Jubilate svētdienā

“Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit.” Tad daži no Viņa mācekļiem runāja savā starpā: “Ko Viņš grib teikt ar šiem vārdiem: mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit, un: Es aizeju pie Tēva?” Tie sacīja: “Ko Viņš ar to grib teikt: mazu brīdi? – Mēs nesaprotam, ko Viņš runā!” Jēzus noprata, ka tie gribēja Viņam jautāt, un sacīja viņiem: “Vai par to jūs spriežat savā starpā, ka Es sacīju: mazu brīdi, un jūs Manis neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit? Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā. Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē. Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems. Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. [Jņ.16:16-23]

Sākumā mums jāpārrunā šis notikums visvienkāršākajā veidā. Tas noticis pēc Vakarēdiena, kad Kristus līdz ar mācekļiem bija ceļā uz dārzu un devās pretī savām ciešanām. Šīsdienas Evaņģēlijā Kristus sludina mācekļiem par savu miršanu un augšāmcelšanos; šie vārdi mācekļiem vēl nav saprotami – to jēga ir apslēpta viņu acīm; un tāpat var notikt arī mums, ja vēl neprotam stingri balstīties ticībā. Kas tad mīļajiem mācekļiem traucēja izprast Kristus vārdus? Tas, ka viņu prātos raisījās šādas domas: Kristum jāiedibina pasaulīga valstība, kas pelnītu godu un ievērību pasaules priekšā; Viņam vajadzētu dzīvot ilgi, nevis doties nāvē, par ko Viņš šeit runā, sacīdams: “Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit.” Šie vārdi skan tā, it kā mūsu Kungs sacītu: es vēl būšu pie jums tikai īsu brīdi – varbūt līdz pusnaktij; tad miršu un tikšu aprakts – es vairs nebūšu jūsu redzes lokā, un jūs manis vairs neredzēsit. Taču vēl pēc maza brīža jūs mani atkal redzēsit, tas ir – trešajā dienā es atkal celšos augšām un atkal jūs redzēšu; arī jūs atkal redzēsit mani.

Tāds būtu šī notikuma izklāsts; šie vārdi skan pavisam vēsi un vienaldzīgi, ja netiek uzņemti ar garīgu izpratni. Kungs arī mierina savus mācekļus un saka, ka, lai gan viņi būs noskumuši Viņa aiziešanas dēļ, tomēr šīs skumjas drīz beigsies. Mācekļiem notiks tāpat, kā ar grūtu sievu, kas cieš dzemdību sāpes – tiklīdz viņa ir dzemdējusi bērnu, visas sāpes viņai aizmirstas. Lai gan šī līdzība ir pavisam skaidra un viegli saprotama, tomēr mācekļi nesaprata, kas ar viņiem notiks un ko Kungs ar šiem vārdiem un līdzību grib sacīt; jo nekad agrāk viņi šādus vārdus nebija dzirdējuši, nedz arī ko tādu pieredzējuši. Savukārt mums šie vārdi šķiet viegli saprotami, jo šīs lietas mums ir pietiekami bieži mācītas un sludinātas; ja tā nebūtu, Kristus vārdi arī mums paliktu tikpat nesaprotami, kā tie šķita mācekļiem. Tādēļ mēs gribam tos aplūkot sīkāk; un vispirms pārrunāsim to, ko nozīmē iet pie Tēva.

Iet pie Tēva – tas nav nekas cits, kā – ieiet citā dzīvē. Tas ir, it kā Kristus sacītu: es atstāšu laicīgo, grēcīgo, dabīgo, iznīcīgo dzīvi un ieiešu neiznīcīgā dzīvē, kur Tēvs visu nodos manā varā un kur vairs nebūs ne miega, ne ēšanas un dzeršanas, kas bija nepieciešama iepriekš, miesīgajā dzīvē; tomēr miesa un asinis, kas nākušas no Jaunavas Marijas, paliks. Tas ir: es uzņemšos garīgu valdīšanu, lai Garā un ticībā valdītu pār ticīgo sirdīm; mans nodoms – pretēji jūsu domām – nav nodibināt laicīgu valstību. Bet šo garīgo valdīšanu es nevaru iesākt citādi, kā vien – izejot cauri nāvei. Bet, kā jau sacīts, mācekļi to nesaprata un domāja, ka tad, ja Kungs mirs, viņi To pavisam pazaudēs, tādēļ mācekļus pārņēma bēdas un skumjas.

