Kā jāizturas pret savu dzīvesbiedru

Kur trūkst mīlestības, tur jādara viss, kas kalpo tās atjaunošanai un vairošanai gan tevī, gan otrā. Nekad neaizmirsti, ka mīlestība ir Dieva dāvana. No sirds lūdz par to Dievu, kā arī lūdz dziļāku pazemību, lai spētu uzlūkot sevi kā necienīgu, kam Dievs ir piešķīris tādu laulātu draugu.

Turklāt, cik bieži iespējams, centies sagādāt savam dzīvesbiedram kādu prieciņu un sargies no visa, kas var kaitēt tavai mīlestībai un uzticībai. Piemēram, sargies no visiem rūgtiem vārdiem, jo īpaši tādiem, kas aizskar laulātā drauga personisko vērtību un cieņu. Šādi vārdi ir kā nāvīga inde mīlestībai.

Sarūpē otram prieku! Kaut vīri un sievas arvien vairāk apzinātos, cik nepareizi tie vērtē savu šīszemes laimi, gādājot par māju, iztiku un kopjot lopus, bet tik maz domājot par savu laulāto draugu! Tādēļ, ja redzi un zini, kā otru vari iepriecināt, un turklāt tas nav nekas ļauns vai grēcīgs, tad noteikti tā dari, pēc iespējas biežāk sagādājot dzīvesdraugam prieku un spirdzinājumu!

Sievas, kam ģimenē jāpiedzīvo savu vīru neapmierinātība, daudz vairāk baudītu viņu labvēlību, ja papūlētos mājās radīt patīkamu noskaņu. Nereti vīram pietiek ar priecīgu sejas izteiksmi un draudzīgu vārdu. Līdzīgi ir iespējams sabojāt pat labāko ēdienu, ja tam trūkst galvenās garšvielas – mīļas un draudzīgas attieksmes.

Mēģini saprast laulātā drauga rūpes un emocijas. Centies cik spēdams otru atmaidzināt, iepriecināt un atbalstīt. Arī šādi sīki uzmanības apliecinājumi bieži ir kā vērtīgi eļļas pilieni uz vājās liesmas. Taču, kas neuztver šīs lietas nopietni, lai vaino pats sevi, ka savā priekšā redz vēsu, nogurušu un noraizējušos dzīvesbiedru un dzīvo namā, kas ir tumšs, drūms un bez prieka.

Un, ja iespējamais atbalsts nav varējis novērst un izravēt visu ļauno, kārdinājumus un apgrūtinājumus, tad atliek tikai pēdējais, kas ir absolūti nepieciešams šīs pasaules dzīvē – pacietība un panesība. Daudzi posta savu laulību jau ar to vien, ka pieprasa visu perfektā un pilnīgā kārtībā, citādi tie jūtas nelaimīgi un neapmierināti. Tā ir postoša muļķība. Šajā pasaulē nav iespējams rast pilnību nevienā lietā, tai skaitā laulībā, kur savienoti divi krituši un samaitāti cilvēki un kur velna kārdinājumiem ir divkāršs mērķis. Tāpēc tā ir liela un vērtīga gudrība, ja cilvēks prot būt apmierināts, kad klājas kaut cik labi un velns to nespēj izpostīt.

Arī M. Luters runā līdzīgi:

Dzīvojot virs šīs grēcīgās zemes, nav iespējams palikt bez daudziem trūkumiem, piedauzībām un sarežģījumiem, kas var gadīties ikvienā namā. Virs zemes nav tāda stāvokļa un aicinājuma, kurā nebūtu jācieš un jāpanes daudz ļauna no saviem tuvākajiem, no sievas, bērniem, kalpiem un arī no ārpuses, no kaimiņiem, jāpiedzīvo visu veidu šķēršļi un nelaimes. Kas nevēlas to pacietīgi panest, bet visu grib nevainojamu un nenovērtē mācību par nemitīgu grēku piedošanu, tie kā algu saņems nemierīgu un nepacietīgu sirdi, un tieši savas nepacietības dēļ tiem būs jāpacieš šķīstīšanas ugunis un elles mokas, tā ka pat velns tiem nebūs vajadzīgs..

Tādēļ svarīgākais, kas ikvienam jāapgūst, ir pacietīga panešana, lai cik daudz kļūdu arī būtu otrā cilvēkā. Pieņem viņu, kāds tas ir, un izlīgsti ar domu, ka šī nasta tev būs jānes pastāvīgi, jo uz to mēs, kristieši, esam aicināti, lai nesam viens otra nastas, mazgājam viens otra kājas un mazgājam nevis tīrās kājas, bet gan tās, kas ir nosmērētas ar dubļiem un netīrumiem.

Apustulis saka, ka vīram sava sieva jāmīl kā paša miesa, jo sieva ir dota kā palīgs, lai palīdzētu nest un darīt vieglākas arī viņa nastas. Ja viņam nebūtu nekādu nastu, kļūdu un vājību, tad nekāda palīdzība tam nebūtu vajadzīga, jo būt par palīgu ir sievas aicinājums.

Ievēro: laulātais draugs mums ir jāmīl kā paša ķermenis! Un mēs zinām, ka arī mūsu ķermenis nereti cieš no vainām, slimībām, trūkumiem, vājībām un noguruma. Kad tā notiek, pret savu ķermeni mēs izturamies saudzīgi un pacietīgi, slimos locekļus kopjam ar zālēm, eļļām, saitēm un lielu uzmanību.

Vai tāpat tev nav jāizturas pret savu dzīvesbiedru, kas ir gluži kā tavs ķermenis un tev ir Dieva dots, lai to mīlētu un kalpotu kā paša ķermenim? Tas mums māca un atgādina, ka pati galvenā ticības mācība šajā ziņā ir par grēku piedošanu: Dievs piedod mums un mēs piedodam viens otram. Tas ir vienīgais ceļš pie miera un svētības šajā un nākamajā dzīvē.
Tālāk M. Luters saka:

Kopsavilkums ir šāds: gluži kā Kristus bez mitas mums piedod un panes visas mūsu vājības, tāpat ir nepieciešams, lai mēs viens otram piedodam it visās lietās un ikvienā sava amata aicinājumā. Kas nevēlas par to neko dzirdēt, tas nicina un izaicina Dievu un nekad neiemantos mieru virs zemes, bet no vienkārša ļaunuma (cilvēku kļūdām) iztaisīs divkāršu, jā, pat trīskāršu ļaunumu! Šo mācību nedrīkst nievāt un nicināt. Tev ir jādzīvo saskaņā ar to un jāpraktizē nemitīga piedošana, citādi tu aiziesi savu ceļu un dzīsies pēc savtīgas laimes un miera, ko nespēj sasniegt! Nē, virs zemes tu neatradīsi mieru. Visvarenais un uzticamais Dievs lai apžēlojas par visiem cilvēkiem!

Āmen.