Kā izturēties pret Dievu
“Priecājieties iekš Tā Kunga vienumēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties! Jūsu lēnība lai kļūst zināma visiem cilvēkiem; Tas Kungs ir tuvu. Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.” [Fil.4:4-7]
Šī ir īsa vēstule, taču tajā ietverta liela un nozīmīga kristīga mācība. Vispirms apustulis tajā māca, kā jāizturas pret Dievu, un pēc tam – kā jāizturas pret savu tuvāko.
“Priecājieties iekš Tā Kunga vienumēr..”
Šis prieks ir ticības sekas un auglis, kā Gal. 5:22 sacīts: “.. Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.” Jo nav iespējams, ka kāda neticīga sirds priecātos Dievā. Kur nav ticības, tur ir tikai bailes, lāsti, kauns un bēdas, tiklīdz Dievs tiek pieminēts vārdos vai domās; jā, neticīgā sirdī ir tikai naids un pretestība Dievam. Tas tādēļ, ka sirds jūt savu vainu, ko sirdsapziņa arvien atgādina, tādēļ tā nevar paļauties uz Dieva žēlastību un labvēlību, zinādama, ka Dievs ir grēka ienaidnieks, kas vēršas pret to ar briesmīgu sodu.
Tā kā sirdī ir šīs divas lietas – grēka un Dieva soda atziņa, tai jābūt nomāktai, izbiedētai, izmisušai; tai ik mirkli jāraizējas, ka Dievs to satrieks ar savu rungu, kā Salamana pamācībās 28:1 sacīts: “Bezdievīgie bēg, kaut gan neviens viņiem pakaļ nedzenas..”, un 5. Moz. 28:65: “.. Tas Kungs.. tev dos drebošu sirdi, izīgušas acis un izmisušu dvēseli.” Ja šādas sirdis varētu sacīt, ka pieredzējušas daudz prieka Dievā, tad arī es varētu sacīt, ka spēju pierunāt ūdeņus, lai tie degtu; tas nevar notikt: jo šādas sirdis jūt, cik smagi uz tām gulstas Dieva roka. Tādēļ arī pravietis psalmā (Ps. 32:11) saka: “Priecājieties par To Kungu, jūs taisnie, un gavilējiet visi, kam ir skaidra sirds!” Tiem, kas priecājas Tai Kungā, ir jābūt taisniem un dievbijīgiem. Tādēļ šī vēstule nav rakstīta grēciniekiem, bet svētajiem. Grēciniekiem vispirms jāpamāca, kā viņiem kļūt brīviem no grēka un saņemt Dieva žēlastību – tad prieks sekos pats no sevis, tādēļ ka sirdsapziņa būs brīva no ļaunuma.
Bet kā atbrīvot sirdsapziņu no ļaunuma un saņemt Dieva žēlastību? Par to pietiekami daudz sacīts iepriekš, iepriekšējās postillās, un tiks runāts arī turpmāk; kas grib iegūt mierīgu sirdsapziņu un atrast žēlīgu Dievu, tam nav jāsāk ar darbiem – kā maldinātāji aicina, vairodami sirds mokas un Dieva ienaidu -, bet jāzaudē cerības uz sevi pašu visos savos darbos un jāsatver Dievs Kristū, jāsaņem Evaņģēlijs un jātic tam, ko tas apsola.
Bet ko gan citu Evaņģēlijs apsola kā to, ka mums tiks dots Kristus, kas nesīs mūsu grēkus, kļūdams par mūsu Augsto Priesteri, Starpnieku, Aizstāvi Dieva priekšā, un tā vienīgi caur Kristu un Kristus nopelnu mūsu grēki tiks piedoti, mēs tiksim samierināti ar Dievu un mūsu sirdsapziņa kļūs brīva un attaisnota. Kad šī Evaņģēlija ticība ir patiesi uzņemta sirdī, Dievs tai kļūst mīļš un dārgs; jo sirds Viņā jūt vienīgi žēlastību un labvēlību, tā iegūst pilnīgu paļāvību un nebaidās no Dieva soda, tā ir droša un labprātīga, tādēļ ka Dievs tai parādījis tādu neizsakāmu žēlastību un pilnīgu labumu Kristū. Tā nu šādai ticībai seko mīlestība, prieks, miers, pateicība, dziedāšana, slavēšana, un cilvēks jūt sirsnīgu labpatiku pret Dievu – kā pret savu mīlestības un žēlastības pilno Tēvu, kas pret cilvēku izturas tēvišķīgi un bez jebkāda cilvēka nopelna tik bagātīgi izlej pār viņu savu žēlastību.
Redzi, Sv. Pāvils šeit runā par tādu prieku – tajā nav ne grēka, ne nāves, ne elles baiļu, bet ir vienīgi prieka pilna, visspēcīga paļāvība uz Dievu un Viņa žēlastību. Tādēļ apustulis to nosauc par prieku Tai Kungā – tas nav prieks par zeltu un sudrabu, nedz arī prieks ēšanā un dzeršanā, nedz arī līksmībā un dziedāšanā, nedz spēkā un veselībā, nedz gudrībā un prasmē, nedz godā un varenībā, nedz draudzībā un labvēlībā, jā, arī ne labos darbos un svētumā; jo tie visi ir tikai mānīgi, neīsti prieki, kas nekad nesasniedz sirds dziļumus un nepilda sirdi, tā ka par tādiem priekiem varētu sacīt: cilvēks gan priecājas, bet viņa sirds to neizjūt.
Bet priecāties par To Kungu nozīmē – paļauties uz Viņu, lepoties un lielīties ar To Kungu kā savu žēlīgo Tēvu; šāds prieks nicina visu, kas nav no Tā Kunga – arī cilvēka svētumu, kā Jeremijas grāmatā 9:22-23 sacīts: “Gudrais lai nelielās ar savu gudrību, stiprais lai nelielās ar savu spēku, bagātais lai nelielās ar savu bagātību! Bet, kas grib lielīties, lai lielās ar savu atziņu, ka viņš mani pazīst, ka Es esmu Tas Kungs, kas uztur virs zemes žēlastību, patiesību un taisnību..”. Tāpat Sv. Pāvils 1. Kor. 1:31 saka: “.. kas lielās, tas lai lielās ar To Kungu.”
