Judica svētdienā
Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku? Bet, ja Es runāju patiesību, kāpēc jūs neticat Man? Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva.” Jūdi Viņam atbildēja: “Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir velns?” Jēzus atbildēja: “Manī nav velna, bet Es dodu godu Savam Tēvam, jūs turpretim laupāt Man godu. Bet Es nemeklēju Savu godu; ir Viens, kas meklē un spriež tiesu. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam!” Tad jūdi Viņam sacīja: “Nu mēs zinām, ka Tevī ir velns. Ābrahāms ir miris un pravieši, un Tu saki: kas Manus vārdus turēs, nebaudīs nāves nemūžam! Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir miris, tāpat kā pravieši ir miruši? Par ko Tu Sevi dari?” Jēzus atbildēja: “Ja Es pats Sevi ceļu godā, Mans gods nav nekas. Bet Tas, kas Mani ceļ godā, ir Mans Tēvs, ko jūs saucat par savu Dievu. Jūs viņu nepazīstat, bet Es Viņu pazīstu. Ja Es sacītu, ka nepazīstu Viņu, Es būtu melis līdzīgs jums. Bet Es Viņu pazīstu un turu Viņa vārdus. Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to.” Tad jūdi Viņam sacīja: “Tev vēl nav piecdesmit gadu, un Tu būtu Ābrahāmu redzējis?” Jēzus atbildēja viņiem: “Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es.” Tad viņi pacēla akmeņus, lai mestu tos uz Viņu. Bet Jēzus paslēpās un izgāja no Tempļa ārā. [Jņ.8:46-59]
Šis ir skaists, bagāts Evaņģēlijs, par to būtu daudz kas sprediķojams. Bet tas būtu par daudz vienai reizei. Tāpēc mēs gribam no tā ņemt tikai galveno, tieši tā, kā Kristus saka: ir labprāt jāklausās Viņa vārdos. Kas to dzird, tas ir no Dieva. Kas to nedzird, tas nav no Dieva.
Šos vārdus Kristus runā tik vienkārši, un neviens neiedomājas, ka tajos ir tik lielas lietas. Bet kas tos uzlūko pareizi, kas cītīgi domā līdzi, kas tajos ir vai nav no Dieva, tam būs jāatzīst, ka tā ir liela un brīnišķa lieta, par ko Kristus šeit runā. Tāpēc ka ir patiesi un labi teikts, ka nevar cilvēku vēl smagāk sodīt vai stiprāk satriekt, kā sacīt, ka viņš nav no Dieva. Ja mani kāds nosauc par meli un ļaundari vai kāds nogriež man kaklu, tas nav nekas pret šo briesmīgo nelaimi, kuru Tas Kungs šeit ietver īsos vārdos, sacīdams jūdiem: “Jūs neesat no Dieva”. Tāpēc viss balstās uz to, ka mēs Dieva vārdu labprāt klausamies un cītīgi to turam.
Evaņģēlija vēsturē ir it visur redzams, ka tie, kas Dieva vārdu negrib dzirdēt, par to ļauni runā un zaimo, tie tik ilgi seko velnam, līdz tas viņus pilnīgi pārņem, un ar viņiem kļūst arvien ļaunāk. Kā arī redzams šīsdienas Evaņģēlijā. Vispirms jūdi dusmojas, kad Kristus sāk sludināt; pēc tam tie Viņu zākā, sauc par samarieti un saka: tevī ir velns. Šeit jau viņi ir desmit jūdzes dziļāk lejup ellē krituši kā līdz šim. Par ko, viņi saka, tu sevi dari? Kopumā viņi kļūst jo tālāk, jo ļaunāki, līdz visbeidzot ķeras pie darbiem un kļūst par slepkavām, paceļ akmeņus un grib Viņu līdz nāvei nomētāt. Šādā šausmīgā grēkā vii krīt, nicinot vārdu, ka tie ne vien negrib dzirdēt Kristus pasludinājumu, bet arī zākā to. Tāds, saka Kungs, šeit ir spriedums, ka jūs, jūdi, ejat pie velna. Ja jūs būtu no Dieva, jūs citādi izturētos pret Viņa vārdu, kuru es sludinu.
