeji bija visreliģiozākie, tiek arī ar to aizvainoti, aizkaitināti, un pat apgrēcināti. Un tomēr Jēzus par to daudz nebēdā. Kāpēc?

Protams, mūsu Pestītājs nevēlas, lai kāds iet bojā, bet Viņa skarbā un asā valoda liecina cik lielai bīstamībai ir pakļauti tie, kas neatšķir patiesu dievbijību no cilvēku izgudrotas un ieviestas dievbijības un reliģijas. Tāpēc Viņa vārdi ir tik asi.

Mēs redzam Jaunās Derības laikā tik daudzas dažādus reliģisko ļaužu veidus un šķiras. Bija, kā jau minēju, priesteri un augstais priesteris, viņi piekopa krāšņus dievkalpojumus Jeruzalemes templī. Vai tad tas bija slikti? Nē, tas bija labi, un no malas tas izskatījās ārkārtīgi krāšņi. Turklāt Dievs jau pats bija pavēlējis līdz vissmalkākajiem sīkumiem, gan to kādiem jābūt priesteru tērpiem, gan par to kādiem jābūt altāriem Tā Kunga namā, gan to kādam jābūt arī Tā Kunga nama iekārtojumam, traukiem. Tam visam bija jābūt ļoti greznam, ļoti cienījama izskata un veida.

Kur tad bija šī nelaime?

Šī nelaime nebija templī, altāros un rituālos, šī nelaime bija cilvēku sirdīs. Kā Pestītājs vēlāk saka: jūs liekuļi, Jesaja pareizi par jums pravietojis, sacīdams, šī tauta godā mani ar savām lūpām, bet viņu sirds ir tālu nost no manis.

Šeit, šajā notikumā, mēs sastopamies ar kādiem ļaudīm, kuri varbūt ir kaut kā nost no visas tempļu dievkalpošanas ar savu ikdienas dievbijību un lielo dedzību. Viņi tur daudz un dažādus vecaju likumus. Tā ir vesela algebra, ja mēs tā varētu sacīt, noturēt vienu sabatu, vai kaut kādā veidā noturēt kādu mielastu, lai tas būtu pēc vecajo likumiem, saskaņā ar visiem priekšrakstiem, tur ir tik daudz dažādu lietu jāņem vērā un tik daudz dažādu formulu jāatceras. Visa viņu dzīve bija šādas viņu pašu izgudrotas dievkalpošanas apvīta.

Bet arī uz viņiem skan Pestītāja vārds: šī tauta godā mani ar savām lūpām, bet viņu sirds ir tālu nost no manis.

Mēs redzam, ka visos laikos kristīgā draudze pie sava ārējā izveidojuma ir līdzīga jūdu tautai tajos laikos. Mēs redzam ļoti dažādas ticīgo šķiras, gan tos, kas piekopj krāšņus dievkalpojumus, lai gan Jaunās Derības baznīcā tie vairs tādi nav pavēlēti kā tas bija Vecas Derības baznīcā. Mēs redzam arī tādus, kas ievieš daudz un dažādus likumus un darbus ar ko tie mēģina Dievam izpatikt.

Dievam izpatikt? Drīzāk gan cilvēku priekšā spīdēt, jo tie ir ārēji ļoti dievbijīgi darbi, tie ir visiem redzami, tāpat kā bija visiem redzami farizeju un priesteru darbi. Un ar tādu nolūku bieži vien tie arī tika darīti.

Protams daži aizrauti šīs liekulības līdz to nemaz neapzinājās. Mēs nevarētu pateikt, ka šie farizeji būtu tādi vienkārši liekuļi, kuri varētu tā kaut kādā ziņā apzināties, ka viņi ir liekuļi un tai pašā laikā sevī domāt, jā es gan tam Kungam nekalpošu, bet kalpošu tikai cilvēkiem.

Nedod Dievs, neko tādu viņi nebūtu ar mieru pat padomāt, un tomēr beigu beigās tā sanāca, jo kad bija lielā izšķiršanās starp to, vai pildīt tā Kunga baušļus, vai vecaju likumus, tad bieži vien šī izšķiršanās bija vecaju likumu labā.

Pestītājs šeit piemin arī kādu piemēru, tūdaļ pat pēc tam, kad farizeji pārmet, ka Viņa mācekļi rokas nemazgā pirms ēšanas. Viņš saka: kāpēc tad jūs pārkāpjat Dieva pavēli savu likuma dēļ? Dievs taču ir pavēlējis godā savu tēvu un māti, un kas savu tēvu vai māti nolād tam būs mirt, bet jūs mācāt, ja, kas saka uz savu tēvu vai māti, kas tev no manis nāktos, lai Dievam par upuri, tam nevajagot vairs godāt savu tēvu un māti.

Tā mēs redzam, ka cilvēku likumi, un cilvēku baušļi vienmēr nostājas kaut kādā tādā veidā, lai Dieva bauslis varētu tikt atvieglots un atcelts. Patiesību sakot mēs varētu būt mazliet izbrīnīti kāpēc tas tā ir. Un tomēr tieši tas tā arī notiek.

[Fragments no sprediķa, kas sacīts Biķeru draudzē]