Kā apieties ar jūdiem, lai tos atgrieztu
Bet ja nu paliekam pie tā, ka gribam ne vien atbildēt meļiem, kas šajās lietās izplatījuši melus par mani, bet labprāt gribētu arī kalpot jūdiem, vēlēdamies kādus no tiem atgriezt pie viņu pašu īstās ticības, kāda bijusi viņu tēviem; tādēļ gribam turpināt runāt ar jūdiem un celt priekšā ieteikumus un veidu, kā izturēties pret viņiem. Jo daudzi no sofistiem ir uzdrošinājušies to darīt, taču, tā kā viņi uzsākuši to savā pašu vārdā, tiem nekas nav izdevies; jo viņi gribējuši izdzīt velnu ar velnu, ne ar Dieva pirkstu.
Visupirms, to, ka tagadējā jūdu ticība un viņu gaidīšana uz Mesijas atnākšanu ir aplama, pierāda 1.Moz.49:10-12, kur svētais patriarhs Jēkabs tā runā: “Scepteris nezudīs no Jūdas, nedz valdības zizlis no viņa kājām, tiekams tas Šilo nāks. Viņam tautas klausīs. Tas savu ēzeli sies pie vīna koka un pie vīna koka vītnēm savas ēzeļa mātes kumeļu. Viņš savas drēbes mazgā vīnā, savu virsvalku vīnogu asinīs. Viņa acis ir sarkanas no vīna, un balti no piena viņa zobi.”
Šie vārdi ir dievišķais apsolījums, kas nevar melot, un tam jātop piepildītam, kaut zustu debess un zeme. Tā jūdi nevar noliegt, ka nu jau tūkstoš piecsimt gadus kopš Jeruzalemes izpostīšanas viņiem nav bijis sceptera, tas ir, ķēniņvalsts. Tādēļ Šilo jeb Mesijam ir jābūt atnākušam iepriekš, pirms šiem tūkstoš piecsimt gadiem un pirms Jeruzalemes izpostīšanas.
Un, ja viņi gribētu sacīt, ka Jūdas scepteris bija atņemts Babilonas gūsta laikā, kad jūdi bija aizvesti uz Babilonu un septiņdesmit gadu pavadīja gūstā, tomēr tai laikā Mesija nenāca; atbilde ir šāda: visu gūstniecības laiku palika dzīva ķēnišķīgā cilts, kas turpinājās caur ķēniņiem Jehonju, Zerubābelu un citiem valdniekiem, līdz Hērods kļuva par ķēniņu. Jo scepteris nenozīmē ķēniņvalsti vien, bet arī valdnieku cilti, kā jūdi to labi zin. Turklāt jūdiem vēl arvien bija pravieši, tā ka viņu valsts nezuda, lai arī ilgu laiku atradās ārpus savas zemes; ne visi bija izdzīti no šīs zemes, kā tas noticis šajos tūkstoš piecsimt gados, kuros tiem vairs nav bijis ne praviešu, ne valdnieku.
Jo tādēļ Dievs viņiem tajā laikā deva praviešus – Jeremiju. Ecēhiēlu, Hagaju, Cakariju, lai tie sludinātu tautai, kā tā taps atkal brīva no Babilonas gūsta, lai ļaudis nedomātu, ka patriarha Jēkaba vārdi nav bijuši patiesi. Turpretī pēdējo tūkstoš piecsimt gadu laikā jūdiem nav bijis neviena pravieša, kas sludinātu, ka viņiem jātop brīviem; kādēļ gan Dievs būtu ļāvis tā notikt visus šos ilgos gadus, ja toreiz neatstāja jūdus bez praviešiem pat daudz īsāku laiku? Tā Viņš it skaidri parāda, ka Jēkaba vārdiem jābūt piepildītiem.
Turklāt, ja Jēkabs apgalvo, ka Jūdas scepteris pastāvēs, tiekāms Mesija nāks, tas skaidri norāda, ka šis scepteris ne vien nezudīs, bet kļūs daudz varenāks, nekā tas bijis jebkad iepriekš, pirms Mesijas nākšanas. Visiem jūdiem ir labi zināms, ka Mesijas valstība būs visaugstākā un varenākā no visām, kādas vien bijušas zemes virsū – kā lasām 2., 72. un 89.psalmos. Jo arī Dāvidam ir apsolīts, ka viņa tronis paliks mūžīgi. Tad nu jūdiem jāatzīst, ka viņu scepteris nu jau tūkstoš piecsimt gadu nav vairs nekas, nerunājot nemaz par to, ka tas kļūtu varenāks.
