Jūsu priekšgājēju ticības apliecības jūs iedrošinās!

Šajā publikācijā doti citāti no luteriskajām ticības apliecībām, kuras sastādījuši pirmie luteriskie kristieši. Šeit mēs katrai daļai esam devuši virsrakstu, un tālāk seko patiesa Bībelē pamatota tādu cilvēku ticības apliecība, kuri savas ticības dēļ ir tikuši vajāti vai pat nonāvēti.

DIEVS AR PĀRBAUDĪJUMIEM MĀCA JŪS PAĻAUTIES UZ VIŅU, NEVIS SAVIEM DARBIEM CERĪBĀ UZ MŪŽĪGO BALVU

Šī mācība dod arī brīnišķīgu mierinājumu ciešanās un kārdinājumos, proti, ka Dievs pēc Sava padoma pirms pasaules sākuma pieminējis un nolēmis būt mums klāt visās nelaimēs, piešķirt pacietību, sniegt mierinājumu, radīt cerību un dot visam tādu iznākumu, ka mums tas būtu svētīgi. Tāpat — kā Pāvils par šo visu mierinoši runā Vēstulē romiešiem, 8. nodaļā, — Dievs pēc Sava nodoma pirms pasaules sākuma nolēmis, caur kādu krustu un ciešanām Viņš katru no saviem izredzētajiem darīs līdzīgus Sava Dēla tēlam, un lai ikvienam viņa krusts nāktu par labu, jo viņi pēc Dieva nodoma ir aicināti; tādējādi Pāvils droši un nešaubīgi spriež, ka ne ciešanas, ne bailes, ne nāve, ne dzīve utt. mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības Kristū Jēzū (Konkordijas formula).

ĪJABA PIEMĒRS RĀDA, KA DIEVS PIEĻAUJ CIEŠANAS, NE LAI JŪS SODĪTU, BET LAI PAMĀCĪTU UN STIPRINĀTU JŪSU TICĪBU

Svētie Raksti paskaidro, ka Ījabam ciešanas nebija viņa pagātnes grēku dēļ. Tātad ciešanas ne vienmēr ir soda vai dusmu zīmes. Kad ciešanu brīdī izbiedētas sirdsapziņas spēj saredzēt vienīgi Dieva dusmas un sodu, tad cilvēkam nebūtu jādomā, ka Dievs viņu ir atmetis, bet tam ir jāmāca, ka ciešanām ir kādi citi un svarīgāki mērķi. Cilvēkam ir jāraugās uz šiem citiem, svarīgākajiem mērķiem, ka Dievs šādi veic Savu svešo darbu, lai pēc tam veiktu Savu īsteno, patieso darbu, — kā Jesaja to plašāk apraksta 28. nodaļā. Kad mācekļi par kādu aklu vīru jautāja, kurš tad šeit ir grēkojis (Jņ. 9:2–3), tad Kristus atbild, ka akluma cēlonis nav bijis grēks, bet gan tas, lai Dieva darbi parādītos viņā. Un Jeremija saka: “Kas nebija pelnījuši dzert rūgto kausu, tiem tas bija jādzer” (Jer. 49:12). Tā tika nonāvēti pravieši, Jānis Kristītājs un citi svētie. Tāpēc bēdas un ciešanas ne vienmēr ir sods par zināmiem pagātnes pārkāpumiem, bet tie ir Dieva darbi, kas domāti mūsu labumam un lai Dieva spēks kļūtu skaidrāk redzams mūsu nespēkā.