Viņš arī saka: šim priekam jābūt pastāvīgam. Te apustulis uzrunā tos, kas gan priecājas Dievā, slavē Viņu un pateicas Viņam, kad tiem klājas labi; bet, tiklīdz klājas slikti, prieks pazūd, kā psalmā (Ps. 48:10-11) lasām: “Mēs pieminam Tavu žēlastību, ak, Dievs, Tavā svētajā namā; kā Tavs Vārds, Dievs, tāpat arī Tava slava sniedzas līdz pasaules galiem.” Bet psalmā 34:2 Dāvids saka pavisam citādi: “Es slavēšu To Kungu vienumēr, Viņa teikšana aizvien būs manā mutē.” Viņam ir pamatots iemesls tā sacīt – kas gan var radīt bēdas vai ciešanas tam, kuram Dievs ir žēlīgs? Ne grēks, ne nāve, ne elle viņam nespēj kaitēt – kā Dāvids dzied Ps. 23:4: “Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina.” Un Sv. Pāvils Rom. 8:35, 38 39 saka: “Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai ciešanas, izbailes, vajāšanas, bads, plikums, briesmas vai zobens? (..) .. es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!”
“.. es vēlreiz teikšu, priecājieties!”
Šis apustuļa vārdu atkārtojums stiprina pamudinājumu; un tas arī ir vajadzīgs. Tā kā dzīvojam grēka un ļaunuma vidū, kas liek mums noskumt, apustulis grib, lai stājamies tam pretī, un, ja arī dažreiz krītam grēkā, tomēr mūsu prieks Dievā ir stiprāks nekā bēdas grēka dēļ. Patiesi, ir tā, ka grēks arvien nes sev līdzi noskumšanu un sirdsapziņas bažas; turklāt mums nav iespējams vienmēr būt bez grēka; tomēr mums jāļauj priekam valdīt un Kristum būt lielākam par mūsu grēkiem – kā Jānis saka 1. Jņ. 2:1: “.. ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, kas ir taisns.” Tāpat arī 1. Jņ. 3:20: “.. ja mūsu sirds mūs pazudina, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds un zina visas lietas.”
“Jūsu lēnība lai kļūst zināma visiem cilvēkiem..”
Apustulis ir pamācījis filipiešus, kā izturēties pret Dievu, kalpojot Viņam ar priecīgu sirdi; tagad viņš turpina, īsi aprakstot, kā izturēties pret cilvēkiem, un saka: “Jūsu lēnība lai kļūst zināma visiem cilvēkiem.” Tas ir, it kā viņš sacītu: Dieva priekšā arvien esiet priecīgi, savukārt, cilvēku priekšā – lēnīgi, vadīdami savu dzīvi tā, ka jūs visu panesat, darāt un pieņemat, nepārkāpjot Dieva baušļus, lai esat labvēlīgi pret visiem cilvēkiem – lai nenopeļat citus, bet arī ņemat par labu un cenšaties vērst par labu visu, ko citi dara – tā, lai ļaudis redzētu, ka jūs esat tie, kas ir lēnprātīgi visās lietās. Esiet mierā ar to, ko iegūstat un zaudējat, nepieķerieties nevienai lietai, kuras dēļ varētu rasties nevienprātība jūsu vidū. Esiet bagāti ar bagātajiem un nabagi ar nabagajiem, priecīgi ar priecīgajiem un raudiet kopā ar tiem, kas raud. Un visbeidzot – piemērojieties ikvienam, lai ikviens apliecinātu, ka ne pret vienu neesat dusmīgi, bet gan izturaties pret katru cilvēku kā pret sev līdzīgu.
To nozīmē vārds, kuru apustulis šeit lieto – epiikia, aequitas, clementia, commoditas, ko es tulkoju kā Gelindigkeit – lēnība. Tas nozīmē, ka cilvēks izturas pret otru kā sev līdzīgu, kļūdams pats līdzīgs viņam, un pret visiem vienādi, nebūdams pārāks par citiem, nemēģinādams noteikt savus likumus un prasīt, lai ikviens līdzinātos viņam. Tādēļ arī likumi tiek iedalīti stingrajos un mērenajos likumos un likumi, kas ir pārāk stingri, tiek mīkstināti, ko sauc par aeguitas, moderatio, clementia juris. Latīņu valodā tas tulkots kā modestia – mērenība; tas arī būtu pareizi, ja vien, runājot par mērenību, šis vārds parasti nesaistītos ar ēšanu, dzeršanu un ģērbšanos. Bet šeit tiek prasīta dzīves mērenība, kas piekāpjas, izturas iecietīgi un pielāgojas otra iespējām, pieņemot, panesot, darot, piekāpjoties un paciešot visu atbilstoši tuvākā spējām un apstākļiem, pat ja tādēļ nākas ciest zaudējumus un kaitējumus savai mantai, miesai un godam.
Lai tas būtu labāk saprotams, šie vārdi jāapstiprina ar piemēriem. Sv. Pāvils 1. Kor. 9:19-22 saka: “.. nebūdams atkarīgs ne no viena, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu, lai pēc iespējas daudzus mantotu. Jūdiem esmu tapis kā jūds, lai mantotu jūdus; tiem, kas zem bauslības, esmu tapis kā tāds, kas stāv zem bauslības, pats nebūdams zem bauslības, lai mantotu tos, kas stāv zem bauslības. Tiem, kas bez bauslības, esmu tapis kā tāds, kas bez bauslības, kaut patiesībā nebūdams bez Dieva bauslības, bet stāvēdams Kristus bauslībā, lai mantotu tos, kas bez bauslības. Vājajiem esmu tapis kā vājš, lai mantotu vājos; visiem esmu tapis viss, lai katrā gadījumā kādus izglābtu.” Tas nozīmē, ka apustulis ēda, dzēra un izturējās saskaņā ar bauslību, būdams kopā ar jūdiem, lai gan viņam tas nebūtu bijis nepieciešams; savukārt, būdams kopā ar pagāniem, Sv. Pāvils ēda, dzēra un izturējās tā, kā to darīja pagāni, dzīvodami bez bauslības; jo nepieciešama ir tikai ticība un mīlestība, visu pārējo drīkst ievērot vai neievērot. Tādēļ mums ir iespējams darīt vienam pa prātam un to visu ievērot, tāpat arī darīt pa prātam otram un to neievērot, tādējādi kļūstot līdzīgiem kā vienam, tā otram.