Tādēļ Jēkaba vārdi nevar tikt saprasti citādi, kā vien – runājot par Jēzu Kristu, mūsu Kungu, kas nācis no Jūdas cilts, no ķēnišķīgā Dāvida nama, un ir atnācis, kad scepteris tika Hērodam, svešiniekam; Kristus ir bijis Ķēniņš līdz šim laikam, Viņš paliek Ķēniņš šos tūkstoš piecsimt gadus un mūžīgi. Jo Viņa valstība turpinās līdz pasaules galam, kā pravieši ir sacījuši, visas tautas paklausa Viņam, kā Jēkabs šeit saka; un nav iespējams, ka pasaulē varētu nākt kāds vēl dižāks kēniņš, kura vārdu tautas slavētu vairāk nekā Viņa – Jēzus Kristus vārdu.
Patiesi, daļa jūdu it skaidri izjūt šos vārdus, ka tie ir spēkpilni un prasīgi; tālab viņi meklē kādu glābiņu un cenšas izvairīties, tomēr sapinas paši savos vārdos; šie jūdi saka, ka Šilo nav tas pats, kas Mesija vai Kristus, tādēļ Jēkaba vārdi no viņiem neko neprasa. Lai nu Viņu sauktu par Šilo vai Mesiju -mēs nerunājam par vārdu, bet gan par personu, sacīdami, ka Viņam jāatnāk, kad Jūda zaudēs savu scepteri. Citu tādu personu nav iespējams atrast, kā vien – Jēzu Kristu; vai arī minētais vārds ir nepatiess. Viņš nebūs vis kāds krāpnieks, nedz drēbnieks, bet Kungs, kuram tautas klausīs, un, kā sacīts, Viņa valstība būs varenāka par visām valstīm, kurām jebkad agrāk piederējis scepteris.
Tātad arī tā ir vienīgi atrunāšanās, kad viņi saka: tautas, kas Viņam paklausa – tā tikpat labi varot būt jūdu tauta vien un Šilo esot kunga vārds. Lai nu paliek, kā tiem tīk, es negribu strīdēties par to, ko nozīmē Šilo. Tomēr man šķiet, ka tā sauc vīru, kas ir svētlaimīgs, kuram labi klājas un visa ir diezgan. No tā ir cēlies vārdiņš שלוה (Salve), tas nozīmē copia, felicitas, abundantia, visu labumu pilnība, labklājība, kā 122.psalmā 7.pantā lasām: Et abundantia in turribus tuis – tur labi klājas un visa ir papilnam, tā ka שלום Šilo varētu tulkot “labklājība”.
Tā nu varam saukt Viņu par Kungu vai par Labklājību – prosper vai felix, bet nekas nav teikts par to, ka Viņam vajadzētu būt vienam no ķēniņiem, valdniekiem vai skolotājiem; jo Jūdas scepteris, bez šaubām, ietver visus ķēniņus un valdniekus, kuri nākuši no Jūdas cilts, izņemot Šilo, kas šeit tiek nošķirts no visiem pārējiem un nostādīts augstāk par viņiem – visiem tiem, kam agrāk piederējis Jūdas scepteris. Viņš ir pavisam īpašs valdnieks, tā kā ir rakstīts, ka Jūdas scepteris nezudīs, tiekams Šilo nāks. Kā tad nu es varētu mēģināt padarīt Šilo par vienu no tiem, kas pārvaldījis Jūdas scepteri un tautu, ja Rakstu vārdi skaidri saka, ka Šilo nāks pēc šiem valdniekiem – kā lielākais un varenākais Ķēniņš – un pēc Viņa vairs nenāks neviens? Vai gan citādi nebūtu vajadzējis sacīt: “Jūdas scepteris paliks mūžīgi”, un nevis gaidīt Šilo?
Tādēļ šeit, neapšaubāmi, ir meistarīgi aprakstīta Kristus valstība, tas, ka pirms Viņa Jūdas scepteris piederēs daudziem ķēniņiem, līdz visubeidzot atnāks Viņš pats, lai valdītu mūžīgi, ka pēc Viņa nenāks neviens cits ķēniņš no Jūdas cilts. Līdz ar to ir pasludināts, ka Viņa ķēniņvalstij jābūt garīgai un jāseko laicīgajai; jo nevienam cilvēkam, kas ir mirstīgs un valda miesīgi, nevar piederēt mūžīga valstība.
Tādēļ Jūdas scepteris gan tika saglabāts no Dāvida līdz Šilo, kad tas bija laicīgs un mirstīgi ķēniņi nāca viens pēc otra; bet, kad Šilo atnāk, scepteris paliek Viņam uz mūžīgiem laikiem un nav vairs ķēniņu, kas nomainītu viens otru.