Tas, ka bērni pret saviem vecākiem mēdz būt nepaklausīgi un nerātni, arī notiek tādēļ, ka viņi Dieva vārdu nedzird, nemācās un netur. Un ja nu viņi pretēji Dieva gribai ir reiz iesākuši tēvu un māti nicināt, pie šāda grēka tie nepaliks, bet ies tālāk un zākās vecākus. Un vai viņi arī tāpat pret vecākiem roku nepacels, jo grib taču, lai vecāki būtu miruši; vai arī dzīvos tādu kaunpilnu dzīvi, ka vecākiem no bēdām jāmirst.
Tieši tā arī notiek, kas Dieva vārdu nedzird vai negrib dzīvot pēc tā, tas kļūst par meli, zaimotāju un vajātāju. Kā mēs to redzam pie pāvestiešiem, ka tie jo tālāk, jo neprātīgāki kļūst, un viņu lāsti un vajāšanas drīzāk neapstāsies, līdz arī viņi reiz kļūs par slepkavām un sarīkos šausmīgu asinsizliešanu.
Bet nu nāk tas ļaunākais. Citos grēkos, kad kāds ko netaisnu izdara, var taču viņam likt saprast, lai viņš šo grēku apzinās, un grēks tiek atlaists. Bet, kad pāvestieši [arī daudz mūsu vidū] Dieva vārdu ne tikai negrib dzirdēt, bet gan to nicina un zākā, neviens nevar viņiem likt saprast, ka viņi tādējādi ir netaisni un grēko. Jā, viņi domā, viņiem ir tiesības un viņi dara taisnīgi, tāpēc ka, viņi atrunājas, ka tas neesot Dieva vārds, bet gan velna mācība un meli. Tālāk, kā viņi sludina, mēs esot ļaunie ķeceri un kārdinātāji, tieši tā, kā jūdi Kristu lamāja un zākāja, ka Viņš esot velns un Viņš esot samarietis. Ar to viņi pietiekami ļauj saprast, par ko viņi tur savu mācību. Tā briesmīgākais grēks grib kļūt par augstāko svētlaimību utt.
Tāpēc tur riebīgais velns ir klāt, kur cilvēki nokļūst šajā grēkā, ka viņi Dieva vārdu negrib dzirdēt un to nicina. Jo beigu beigās neizpaliks, kā mēs šeit pie jūdiem redzam, ka viņi metīs akmeņus uz Kristu, jā, un sitīs Viņu krustā. Un to vēl tur par taisnību un šādā netaisnībā vēl grib palikt nesodīti. Piesargieties, ka jūs nekļūstat tiem līdzīgi.
Tāpēc šeit Tas Kungs saka jūdiem stingrus, nopietnus vārdus: “Jūs nedzirdat Dieva vārdu, tāpēc ka jūs neesat no Dieva”. Bet kas nav no Dieva, tas ir no velna. Tādam ir viņa franču kaites, mēris un visas elles mokas kaudzēm. Vairāk nelaimju tādam nevar vēlēt.
Un cik tas ir briesmīgs posts, ka šāds liels, smags grēks ir arī tik parasts dažādās aprindās. Jo cik gan ir to [tāpat lielu kungu vidū kā nabadzīgajos slāņos] , kuri ņem pie sirds vai sabīstas, kad tu kādam saki: ei, tas nav labi, ka tu pavisam uz baznīcu neej, vai, ka tu sprediķi tāpat klausies un neko no tā nemācies, tu nebūsi no Dieva utt.. Lielākā daļa ir noskaņota tā, ka Viņi atbildēs: kas man par daļu? Tu gribi apstāties un teikt: tas neder, tev vajag citādi šai lietai pieiet, ja gribi kļūt svētlaimīgs; tad tu uzzināsi, ka viņi pēc šāda stingra brīdinājuma kļūs tikai ļaunāki un noraidīs tevi ar tādiem vai līdzīgi neveikliem vārdiem: tev jāatstāj viņus mierā visa tā vārdā vai, ka Viņi grib citādi šo lietu darīt.
