K. F. V. Valtera Bauslība un Evaņģēlijs

Karls Ferdinands Vilhelms Valters tiek dēvēts par Amerikas Luteru, jo viņš ir atstājis ļoti lielu un paliekamu iespaidu uz luterisma kustību Amerikā. Viņš ir dzimis Vācijā, Saksijā 1811.gada 25.oktobrī. Valtera tēvs, vectēvs un vecvectēvs bija luterāņu mācītāji. 18 gadu vecumā Valters sāka teoloģijas studijas Leipcigas universitātē, kuras beidza 1833.gadā. Pēc tam četrus gadus strādāja par privātskolotāju, bet 1837.gadā viņš tika ordinēts par mācītāju.

Savas konfesionāli luteriskās pārliecības dēļ Valters piedzīvoja daudz rūgtu brīžu un pat vajāšanas. Tādēļ viņš pievienojās Saksijas emigrantu grupai un 1839. gada sākumā ieradās Amerikas Savienotajās Valstīs un apmetās uz dzīvi Sentluisas pilsētā. Šeit Valters sāka mācītāja un teoloģijas pasniedzēja darbību, un līdztekus tam 1844. gadā izdeva laikrakstu Lutheraner. Šis izdevums ļoti sekmēja luteriskās ticības izplatīšanos un luterāņu mācītāju konsolidāciju.

1847.gadā, draudzēm apvienojoties, izveidojās luterāņu baznīca ar latviešu valodā mazliet savādi skanošu nosaukumu – Luterāņu baznīca Misūri sinode. Valters kļuva par tās pirmo prezidentu jeb virsmācītāju.

1850.gadā Valters tika ievēlēts par teoloģijas profesoru Sentluisas Konkordijas seminārā, kur kalpoja līdz sava mūža beigām.

1855.gadā Valters iesāka teoloģijas žurnāla Lehre und Wehre izdošanu.

1872.gadā trīs luterāņu sinodes apvienojās vienā Konferencē un Valters kļuva par Sinožu Konferences (Synodical Conference) pirmo prezidentu.

K. F. V. Valters mira 1887.gada 7.maijā nepilnu 75 gadu vecumā.

Savā piecdesmit gadus ilgajā mācītāja un teoloģijas profesora darbības laikā Dr. Valters ir sarakstījis daudz teoloģisku darbu. Vispopulārākais Valtera darbs, ar kuru vēlamies iepazīstināt arī latviešu lasītājus, nepieder viņa paša spalvai. Tas ir Valtera lasīto lekciju cikls, kas tika pierakstīts un izdots desmit gadus pēc Valtera nāves. Lekcijas tika lasītas neformālā veidā piektdienas vakaros, sākot ar 1884.gada 12.septembri. Pēdējā lekcija notika 1885.gada 6.novembrī. Šīs lekcijas kļuva ļoti populāras, un tās apmeklēja ne tikai studenti, bet arī mācītāji un draudžu locekļi.

1897.gadā Valtera lekciju cikls tika publicēts vācu valodā grāmatā Die rechte Unterscheidung von Gesetz und Evangelium. 1929.gadā šī grāmata tika izdota arī angļu valodā The Proper Distinction Between Law and Gospel. Izdevums angļu valodā nebija tikai tiešs vācu teksta tulkojums, bet bija saistīts ar nopietnu redakcijas darbu, jo arī pats tulkotājs V.H.T.Dau bija klausījies Valtera lekcijas.

Latviski Valtera lekcijas no vācu valodas tulkojis Miervaldis Vanags. Sagatavojot šo lekciju ciklu Bauslība un Evaņģēlijs latviešu valodā, redakcija ir centusies ņemt vērā arī izdevumu angļu valodā.

Lekciju cikls par bauslību un Evaņģēliju, pirmkārt, apraksta divas galvenās Bībeles mācības bauslību un Evaņģēliju. Otrkārt, tajā sniegtas nepieciešamās zināšanas šo mācību izšķiršanai. Šī prasme izšķirt bauslību un Evaņģēliju, tradicionālā luterāņu valodā izsakoties, ir apgūstama Svētā Gara skolā.

Valtera darbā neapšaubāmi jaušama Mārtiņa Lutera teoloģijas ietekme. Atkal un atkal no jauna, skaidrojot Svētos Rakstus un risinot teoloģiskas problēmas, Valters atgriežas pie sava izcilā tautieša. Taču lekcijas nav vēsturiski orientētas, un tās netiek lasītas teoloģiskā vakuumā, jo savās lekcijās profesors Valters nevairās arī no diskusijas ar tā saucamo “moderno teoloģiju”. Viņš sniedz piemērus no baznīcas vēstures, interpretē un skaidro Svētos Rakstus, uzsver pieredzes nozīmi mācītāja un teologa darbā.

Tomēr galvenā Valtera lekciju rūpe ir izteikti praktiska, proti, labu luterāņu mācītāju sagatavošana. Valters bija pārliecināts, ka nav iespējama nedz evaņģēliskasludināšana, nedz labs dvēseļkopšanas darbs bez pareizas bauslības un Evaņģēlija izšķiršanas. Viņš raksta: “Atcerieties kaut vai Hrizostomu, kas ir bijis augsti izglītots un teicams orators, viņu pat iesaukuši par Zeltamuti, lai arī viņa vārds bija Jānis. Šķita, ka viņam piemīt spējas darīt ar klausītājiem visu, ko vien viņš vēlējās. Viņš varēja tos darīt priecīgus vai bēdīgus, likt tiem gavilēt vai žēloties, raudāt un nopūsties tas viss bijis viņa varā. Un tomēr šis labais vīrs ir samērā maz paveicis, tāpēc ka viņš tik slikti atšķīra bauslību no Evaņģēlija, bīstami jaukdams abas šīs mācības.” (62.lpp.) Bauslības un Evaņģēlija izšķiršana ir viens no būtiskākajiem jautājumiem luterāņu teoloģijā ar ļoti praktiskām konsekvencēm. Tādējādi grāmata Bauslība un Evaņģēlijs sniedz ne tikai teorētiskas zināšanas, bet ir ļoti praktiski orientēta uz kristieša dzīvi un mācītāja darbu.

Īpaši svarīgi tas varētu būt Latvijas teologiem un mācītājiem, kuru priekšā šodien ir divkārt grūts uzdevums apgūt iepriekšējo paaudžu teoloģisko mantojumu un sekmīgi risināt mūsdienu problēmas, veicot praktisku dvēseļkopšanas darbu. Grūti iedomāties kādu citu grāmatu, kas šiem mērķiem varētu kalpot labāk nekā trīsdesmit deviņi Valtera priekšlasījumi par bauslību un Evaņģēliju.

Tā kā Bauslība un Evaņģēlijs ir klasisks luteriskās teoloģijas darbs, tas kalpos kā brīnišķīgs mācību līdzeklis arī svētdienas skolas skolotājiem, draudžu darbiniekiem un ikvienam luterānim vai citas konfesijas kristietim, kas vēlēsies nopietni iepazīties ar luterisko teoloģiju.

Atliek tikai novēlēt Bauslībai un Evaņģēlijam svētīgu ceļu pie latviešu lasītājiem un pateikties visiem, kas palīdzējuši latviešu tulkojuma sagatavošanā.

Turpinājumā: Bauslība un Evaņģēlijs: Tēzes