Kā ir iespējams dzīvot Kristum?
“Tā kā viens ir miris par visiem, tātad visi ir miruši. Un Viņš mira par visiem, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris un uzmodināts.” (2.Kor.5:15)
Kristiešu augstais pienākums ir ne tikai tas, lai viņi vairs nedzīvotu sev, bet arī lai dzīvotu Viņam, kurš miris un augšāmcēlies par viņiem. Kā ir iespējams dzīvot Kristum? Kā cilvēks var Viņam kalpot? Viņam noteikti mūsu pakalpojumi nav vajadzīgi. Bet tas tikai parāda, ka mēs nevaram kalpot Kristum tiešā veidā. Tomēr mēs varam kalpot Viņam netieši, un Viņš mums ir teicis, kā mums tas jādara. Pēdējā dienā Viņš pasludinās tiem, kas atrodas Viņam pa labo roku: “Patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši. Tad Viņš arī sacīs tiem, kas pa kreiso roku: “Patiesi Es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši.” (Mt.25:40, 45)
Kad mūsu teksts mums saka, ka Kristus ir miris par visiem un tāpēc mums jādzīvo Viņam, tas saka, ka mums ir jādzīvo mūsu brāļiem un māsām šajā pasaulē, tiem, kas ir izpirkti kopā ar mums, mūsu tuvākajiem. Jo Kristus uzskatīs mūsu rīcību par tādu, it kā tā būtu vērsta uz Viņu.
Kristietis priecājas par dāvanām, ko Dievs viņam ir devis, nevis tāpēc, ka tās var viņam palīdzēt, bet gan tāpēc, ka viņš tās var izmantot, lai kalpotu citiem. Tamdēļ, ja viņa rīcība var dot tuvākajam lielākas priekšrocības, viņš drīzāk būs nabags nekā bagāts, drīzāk būs vienkāršs nekā godā celts, drīzāk būs zemā stāvoklī nekā augstā, drīzāk būs nemācīts nekā izglītots, drīzāk ies cauri pārbaudījumiem nekā dzīvos laicīgi laimīgs, drīzāk būs slims nekā vesels, drīzāk pat būs miris nekā dzīvs.
Tāpēc viņš visu vērtē izejot no kalpošanas savam tuvākajam un godības nešanas Dievam. Dienu, kurā visu ir darījis tikai sev un neko savam tuvākajam, viņš uzskata par zaudētu. Viņam sveša ir skaudība un prieks par svešu nelaimi, tā vietā viņš uzskata sava tuvākā laimi vai nelaimi tā, it kā tā būtu viņa paša. Viņš priecājas ar priecīgajiem, un viņš raud ar tiem, kas sēro. Viņš dzīvo savu dzīvi Tam, kurš nomira un augšāmcēlās par viņu. Viņš neuzskata sevi par saimnieku, bet drīzāk tikai par pārvaldnieku, kuru Dievs iecēlis izmantot visu, kas viņam dots, pasaules labā. Viņš nemeklē bagātības un nemīl tās, un, ja ar Dieva svētību bagātība nobirst pār viņu, viņš izmanto to, lai rūpētos par nabagiem, atraitnēm un bāreņiem; lai nožāvētu asaras un klusās nopūtas; lai pabarotu izsalkušos un dotu dzert izslāpušiem; lai apģērbtu kailos. Viņš uzņem savās mājās tos, kam ir ciešanas un kas ir pamesti. Viņš atveseļo slimos un glābj tos, kas nīkuļo bēdās. Un viņš dara visu šo labo, nepagurdams.
Viņš iet savu kristīgo ceļu nevis ar redzamiem darbiem, kam piemīt augsts garīgums, bet gan uzticīgi pildot savu šīs zemes aicinājumu. Viņš veic sava aicinājuma darbu, nevis lai ievāktu sev laicīgo labumu, bet paklausot Dievam, kurš liek ēst mūsu pašu maizi, nevis kāda cita. Viņš par savu aicinājumu izvēlas tādu aicinājumu (darbu), kas viņam ļauj sniegt visvairāk svētību citiem. Viņš nemeklē ērtu dzīvi, un, ja tuvākā nepieciešamība to prasa, viņš upurē savu komfortu. Viņš nemeklē ne godību, ne kādu ietekmi, bet, ja abi nāk pie viņa bez viņa palīdzības, viņš izmanto tos, lai palīdzētu citiem. Viņš aizmirst par sevi savā tirdzniecībā, pirkšanā un pārdošanā, bet vairāk rūpējas par savu tuvāko, nevis par savu labumu. Viņš ir vairāk nobažījies par tuvākā stāvokli nekā par savu. Tātad darīt labu ir viņa ikdiena, kas rada viņam dzīvē prieku. Un tā viņš dzīvo gan savās domās, gan darbos Tam, kurš mira un augšāmcēlās par viņu.
Ieskaties