Tā ir tik briesmīga nelaime un trakums, ka kristīgai sirdij no tā kā nākas jābīstas. Tā ka spriedums paliek: kas Dieva vārdu nedzird, tas nav no Dieva, bet ir velna bērns. Tiem piemīt šāds netikums, kā esmu teicis, ka šādi vārda nicinātāji grib būt taisni un grib šo zaimojošo tikumību aizstāvēt. Kā to šeit dara jūdi un saka: “Vai mēs pareizi nesakām, ka tu esi samarietis un ka tevī ir velns? ” Tas ir visbriesmīgākais velns, kas vēl grib būt Dievs un būt svēts, grib būt gan taisnīgs, gan uzklausīts.
Tāda nu ir tā lieta, kas Dieva vārdu nedzird, tas nav no Dieva, bet gan no velna. Tomēr tas nav jāsaprot tādējādi, ka tos, kas Dieva vārdu nedzird, ir radījis velns, devis viņiem muti, acis, saprātu. Nē, viss ir Dieva radīts un dots. Tādēļ vajag atšķirt būtību no pielietojuma. Cilvēkam, kas melo un krāpj, no Dieva ir dota laba mēle. Bet mēles pielietojums ir no velna, tāpēc ka viņš to ļauni izmanto velna kalpībā un pret Dievu. Tāpat Dievs dod veselas, skaistas acis, bet kurš savas acis izmanto ļauni un labprāt skata netikumīgas lietas, tas ir no velna. Tāpat, kad sirds domā par netiklību, krāpšanu, meliem un tamlīdzīgi, šī sirds ir laba un no Dieva, bet to izmanto ļauni un no velna.
Turpretī “būt no Dieva” nozīmē ar ausīm labprāt klausīties sprediķi, labprāt ļaut sevi sodīt, ja esi netaisnībā; tālāk, kad ar mēli pielūdz, sludina, pamāca, mierina. Šādas ausis un mēle ir no Dieva un labas. Tāpēc ka viņas kalpo Dievam. Tāpat, kad sirds domā par tikumību un, kā palīdzēt savam tuvākajam un nebūt ļaunam. Šāda sirds ir Dieva radīta, tāpat kā ausis un mēle. Tas nozīmē tāpēc “no Dieva”, ka rīkojas pēc Dieva vārda un nelabprāt grib domāt, runāt, dzirdēt to, kas ir pret Dievu. Kaut arī reizēm notiek, ka mēs kļūdāmies: nolādam, kur būtu jāpielūdz, ļaunojamies, kur būtu jābūt draudzīgiem; tā patiesi ir netaisnība. Bet, ja mēs atgriežamies un apzināmies, ka esam izdarījuši netaisnību, un lūdzam žēlastību: tas nozīmē paklupt vai pakrist, bet tas nenozīmē, ka jūs esat no velna. Tāpēc ka mēs atgriežamies atpakaļ un mums ir nodoms to nekad vairs nedarīt.
Bet velna bērni ir tie, kas ir pašapzinīgi, un kad viņus viņu pašu dēļ soda un brīdina, runā kā slikti audzināti bērni: kas man par daļu? Dosimies projām, kad viņi to ir sākuši, un neievērosim viņus. ‘Šādi cilvēki ir no velna un ar viņiem kļūst arvien ļaunāk! Tāpēc ka velns neatstāj tos mierā. Visupirms viņi nicina vārdu, pēc tam zākā, lamā un nolād to. Visubeidzot dara kā jūdi, paceļ akmeņus un grib nogalināt. Tā tad arī ir velna īstā daba. Dieva vārdu nedzirdēt, bet gan to apvainot un zākāt, savam tuvākajam ciešanas darīt un nogalināt. Ar šādu dabu ir pazīstams velns un viņa bērni. Tāpēc ka viņš ir slepkava un melis, nicina Dievu un Viņa vārdu.
Tāpēc mācieties sargāties no šāda grēka, ka jūs Dieva vārdu nenicināt, bet gan klausiet to labprāt un cītīgi domājiet par to, uzņemiet to savā sirdī un veidojiet savu dzīvi pēc tā. Tā jūs varēsit patiesi zināt, ka esat Dieva bērni un no Dieva.
Citādāki ir velna bērni. Tāpēc ka viņi negrib vārdu dzirdēt un ir zaudējuši dzīvi un patiesību, un atrodas, ja atļauts tā teikt, velnam pēcpusē. Un nelīdz, ka viņi prot piesegt šo grēku ar to, ka viņi ir vareni, lieli un bagāti. Pāvests atrodas šajos grēkos līdz ausīm kopā ar visu savu svītu. Tāpēc ka viņš negrib paciest Dieva vārdu, pie tam vajā kristiešus un nogalina tos: tā ir velna īstā daba.