Ja nu kāds akls un stūrgalvīgs cilvēks gribētu, lai visi ievērotu vai atmestu kādu noteikumu, kā to darīja daži jūdi – itin kā visiem būtu jāpakļaujas viņiem, nevis otrādi -, tad visa vienlīdzība, jā, arī kristīgā brīvība būtu pazaudēta un ticība izpostīta. Tādiem cilvēkiem nedrīkstam piekāpties; to nedarīja arī Sv. Pāvils, jo kristīgā brīvība un patiesība ir jāsaglabā.
Kristus Mt. 12:1-8 un Mk. 2:23-28 ļāva saviem mācekļiem pārkāpt sabata noteikumus un arī pats ne reizi vien to darīja, kad tas bija nepieciešams; bet, ja tādas vajadzības nebija, arī Viņš ievēroja sabata noteikumus un pamatoja savu rīcību, sacīdams: “.. Cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu”, tas ir, sabats atstājams katra brīvai izvēlei. To drīkst pārkāpt, parādot mīlestību un kalpojot citiem cilvēkiem, vai arī ievērot – mīlestībā pret citiem.
Tāpat Sv. Pāvils apgraizīja Timoteju jūdu dēļ – kā Lūka to apliecina. Turpretī Titu Sv. Pāvils negribēja apgraizīt, lai gan jūdi to uzstājīgi pieprasīja, negribēdami atstāt apgraizīšanu katra brīvai izvēlei. Apustulis gribēja, lai to darītu, kalpojot citiem cilvēkiem, bet nevis uzspiestu paša darba dēļ, itin kā tas būtu nepieciešams.
Tāpat arī, runājot par mūsu lietām: kad pāvests pavēl sūdzēt grēkus, saņemt Sakramentu, gavēt, ēst zivis, kā arī izdod dažādas citas pavēles un grib visus piespiest tās pildīt, sakot, ka tas jādara, lai izrādītu paklausību baznīcai, – tad šādas pavēles ir kājām saminamas, rīkojoties gluži pretēji tam, kā viņš pavēlējis – lai saglabātu brīvību. Ja viņš to nebūtu pavēlējis, mums drīzāk vajadzētu darīt viņam pa prātam – līdz ar tiem, kas šo pavēli ievēro, vai arī atstāt to neievērotu līdz ar tiem, kas to neievēro; mums jāsaka tā, kā saka Kristus: “.. Cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu”, nemaz jau nerunājot par cilvēku likumiem. Ja šādi likumi tiek pildīti pēc brīvas izvēles, tas nekaitē ne ticībai, ne Evaņģēlijam; turpretī tad, ja tie tiek pildīti piespiedu kārtā un paklausības dēļ, – ticība un Evaņģēlijs tiek iznīcināti.
Tāpat[1] jāizturas pret visiem pārējiem ārējiem noteikumiem – kā pret lietām, kas pašas par sevi ir atstātas brīvai izvēlei un nav pretrunā ne ar ticību, ne ar mīlestību; tās ievērojamas brīvprātīgi, mīlestībā pret tiem, kuru vidū esam, lai varētu palikt saskaņā ar viņiem. Bet, ja tiek pieprasīts šādas lietas ievērot kā pestīšanai nepieciešamas un, lai izrādītu paklausību, – tad tās[2] nav jāievēro, bet jārīkojas gluži pretēji – lai pierādītu, ka kristietim nav nepieciešams nekas cits kā vien ticība un mīlestība; viss pārējais paliek brīvai izvēlei un mīlestības ziņā, lai to ievērotu vai neievērotu atbilstoši tam, ko prasa sabiedrība, kurā atrodies. Jo nav nekā slikta, ja šādi noteikumi tiek ievēroti mīlestībā un brīvībā; bet ievērot tos paklausības dēļ un, nepieciešamības spiestiem, ir nosodāma lieta. Tas pats sakāms par ceremonijām, dziesmām, lūgšanām un visiem pārējiem baznīcas iestādījumiem; kamēr šādas lietas tiek darītas brīvībā un mīlestībā, tikai tādēļ, lai varētu kalpot un darīt pa prātam citiem cilvēkiem, tās ir jāievēro – jo paši par sevi šie darbi nav ļauni. Bet, ja šīs lietas tiek uzspiestas, no tām ir jāatsakās un jārīkojas gluži pretēji – lai saglabātu ticības brīvību.[3]
Tāpat arī, kad laicīgā valdība izdod savus likumus un prasa nodevas, mums pienākas labprātīgi tai kalpot, pat ja likumu pildīšana tiek uzspiesta; jo šeit netiek apdraudēta ne brīvība, ne ticība – viņi taču nesaka, ka šo likumu ievērošana ir nepieciešama pestīšanai; tie vajadzīgi tikai laicīgās varas nodrošināšanai, aizsardzībai un kārtībai. Tādēļ šeit sirdsapziņa paliek brīva un laicīgo likumu pildīšana ticībai nekaitē. Bet, ja tas nekaitē mūsu ticībai, turklāt nāk par labu citiem, mums arī tiem jāpakļaujas un jābūt vienlīdzīgiem ar citiem cilvēkiem. Bet, ja valdība uzspiestu mums savus likumus, sacīdama, ka to pildīšana ir nepieciešama pestīšanai, – mums vajadzētu rīkoties tieši tā, kā iepriekš sacīts attiecībā uz pāvesta un klosteru likumiem.
Ikvienam ir jāseko šiem piemēriem arī visās pārējās lietās un, kā Sv. Pāvils šeit saka, jāpiemērojas katram cilvēkam, jābūt gatavam kalpot viņiem, lai neviens neraudzītos uz savām tiesībām, nedz censtos tās īstenot, bet ņemtu vērā otra gribu un vajadzības. Jo šeit Sv. Pāvils atceļ visas tiesības ar vienu vienīgu vārdu. Ja arī tev ir kādas tiesības, bet tavam tuvākajam būtu vajadzīgs, lai tu no tām atkāptos, tad, pieprasīdams savu tiesību ievērošanu, būsi vērsies pret mīlestību un šo vienlīdzību. Ja, atteikdamies no šādām tiesībām, tu nekaitē savai ticībai, savukārt, tuvākajam vari kalpot, piekāpdamies viņam, tad tev arī ir pienākums rīkoties tieši tā; jo tu pats gribētu, lai citi tā izturas pret tevi, kā to māca dabiskais likums.
Jā, šajos vārdos ir ietverts arī tas, ka, paciešot kāda pārestības vai viņa izraisītos zaudējumus, tu to panes un vērs par labu, domādams tā, kā domāja kāds svētais moceklis, kad tam tika atņemta visa viņa manta. Viņš sacīja: Kristu gan viņi man nevar atņemt. Tad nu arī tu saki: tas nekaitē manai ticībai; kādēļ tad es nevarētu to panest un piekāpties viņam?
