Jēzus vienmēr ir ar jums

Dorē brīnišķīgā glezna, kas attēlo eņģeļu ieskautā Kristus debesbraukšanu, ir saviļņojošs skats. Taču mākslinieks ir uztvēris kādu citu bieži neievērotu sajūtu. Paskatieties uzmanīgi uz mācekļiem kreisajā apakšējā stūrī, kas “cieši skatījās uz debesīm” (Ap.d.1:10-11). Vai tiešām viņi jutās tā, kā mākslinieks viņus ir attēlojis – vieni un pamesti? Kaut arī viņi varēja būt izmisuši, debesbraukšana nebija viens no Kristus sekotāju skumjākajiem brīžiem. Kā mēs to zinām? Mēs to zinām, jo evaņģēlists Lūka mums vēstī, ka mācekļi atgriezās Jeruzalemē ar lielu prieku, slavēdami Dievu (Lk.24:52-53).

LĪGAVAINIS NAV ATSTĀJIS SAVU LĪGAVU

Kristus sauca Baznīcu zemes virsū par Savu “Līgavu” (Jņ.3:29; Atkl.21:9). Mēs tāpat zinām, ka Kristus, Līgavainis, ir uzņēmies mūžīgas saistības pret Baznīcu un ka Viņš nav pametis Savu pirmo mīlestību (Ef.1:13-14). Pēc Savas dzīves upurēšanas Savai Līgavai Līgavainis uzkāpa debesīs, lai sēstos “pie Dieva labās rokas” (Kol.3:1), taču Viņš nav pametis Savu Līgavu.

Jēzus deva solījumu Saviem mācekļiem un arī mums, sacīdams: “Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam” (Mt.28:20). Jēzus ir mums tuvāk kā jebkad, jo Viņš “uzkāpis augstāk par visām debesīm, lai visu piepildītu” (Ef.4:10). Viņš ir pie Tēva “labās rokas”, tas ir, tādā stāvoklī, lai visuvareni svētītu un aizsargātu mūs (2.Moz.15:6-12; Ps.20:6; 63:8).

Naktī, kad Kristus ievadīja Savu Svēto Vakarēdienu, Viņš sacīja, ka Viņa saistība ar mums un klātbūtne turpināsies mūžīgi. Jēzus teica: “Tanī dienā jūs atzīsit, ka Es esmu Tēvā un jūs Manī, un Es jūsos” (Jņ.14:20). Tagad mēs izpētīsim šo noslēpumu.

ZĪME, KAS SNIEDZ PIEPILDĪJUMU

Dievs saprot mūsu, grēcinieku, vajadzības. Mūsu lielākā vajadzība ir zināt, ka katram no mums ir piedots un ka mēs esam mīlēti par spīti mūsu kļūmēm. Mūsu žēlsirdīgais Kungs arī saprot mūsu vajadzību būt sadraudzībā ar Viņu un citiem cilvēkiem mums apkārt. Dievs brīnumaini piepilda šo īpašo vajadzību caur Savām īpašajām dāvanām, kas slēpjas kristību un Svētā Vakarēdiena sakramentā. Šie divi sakramenti ir Dieva unikālā saziņa ar mums. Tie ir Viņa vārdi, papildināti ar darbiem, kas ir uztverami ar mūsu sajūtām – redzi, dzirdi, garšu un tausti. Tādēļ, kad Dievs Svētajā Vakarēdienā savieno Savu svēto Vārdu ar pasaulīgo maizi un vīnu, tie kļūst par īpašām un pārliecinošām zīmēm, kas ne tikai norāda mums uz Viņa iemiesoto mīlestību, žēlastību un piedošanu, bet arī sniedz šīs svētības Viņa paša miesā un asinīs.