Bet Dieva vārdu labprāt klausa tie, kas ir no Dieva. Kas tad ir Dievs? Viņš nav slepkava, bet gan Radītājs, no kura plūst visa dzīvība. Bet velns nav nevienu radījis un nevienam nav devis dzīvību. Un ja nu Dievs ir dzīvs Dievs, tad jābūt arī dzīvībai tiem, kas ir no Viņa un Viņa vārdu klausa. Kā Viņš lieliski un skaisti saka: “Patiesi, patiesi, es jums saku, katrs, kas turēs manu vārdu, nāvi neredzēs ne mūžam”.
Bet ko nozīmē “Dieva vārdu turēt”? Neko citu, kā ticēt tam, ko mums Kristus par grēku piedošanu un mūžīgo dzīvi Evaņģēlijā ir solījis, ka tas ir patiesi, un šajā ticībā un cerībā būt stipriem. Kas to dara, saka Kristus, tam ir mūžīgā dzīve, tam nav jābīstas no grēka, elles un pastarās tiesas; tāpēc ka tur ir visa žēlastība un žēlsirdība. Nāve nāks pār viņu un nobeigs viņu. Bet viņam nav jājūtas tā, kā jūtas tie, kas mirst ar velna vārdu un bez Dieva vārda. Tie mirst ar visu nemierā, raustās, sitas, mauro kā vērši. Tāpēc ka viņi negrib mirt, bet tomēr viņiem jāmirst. Tāpēc, iespējams, viņi triecas cauri viscietākajam mūrim.
Tā nav jābūt, saka Kristus, ar maniem kristiešiem, kas manu vārdu dzird un dara. Kad viņi guļ gultā un viņiem jāmirst, viņiem nebūs šādas bailes un nelaimes, viņi būs mierā ar Dievu un cerēs uz labāku dzīvi, šajā cerībā iemigs un bez trīsām no šejienes atvadīsies. Kaut arī nāve viņu ķermeņus ir nokāvusi, tā pati nāve viņus ir apklājusi un novārdzinājusi, lai arī viņi nejūtas labi, tomēr lūkojas pēc mīkstas miera dusas vietas, kurā iemigt. Kā mēs bieži redzam pie nabaga cilvēkiem, kurus bende nokauj, ka viņi ar prieku dodas nāvē un neizturas nožēlojami kā tie, kuriem nav Dieva vārda mierinājuma. Jo, kas nāvi patiesi jūt un ir bez Dieva vārda, tas trako un klaigā, it kā būtu neprātīgs un pilnīgi apsēsts.
Tāpēc apdomājiet, mīļie bērni, kas jums ir par labumu, kad jūs Dieva vārdu cītīgi un labprāt klausāt! Tas ir pirmais, ko jūs zināt, ka esat no Dieva un esat velnu un elli pārvarējuši, un ne grēki, ne Dieva tiesa jums ļauna nedarīs. Ja tam blakus vēl kādi sārni gadās, no tiem jums jāmūk projām. Turpretī pasaule arī visīstākajās tieksmēs paliek nepacietīga un nemierīga un beigu beigās kļūst izmisusi.
Kaut gan kristiešiem iznāk daudz ciest, kad velns un pasaule ir pret viņiem rūgtā ienaidā, dēļ tā jāpakļauj briesmām miesa un dzīvība, labums un gods. Bet kā viņi var to visu izciest un pie tam palikt pacietīgi? Nekā citādi, kā paliekot pie vārda un sakot: lai iet kā iedams; es neesmu no pasaules, bet gan no Dieva; citādi pasaule pret mani būtu savādāka. Bet man ir daudz labāk, ka tā mani nīst un uzliek visas ciešanas, bet, ja es tai būtu mīļš, es nebūtu no Dieva utt.. Kur sirds ir šādi noskaņota, tur visas kārdināšanas un nelaimes iet pāri; tāpat kā mākonim debesīs virs mums vai arī kā putni gaisā, kas mūs mazlietiņ paķircina, pēc tam aizspurdz un atstāj mūs tīrus.