Vislabāk to varētu raksturot kā divu labu draugu attiecības; tu redzi, kā viņi izturas viens pret otru – tieši tā mums visiem jāizturas pret visiem cilvēkiem. Bet ko tad viņi dara? Katrs dara to, kas otram patīk, katrs piekāpjas, panes, dara, atļauj un pieņem to, ko redz kā vajadzīgu vai patīkamu otram – tomēr dara to brīvi, bez piespiešanas. Tā katrs pakļaujas un piemērojas otram, neviens nepiespiež otru darīt to, ko pats ir nodomājis; un, ja viens aizskar otra īpašumu, draugs piedod arī to.
Īsi sakot, te nav nekādu likumu, nekādu tiesību, nekādas piespiešanas, nekādas nepieciešamības, bet vienīgi brīvība un labvēlība; tomēr viss tiek darīts tik labi un pilnīgi, ka ne ar kādiem likumiem un spaidiem nebūtu iespējams panākt ne simto daļu no tā.
Turpretī stūrgalvīgie, tie, kam pietrūkst lēnprātības, kas nekad nevienam neko nepiedod, bet visus grib vadīt un piespiest rīkoties pēc viņu prāta, – tie samulsina visu pasauli un kļūst par visu karu un posta cēloni virs zemes. Un vainīgie vēlāk apgalvo, ka rīkojušies taisnības vārdā; tā arī kāds pagāns ir sacījis: summa ius, summa iniustitia – vislielākā taisnība ir vislielākā netaisnība. Tāpat Salamans (Sal. māc. 7:16) saka: “Neesi pārlieku taisns un neturi pats sevi par pārlieku gudru..”. Jo, kā lielākā taisnība ir lielākā netaisnība, tā arī lielākā gudrība ir vislielākā muļķība. To pašu izsaka sakāmvārds: gudro muļķības ir pārāk lielas. Ja Dievs gribētu strikti izmantot savas tiesības, mēs nedzīvotu ne mirkli. Bet Sv. Pāvils slavē Kristū šādu lēnību, sacīdams (2. Kor. 10:1): “.. es, Pāvils, jūs pamācu ar Kristus lēnprātību un laipnību..”, lai arī mēs zinām mēru, aizstāvēdami savu prātu, savu taisnību, gudrību un tiesības, un piekāpjamies cits citam, ikvienā lietā ievērodami citu vajadzības.
Bet ievēro vārdus, kas šeit tiek sacīti: “Jūsu lēnība lai kļūst zināma visiem cilvēkiem.” Varbūt tu sacīsi: kā gan visiem cilvēkiem var kļūt zināma kāda cilvēka lēnprātība? Tāpat arī: vai tad mums piederas lepoties ar savu lēnprātību cilvēku priekšā? No tā lai Dievs mūs pasargā! Nav taču sacīts: lielieties un slavējiet sevi; bet gan: lai tas kļūst zināms visiem cilvēkiem, tas ir, parādiet savu lēnprātību darbos, cilvēku priekšā; nevis domājiet vai runājiet par savu lēnprātību, bet aplieciniet to ar savu dzīvi un darbiem – lai ikviens to varētu redzēt, atzīt un pamanīt, lai nevienam par jums nebūtu sakāms nekas cits kā vien tas, ka esat lēnprātīgi, lai jūsu lēnprātība būtu visiem redzama, lai katram – pat tam, kas labprāt būtu sacījis par jums ko citu – nāktos to atzīt un klusēt, dzirdot citus cilvēkus apliecinām jūsu lēnprātību; kā arī Kristus saka Mt. 5:16: “Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.” Tāpat 1. Pēt. 2:12: “.. dzīvojiet krietni (godīgi) pagānu starpā, lai tie, kas jūs aprunā kā ļaundarus, redzētu jūsu labos darbus un pagodinātu Dievu piemeklēšanas dienā.” Jo nav mūsu spēkos panākt, lai mūsu lēnprātība būtu tīkama visiem cilvēkiem. Mums nav jādara nekas vairāk kā vien jāļauj ikvienam pieredzēt šo mūsu lēnprātību, jāparāda tā visā mūsu dzīvē.
Ar vārdiem visiem cilvēkiem šeit nav jāsaprot visi cilvēki, kas dzīvo šajā pasaulē, bet gan visdažādākie cilvēki – kā draugi, tā ienaidnieki, lieli un mazi, kungi un kalpi, bagāti un nabagi, mūsu zemes ļaudis un ārzemnieki, savējie un svešinieki. Jo bieži redzam, ka cilvēki pret svešiniekiem izturas tik laipni un lēnprātīgi, cik vien tas iespējams, turpretī pret savējiem – pret tiem, pie kuriem ir pieraduši, ir pavisam stūrgalvīgi un neiecietīgi. Un cik daudz ir to, kuri lielajiem un bagātajiem piedod visu, cenšas visu vērst par labu un izskaidrot vislabākajā veidā visu, ko tie saka un dara, turpretī pret kalpiem vai nabadzīgiem un neievērojamiem ļaudīm ir stingri un bargi, attēlodami visas viņu lietas visnelabvēlīgākajā gaismā. Tāpat pret bērniem, vecākiem, draugiem un asinsradiniekiem ikviens izturas labvēlīgi, cenšas visu vērst par labu un saprasties ar viņiem. Cik bieži dzirdam, ka draugs slavē draugu pat par tādām lietām, kas ir acīmredzami netikumi, aizstāvēdams draugus jebkurā lietā un piekāpdamies tiem. Turpretī pret saviem ienaidniekiem un pretiniekiem cilvēks izturas pavisam citādi; te nu viņš nespēj saskatīt nekā laba, arī nekā tāda, ko varētu panest vai vērst uz labu, viss uzreiz tiek pamanīts un nopelts.