MĪLESTĪBAS VADĪTS, DIEVS RĪKOJAS PIRMAIS

Lai saprastu Dieva brīnišķo žēlsirdību un mīlestību, mums jāaplūko Viņa sākotnējais, žēlastības pilnais pestīšanas darbs, kas sākas ar kristību sakramentu. Šeit Dievs paraksta mūsu adoptācijas dokumentus. Tie parakstīti ar paša Jēzus asinīm. Ar kristību ūdeni un atjaunojošo Vārdu Svētais Gars ieceļ mūs jaunā, brīnišķīgā stāvoklī. Kaut arī mēs esam pazuduši grēcinieki, mēs kļūstam par izpirktiem svētajiem un Dieva svētās ģimenes locekļiem. Topot savienoti kristībā ar mūsu Pestītāju, mēs iegūstam Viņa dzīves, nāves un augšāmcelšanās svētību (Rom.6:3; Gal.4:5; Ef.1:5). Tādēļ kristības ir Dieva visīpašākā zīme. Taču šī Dieva darbu zīme ir kas vairāk, nevis tikai zīme vai simbols. Caur šo dievišķās adoptācijas un atdzimšanas darbību žēlastībā tiek pabeigta pilnīga visu mūsu grēku piedošana (1.Pēt.3:21).

DIEVA JAUNAIS ŽĒLASTĪBAS DARBS

Kristības ir pirmais solis Dieva žēlastībā un mūsu svētītā uzņemšana Dieva valstībā. Kristībā mēs kļūstam par Dieva bērniem un visas mūsu dzīves laikā nepārtraukti saņemam Viņa svētības. Tāpat kā bērnam ir nepieciešama vecāku mīlestība un viņu sagādāta barība, arī mums vajadzīga mīlestība, barība un iedrošinājums mūsu dzīves ceļojumam (Rom.8:18-19; 2.Kor.5:1-2). Tādēļ, lai mūsu augšanas un nobriešanas procesā mūs pabarotu un stiprinātu, Dievs mīloši sniedz mums īpašo barību, ko Viņa Dēls sagatavoja naktī pirms asiņainās sišanas krustā (1.Kor.11:23-26).

Lai saprastu, kas notika, kad Jēzus ievadīja Svēto Vakarēdienu, mums jāatsauc atmiņā tas, ka Kristus krustāsišanas priekšvakarā visa Jeruzaleme bija aizņemta ar gatavošanos Pashā jeb pāriešanas svētkiem (Lk.22:7-8). Šīs ikgadējās svinības bija nolicis Dievs. Tajās jūdi atcerējās vēsturisko un liktenīgo nakti, kad pirms vairākiem gadu simtiem Dievs visuvareni atbrīvoja Savu izredzēto tautu no ilgas verdzības Ēģiptē (2.Moz.12). Lai sagatavotos Israēla dievišķajai atbrīvošanai, Dievs sūtīja nāves eņģeli, lai tas paņemtu katras Ēģiptes ģimenes pirmdzimtā dzīvību. Lai nāves eņģelis neaiztiktu Viņa bērnu mājas, Dievs pavēlēja katrai Israēla ģimenei nosmērēt savu māju durvju stabus ar nevainīga jēra asinīm. Tas kalpoja par zīmi nāves eņģelim, ka tas nedrīkst aiztikt šīs Dieva cilvēku mājas un tam ir jāpaiet tām garām. Tad Dievs lika Israēlam nekad neaizmirst, ka viņus neatbrīvoja viņu pašu upuri vai svēta dzīvošana, bet gan Dieva spēks un žēlastība (5.Moz.6:12; 20-23). Tādēļ katru gadu Pashā svinēšana bija kas vairāk nekā tikai vēsturiska atceres diena. Ikgadējos Pashā svētkos visi to dalībnieki atkal tika apvienoti žēlastības Dieva priekšā, kurš pasargāja viņu senčus no nāves eņģeļa (2.Moz.3:8).