Tam jābūt mūsu vienīgajam mierinājumam, ka mēs vārda spēku jutīsim šeit dzīvē; un īpaši tad, kad atnāks pēdējā stundiņa; nāve, pēc vārda gribas, kuram mēs ticam, būs līdzīga miegam. Kad kāds jāj biezā miglā un neredz slepkavu, tas tiks nošauts vai nogalināts, pirms viņš slepkavu ieraudzīs. Tā jābūt arī šeit. Velns ir slepkava, kas zvērējis mums nāvi, to mēs labi zinām. Bet ja mums ir vārds un mēs cieši to turam, mums patiesi šādi slepkavas nav jāievēro. Tāpēc ka vārds veido savus mīļos cilvēkus un klusās, priecīgās sirdis, kas briesmās nekļūst ne tramīgas, ne nemierīgas, bet gan ļauj tam visam iet pāri un mierina sevi ar to, ka viņiem caur Kristu debesīs ir žēlastības Tēvs. To mācās vārdā, citādi viņi to nezinātu.
Bet saki man, vai nav tikai šo ikdienas nelaimju un nepatikšanu dēļ jāskrien līdz pat pasaules galam pēc šī mierinājuma, ko vārds mums norāda, lai varētu gūt mierīgu sirdi? Bet tas vēl nav nekas pret pēdējo un lielāko nelaimi, nāvi, kur nevar līdzēt un glābt neviens ārsts, ne padoms, ne palīdzība, bet gan tikai mūsu mīļais Kungs Jēzus Kristus. Viņš mums dod tādas zāles, lai mēs visu drīzāk atstājam nekā lai līdzināmies tiem pašiem [velna bērniem].
Bet kā notiek? Kad Viņš mums šādas zāles dāvā, nes mums tas mājās un sētās, mēs tās nonievājam. Šeit tad arī mēs saņemam mūsu pelnīto algu, ka mēs neesam no Dieva un krītam no viena grēka otrā, kļūstam jo dienas, jo ļaunāki. Kā es iepriekš pietiekami esmu norādījis. Un kad pienāk pēdējā stundiņa, tad nezin ne mierinājuma, ne padoma. Tad gan ir neiespējami, ka nav jāgrozās, jāsūdzas, jāgaudo un jāmauro kā vērsim kautuvē.[1]
Tāda nu ir galvenā mācība no šīsdienas Evaņģēlija, ka mums pie vārda ir cītīgi jāturas, labprāt to jāklausa un jāuzņem ar ticību. To darot, mēs būsim kungi pār grēku, velnu, nāvi un elli. Kaut ari nāve mūs saēdīs, mēs viņas asos zobus nejutīsim. Tāpēc ka Kristus vārds ir mūsu bruņas, ar kurām mēs iegūsim drošu dzīvi un priecīgu nāvi un mūžīgo dzīvību.
Turpretī rupjiem, bezdievīgiem cilvēkiem, kas nicina vārdu, nevar vēlēt vēl ko ļaunāku par to, kas viņam jau ir uz kakla. Tāpēc ka viņi nav no Dieva, jo neklausa Dieva vārdu. Tāpat kā ļauns bērns, kas nicina Dieva baušļus un neklausa tēvu un māti; ko var vēl ļaunāku viņam vēlēt kā to, ka viņš ir velna bērns un nav Dieva bērns? Patiesībā tas nav nekāds joks. Tāpēc ka es mīļāk gribētu būt bende vai pats turks nekā velns, kurš ir melis un slepkava un ved mūžīgā nāvē.
No šādas nelaimes sargieties cītīgi un mācieties, jā, mācieties, es jums saku, kas jums ir par dārgumu mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā, citādi nav ne glābiņa, ne padoma pret velnu, grēku un mūžīgo nāvi, kā vienīgi turēties pie Kristus vārda, tas ir, ticēt Viņa solījumam un ar Viņa vārdu sevi nodrošināt.
Kad Kristus saka: “Kas manu vārdu tur, tas nāvi neredzēs ne mūžam”, šeit Viņš ar bauslību, kura caur Mozu ir dota jūdiem, un kura patiesi ir pareiza, laba un svēta mācība, kas kalpo mums līdz nāvei, norāda mums mūsu grēkus, Dieva dusmas un sodus, ko mēs caur grēkiem esam nopelnījuši. Mēs nevaram sekot šai mācībai, tāpēc ka mēs no dabas esam grēcinieki un naida bērni. Tādēļ mums vajadzīgs kāds cits vārds, caur kuru mūsu grēki mums tiek noņemti un mēs Dieva priekšā kļūstam taisnoti. Tas nu ir mūsu Kunga Kristus Jēzus vārds, kur Viņš mierina:” Kas man tic, tas nāvi neredzēs ne mūžam”.