Pāvils saka: “[Dieva] spēks nespēkā varens parādās” (2. Kor. 12:9). Tā ir Dieva griba, ka mūsu miesas kļūst par upuri, lai apliecinātu mūsu paklausību, nevis lai samaksātu par mūžīgo nāvi, par ko Dievam ir cita maksa — Viņa Dēla nāve. Tieši šādi Gregors izskaidro Dāvida sodu, sacīdams: “Ja Dievs šā grēka dēļ būtu draudējis un biedējis viņu, lai tādējādi viņš tiktu pazemots caur savu dēlu, kādēļ gan Viņš tad, kad grēks tika piedots, piepildīja Savus draudus pret Dāvidu? Atbilde ir šāda: piedošana tika dota tādēļ, lai Dāvids nezaudētu mūžīgo dzīvību, bet pamācība caur piepildītajiem draudiem sekoja tādēļ, lai šī vīra dievbijība tiktu vingrināta un pārbaudīta pat šajā pazemotības stāvoklī. Tā arī Dievs ir sodījis cilvēku ar miesīgu nāvi grēka dēļ, un pat pēc grēku piedošanas Viņš no tās nav atbrīvojis, lai tiktu piepildīta taisnība, proti, — lai to taisnība, kas tiek darīti svēti, varētu tikt vingrināta un pārbaudīta” (Augsburgas ticības apliecības apoloģija).

PACIETĪGA PAĻĀVĪBA UZ DIEVU IR PATIESA DIEVKALPOŠANA

Tiešām, kristīgā pilnība ir: no sirds bīties Dievu un vienmēr atkal uzņemt sevī stipru ticību, un droši ticēt, ka Kristus dēļ mums ir žēlsirdīgs Dievs, no Dieva izlūgties un saskaņā ar mūsu aicinājumu arī gaidīt palīdzību it visās kārtojamās lietās, vienlaikus apzinīgi veicot labus darbus gan ārpus draudzes, gan arī kalpojot savā aicinājumā (Augsburgas ticības apliecība).

CIEŠANAS MUDINA JŪS UZ LŪGŠANU UN TĀDĒJĀDI TUVINA DIEVAM

[Septītā, pēdējā lūgšana] Tāpēc mēs nobeigumā, visu apkopojot, sakām: “Mīļais Tēvs, palīdzi, lai mēs kļūtu brīvi no visas šīs nelaimes!” Te tiek ietverts arī viss, kas ļauns mums var gadīties velna valstībā: nabadzība, nāve un, īsi sakot, viss briesmīgais posts un sirdēsti, kuru virs zemes ir neizmērojami daudz. Tā kā velns ir ne tikai melis, bet arī slepkava (Jņ. 8:44), tad viņš bez apstājas tīko pēc mūsu dzīvības un izgāž savu naidu, kur vien var nest mūsu miesai nelaimi un postu. Tā viņš kādam lauž kaklu vai arī iedzen ārprātā, dažus noslīcina ūdenī un daudzus dzen pašnāvībā vai iedzen kādā citā drausmīgā postā. Tādēļ virs zemes mums nekas cits nav jādara kā vienīgi bez mitas jālūdz Dievs, lai pasargā no šī galvenā ienaidnieka. Jo, ja Dievs mūs neuzturētu, tad velns mūs neliktu mierā ne brīdi.

Tādējādi Dievs ir īsi norādījis visas vajadzības, kas mums var rasties, un mums nav, ar ko aizbildināties, ka nelūdzam (Lielais katehisms).

CIEŠANU GALVENAIS CĒLONIS IR “VECAIS ĀDAMS” MŪSOS

Tādēļ šādu miesas tieksmju dēļ patiesi ticīgajiem, izredzētajiem un atdzimušajiem Dieva bērniem šajā dzīvē ik dienu vajadzīga ne vien Bauslības mācīšana un pamudināšana, brīdinājumi un draudi, bet bieži vien — arī sods, lai viņi tiktu uzmundrināti un sekotu Dieva Bauslībai, kā ir rakstīts: “Tas man bija par labu, ka mani pārbaudīja un pazemoja, lai es mācos Tavus likumus” (Ps. 119:71). Un: “Es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams” (1. Kor. 9:27). Tāpat arī: “Bet, ja jūs esat bez pārmācības, ko visi ir saņēmuši, tad jūs esat nelikumīgi bērni un ne īsti bērni” (Ebr. 12:8) (Konkordijas formula).