No tā izriet, ka šim Šilo vispirms jāmirst un tad – atkal jāceļas augšām no mirušajiem. Jo, tā kā Viņam jānāk no Jūdas cilts (1.Moz.49:11), tam jābūt īstam, patiesam cilvēkam – mirstīgam kā visi Jūdas bērni. Turpretī, ja Viņam jābūt īpaši varenam Ķēniņam, augstākam par visiem, kam piederējis Jūdas scepteris pirms Viņa atnākšanas, Ķēniņam, kuram jāvalda mūžīgi,- Viņš nevar būt mirstīgs cilvēks, tam jābūt nemirstīgam cilvēkam; tādēļ caur nāvi Viņam jāatstāj šī laicīgā dzīvība un caur augšāmcelšanos jāsaņem nemirstība, lai Viņš piepildītu Rakstu vārdus un būtu Šilo, kam paklausa visa pasaule un reizē – patiess, dzīvs cilvēks; Dāvida cilts Ķēniņš un tomēr – nemirstīgs, mūžīgs, neredzams, tāds, kas valda garīgi, ticībā. Taču šīs “mīlīgās runas” jūdiem vēl šķiet pārāk augstas un smagas.
Bet, ja nu viņi saka: šis Jēzus taču nekad nav darījis to, ko Jēkabs, runādams par Šilo, tālāk saka, proti: “Tas savu ēzeli sies pie vīna koka un pie vīna koka savas ēzeļa mātes kumeļu. Viņš savas drēbes mazgā vīnā, savu virsvalku vīnogu asinīs”. Atbilde: varbūt kāds neprātīgs cilvēks šos vārdus var izprast tā, it kā Šilo vajadzētu būt tik bagātam ķēniņam, ka viņa laikā vīns kļūtu tikpat lēts kā ūdens, lai tajā varētu mazgāt drēbes u.t.t..
Bet atcerēsimies no iepriekš sacītā, ka šis Šilo valdīs mūžīgi, viņš vienīgais, un neatstās aiz sevis mantiniekus, kā arī visi pravieši to apliecina. Tādēļ tā nevar būt laicīga ķēniņvalsts ar savu mirstīgo, pārejošo būtību un labumiem.
Un, ja arī paši vārdi vēl tik skaidri neparādītu, ka šim vīnam un vīna kokam jābūt garīgam, tad vārdi un runasveids tomēr to pieprasa. Jo kas gan tā būtu par slavu, ka tik brīnišķīga ķēniņvalsts, augstāka par visām ķēniņvalstīm, būtu jāslavina ar šīm četrām lietām, proti, ka ķēniņš savu ēzeli sien pie vīna koka un ēzeļmāti pie vīnā koka vītnēm, mazgā savas drēbes vīnā un savu virsvalku vīnogu asinīs? Vai gan citu godu viņš nevarētu atrast, kā vien to, kas saistās ar dzērienu? Un tālāk – vai nekas cits pie viņa nebūtu slavas vērts, kā vien tas, ka viņa acis ir sārtākas par vīnu un zobi – baltāki par pienu? Kāds labums ķēniņvalstij no tā, ka ķēniņa acis ir sārtas, zobi balti un ka savu ēzeļa kumeļu viņš sējis pie vīna koka?
Vai varbūt tas sacīts par lieku izšķērdību; kādēļ tad Jēkabs nesaka: viņš mazgās savas drēbes balzamā vai mirrēs? Tas būtu vēl brīnišķīgāk. Kas gan ko tādu dzirdējis vai vēlējies mazgāt drēbes vīnā? Un kādēļ nav sacīts: savus zirgus viņš jūgs kviešos? Kas gan ir dzirdējis, ka ēzeli kāds sietu pie vīna koka? Ko nozīmē ēzeļi pie vīna kokiem un drēbes vīnā? Tas viss taču ir gluži neprātīgi sacīts. Vīns sabojā apģērbu; tāpat ēzelim ir labāk pie dadžiem nekā pie vīna koka; aunam būtu labs arī vīna koks, lai ēstu tā lapas. Tādēļ šie neveiklie vārdi noteikti prasa garīgu izpratni.
Tāpat arī – kāpēc Jēkabs slavē ķēniņu viņa sārto acu un balto zobu dēļ? Vai tad nav cita skaistuma pie viņa miesas, kā vien sārtas acis un balti zobi? Kas gan tā par slavu tādam lielam, varenam ķēniņam? Lielus ķēniņus gan mēdz cildināt arī miesas skaistuma un spēka, taču visvairāk – cēlas sirds, gudrības, žēlsirdības, cīņu, varenības, brīnišķu darbu un tikumu dēļ. Taču šeit tiek cildinātas tikai viņa acis un zobi; tāda slava gan vairāk piederētos sievietei, ne vīram, nemaz nerunājot par ķēniņu.