Sv. Pāvils šeit vēršas pret tādu daļēju un vienpusīgu lēnprātību, gribēdams, lai lēnprātība būtu kristīga, pilnīga un vispusīga – lai tā tiktu parādīta visiem – kā draugiem, tā arī ienaidniekiem, panesot ikvienu un piedodot ikvienam, neraugoties uz pašiem cilvēkiem un viņu nopelniem. Jo lēnprātība ir laba pašos pamatos, savā būtībā, – gluži kā zelts paliek zelts neatkarīgi no tā, vai tas nonāk dievbijīga vai netaisna cilvēka rokās; sudrabs, ko Jūda saņēma par savu nodevību, nepārvērtās pelnos. Tātad visas lietas, ko Dievs radījis, ir īstas un patiesas, lai arī kādi būtu cilvēki, kas ar tām darbojas. Tāpat arī lēnprātība Garā paliek nemainīga kā drauga, tā ienaidnieka, kā bagāta, tā nabadzīga cilvēka priekšā. Bet viltīgi augstprātīgais cilvēks izturas tā, itin kā zelts Sv. Pētera rokā paliktu zelts, turpretī Jūdas rokā kļūtu par pelniem.
Tā nu dabiskā, prātam pieņemamā lēnprātība tiek parādīta tikai bagātajiem, varenajiem, svešiniekiem un draugiem, bet ne visiem cilvēkiem; tādēļ tā ir nepatiesa, savtīga, melīga, liekulīga – Dieva priekšā šāda šķietami lēnprātīga rīcība nav nekas cits kā viena vienīga krāpšanās un augstprātīga viltība. Redzi nu, cik neiespējami ir cilvēka dabai turēties pie šādas pilnīgas, garīgas lēnprātības un cik maz ir to, kas apzinās šo trūkumu, tīksminādamies par jauko lēnprātību, ar kādu tiem izdodas izturēties pret dažiem atsevišķiem cilvēkiem, un iedomādamies, ka ir taisnīgi un pareizi nebūt lēnprātīgiem pret ikvienu. Nekrietnā cilvēka daba ar tās veiklo prātu nemitīgi cīnās pret Garu un visu, kas pieder Garam, kā Sv. Pāvils Rom. 8:5 saka: “.. miesas cilvēki tiecas pēc miesas lietām..”.
Tā Sv. Pāvils šajos nedaudzajos vārdos raksturojis visu kristīga cilvēka izturēšanos pret viņa tuvāko. Lēnprātīgs cilvēks dara labu ikvienam – kā viņa miesai, tā dvēselei – ar vārdiem un darbiem; tāds cilvēks arī panes otra ļaunumu un nekrietnību; tas nav nekas cits kā mīlestība, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība – tās lietas, kuras Sv. Pāvils Gal. 5:22 nosauc par Gara augļiem.
Ja nu tu saki: jā, kurš tad var būt drošs, ka viņam izdosies paturēt kaut kumosu maizes, dzīvojot ļaunu cilvēku vidū, kas ar prieku izmantos šo mūsu lēnprātību savā labā – lai atņemtu visu, neatstādami mums vietu uz šīs zemes? – Uzklausi Sv. Pāvilu, kas sniedz izsmeļošu atbildi, turpinādams to līdz pat šīs vēstules beigām. Vispirms viņš saka:
“Tas Kungs ir tuvu.”
Ja Dieva nebūtu, tad gan tev tiešām vajadzētu tā baidīties no ļauniem cilvēkiem. Bet Dievs ne tikai ir – Viņš ir tuvu; Viņš tevi neaizmirsīs un neatstās – tikai esi lēnprātīgs pret visiem cilvēkiem un ļauj Viņam gādāt par to, kā tevi uzturēt un aizsargāt. Dievs devis tev Kristu – mūžīgo mantu; kā tad lai Viņš nedotu arī to, kas vajadzīgs tavam vēderam? Tev taču pieder daudz vairāk nekā cilvēkam var atņemt – vairāk nekā visi pasaules labumi, jo tev ir Kristus. Par to sacīts psalmā (Ps. 55:23): “Met savu nastu uz To Kungu, Viņš tevi uzturēs taisnu..”. Un 1. Pēt. 5:7: “Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums.” Pats Kristus saka Mt. 6:26-28: “Skataities uz putniem gaisā.. (..) Mācaities no puķēm laukā..”. Arī šie vārdi izsaka to pašu: Tas Kungs ir tuvu. Un tālāk:
“Nezūdaities nemaz..”
Nezūdieties sevis dēļ, ļaujiet Viņam par jums rūpēties. Dievs, ko esat atzinuši, spēj rūpēties par jums. Pagāni zūdās, jo nezina, ka arī viņiem ir Dievs, – kā arī Kristus saka Mt. 6:31-32: “Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag.” Tādēļ ļaujiet, lai visa pasaule dara netaisnību – tev tomēr visa būs diezgan, tev nebūs jāmirst badā, nedz jānosalst, pirms kādam izdosies atņemt tev tavu Dievu, kas rūpējas par tevi. Bet kas tev varētu Viņu atņemt, ja tu pats Viņu nepamet? Tā nu mums nav iemesla zūdīties – mūsu Tēvs un Radītājs ir tas, kas tur savās rokās visas lietas – pat tos, kuri mums ko atņem un dara zaudējumus, līdz ar visu viņu mantu. Mums vienmēr ir jāpriecājas, domājot par Viņu, un jābūt lēnprātīgiem pret visiem cilvēkiem, jo droši zinām, ka ne mūsu miesai, ne dvēselei nekā netrūks un – pāri visām lietām – ka Dievs ir mums žēlīgs; tiem, kam Viņš tāds nav, ir pamats zūdīties. Mums jārūpējas tikai par to, lai nezūdāmies un esam lēnprātīgi pret visiem cilvēkiem; arī psalmā (Ps. 37:25) teikts: “Es biju jauns un kļuvu vecs, bet nekad es neredzēju taisno atstātu, nedz arī viņa bērnus lūdzam maizi.” Un Ps. 40:18: “.. Tas Kungs gādās par mani.”
“.. bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā.”
Šeit apustulis māca, kā mest mūsu zūdīšanos uz Dievu. Tas nozīmē: nezūdieties nemaz; bet, ja notiek kas tāds, kas dara jums raizes – un tā tas neizbēgami notiek, jo šeit, uz zemes, arvien ir daudz kārdinājumu -, paļaujieties uz Dievu un atmetiet visas raizes, lai kādas tās būtu; vērsieties pie Dieva ar lūgšanām un pielūgšanu – visu, ko esat gribējuši panākt ar savām rūpēm, lūdziet Viņam, lai Viņš to paveic. Un dariet to pateicībā par to, ka jums ir Dievs, kas rūpējas par jums un kam varat uzticēt visus savus lūgumus. Bet cilvēks, kas grūtā brīdī nespēj tā izturēties, bet grib visu izsvērt ar savu prātu un atrisināt pēc sava padoma, pats uzņemdamies visas rūpes, dzen pats sevi dažādās nelaimēs, pazaudē prieku un mieru Dievā, tomēr neko nepanāk. Viņš rok smiltis un pats grimst tajās arvien dziļāk – nekas viņam neizdodas. Par to ik dienu pārliecināmies savā un citu cilvēku pieredzē.