Šis vārds ir jānotver ticībā, lai nav jāšaubās par to, ka tas, ko mums Kristus sola, ir patiess. Tāpēc ka tāds, kas Vārdu nievā un pēc tam spriedelē, kā viņš jūtas, tāds jutīs tikai nāvi, ne dzīvi. Tāpēc šādā smagā brīdī nav jāskatās uz to, ko acu priekšā redz un jūt, bet gan pēc tā, ko mēs vārdā dzirdam, jāspriež un jāsaka: es redzu, ka man jāmirst un vajag mirt; bet man ir mana Kunga Jēzus Kristus solījums un vārds, ka es caur Viņu atkal dzīvošu. Tāpēc ka grēki, dēļ kuriem man jācieš mūžīgā nāvē, ir caur Kristu noņemti un samaksāti. Ka Dievs Viņa miršanas un augšāmcelšanas vārdā ir man žēlīgs un grib dāvāt man mūžīgo dzīvi. Tas nozīmē Kristus vārdu pareizi turēt. Tas tomēr nākas grūti: tāpēc ka miesa un asinis negrib ļaut sevi pierunāt, bet gan visur veido spriedumus par to, ko acu priekšā redz un darbībā jūt. Pret šādu netikumu mums vajag cīnīties un lūgt Dievu un Svēto Garu, Viņš mūsu sirdis caur vārdu stiprina un šādā ticībā uztur.
Bet pamatu tam, ka mūsu mīļā Kunga Kristus vārds ir tik stiprs, Tas Kungs parāda šī Evaņģēlija beigās un sanikno jūdus tik stipri, ka tie ķeras pie akmeņiem un grib Viņu līdz nāvei nomētāt. Jo jūdus saniknoja, ka Kristus teica, ka Viņa vārds sargā no mūžīgās nāves, ka viņi redzēja, ka Ābrahāms un citi svētie vīri, kuri pieminēti Rakstos, bija miruši, tad nu tie domāja, ka Kristus nav viņiem līdzīgs. Tādēļ Viņš ir veltīgs lielībnieks, ka Viņš savu vārdu tik augstu slavē. Bet Kristus atbild:” Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to”. Tas ir, ja Ābrahāms nebūtu turējis manu vārdu, tad arī viņam būtu jāpaliek mūžīgajā nāvē. “Pirms Ābrahāms tapa, esmu es”. šeit tātad ir pateikts tik daudz: es esmu mūžīgais, visuvarenais Dievs. Kurš nu no grēkiem būtu tīrs, tas no nāves aizbēgs un pie dzīves nāks, tam caur mani taps palīdzēts. Ne Mozus, ne citi pravieši to nebija darījuši. Tāpēc ka viņi bija cilvēki. Bet Kristus ir Dievs un cilvēks; tādēļ tikai Viņš var dot dzīvi un svētlaimību un neviens cits.
Tas ir iepriecinošs un patiess mūsu ticības pierādījums, ka mēs ticam, ka Kristus ir patiesais un mūžīgais Dieva Dēls. Šādi pierādījumi daudzkārt ir arī Evaņģēlijā. Tādēļ mēs savu uzticību dodam tikai Viņam un nevienam citam cilvēkam un uz Viņa vārdu patiesi paļaujamies. Tāpēc ka tas ir Dieva vārds un nevar melot. Kā tas saka, tam jābūt un tas nemūžam nevar nebūt. Tāpat kā tas bija Vārds, kad Dievs caur šo Vārdu radīja debesis un zemi no nekā. To mācieties ar uzcītību un pateicieties Dievam par šo mācību, un lūdziet, lai Viņš caur Svēto Garu jūs tur pie vārda un tā caur Kristu padara jūs mūžam svētlaimīgus. Āmen.
[1] – šeit tiek pieminēts Trīres bīskaps, kurš mira lielā izmisumā.
Ieskaties