Tādēļ nav šaubu, ka Gars caur Mozu ar šādiem vārdiem mums attēlo šo cilvēku garīgajā ķēniņvalstī, rādot viņa atnākšanu un valdīšanu. Taču tagad nav laika to visu plaši pārrunāt; šoreiz pietiks ar to, ka esam parādījuši: šie Rakstu vārdi spēcīgi stājas pretī jūdiem un ka īstajam Šilo jeb Kristum jau sen jābūt atnākušam, jo nu jau tik ilgus gadus jūdiem nav bijis ne ķēniņvalsts, ne valdnieku, nedz arī praviešu, jo skaidrie Rakstu vārdi taču stingri pastāv un pierāda, ka scepterim jāpaliek pie Jūdas cilts, tiekāms taisnais ķēniņš atnāks, ka visupirms patiesi tā jānotiek.
Mūsu Kunga Jēzus Kristus valstība labi atbilst šiem vārdiem. Jo valdnieka tronis ir palicis jūdu ciltij līdz pat Viņa atnākšanai; bet tad tas tika izpostīts un tai pašā laikā Kristus uzcēla savu mūžīgo valstību, kurā Viņš, kas nenoliedzami arī pats nācis no Jūdas cilts, valda vēl šodien un mūžīgi. Bet, tā kā Viņam vien bija lemts kļūt par Ķēniņu, kas valdīs mūžīgi, nav iespējams, ka Viņš valdītu laicīgi un pasaulīgi; jo viss, kas ir pasaulīgs, ir pārejošs. No otras puses, Kristum vajadzēja nākt no Dāvida dzimuma, bet tas nevarētu notikt citādi, kā vien, ja Viņš ir dabīgs, mirstīgs, laicīgs, iznīcīgs cilvēks.
Tā nu šīs divas lietas ir pretējas viena otrai: būt iznīcīgam un valdīt mūžīgi. Tas atrisināms vienīgi, ja Kristus mirtu, aiziedams no laicīgās dzīves, un tad – celtos augšā no mirušajiem, taptu atkal dzīvs, lai kļūtu par mūžīgo Ķēniņu. Jo, ja Viņam jāvalda, tad arī jādzīvo – mirušais nevar valdīt; tādēļ Kristum bija jāmirst un jāpārvērš šī iznīcīgā dzīvība, kurā Viņam vajadzēja nākt, lai piepildītu Rakstus, kuros apsolīts, ka šis Ķēniņš būs ar dabīgu miesu un asinīm no Dāvida un Ābrahāma cilts.
Tā Kristus valda, un Viņam ir cēls amats – Viņš sien savu ēzeļa kumeļu pie vīna koka un mazgā savas drēbes sarkanā vīnā, tas ir, valda sirdis ar savu svēto Evaņģēliju. Tas ir žēlastības pilns pasludinājums, kas vēstī par Dieva žēlsirdību, grēku piedošanu, par pestīšanu no nāves un elles; tas dara mierīgus, paļāvīgus un priecīgus visus, kuri tam no sirds tic. Taču šo izskaidrojumu jūdi neņems vērā, kamēr tie nebūs nākuši un atzinuši, ka, pēc šiem Rakstu vārdiem, Kristum ir jābūt atnākušam; tādēļ atliksim to, līdz laiks būs pienācis.
No šīs Rakstu vietas izaug un tajā pamatojas svarīgs pierādījums tam, ka Šilo bija jānāk laikā, kad nāca mūsu Jēzus Kristus, un Šilo nevar būt neviens cits, kā vien pats Jēzus, proti: ir sacīts, ka šim Šilo paklausīs jeb sekos visas tautas. Tad nu es jautāju jūdiem: kad dzīvojis vēl kāds vīrs no jūdu cilts, kuram sekojušas tik daudz tautas, kā Jēzum Kristum? Dāvids bija varens ķēniņš un Salamans tāpat; bet viņu valsts nekad nav sniegusies tālāk par Sīriju, tās mazāko dalu.
Bet Jēzus visā pasaulē tapis uzņemts kā Kungs un Ķēniņš, tā ka Viņā redzam piepildāmies otrā psalma vārdus, kurus Dievs runā uz Mesiju: “..Es tev došu tautas par īpašumu un pasaules galus par mantību.” Mūsu Jēzū šie vārdi kļuvuši par īstenību kopš tā laika, kad scepteris atņemts no Jūdas cilts; to redzam savu acu priekšā, un nav neviena cita jūda, pie kura tas viss būtu noticis. Ja nu Šilo bija jānāk Jūdas cilts sceptera pastāvēšanas beigās un kopš tā laika neviens cits nav piepildījis šādus apsolījumus, Jēzum nepārprotami jābūt īstajam Šilo, par kuru runājis Jēkabs.
Tālāk jūdiem jāatzīst, ka pagāni vēl nekad nav labprātīgi pakļāvušies kādam no jūdu vīriem kā Kungam un Ķēniņam, kā tikai Jēzum. Jo, lai gan Jāzeps Ēģiptē bija dižens vīrs, tomēr viņš nebija Ēģiptes kungs, nedz ķēniņš; un pat tad, ja viņš būtu kļuvis par tādu, tomēr Ēģipte būtu tīrais nieks pret to valstību, kuru Jēzum dod visa pasaule.