Nu mums jāpievērš uzmanība dažām atsevišķām lietām, lai mēs nebūtu veltīgi lasījuši par šo notikumu. Mācekļu lielākās sāpes un bēdas bija ne tas, ka Kungs vairs nebūs saskatāms viņu acīm; šo cilvēku dziļākais posts bija Kristus zaudējums, ko nācās sajust viņu sirdīm. Viņi labprāt uzlūkoja savu Kungu arī ar miesīgajām acīm, taču vēl jo vairāk tie turējās pie Viņa ar sirdi. Tādēļ arī mācekļi domāja: ja Kristus zudīs mūsu acīm, tad Viņš būs zudis arī mūsu sirdīm. Tāpat tas bija arī ar prieku. Jo mācekļu īstais prieks nebija tas, ka viņi atkal varēs redzēt Kristu miesīgā veidā – ar šādu mierinājumu viņiem vēl nepietiktu – , bet pats lielākais prieks mācekļiem tika dāvāts tad, kad viņi ar savām sirdīm garīgi, ticībā atkal uzņēma Kristu kā Pestītāju un Mierinātāju. Tas tiešām bija īstais mierinājums un īstais prieks. Jo, kad cilvēks tic Kristum kā Pestītājam, Viņš mierina un iepriecina cilvēka sirdi, kura nekur citur nerod ne palīdzību, ne padomu un mierinājumu.

To redzam pie mīļajiem mācekļiem, kuri bēga un pameta savu Kungu, noliedza Viņu un briesmīgā veidā krita neticības grēkā. Nu viņu acis vairs neredzēja Pestītāju, mierinājums bija pazaudēts, Kristus bija zudis viņu skatienam. Nu vairs nebija nekāda padoma, nedz palīdzības – mācekļiem būtu vajadzējis mūžīgi palikt šādās skumjās un izmisumā, ja Kristus nebūtu tos atkal iepriecinājis. Jo nav cita Pestītāja, kā vien šis Kristus. Tādēļ – kad Viņš tiek aizstumts projām, nav vairs nekāda mierinājuma, bet vienas vienīgas bailes, posts, nemiers un pati elle. Tieši tādas bija mācekļu īstās bailes, bēdas un skumjas.

Kā jums šķiet, kādas bailes un bēdas sajuta mācekļi, domādami par sava Kunga laipnību un labestību, ko Viņš tiem bija parādījis, un reizē apzinādamies, cik neuzticīgi tie Viņam bija kļuvuši? Viņu sirdis būs spriedušas tā: ak, šis Cilvēks ir izturējies pret mums tik laipni un mīļi, parādījis mums vislielāko mīlestību un laipnību, bet mēs esam darījuši tādas lietas – mēs esam Viņu atstājuši, bēguši no Viņa, nolieguši Viņu kā neuzticīgi ļaundari, nelietīgi izmantodami Viņa mācību un žēlastību! Kas gan ar mums notiks? Dieva priekšā nevaram nākt, un arī cilvēku priekšā nevaram pastāvēt; un vēl jo mazāk spējam stāties pretī velnam. Nu mācekļiem vairs nav mierinājuma; viņiem jākrīt izmisumā, jātiek nolādētiem un pazudinātiem. Redziet, tādas bailes, postu un bēdas ir cietuši mīļie mācekļi – te viņiem nebūtu varējusi palīdzēt ne gavēšana, ne lūgšana, ne miesas mocīšana – visi šie darbi būtu izrādījušies veltīgi.

Tāpat Dievs izturas pret saviem bērniem arī šodien. Gribēdams tos mierināt, Viņš vispirms ļauj tiem nonākt šādās bailēs un kārdinājumos. Tās ir nepanesamas mokas, kad cilvēku atraida viņa paša sirdsapziņa, kad sirds zaudē jebkādu paļāvību un bailes piepilda it visus sirdsapziņas kaktus. Bailes plosa cilvēka smadzenes un kaulus, miesu un dvēseli – kā pravietis Dāvids psalmos bieži sūdzas.

