Jums Pestītājs dzimis

Un, kad eņģeļi no tiem bija aizgājuši uz Debesīm, tad gani runāja savā starpā: “Ejam tad nu uz Bētlemi raudzīt, kas noticis, ko Tas Kungs mums licis paziņot.” Un tie steigdamies nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu. Bet, to redzējuši, tie izpauda to, kas tiem bija sacīts par šo bērnu. Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par vārdiem, ko gani tiem bija sacījuši. Bet Marija visus vārdus paturēja prātā, tos pārdomādama savā sirdī. Un gani griezās uz mājām, godāja un teica Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, kā tas tiem bija sludināts. [Lk.2:15-20]

Priecīgus jums Kristus dzimšanas svētkus!

Šīs dienas Evaņģēlijā mēs dzirdējām par to, kas notika pēc tam, kad gani bija saņēmuši eņģeļu nesto vēsti par Kristus dzimšanu un dzirdējuši debesu pulku dziesmu: “Gods Dievam augstībā, miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts”. Eņģeļu sacīto gani uzņēma ar ticību un bez kavēšanās devās uz Betlēmi. Šie gani ir mums labs ticības piemērs tam, kā ir jāuzņem Dieva vārds – nevis šauboties, bet ar ticību un paļāvību. Šie gani bija ticīgi vīri. Ja tas tā nebūtu, viņi nebūtu pametuši savas aitas ganībās un devušies uz šo ciematu meklēt jaundzimušo bērnu, un līdz ar to arī nebūtu piedzīvojuši lielo prieku par Pestītāja piedzimšanu.

Skeptiski noskaņots cilvēks varbūt sacīs: Jā, arī es tam visam labprāt ticētu, ja vien eņģelis no debesīm man pēkšņi parādītos un to pasludinātu, un debesu pulki man to nodziedātu. – Tomēr šādas domas neatbilst patiesībai, jo ticība nāk tikai un vienīgi no Dieva vārda. Ja cilvēks neticēs pašam Dieva vārdam, tad viņš neticēs arī tad, ja to sludinās paši labākie mācītāji, vai pats erceņģelis no debesīm. Tie, kas tic tikai “labo” mācītāju dēļ vai eņģeļu dēļ, tie savu ticību nebalsta uz Dieva vārdu, bet uz kādu mācītāju vai eņģeli. Šāda ticība nav ilgstoša un paliekoša.

Bet tam, kas turas pie Dieva vārda, nav noteicošais, kas ir Dieva vārda sludinātājs, bet galvenais ir tas, ka viņš to dara skaidri un pareizi. Tātad pirmais un svarīgākais ir Dieva vārds. – Vispirms ir jāgodā Dieva vārds un tikai tad cilvēks, kas to sludina. Un pat ja kādreiz notiktu tā, ka Dieva vārda sludinātājs pats atkristu no ticības un sāktu sludināt ko citu, tad kristietim ir jāpaliek uzticīgam un stingri jāturas pie Dieva vārda. Viņam ir jāpaliek pie tā, ko viņš ir dzirdējis un no Dieva saņēmis, neatkarīgi no tā, ko dara un saka kāds sludinātājs.

Šeit ir redzama atšķirība starp patiesu dievišķu ticību un aplamu cilvēcisku ticību. Cilvēciska ticība uzticas mācītāja personai un ārējām lietām, un tic tāpēc, ka uzticas sludinātājam. Turpretī dievišķa ticība pieķeras Dieva vārdam, proti, pašam Dievam. To mēs skaidri redzam arī evaņģēlijos, ka daudzi ticēja Kristum Viņa personības un brīnumu dēļ. Bet tiklīdz Kristus tika apcietināts un sists krustā, šie cilvēki atkrita no ticības. Tā tas bija un ir līdz pat šai dienai, ka šāda ticība ir nepastāvīga un neiztur pārbaudījumus. Bet ticīgas sirdis cieši turas pie Dieva vārda un droši zina, ka Dieva vārds ir patiess un nemaldīgs, kaut visas pasaules gudrie un varenie tam runātu pretī. Apustulis šai sakarā saka pat vēl asākus vārdus: “Bet ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!” [Gal.1:8]

Arī pie ganiem šisdienas Evaņģēlijā mēs redzam patiesu dievišķu ticību. Viņi pieķeras pasludinātajiem Dieva vārdiem tik ļoti, ka pat aizmirst eņģeļus, kas viņiem tos nesa. Ievērojiet, viņi nesaka, – iesim raudzīsim, ko eņģeļi mums paziņojuši. Viņi saka, – iesim raudzīsim, ko tas Kungs mums ir paziņojis. No evaņģēlija teksta mēs zinām, ka ganiem sastapšanās ar eņģeļiem bija liels pārdzīvojums. Gani bija tik ļoti pārbijušies, ka viņus pat vajadzēja mierināt. Taču tad mēs redzam, ka pēc brīža eņģeļi jau ir gandrīz aizmirsti un ganu sirdīs un prātos ir palicis vienīgi Dieva vārds. Līdzīgi mēs lasām arī par Jēzus māti Mariju. Viņa “visus vārdus paturēja prātā, tos pārdomādama savā sirdī”. Arī pie Marijas mēs redzam, ka viņa daudz neraizējās par šo ganu necilo izskatu un citām ārējām lietām, bet augstu godāja Dieva vārdus, ko šie gani viņai atnesa.