Tāpat arī ne Babilonā, ne Persijā ne Daniels, ne Mordohajs nekļuva par ķēniņiem, lai arī bija svarīgi vīri valdībā.
Un ir brīnums, ka tas viss neliek jūdiem ticēt šim Jēzum, kas taču ir viņu pašu miesa un asinis, uz kuru Rakstu vārdi tik skaidri rāda un tā saskan ar Viņa darbiem, un jūdi taču redz, ka mēs, pagāni, tik ļoti stingri, tik cieši pie Viņa turamies, ka daudzi tūkstoši Viņa dēļ izlējuši savas asinis.
Viņi labi zin, ka pagāni arvien savā būtībā bijuši ienaidnieki tieši jūdu tautai un nav gribējuši paciest viņu kundzību, nedz arī jūdu likumus vai valdību; kā gan viss tā varēja pagriezties otrādi, ka pagāni tik labprātīgi un pastāvīgi ar visu savu dzīvi nodevušies šim jūdam, atzīdami Viņu par Ķēniņu pār visiem ķēniņiem, Kungu pār visiem kungiem, ja Viņš nebūtu īstais Mesija, kuram Dievs šajos un daudzos citos Rakstu vārdos kā lielu brīnumu darījis labvēlīgus un pakļāvis pagānus?
Otra Rakstu vieta ir Daniēla 9:24, kur eņģelis Gabriēls visskaidrākajiem vārdiem runā ar Daniēlu par Kristu, sacīdams: “Ir nolemts par tavu tautu un tavu svēto pilsētu dot tām septiņdesmit nedēļas laika, lai bezdievība un apgrēcība izbeigtos, grēku mērs taptu pilns, lai izpirktu un salīdzinātu pārkāpumus un panāktu mūžīgo taisnību, lai piepildītos praviešu skatījumi un pasludinājumi par nākotni un lai iesvaidītu visusvētāko.”
No 25. līdz 27. pantam: “Tādēļ zini un saproti: no tā laika, kad atskanēja vārds par Jeruzalemes jaunnodibināšanu, atjaunošanu un jaunizveidošanu, līdz svaidītam valdniekam jāpaiet septiņām gadu nedēļām, un pēc tam sešdesmit divu gadu nedēļu laikā to atkal uzcels un atjaunos ar tirgus laukumiem, ar ielām un grāvjiem, kaut arī spaidu pilnā laikā. Un pēc tām sešdesmit divām nedēļām tas svaidītais tiks nogalināts, gan ne viņa vainas dēļ; pilsētu un svētnīcu izpostīs kāda valdnieka karaspēks. Ieradīsies arī pats šis valdnieks, bet tam gals būs plūdos; līdz pašam galam būs karš, un norisināsies iepriekš stingri nolemtā postīšana un zemes noplicināšana. Ar lielo tautas daudzumu un ar daudziem vispārīgi viņš slēgs ciešu derību uz vienu gadu nedēļu; veselu gadu nedēļas pusi būs atcelts kaujamais un ēdamais upuris..”.
Pasarg’, Dievs, kā šie vārdi līdz šim laikam dažādā veidā tikuši apspriesti gan jūdu, gan kristiešu vidū, tā ka varētu zaudēt cerību saņemt no tiem ko skaidri saprotamu! Labi, no tā visa mēs varam secināt tik daudz, ka īstajam Mesijam jābūt atnākušam pirms tūkstoš piecsimt gadiem, kā domājam par mūsu Jēzu Kristu; aprēķinus un izskaidrojumus atstāsim uz vēlāku laiku un visupirms teiksim: ne jūds, nedz arī kāds cits nevar noliegt, ka eņģelis Gabriēls šeit runā par Jeruzalemes atjaunošanu pēc Babilonas gūsta – par atjaunošanu, kuru uzsāka Nehemija.
No otras puses, viņš nevarētu šeit runāt par citu Jeruzalemes izpostīšanu, kā vien par to, kas notikusi Romas ķeizara Tita dēļ ap četrdesmito gadu pēc mūsu Kunga Debesīs uzņemšanas; jo pēc tam Jeruzaleme tika atjaunota un nav vairs izpostīta, lai arī tikusi iekarota Makabeju laikos. No tā varam skaidri un nepārprotami secināt, ka Mesijam, par kuru runā Gabriēls, jābūt atnākušam pirms šīs izpostīšanas; domāju, ka tas ir pietiekami saprotams.
