Jēzus piedzimšana evaņģēliju gaismā

Tam, ka katrs evaņģēlijs parāda ainu, kas nedaudz atšķiras no citiem, nevajadzētu sagādāt grūtības, jo katrs no tiem sniedz tikai daļu no plašākām notikumu sērijām. Turklāt katrs rakstītājs strādāja atbilstoši savam īpašajam viedoklim.

Matejs sastādīja stāstījumu kā jūds jūdiem, izmantojot mācītiem jūdiem pazīstamas pierādījumu metodes. Marks pirmkārt pievērsās auditorijai, kas pēc izcelsmes bija pagāni, un ar Jēzus brīnumaino darbu un kalpošanas palīdzību liecināja, ka Viņš ir Mesija un Dieva Dēls. Lūka kā vienīgais Jaunās Derības pagānu reportieris, it īpaši sekoja Jēzus kā pasaules Pestītāja misijai, tāda Pestītāja, kurš sniedza mierinājumu nabagiem un meklēja pazudušos. Jānis atklāj Jēzu saviem laikabiedriem grieķiem kā logos, kas kļuva par miesu, iemiesoto Dieva vārdu; Jēzus viņam bija “ceļš, patiesība un dzīvība”, “pasaules gaisma” un Dieva “vienpiedzimušais Dēls”. Evaņģēliji cenšas sniegt atbildi uz jautājumu: “Kas bija tas Cilvēks, kurš izraisīja revolūciju to sirdīs un dzīvēs, kuri ticēja Viņam?” Tie Viņā saskatīja Vecās Derības apsolīto Mesiju, kura salīdzināšanas nāve un augšāmcelšanās skar Israēlu un visu pasauli. Tādēļ evaņģēliji koncentrējas uz vēstījumu par Jēzus personu, Viņa piedzimšanu, ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Tad nu lasītājam pašam nākas izlemt, vai tas viss saskan ar Vecās Derības pravietojumiem.

Paši senākie un vismazāk cenzūrai pakļautie jūdu avotu teksti apraksta Mesijas noslēpumainās, “pirmsvēsturiskās” iezīmes tādā veidā, ka tas atgādina Jaunās Derības vēsti. Viņa “izcelšanās meklējama sensenos laikos”, pat pirms saules, mēness un zvaigznēm. Viņš bija pirms radīšanas. Radīšanas pārskatā Mesijas gars lidinājās pār ūdeņiem. Dievs vispirms radīja “Mesijas gaismu”.

Mesija bija Ēdenes dārzā un tur izveidoja savu jauno Toru un lūdza par savu tautu, kurai bija ciešanas, apsolīdams salīdzināt par tās grēkiem un nest viņu nelaimes. Viņam ir jāpiedzimst “no Svētā Gara”, no “noslēgtas miesas”, un caur viņu Dievs “uzvarēs nāvi”. Viņš arī sēd pie Dieva labās rokas, darbodamies kā Israēla aizstāvis un lūgšanu starpnieks. Bet vai šīs noslēpumainās iezīmes atbilst Jaunās Derības sniegtajam Jēzus attēlojumam?

Salīdzinoši lielu stāstījuma daļu evaņģēliji veltī Jēzus piedzimšanas laika aprakstam. Tikai Marks izlaiž šo sākuma posmu un sāk pārskatu tieši ar Jāni Kristītāju. Ja, kā mēs pieņemam, viņš bija pazīstams gan ar sava garīgā tēva Mateja, gan ar ārsta Lūkas ziņojumiem, tad varam saprast viņa klusēšanu Jēzus piedzimšanas jautājumā. Par šo lietu viņš “savelk galus” ar sākuma vārdiem: “Jēzus Kristus, Dieva Dēla, evaņģēlija sākums”. Arī Jānis, kuram vajadzēja zināt kolēģu darbu, Jēzus piedzimšanas problēmu risina neatkarīgi. Viņš mums atstāj petihta jeb “uvertīru,” kas arī ir raksturīga Midrash literatūrai; tā būtībā ietver visu evaņģēlija tēmu, tieši kā to vajadzētu darīt petihta. Viņš izskaidro, kā logos – “vārds”, Dieva mimra, kļuva par miesu. Līdz ar to Jēzū, Dieva “vienpiedzimušajā Dēlā” gan dzīvība, gan gaisma, gan godība, gan žēlastība un patiesība ir iemiesotas.

Tikai Matejs un Lūka mums sniedz plašāku pārskatu par Jēzus piedzimšanu. Abi runā gan par brīnumaino piedzimšanu no Svētā Gara, gan arī atskatās uz Viņa izcelsmi pēc Dāvida radurakstiem, izmantojot pieejamo ģenealoģiju – Matejs to ņem no Jāzepa, kas ir Jēzus tēvs pēc likuma, un Lūka – mātes Marijas ģenealoģiju. Matejs atsevišķi stāsta par “Mesijas zvaigzni”, gudrajiem no austrumiem un dāvanu nešanu Jēzus bērnam, ko par svarīgu būtu varējuši uzskatīt it īpaši mācītie jūdi. Lūka intervēja Mariju, rūpīgi savācot vistuvākās ainas par galvenajiem notikumiem, kas saistīti ar Jēzus piedzimšanu un bērnību. Nav vajadzības “saskaņot” vai “nesaskaņot” evaņģēlijus. Tomēr vajadzētu saprast gan to, ka katram no tiem ir savs viedoklis, gan arī ne mazāk to, ka, veidojot vēstures pierakstus, tie ievēro paražām atbilstošas procedūras.