Taču Kristus neļauj mācekļiem ilgi palikt šādās bailēs un postā, – kā iepriekš šai pašā vietā ir sacījis: “Mazu brīdi, un jūs atkal mani redzēsit.” Bet šie vārdi piepildījās Lieldienās, kad Kristus parādījās mācekļiem un dāvāja tiem mieru, kas viņus iedrošināja un ļāva aizmirst visu postu, visas bailes un nelaimes, ko tie bija pārcietuši līdz šai trešajai dienai. Šis notikums mums jāatceras, kad esam tādu lielu baiļu un nelaimju varā, ka zaudējam jebkādu mierinājumu. Jo, kad cilvēka sirdsapziņa ir apgrūtināta viņa grēka dēļ, sirds domā, ka šīs mokas ir mūžīgas – un, cik tas atkarīgs no paša cilvēka, tā tas arī būtu – , jo viņš tām neredz galu; viņam šķiet, ka Dievs nostājies pret viņu un negrib viņam palīdzēt; bet arī pats cilvēks sev palīdzēt nespēj. Viņš raugās apkārt un nekur visā radībā neatrod nevienu, kas viņam varētu palīdzēt, jā, viņam šķiet, ka visa radība vēršas pret viņu. Tādēļ sirds drīz vien nospriež un saka: te ir mūžīgas mokas un nekas cits nav gaidāms – man nav ne mierinājuma, ne palīdzības – Dievs un visa radība ir pret mani. Tas gan tā nav – šīs mokas ir tikai īss brīdis, tikai pāreja, kas neturpināsies ilgi; ja vien mēs mazu brīdi spētu norimt un apklust, mums mierinājumu nenāktos gaidīt pārāk ilgi. To Kristus saviem mācekļiem atklāj, sacīdams: “Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit,” tas ir, kad jūs būsit baiļu varā un postā, “un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit”, proti – kad es atkal nākšu pie jums, lai jūs mierinātu un iepriecinātu.

Ja jau svētie Kristus mācekļi ir cietuši tādas bailes un postu, nav iemesla domāt, ka mums varētu klāties labāk. Dievs neizturēsies pret mums kaut kā īpaši. Raudzīsimies un pamanīsim, ka Kristus jau iepriekš sludina saviem mācekļiem par viņu krišanu, par viņu bailēm un skumjām, un mierina viņus, lai tie nezaudētu cerības. Arī mums ir jāsatver šis mierinājums un jāuzklausa Kristus vārdi, kas sacīti arī mums; kad esam nogrimuši grēkos, sajūtam sirdsapziņas izbailes un apgrūtinājumu, mums nav jākrīt izmisumā, bet jāzina, ka šīs mokas neturpināsies ilgi. Tādēļ šis Evaņģēlijs sniedz brīnišķīgu mierinājumu visām izbiedētām un nomāktām sirdsapziņām – visupirms tādēļ, ka Kristus šeit apsola saviem mācekļiem neļaut tiem ilgi palikt šādās bēdās; turklāt Viņš izturas pret tiem laipni un draudzīgi – Kristus neatstumj šos cilvēkus, kaut arī tie nesaprot Viņa vārdus, bet panes un pamāca viņus ar vislielāko lēnprātību.