Patiesi, jūdi jau sen to sajutuši, taču bailīgi aizsargājušies ar dažādām niknām piezīmēm un mēģinājuši padarīt par Mesiju nevis īsto Mesiju, bet kādu citu, proti, Persijas ķēniņu Kīru, kuru Jes.45:1 nosauc par svaidīto; Kīru nogalināja skitu ķēniņiene Tomiris. Taču šie un līdzīgi pieņēmumi ir tikai veltīga aizsargāšanās un tīša izvairīšanās, kam nav nekāda pamata, tādēļ to drīz vien varam atspēkot.
Proti, šajās septiņdesmit nedēļās (kā Gabriēls saka) līdz Mesijas atnākšanas laikam bezdievībai un apgrēcībai jāizbeidzas, grēku mēram jātop pilnam, lai nāktu piedošana un mūžīgā taisnība, lai piepildītos praviešu redzējumi un pasludinājumi. Tad nu es jautāju jūdiem un ikvienam: vai Kīra laikā kas tāds ir noticis? Jo Kīra laikā un pēc viņa zemes virsū nav nodibinājusies īpaša taisnība, kādas nebūtu bijis pirms un pēc šiem gadiem, citu ķēniņu valdīšanas laikā; arī Dāvida un Salamana laikā taisnība ir bijusi daudz lielāka nekā Kīra gados; tomēr arī šo taisnību Raksti vēl nesauc par mūžīgu. Mūžīgai taisnībai jābūt daudz augstākai nekā Dāvida, visusvētākā ķēniņa, laikā, nerunājot jau nemaz par to, ka šāda taisnība varētu būt pastāvējusi pagāna Kīra laikos.
Tālāk, ja Gabriēls šeit saka, ka Jeruzalemes pilsētai jātop atjaunotai septiņās nedēļās un tad Mesija taps nogalināts pēc sešdesmit divām nedēļām – kā gan tas varētu būt ķēniņš Kīrs, kas tika nonāvēts, pirms vēl bija pagājušas septiņas nedēļas jeb, ja viņu aprēķins ir pareizs, vismaz pirms Jeruzalemes atjaunošanas, varētu būt tas pats Mesija, kas nogalināts pēc sešdesmit divām nedēļām, pēc Jeruzalemes atjaunošanas?
Tā nu zinām, ka jūdu aizstāvības vārdi ir aplami un šie Rakstu vārdi nevar tikt attiecināti uz Kīru. Tā kā pēc Kīra Raksti nevienu nesauc par svaidīto, kā vien – vienīgo un patieso Mesiju, turklāt tik augstas, lielas lietas nevar tikt dotas nevienam laicīgam ķēniņam, mēs, pārvarēdami jūdu maldus, secinām, ka īstais Mesija atnācis pēc Jeruzalemes atjaunošanas un pirms tās sagraušanas. Jo neviens Mesija nav ticis nogalināts pirms Jeruzalemes izpostīšanas, kā vien – mūsu Kungs Jēzus Kristus, ko mēs saucam par Mesiju, tas ir, Kristu jeb Svaidīto. Tādēļ uzlūkosim, cik spēcīgi šis teksts norāda uz mūsu Kungu Jēzu Kristu.
Bet man jārunā īpaši tiem, kas pārzin ķēniņvalstu vēsturi; tas, kas to nepārzin, mani labi nesapratīs. Šajā paskaidrojumā visdrošākais paņēmiens ir rēķināt atpakaļ, proti, sākt ar laiku, kad Jēzus tapa kristīts un sāka sludināt. Gabriēls runā par šo pašu laiku, sacīdams: “līdz svaidītam valdniekam”, tā, it kā gribētu teikt: es nesaku – līdz Kristus dzimšanai, bet gan – līdz Kristus valdīšanas laikam, līdz tam laikam, kad Viņš sāka valdīt, mācīt un parādījās kā Kungs, kuram jāseko, kā to arī apliecina evaņģēlisti, īpaši Marks (Mk.1:14), un apustulis Pēteris (Ap. d.1:22), runādami par Kristus dzīvi pēc Jāņa kristības. Arī Lk.3:23 sacīts par šī laika sākumu; bet Kristus pats tai laikā bija trīsdesmit gadus vecs.
Tā nu visi Rakstu sludinātāji ir vienisprātis, ka Gabriēls šeit nerunā par dienu nedēļām, kur vienā nedēļā ir septiņas dienas, bet gan – par gadu nedēļām, kur vienā nedēļā ir septiņi gadi, kā Raksti to mēdz izteikt, tā ka septiņdesmit nedēļas šeit nozīmē četrsimt deviņdesmit gadus.