Tas sacīts ne tādēļ, lai kāds iedomātos kļūt pavisam slinks un nolaidīgs, atstāt visas lietas bez ievērības un nelūgt par tām Dievu; tāds cilvēks drīz vien tiks satriekts un būs spiests sākt zūdīties. Cilvēkam ir jācīnās. Tieši tādēļ mūs piemeklē tik daudz nelaimju, kas dara mums raizes, lai mēs būtu spiesti glābties no savām raizēm lūgšanā. Ne velti apustulis saka: “Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā..”. (“Nezūdaities nemaz, bet visus savus lūgumus dariet zināmus Dievam..” – Bībeles nerevidētā tekstā) Nemaz un visi ir pretējas nozīmes vārdi. Tā Sv. Pāvils parāda, ka ir daudz lietu, kuru dēļ mums nākas raizēties; taču nevienā no tām mums nav jāpakļaujas šīm raizēm, bet gan jāturas pie lūgšanas, paļaujoties uz Dievu un lūdzot Viņam visu, kā mums trūkst.
Te nu mums jāizprot, kādai ir jābūt lūgšanai un kādi ir īstie lūgšanas veidi. Apustulis, par to runādams, lieto četrus vārdus: lūgšana, pielūgšana, pateicība un lūgums. Lūgšana nav nekas cits kā vārdi jeb runa, kā, piemēram, “Mūsu Tēvs” lūgšana, psalmi un citi tamlīdzīgi lūgšanas vārdi, kuros tiek izteikts tas, par ko lūdzam. Pielūgšana notiek tad, kad savu lūgšanu vēl īpaši pastiprinām – kā tad, kad es kādu cilvēku lūdzu viņa tēva dēļ vai, pieminot ko tādu, kas viņam ir mīļš un dārgs. Tā tas notiek, kad lūdzam Dievu caur Viņa Dēlu, Viņa svētajiem, Viņa apsolījumu, Viņa vārdu; kā Salamans lūdz psalmā (Ps. 132:1): “Piemini, ak, Kungs, Dāvidu un visas viņa ciešanas..”. Tāpat saka Sv. Pāvils Rom. 12:1: “Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā..”. Un 2. Kor. 10:1: “.. es, Pāvils, jūs pamācu ar Kristus lēnprātību un laipnību..”. Lūgums ir tas, ka nosaucam vārdā to, ko vēlamies, ko gribam panākt ar savām lūgšanām un pielūgšanu. Tā “Mūsu Tēvs” lūgšanā ietverti septiņi lūgumi; Kristus Mt. 7:7-8 saka: “Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts.” Pateicība ir tā, ka pieminam visu labo, ko esam saņēmuši no Dieva, tā stiprinādami savu paļāvību uz Viņu un gaidīdami to, ko lūdzam.
Tā mūsu lūgšana kļūst stipra, neatlaidīga pielūgšanā, salda un patīkama pateicībā; ar savu spēku un saldumu tā uzvar un saņem to, ko lūdz. Šāds lūgšanas veids tiek lietots baznīcā; arī visi svētie tēvi Vecajā Derībā lūguši ar pielūgšanu un pateicību. Tāpat “Mūsu Tēvs” lūgšanas sākumā slavējam Dievu, pateicamies Viņam un apliecinām, ka Viņš ir mūsu Tēvs, tiekdamies pie Viņa mīlestībā, kas saista Tēvu un bērnus; nav citas pielūgšanas, kas spētu līdzināties šai. Tādēļ šī ir visaugstākā un viscēlākā lūgšana zem saules.
Ar šiem vārdiem Sv. Pāvils ir sagatavojis zelta kvēpināmo trauku un atklājis noslēpumu, par kuru Mozus daudz rakstījis Vecajā Derībā – kā priesterim jākvēpina vīraks templī. Jo mēs visi esam priesteri, un mūsu lūgšanas ir kvēpināmie trauki. Mūsu zelta kvēpināmais trauks ir lūgšanas vārdi, kas ir dārgi un brīnišķīgi – kā “Mūsu Tēvs” lūgšanas, psalmu un citu lūgšanu vārdi. Rakstos vārdi arvien ir “trauks” – tādēļ ka vārdos ietverta jēga, ar vārdiem tā tiek sniegta un satverta – gluži tāpat kā trauks satur vīnu, ūdeni, ogles vai ko citu. Tāpat Bābeles zelta kauss Atkl. 17:4 apzīmē cilvēku mācības, turpretī biķeris, kurā ir Kristus asinis – tas ir Evaņģēlijs.
Savukārt, ugunīgās ogles ir pateicība un Dieva žēlastības darbu pieminēšana lūgšanā. To, ka ogles nozīmē labus darbus, Sv. Pāvils apliecina Rom. 12:20, pieminēdams Samana pamācību 25:21-22: “Ja tavs ienaidnieks cieš badu, tad paēdini viņu ar maizi; ja viņam slāpst, tad atspirdzini viņu ar ūdeni, jo ar to tu sakrāsi kvēlošas ogles uz viņa galvas..”. Tās ir kvēlojošas, degošas ogles; jo žēlastības darbi iededz spēcīgu liesmu sirdī. Bet bauslībā bija pavēlēts kvēlojošās ogles ņemt vienīgi no altāra, tas ir – lūgšanā nedrīkstam pieminēt paši savus darbus un nopelnus, kā to darījis farizejs Lk. 18:11, bet mums jāpieņem Dieva žēlastības darbs Kristū. Tas ir mūsu altāris, uz kura esam upurēti; par šo žēlastības darbu mums jāpateicas un tajā jālūdz; kā Sv. Pāvils Kol. 3:17 saka: “Un visu, ko vien jūs darāt vārdos un darbos, to visu darait Kunga Jēzus vārdā, pateikdamies Dievam Tēvam caur Viņu.” Nekas cits Dievam nav pieņemams – to Viņš apliecina 3. Moz. 10:1-2, kur sacīts, ka Ārona dēli Nabads un Abijs tikuši sadedzināti Tā Kunga altāra priekšā tādēļ, ka likuši kvēpināmajā traukā ogles, kas nebija ņemtas no altāra.