Tādēļ, kad cilvēks nonāk šādās bailēs un sirdsapziņas mokās, viņam jāatceras šie Kristus vārdi un jādomā tā: labi, šis taču ir tikai pārejas mirklis, īss brīdis, par ko Kristus saka: vēl mazu brīdi, un jūs mani vairs neredzēsit. Tas neturpināsies ilgi, tādēļ būšu kluss un gaidīšu – drīz Kristus man atkal ļaus sevi ieraudzīt. Taču, kad cilvēku sirdsapziņas ir izbiedētas, tās dzirdēdamas nespēj aptvert un saprast šādus vārdus – kā tas šeit noticis svētajiem mācekļiem: būdami bēdu pārņemti, tie sava Kunga vārdus nespēja saprast. Šādas izbiedētas un nomocītas sirdsapziņas ir grūti mierināt. Tādēļ mūsu Kungs šeit izmanto līdzību, kas paskaidro Viņa iepriekš sacītos vārdus. Tā Kristus grib mācekļus pārliecināt, izmantodams piemēru par sievu, kas cieš dzemdību sāpes, kuru dēļ viņa nemirst, bet ar jaunu prieku raugās pasaulē. Tas ir mierinošs piemērs, kas māca cilvēkam nezaudēt cerības, ciešot kārdinājumus vai bailes, bet domāt tā, kā domā sieva dzemdību laikā: sāpes drīz pāries, tā ir tikai viena grūta stunda. Ar šādu līdzību Kristus dara mācekļu bēdas un postu saldu un tīkamu.

Šis piemērs mums jāaplūko rūpīgāk. Jo, kā notiek šeit, tāpat mēdz notikt arī kārdinājumos un nāves draudu priekšā. Redzi, kā Dievs rīkojas ar sievu, kura cieš dzemdību sāpes! Neviens cilvēks viņai nepalīdz un arī nevar palīdzēt pārciest šīs sāpes, jā, visa radība nespēj izglābt sievu no šī posta – tas ir vienīgi Dieva spēkos. Bērnu saņēmēja un visi citi, kas stāv līdzās, gan var sievu mierināt, taču viņi nespēj novērst grūto brīdi – sievai pašai tas jāpārcieš, riskējot ar dzīvību – tā nezina, vai viņa dzemdēs bērnu vai mirs; tie ir īsti nāves draudi un nāves klātbūtne. Šo pašu līdzību izmanto arī Sv. Pāvils 1.Tes.5:3, runādams par Pastaro dienu un teikdams, ka tā nāks pēkšņi, gluži kā dzemdību sāpes pār grūtnieci, un neviens no tās nevarēs izbēgt.

Tāpat notiek, kad sirdsapziņa cieš bailes vai nāves mokas. Šādā brīdī nespēj līdzēt ne prāts, ne visa radība, neviens darbs – te nav nekāda mierinājuma, un tev šķiet, ka pats Dievs un visa radība tevi ir atstājuši. Jā, tu jūties tā, it kā pats Dievs un visas radītās būtnes nostājas pret tevi. Te nu tev jācieš klusu un jāturas vienīgi pie Dieva – tikai Viņš spēj tev palīdzēt, tikai Viņš tevi izglābs – nevienam citam ne Debesīs, ne virs zemes tas nav pa spēkam. Bet Dievs palīdz tikai Viņa paša izraudzītajā, īstajā laikā – tāpat kā tas notiek dzemdētājai; Viņš dod tai pieredzēt prieka brīdi, un viņa vairs nedomā par pārciestajām sāpēm – nu tur, kur agrāk bija nāve un vislielākais posts, ir tikai prieks un dzīvība. Tāpat arī šeit, kārdinājumos un nāves mokās, Dievs dod mums prieku un mieru agrāko nelaimju un baiļu vietā. Tādēļ Kristus mums rāda šo piemēru un sniedz mierinājumu, lai mēs nāves briesmās un dažādos kārdinājumos nezaudētu cerības. Tas ir, it kā Kristus gribētu sacīt: mīļais cilvēk, kad tevi piemeklē bailes, bēdas, kārdinājumi un pretinieku uzbrukumi, nekrīti izmisumā un nebīsties – tas viss turpināsies tikai mazu brīdi, un, kad šis brīdis paies, nāks miers un prieks.