Ja skaitām no Kristus trīsdesmitā gada atpakaļ četrsimt deviņdesmit gadus, cauri grieķu un persiešu ķēniņvalstīm, tad nonākam divdesmitā un pēdējā Kambisa, trešā ķēniņa (jeb otrā Persijas ķēniņa pēc Kīra), valdīšanas gadā. Kīrs bija atļāvis celt Jeruzalemes templi, 2.Lku.36:22 un Ezr.1:1-3. Bet četrdesmit sešus gadus vēlāk Kambiss un pēc viņa – Dārijs atļāva celt Jeruzalemes pilsētu, ko īstenoja Nehemija, kā apliecināts Nehemijas un Ezras grāmatās; tātad septiņdesmit nedēļas sākas ar Nehemijas aiziešanu no Persijas, tas ir, Dārija valdīšanas septītajā gadā, un tās top piepildītas ar mūsu Kunga Kristus laiku.
Gabriēls saka: septiņdesmit nedēļas (tas ir, četrsimt deviņdesmit gadi) tiek dotas tavai tautai un tavai svētajai pilsētai, tas ir, it kā viņš gribētu teikt: tavai jūdu tautai un svētajai pilsētai Jeruzalemei vēl ir doti četrsimt deviņdesmit gadi, pēc tam tām abām pienāks gals. Par to, kā tas notiks, viņš saka: “..lai bezdievība un apgrēcība izbeigtos, grēku mērs taptu pilns, lai izpirktu un salīdzinātu pārkāpumus un panāktu mūžīgo taisnību, lai piepildītos praviešu skatījumi un pasludinājumi par nākotni..”, tas ir: lai grēku mērs taptu pilns un taptu pasludināta grēku piedošana un taisnība ticībā, kas ir mūžīga Dieva priekšā, par ko runā visi pravieši un visi Svētie Raksti, kā Pāvils Roni.1:17 un Pēteris Ap.d.2:17 apliecina; jo līdz tam laikam pastāvēja tikai grēks un taisnība darbos, kas ir laicīga un Dieva priekšā nederīga, bet es labi zinu, ka ebreju vārdu חטא daži tulko kā “grēks”, bet es tulkoju kā “piedošana”, kā šo vārdu lietojis arī Mozus un kā atrodam 51.psalma 4.pantā, ne bez pamata.
88. Pēc tam viņš norāda uz septiņdesmit nedēļu sākumu, sacīdams: “..no tā laika, kad atskanēja vārds par Jeruzalemes jaunnodibināšanu, atjaunošanu un jaunizveidošanu (tas ir, līdz ar Nehemijas laiku, Kambisa valdīšanas divdesmitajā gadā), līdz svaidītam valdniekam (tas ir, līdz Kristus kristībai Jardānā) jāpaiet septiņām gadu nedēļām), tas ir, četrsimt deviņdesmit gadiem, kuros Jeruzaleme tika atjaunota spaidu pilnā laikā, kā Nehemijas grāmata māca), un pēc tam sešdesmit divu gadu nedēļu laikā..”(tas ir, pēc Jeruzalemes atjaunošanas 434.gadā) – tas kopā sastāda sešdesmit deviņas nedēļas, tas ir, 483 gadus; tur pietrūkst vēl vienas nedēļas, tas ir, 490 gadi; Gabriēls rāda, kam jānotiek šajā nedēļā, un saka:
“Un pēc tām sešdesmit divām nedēļām (skaitot no laika, kad beigušās pirmās septiņas atjaunošanas nedēļas) tas svaidītais tiks nogalināts..” (tas nav noticis pēdējās nedēļas sākumā, bet tieši tās vidū, jo Kristus sludināja trīsarpus gadus). Un ir sacīts “nogalināts”, tas ir, no šīs dzīves uzņemts nemirstīgā dzīvībā, caur savu nāvi un augšāmcelšanos, “..tas svaidītais tiks nogalināts, gan ne viņa vainas dēļ” (tas ir, tie, kas sita Viņu krustā un padzina no šīs pasaules, vairs nepiederēs Viņam un nebūs Viņa tauta, bet Viņš uzņems citu tautu), tas izskaidrots, parādot, ka viņi nepaliks nesodīti.
“..pilsētu un svētnīcu izpostīs kāda valdnieka karaspēks..” (Šis valdnieks ir Tits, Romas ķeizars), “..bet tam būs gals plūdos..” (tas ir, cīņās un varas darbos, kas kā plūdi visu nopostīs), “..līdz pašam galam būs karš, un norisināsies iepriekš nolemtā postīšana un zemes noplicināšana.” Tas viss tā noticis. Jo Jeruzaleme līdz ar templi tika nopostīta ar šausmīgu bardzību un līdz šim laikam tā vēl nav nonākusi jūdu rokās un atguvusi bijušo spēku, lai cik ļoti jūdi pēc tā centušies, un līdz pat šai dienai tur ir tuksnesis; tā neviens nevar noliegt, ka šie vārdi izteic to pašu, ko redzam savās acīm.