IR VĒRTS CIEST PAR EVAŅĢĒLISKO PESTĪŠANAS DROŠĪBU

Taču tagad, kad mūsu sirdsapziņas saprot, ka pretinieki nosoda acīmredzamu patiesību, proti — to patiesību, kas baznīcai ir jāaizstāv un kas vairo Kristus godu, mēs bez bailēm stāsimies pretī pasaules draudiem un, ja arī nāksies ciest Kristus goda un baznīcas labuma dēļ, tad ar drošām sirdīm to pacietīsim. Kurš gan nepriecātos, ka var mirt, apliecinādams šo ticības artikulu, ka grēku piedošanu saņemam ar ticību, no žēlastības, Kristus dēļ un ka ar saviem darbiem mēs nepelnām grēku piedošanu? Dievbijīgās sirdsapziņas neatrastu nevienu pietiekami drošu mierinājumu pret grēka un nāves draudiem un pret velnu, kas kūda uz bezcerību, ja tās nezinātu, ka ir jātic grēku piedošanai, kas tiek dāvāta no žēlastības Kristus dēļ. Šī ticība uztur un sniedz dzīvību sirdīm šajā vissmagākajā cīņā pret bezcerību (Augsburgas ticības apliecības apoloģija).

DIEVS DOD JUMS SPĒKU PRETOTIES KĀRDINĀJUMAM

[Sestā lūgšana] Tādēļ kristiešiem jābūt gataviem tam, ka bez mitas tiekam kārdināti; lai neviens nedzīvo tik pārdroši un neuzmanīgi, it kā velns būtu tālu no mums, bet lai it visur ir gatavi cirtienam un to atvaira. Kaut arī es tagad esmu šķīsts, pacietīgs, laipns un stāvu stiprā ticībā, taču velns šai pašā stundā iešaus manā sirdī tādu bultu, ka es tik tikko spēšu pastāvēt. Viņš ir tāds ienaidnieks, kas nekad neatkāpjas un nenogurst — kad viens kārdinājums beidzas, vienmēr rodas citi un jauni.

Tāpēc nav cita padoma un mierinājuma, kā vien steigties pie lūgšanas “Mūsu Tēvs”, satvert to un no sirds sarunāties ar Dievu: “Mīļais Tēvs, Tu man esi pavēlējis lūgt, neļauj man krist kārdinājumā.” Tad tu redzēsi, ka kārdinājums atkāpsies un būs beidzot uzvarēts. Citādi — ja mēģināsi izlīdzēties ar savām domām un paša padomu, tad padarīsi kārdinājumu vēl ļaunāku un dosi velnam vairāk vietas. Jo viņam ir čūskas galva. Ja viņš atrod kādu caurumu, pa kuru var ieslīdēt, tad viss ķermenis neatturami lien iekšā; bet lūgšana var viņu atvairīt un aizdzīt prom (Lielais katehisms).

SAVĀS BĒDĀS PAĻAUJIETIES UZ DIEVA PALĪDZĪBU

[Pirmais bauslis] Tādēļ šis bauslis ir saprotams tā, ka tas prasa patiesu sirds ticību un paļaušanos, pieķeršanos vienīgajam patiesajam Dievam un turēšanos pie Viņa vien. Tas arī ir viss, ko šis bauslis saka, proti, — pielūko, ka vienīgi Es esmu tavs Dievs, un nemeklē nevienu citu; tas nozīmē — visu labo, kā vien tev trūkst, gaidi un meklē pie Manis, un, ja tev jācieš nelaime un trūkums, nāc un turies pie Manis. Es, Es tev došu tik, cik vajadzīgs, un palīdzēšu visās grūtībās, tikai neļauj savai sirdij pieķerties vai meklēt mieru ne pie viena cita (Lielais katehisms).