Tādās bailēs un postā bija nonākuši mācekļi, kad Kungs Kristus viņus atstāja – tie bija visu pamesti, un tiem nekur vairs nebija patvēruma – mācekļi stāvēja elles vārtu priekšā, katru brīdi gaidīdami nāvi un bīdamies no Dieva tiesas, atcerēdamies to, kā bija grēkojuši un pelnījuši krist velna nagos. Taču tad nāk Kristus, kas ir augšāmcēlies; Viņš dara tā, lai mācekļi aizmirstu visas savas nelaimes un sirdssāpes, kļūtu priecīgi un nestu augļus, tiekdamies palīdzēt visiem cilvēkiem caur ticību Kristum iemantot šo prieku. Tas ir skaists piemērs un mierinājuma vārdi visiem tiem, kurus piemeklē kārdinājumi un bēdas. Tādā brīdī cilvēkam jādomā par Kristus vārdiem: “Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit.” Nevajag aizmirst arī piemēru par dzemdētāju – tas rāda, ka bēdas drīz beidzas un tiek vērstas priekā.

Tā šis Evaņģēlijs apbruņo mūs cīņai pret kārdinājumiem un dažādiem pretiniekiem; šeit kopsavilkuma veidā izteikts tas, ka Kungs Kristus parāda mīlestību un draudzību saviem ļaudīm – lai mēs saņemtu mierinājumu un, lai kā mums klātos, mēs vienmēr zinātu, ka Kristus nepamet tos, kuri ir nāves briesmās un kārdinājumu varā, bet nāk un mierina viņus, neļaudams ilgi palikt postā – tāpat, kā šeit Viņš rīkojas ar saviem mācekļiem. Jo tam, kuru nomāc grēki, kas izbiedē sirdsapziņu, vēl ir iespējams palīdzēt. Turpretī tad, ja cilvēks krīt izmisumā un savā sirdī pārsteidzīgi sāk domāt: no gan ar tevi ir cauri, tu neizbēgami iesi pazušanā; tev vairs nav nekāda mierinājuma, nedz cerības saņemt palīdzību, vienalga, ko tu darītu – tā gan ir briesmīga grēkā krišana, proti – tā domādams, cilvēks riskē ar visu. Lai visvarenais Dievs pasargā mūs no šāda grēka! Lai cik liels grēcinieks tu būtu, nekrīti izmisumā – tad Dievs neatstās tevi postā, bet atradīs īsto laiku, lai tevi izglābtu.

Tā nu šeit esat dzirdējuši par divējādām ciešanām: pirmkārt, kad Kristus miesīgi tika aizrauts projām no saviem mācekļiem; otrkārt – kad mēs visi iekšēji, savās sirdīs nejūtam Kristus klātbūtni. No pirmā veida ciešanām Viņš mūs ir atbrīvojis ar savu augšāmcelšanos, bet otrās Viņš mums atņem, atkal iepriecinādams mūsu sirdsapziņas. Par to Kristus turpina runāt, sacīdams:

Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā.

Un, aplūkojis līdzību, Viņš turpina:

Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirdis priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems.

Te mūsu Kungs runā par prieku, kas mierina sirdsapziņu un atkal atdod tai prieku – kad Kristus tiek atzīts kā Pestītājs. Jo, kad tas ir noticis, tad grēks, nāve, elle un visas nelaimes ir projām. Un šis nav pasaulīgs prieks, ar kādu pasaule priecājas par savu laimi, lēkādama un dejodama, bet mūžīgs Debesu prieks Dieva priekšā; un tāds prieks ir Dievam tīkams. Par to pravietis Psalmā 68:4 saka: “Taisnie priecājas, viņi līksmojas Dieva priekšā un gavilē priekā.” Un Kristus šeit saviem mācekļiem saka: “Neviens šo prieku jums neatņems.” Kā tas notiek?: Kad Kristus atkal stāv mūsu acu priekšā, un sirdsapziņa atklāj, ka ir atguvusi savu Kungu, no kura sagaida visu labo, tai neviens vairs neko nevar nodarīt; jo kurš gan spētu kaitēt sirdij, kura ir tik droša Kristū? No kā gan lai cilvēks baidītos, ja viņš drīkst sacīt: mans Kungs Jēzus Kristus ir visu lietu Kungs, kam dota vara pār nāvi, elli, velnu un visu radību, kā Debesīs, tā virs zemes!? Tāpat arī Sv. Pāvils lepojas, Rom.8:31–39 sacīdams: “Ja Dievs par mums kas būs pret mums? Viņš jau savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas? Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos? Vai Dievs, kas mūs taisno? Kas mūs pazudinās? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv? Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai ciešanas, izbailes, vajāšanas, bads, plikums, briesmas vai zobens? Gluži kā ir rakstīts: Tevis dēļ mēs ciešam nāvi augu dienu, mēs tiekam turēti līdzīgi kaujamām avīm. Nē, visās šinīs lietās mēs pārpārēm paliekam uzvarētāji Tā spēkā, kas mūs mīlējis. Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!”