“..ar daudziem vispārīgi viņš slēgs ciešu derību uz vienu gadu nedēļu..” Tie ir trīsarpus gadi, kuru laikā sludināja pats Kristus, un trīsarpus gadu pēc tam – kad sludināja apustuļi; šajos septiņos gados Evaņģēlijs (kas ir Dieva derība ar mums, ka Viņš ir mums žēlīgs caur Kristu) visskaidrāk tapa pasludināta un kopš tā laika nekad nav bijis tik spēcīgs un skaidrs. Jo drīz vien iesākās ķecerības un maldi, kas bieži to sajauc, “..veselu gadu nedēļas pusi būs atcelts kaujamais un ēdamais upuris..”, tas ir, Mozus bauslība vairs nebūs spēkā, jo Kristus vēl trīsarpus savas sludināšanas gados caur savām ciešanām visu piepildījis un licis sludināt jaunu upuri.
Lai nu kāds man atbild: kur varētu atrast vēl kādu valdnieku vai svaidīto, vai arī ķēniņu, par kuru varētu teikt, ka pie viņa tas viss saskan tikpat labi, kā redzam pie mūsu Kunga Jēzus Kristus? Ja nu vēsture un Raksti tik vareni saskan, jūdi patiesi nevar neko iebilst. Jo viņi labi izjūt savu postu, kas ir nesalīdzināmi lielāks, nekā tie jebkad agrāk izjutuši; tā nu viņi nebar uzrādīt nevienu tik lielu grēku, kura dēļ būtu ko tādu pelnījuši, jo jūdi neuzskata par grēku to, ka situši krustā Jēzu; bet citādi taču viņi agrāk darījuši vēl lielākus grēkus, tomēr izcietuši vieglāku sodu, un būtu neiespējami, ka Dievs tik ilgi atstājis šo tautu bez praviešiem, ja nebūtu pienācis viņu gals un visi Raksti nebūtu piepildīti.
Ir arī vēl citas Rakstu vietas, kā Hag.2:9, kur Dievs runā par atjaunoto templi: “Un šī pēdējā dievnama krāšņumam būs jābūt lielākam, nekā bija pirmā krāšņums un godība..”. Tāpat Cak.8:23: “Tanīs dienās desmit vīru no dažādām tautām un valodām satvers vienu jūdu vīru aiz svārku stērbeles un teiks: Mēs iesim ar jums kopā, jo mēs dzirdējām, ka Dievs ir ar jums,” un vēl daudzas citas; taču vajadzētu pārāk daudz laika, lai plaši un skaidri izskatītu tās, un pirmajā reizē, iesākumam pietiks divu iepriekš aplūkoto Rakstu vietu.
Bet, ja jūdus kaitinās tas, ka mēs apliecinām mūsu Jēzu kā cilvēku un reizē – kā patiesu Dievu, gribam ar laiku spēcīgi pierādīt to ar Rakstiem. Taču iesākumam tas ir pārāk grūti. Lai viņi zīž pienu un, pirmām kārtām, atzīst šo cilvēku Jēzu par patieso Mesiju; pēc tam tiem vajadzēs dzert vīnu un mācīties, kā tas iespējams, ka Viņš ir patiess Dievs; jo jūdi ir pārāk dziļi un ilgi tikuši maldināti, tādēļ nepieciešams apieties ar viņiem šķīsti, tā kā tiem pārlieku ieaudzināts tas, ka Dievs nevar būt cilvēks.
Tādēļ mans lūgums un padoms būtu: izturēties pret jūdiem šķīsti un pamācīt viņus, pamatojoties Rakstos, tad daļa no viņiem var mums tuvoties. Bet tagad mēs tikai dzenam viņus ar varu un apmelojumiem un darām viņus par parādniekiem, sacīdami, ka tiem jāsaņem Kristus asinis, lai viņi nesmirdētu, un nezinu, ko vēl ģeķīgāku varētu darīt, kā – uzskatīt jūdus gluži vai par suņiem: ko gan labu mēs tā varētu viņiem darīt? Tāpat, ja aizliedzam viņiem strādāt mūsu vidū un citādi būt cilvēcīgā kopībā ar mums, tā ka tie spiesti kļūt par augļotājiem: ko gan viņi tur var labot?
Ja gribam jūdiem palīdzēt, ir jāseko nevis pāvesta, bet kristīgās mīlestības likumiem, draudzīgi uzņemot viņus, ļaujot tiem strādāt, lai tie iegūtu pamatu un vietu, lai būtu kopā ar mums, varētu dzirdēt un redzēt mūsu kristīgo mācību un dzīvi. Un, ja daži ir stūrgalvīgi, kāda tam nozīme? Mēs taču arī visi neesam labi kristieši. Te arī šoreiz apstāšos, līdz redzēšu, ko esmu paveicis. Dievs, dod mums visiem savu žēlastību, Āmen.
Ieskaties