No tā visa mēs varam redzēt un mācīties, ka patiesus Ziemassvētkus, Kristus dzimšanu svin tie ļaudis, kas ticībā turas pie Dieva vārda. Arī mēs šodien Kristu varam sastapt un pazīt tikai Dieva vārdā. Visa Kristus dzīve – dzimšana, ciešanas, nāve un augšāmcelšanās – visi Viņa nopelni ir ietērpti vārdos un sniegti mums. Jā, pats Kristus nāk pie mums caur Dieva vārdiem un grib, lai mēs Viņu saņemtu ticībā. Tāpat kā toreiz tā arī šodien Kristus nākšanu prot saņemt tikai ticība. – Tie, kas toreiz skatījās uz šo mazo bērniņu, neredzēja gaišumu ap Viņa galvu (kā mēdz to attēlot svētbildēs) un neredzēja tur nekādu brīnumbērnu, bet parastu bērnu, kurš raudāja, slapināja autiņos un kurš tāpat bija jābaro ar krūti. – Tikai ticība tur spēja ieraudzīt Dieva vienpiedzimušo Dēlu, kas ir no Tēva dzimis pirms pasaules sākuma, Dievs no Dieva, Gaisma no Gaismas, patiess Dievs no patiesa Dieva, dzimis, ne radīts, ar Tēvu vienāds būtībā, caur ko viss ir radīts, kas mūsu, cilvēku, un mūsu pestīšanas labad no debesīm nācis un miesa tapis caur Svēto Garu no jaunavas Marijas un cilvēks tapis…

Tikai ticība spēj satvert to, ko par šo mazo, jaundzimušo bērnu saka Nikajas ticības apliecība. Taču mūsu ticība nav tikai kādiem vēstures notikumiem. Mēs ticam, ka tas viss ir noticis mūsu dēļ. Mūsu, cilvēku, un mūsu pestīšanas labad Kristus ir no debesīm nācis un miesa tapis. Tātad arī Viņa piedzimšana šai pasaulē ir nozīmīgs notikums mūsu pestīšanai.

Ja mēs salīdzinām, kāda ir Kristus piedzimšana un kāda ir mūsējā, tad redzam, ka šī atšķirība ir tik liela, kā diena pret nakti. Kristus piedzimšana ir šķīsta, bezgrēcīga un svēta. Taču visu cilvēku, arī mūsu, piedzimšana pēc Ādama grēkā krišanas ir nešķīsta, grēcīga un nesvēta, jo kā Dāvids 51. psalma saka: “Redzi, vainas apziņā es esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ir ieņēmusi. ” (7.p) Cilvēku, kas tādējādi ir dzimis, nekas cits nevar izglābt kā vien Kristus šķīstā un bezgrēcīgā piedzimšana. Gluži kā eņģelis to pasludināja: “Redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: Jo jums šodien Pestītājs dzimis..” – Viņa bezgrēcīgā piedzimšana mums visiem tiek dāvināta caur Dieva vārdu, un tādēļ ikviens, kas tic Kristum un Viņa nopelnam, ir saņēmis šo piedzimšanu kā nepelnītu dāvanu. Tā mēs kļūstam brīvi no mantojuma, ko esam saņēmuši no Ādama, un topam šķīsti Dieva priekšā.

Redziet, tā Kristus no mums ņem mūsu grēcīgo piedzimšanu un padara to par savu. Tās vietā Viņš dod mums savu šķīsto piedzimšanu un padara to par mūsējo. Par šo laimīgo apmaiņu ikviens kristietis var priecāties un slavēt Kristus piedzimšanu, it kā tā būtu viņa paša piedzimšana.

Jo tik ļoti Dievs pasauli ir mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. [Jņ.3:16] – Tas ir svarīgākais arī Ziemassvētku Evaņģēlijā, ka Dieva Dēls ir nācis, lai meklētu un glābtu grēciniekus. Tikai tas patiesi pazīst Kristu, kas pazīst Viņu kā Glābēju un Pestītāju. Kristū mūs ir atklāta Debesu Tēva mīlošā sirds pret mums grēciniekiem. Kristus bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku. Viņš bija pasaulē, un pasaule caur Viņu radusies, bet pasaule Viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma. Bet cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva. Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību, kā Dieva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības. [Jņ.1:9-14] Āmen.