Tādus vārdus ir sacījis Sv. Pāvils. Līdzīgā veidā runā arī Dāvids, Ps.27:1–3: “Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties? Tas Kungs ir manas dzīves patvērums, no kā man baiļoties? Kad ļaundari, mani pretinieki un ienaidnieki laužas uz mani, lai saplosītu manu miesu, viņi klups un kritīs. Kad bruņoti pulki nostājas pret mani, mana sirds ir bez bailēm; kad pret mani ceļas karš, arī tad es esmu pilns paļāvības.” Un Ps.23:1–4: “Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka. Viņš man like ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem Sava Vārda dēļ. Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina.”

Redziet, cik drošs un lepns ir šis vīrs! Kas gan viņam devis tādu drošu un lepnu prātu? No kurienes viņš to ir ņēmis? Tikai no sava Pestītāja. Un, jo vairāk kāds mūs mēģina aizdzīt projām no Viņa, jo ciešāk Viņam pieķeramies; jo vairāk dažādu zaudējumu, nelaimju un bēdu mums nākas panest, jo vairāk varēsim priecāties – jo šis prieks ir mūžīgs. Un, jo vairāk kāds mēģina aizraut mūs projām no tā, jo lielāks tas kļūst.

Kāds varbūt gribētu jautāt: vai ir iespējams arī atkrist no šī prieka? Jā. Un, tiklīdz krītam, tūliņ sastopamies ar mūžīgām mokām – lai gan pēc savas dabas šīs mokas ir mūžīgas, tomēr Dievs savus ļaudis no tām izglābj. Tā nu prieks paliek mūžīgi, taču cilvēks, šeit, uz zemes dzīvodams, var no tā atkrist. Tas jums jāsaprot šādi: Kristus ir mans Pestītājs; ja es tam ticu un to atzīstu, man tiek dots mūžīgs prieks – kamēr vien es pie tā palieku. Bet, kad Kristus aiziet un pazūd no mūsu sirdīm un sirdsapziņām, zūd arī prieks; tā nu žēlastība paliek, bet sirdsapziņa var krist. To saku tādēļ, lai jūs neapgrēcinātos, kad daudzi no jums atkritīs no Evaņģēlija un noliegs Kristu. Jo, kur ir Kristus ar savu prieku un mierinājumu, tur arī krusts un vajāšanas nebūs tālu jāmeklē. Bet es raizējos, ka mums nav ne prieka, ne krusta – tādēļ, ka mēs tik maz ņemam vērā Evaņģēliju un vēl arvien paliekam savā vecajā dzīvē, noniecinādami brīnišķīgo, nenovērtējamo Evaņģēlija dārgumu. Tādēļ arī Dievs liks mums izciest lielāku sodu, nekā tas bija jūdu vidū, proti – aklumu un maldus, – kā Sv. Pāvils 2.Tes.2:11–12 saka: “Tāpēc Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem, tā, ka sodā krīt visi, kas nav ticējuši patiesībai, bet vairāk mīlējuši netaisnību.” Jo Dievs nevar paciest, ka Evaņģēlijs tiktu apkaunots; Viņš panes to, ka cilvēki paklūp, taču Dievs necietīs, ka Viņa žēlsirdība tiek nicināta – un Viņam tas arī nav jāpacieš. Tādēļ ir jābīstas, ka nāks tādas ķecerības un maldi, ka neviens vairs nezinās, ko darīt – tas tagad jau piepildās un kļūs redzams arvien skaidrāk. Lai Dievs atvaira sātanu un pasargā mūs no viņa, Āmen.