Lūgums ir kā vīraks, kas tiek likts kvēpināmajā traukā, kad sakām lūgšanu. Un Sv. Pāvila vārdi: “.. jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā..”, izskan kā, runājot par dūmiem, kas paceļas no kvēpināmā trauka. Tas ir, itin kā apustulis gribētu sacīt: ja gribat kvēpināt īstu, saldu vīraku, kura smarža būtu patīkama Dievam, – dariet Viņam zināmus savus lūgumus ar pielūgšanu un pateicību; tā ir jaukā, saldā smarža, kas sasniedz Dievu un kļūst Viņam zināma, tiekdamās augšup kā sveces liesma vai slaida koka galotne – gluži kā vīraka smarža paceļas augšup no kvēpināmā trauka. Šāda lūgšana izlaužas cauri debesīm. Jo pateicība un Dieva žēlastības darbs ļauj mums lūgt droši un spēcīgi, bet reizē arī viegli, priecīgi un saldi; gluži kā kvēlojošas ogles dod spēku vīraka smaržai. Lūgšana ir auksta, smaga un slinka, ja sirds iepriekš nav iedegta ar Dieva žēlastības darba oglēm.
Kā mūsu lūgšana kļūst zināma Dieva priekšā, ja tā ne vien ir jau zināma Viņam, pirms esam to izteikuši, bet pats Dievs ir tas, kas mudina mūs lūgt? Man jāatbild: Sv. Pāvils to saka, lai mācītu mums, kādai jābūt godīgai lūgšanai, proti, lai neizkaisām vārdus pa vējam un nerunājam uz labu laimi, kā dara tie, kas nedomā, vai Dievs viņu lūgšanas uzklausīs – viņi nekad nevar būt droši, ka tiks uzklausīti, jā, tiem šķiet, ka drīzāk gan Dievs viņos neklausīsies. Bet tā nav ne lūgšana, ne lūgumu izteikšana, bet viena vienīga Dieva izaicināšana un izsmiešana. Ja man kāds lūgtu grasi, neticēdams un nedomādams, ka es viņam to došu, es arī negribētu viņā klausīties, bet drīzāk gan domātu, ka šis cilvēks zobojas par mani vai vismaz nerunā nopietni. Vai gan Dievam nebūtu vēl jo vairāk jāatstāj bez ievērības šāda pļāpāšana? Jo lūgšanai ir jākļūst zināmai Dieva priekšā, tas ir, mums nav jāšaubās, ka Dievs mūs dzird, ka mūsu lūgšanas kļūst Viņam zināmas un mēs noteikti saņemsim to, ko lūdzam. Ja neticam, ka Dievs mūs dzird, ka mūsu lūgšanas kļūst Viņam zināmas, tad tās arī nenāk Viņa priekšā. Mums notiek tā, kā esam ticējuši.
Tādēļ šī augšup kāpjošā vīraka smarža nav nekas cits kā ticība lūgšanā: mēs ticam, ka mūsu lūgšanas nāk zināmas Dieva priekšā un top uzklausītas. Ar šiem vārdiem Sv. Pāvils izsaka to, ko daudzkārt esam lasījuši psalmos (Ps. 18:7): “Viņš sadzirdēja manu balsi savā pilī, un mana brēkšana nāca Viņa ausīs.” Tāpat Ps. 141:2 sacīts: “Mana lūgšana lai nāk Tavā priekšā kā kvēpināmais upuris..”. Kristus Mt. 21:22 un Mk. 11:24 par to saka: “.. visu, ko jūs ticībā lūgsit, to jūs dabūsit. (..) .. ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks.” Un Jēkaba vēstulē 1:6-8 lasām: “Bet lai viņš lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies, jo, kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim. Jo tāds cilvēks, vīrs ar dalītu dvēseli, nepastāvīgs visos savos ceļos, lai nedomā, ka viņš no Tā Kungs ko saņems.”
Tā nu viegli pamanīt, ka pļāpāšana, kas notiek baznīcās un klosteros, ir viena vienīga Dieva apsmiešana un izaicināšana. Jo šāda lūgšana gan kļūst zināma visiem cilvēkiem – kliegšana, kaukšana un baurošana ir visiem dzirdama -, bet Dievs par šādām lūgšanām neko nezina; neviena no tām nenāk Viņa priekšā – tādēļ ka paši lūdzēji nespēj droši ticēt, ka viņu lūgšanas kļūs zināmas Dievam. Kā viņi tic, tā arī tiem notiek. Kaut pienāktu tādi laiki, kad šāda Dieva izsmiešana un izaicināšana mitētos, kad tiktu iznīcināti šie zaimotāju nami, kā Āmoss 7. nodaļā tos nosauc! Ja vien mēs ievērotu, kādai jābūt pareizai lūgšanai, – kas tad būtu tāds, ko mēs nespētu panākt? Bet tagad mēs daudz lūdzam, tomēr neko nesaņemam. Tas tādēļ, ka mūsu lūgumi Dievam tā arī nekļūst zināmi. Ak, posts šādai neticībai un neuzticībai!
“Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.”
Redzi, cik labi un rūpīgi Sv. Pāvils pamāca ikvienu kristieti. Pirmkārt, kristīgam cilvēkam caur ticību jārod prieks Dievā, tad jābūt lēnprātīgam un labvēlīgam pret savu tuvāko. Bet, ja viņš jautā: kā lai es to spēju? Apustulis atbild: mūsu Kungs ir tuvu. Bet ko darīt tad, kad tieku vajāts, ja ikviens cenšas mani aplaupīt? Viņš saka: nezūdies, lūdz Dievu un ļauj Viņam par tevi rūpēties. Jā, bet vai to darīdams, nepaguršu un nenonīkšu? Nē; Dieva miers tevi pasargās. Aplūkosim, kas ir šis Dieva miers.
Dieva miers, par kuru šeit runāts, nav jāsaprot kā tas miers, ar kuru pats Dievs ir apmierināts un mierā ar sevi, bet gan tas miers, kuru Dievs dod mūsu sirdīm, lai mēs būtu apmierināti. Gluži tāpat kā par Dieva vārdu saucam vārdu, ko Viņš uz mums runā, ko dzirdam un kam ticam. Šis miers ir Dieva dāvana, tādēļ mēs saucam to par Dieva mieru – arī tādēļ, ka tas mums dod mieru ar Dievu, pat ja esam nemierā ar cilvēkiem.