Šodien ikgadējā Pashā svinēšana par godu Dieva veiktajai Israēla atbrīvošanai no verdzības Ēģiptē ir aizstāta ar ko citu. Caur Savu jauniedibināto pestīšanas mielastu, kas jāsvin “bieži”, Jēzus, mūsu Pestītājs, atbrīvo mūs no mūsu pašu garīgā grēka gūsta. Tāpat kā ebreju Pashā, Svētais Vakarēdiens tika iedibināts kā kas vairāk nekā tikai Kristus krustāsišanas atcere un vairāk kā tikai vienreizējs notikums. Svētais Vakarēdiens regulāri apvieno mūs Dieva sniegtajā garīgajā atbrīvošanā caur Viņa Dēla nāvi. Viņš viens ir atbrīvojis mūs no mūsu grēka lāsta un mūžīgā nolādējuma, kādu esam pelnījuši (Kol.1:12-14).

KRISTUS VARENĀ KLĀTBŪTNĒ MŪSU VIDŪ

Taču tas nav viss. Dievs tāpat arī zina par izaicinājumiem, ar kādiem mums jāsastopas neticīgajā pasaulē. Viņš jo īpaši apzinās mūsu cīņu ar grēcīgo miesu un sātanu (1.Jņ.2:26). Vērojot mūsu bezcerīgo cīņu, Dievs izdomāja plānu mūsu glābšanai. Viņš sūtīja Kristu zemes virsū, lai Viņš kļūtu par tādu pašu cilvēku kā mēs. Būdams Cilvēka Dēls, Kristus arīdzan cīnījās ar cilvēka grēcīgo dabu (Ebr.4:15). Viņš tika kārdināts tieši tāpat, kā tiekam kārdināti mēs (Lk.4:2-13), Viņš izjuta zaudējuma sāpes (Jņ.11:35), Viņš ēda (Lk.24:42-43) un Viņš gulēja (Lk.8:23). Jēzus pilnībā bija cilvēks, un tas mums ir liels mierinājums. Mēs zinām, ka Jēzus patiesi izprot mūsu grūtās dienas. Paturot to prātā, mums ir īpaši svarīgi zināt, ka tad, kad Jēzus uzkāpa debesīs un pazuda no Savu mācekļu redzesloka (Ap.d.1:9), Viņš neatmeta Savu cilvēcisko dabu. Tieši otrādi, šajā dabā ir tas, ka Viņš “uzkāpis augstāk par visām debesīm, lai visu piepildītu” (Ef.4:10).

Tādēļ tas, ka Jēzus joprojām ir apveltīts ar cilvēcisku dabu, mums ir liels iedrošinājums. Kristus, mūsu debesīs uzkāpušais Kungs, joprojām fiziski ir ar mums. Kā patiess Dievs un patiess Cilvēks Viņš ik dienas ir kopā ar mums un visu Savu asinīm izpirkto Baznīcu. Jēzus zina mūsu ikdienas cīņas, un Viņam ir vara palīdzēt mums, kad tas nepieciešams (Ebr.4:16). No visām lietām, ko mēs zinām, labākās ziņas un lielākais mierinājums ir tas, ka Jēzus ir ar mums.

Kā noguruši ceļinieki uz šīs zemes mēs esam svētīti ar piemiņu, ka mūsu augšāmcēlušais un debesīs uzkāpušais Kungs Jēzus vairs neierobežo Savu cilvēcisko dabu (Jņ.20:19). Reiz mūsu dēļ Jēzus pazemoja Sevi un uzņēmās mūsu cilvēcīgo vājumu, lai ciestu un nomirtu par mūsu grēkiem, lai izpatiktu Savam Debesu Tēvam un pilnībā pabeigtu mūsu glābšanu.

Pabeidzis šo uzdevumu, Jēzus tagad valda kā mūsu uzvarošais Kungs, ko iecēlis Viņa Tēvs. Visa radība debesīs un uz zemes tagad pakļaujas Viņam (Kol.1:17). Kāds prieks ir zināt, ka Jēzus izmanto Savu varu mūsu labā un mums par svētību!

Kādas lieliskas ziņas! Jēzus spēks un svētība tagad pie mums nāk īpašā un brīnumainā veidā caur Viņa asinīm un miesu un Svētā Vakarēdiena maizi un vīnu. Mēs šo maltīti nesagatavojam. Pats Kristus ir uzklājis galdu un sagatavojis ēdienu. Mums tikai jāsaņem tas un jābauda ticībā!