Šis miers pārsniedz visas jūtas, prātu un saprašanu. Tas tev nav jāsaprot tā, it kā Dieva mieru neviens nespētu sajust, nedz izjust. Jo, ja mums jābūt mierā ar Dievu, tad mums šis miers jāizjūt savā sirdī un sirdsapziņā. Kā gan citādi Dieva miers varētu pasargāt mūsu sirdis un domas? Tev tas jāsaprot šādi: kad bēdas un pretinieku uzbrukumi piemeklē cilvēkus, kas neprot lūgšanā meklēt glābiņu pie Dieva, bet sāk zūdīties, viņi arī meklē mieru – tādu mieru, ko prāts spēj aptvert un saņemt. Taču prātam ir pieņemams vienīgi miers, kas iestājas, kad viss ļaunais ir zudis. Šāds miers nepārsniedz saprašanu, bet atbilst tai. Tādēļ arī šādi cilvēki plosās un pūlas, pēc sava prāta gribēdami sasniegt mieru, iznīcinot visu ļauno – arī ar varu un viltu. Kam ir kāda brūce, tas tiecas pēc veselības. Bet tiem, kas rod prieku Dievā, ir diezgan ar to vien, ka viņiem ir miers ar Dievu; tie paliek vīrišķīgi arī bēdās, nemeklējot mieru, kas būtu prātam pieņemams, proti, ļaunuma izzušanu, bet stāv stingri, būdami iekšēji stipri ticībā. Viņi nejautā, vai ļaunums pastāvēs ilgi vai neilgi, laicīgi vai mūžīgi; nedomā un neraizējas par to, kā galu galā viss beigsies; viņi ļauj Dievam visu vadīt un kārtot, necenzdamies noskaidrot, kad, kā, kur un caur ko tas notiks. Tādēļ arī Dievs parāda viņiem savu žēlastību, darīdams ciešanām tādu galu un sniegdams viņiem tik daudz laba, ka neviens cilvēks to nebūtu uzdrīkstējies iedomāties, nedz vēlēties.
Redzi, to sauc par krusta mieru, Dieva mieru, sirdsapziņas mieru, kristīgu mieru, kas dara cilvēku arī ārēji mierīgu, tā ka viņš ir mierā ar visiem un neceļ nemieru. Neviens prāts nespēj panākt, nedz saprast to, ka cilvēks zem krusta rod prieku un nemiera vidū – mieru. Tas ir Dieva darbs, kas nav pazīstams nevienam citam kā vien tam, kurš šo mieru iepazinis; par to sacīts jau iepriekš, otrajā Adventa svētdienā runājot par Sv. Pāvila vēstules vārdiem: “Bet cerības devējs Dievs lai piepilda jūs ar visu prieku un mieru ticībā..”. Tas ir miers ticībā, kuru šeit apustulis nosauc par Dieva mieru.
Tā Sv. Pāvils parāda, ka ikvienam, kas grib priecāties Dievā un dzīvot lēnprātībā, velns uzkraus krustu, lai aizkavētu pildīt šo nodomu un novērstu sirdi no šādām domām. Tādēļ cilvēkam jāsagatavojas, sargājot savu mieru tā, lai velns to nevarētu aizsniegt, proti – mūsu mieram ir jābūt Dievā, un nav jādomā, kā tiksim brīvi no nastas, ko velns mums uzkrāvis, bet jāļauj, lai tas turpina savus pārgalvīgos uzbrukumus, līdz pats Dievs nāks un darīs tiem galu. Tā sirds, prāts un domas tiks pasargāti un uzturēti Dieva mierā. Jo arī pacietība nevarētu ilgi pastāvēt, ja pati sirds neatrastu augstāku mieru – ja nepietiktu ar to vien, ka tai ir miers ar Dievu.
Sirds un prāts šeit nenozīmē dabisko gribu un saprātu, bet, kā to izskaidro pats Sv. Pāvils, tā ir sirds un prāts Kristū Jēzū, tas ir, griba un saprāts, ko saņemam un paturam Kristū, no Kristus un zem Kristus. Tā ir ticība un mīlestība visā dzīvē – kā tā izturas pret Dievu un cilvēkiem. Tas nenozīmē neko citu kā – no visas sirds uzticēties Dievam un mīlēt Viņu, ar visu sirdi un prātu tiecoties darīt labu Dievam un savam tuvākajam – tik, cik vien iespējams, un vēl vairāk. Šādu sirdi un prātu velns piemeklē un mēģina novērst no iesāktā ceļa ar draudiem, bailēm, nāvi un visādām nelaimēm, izdomādams dažādas cilvēku lietas, lai cilvēks meklētu mierinājumu un palīdzību pats sevī un pie cilvēkiem; un tad viņš jau ir atkritis no Dieva un iegrimis savās raizēs.
Tā nu šī vēstule īsā veidā sniedz pamācību kristīgai dzīvei attiecībās ar Dievu un cilvēkiem, proti: mums jāļauj, lai Dievs mums būtu viss, un pret cilvēkiem jāizturas kā pret sev līdzīgiem; lai mēs pret cilvēkiem būtu tādi, kāds Dievs ir pret mums, mums jāsaņem no Dieva un jādod cilvēkiem. Viss iepriekš teiktais ietverams vārdos – ticība un mīlestība.
[1] – Tātad klostera solījumi, noteikumi un statūti jāievēro mīlestības dēļ.
[2] – Tas ir, klosteri, tonzūras, mūku drēbes, solījumi, noteikumi un statūti.
[3] – Te tu redzi, cik velnišķīgas lietas saistītas ar klosteriem un visu pāvestību – tā neko citu vairs nedara, kā pārvērš brīvību un mīlestību paklausībā un nepieciešamībā, izpostot Evaņģēliju līdz ar ticību. Es nemaz nerunāju par to postu, ka vienkāršie ļaudis šādas lietas dara sava vēdera dēļ. Cik tad ir to, kuri tagad iet uz kora lūgšanām un lūdz stundu lūgšanas Dieva dēļ? Visu klosteru izpostīšana šajā gadījumā būtu vislabākā reformācija; jo kristiešiem tie nav vajadzīgi, bez tiem gluži labi var iztikt. Un, pirms vienā klosterī tiks ieviesta šāda brīvība, citos tiks pazudināti simti tūkstošu dvēseļu. Tādēļ būtu labāk pilnīgi un galīgi izskaust to, kas nav vajadzīgs un noderīgs, tomēr rada tik neizsakāmu postu un nekādi nav uzlabojams.
Ieskaties