Kā Jēzus klauvē pie mūsu sirds durvīm
“Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.” [Atkl.3:20]
Neviens nespēja aizkavēt Jēzus ierašanos miesā, un neviens nevarēs stāties pretī Viņa atnākšanai pēdējās tiesas dienā. Tomēr attiecībā uz Viņa ienākšanu sirdī ir savādāk, mēs varam traucēt un kavēt Viņam ienākt mūsu sirdīs. Tā ir taisnība, ka Kristus, tāpat kā Dievs Tēvs, ir visuresošs, piepildot visu debesīs un virs zemes. Viņā mēs dzīvojam, kustamies un esam. Neviens to nevar kavēt vai izmainīt. Bet Kristus ieiešana konkrēta cilvēka sirdī nav daļa no spēka un dabas valstības, bet gan no žēlastības valstības. Šeit netiek izmantots spēks un ir vajadzīgas brīvas sirdis. Šādā adventā cilvēka sirds kļūst cienīga pateicoties Kristus žēlastības klātbūtnei, un tad Viņa Gars un spēks nāk pie ticīgajiem.
Mēs varam jautāt: “Ko Kristus darīja un ko Viņš joprojām dara, lai varētu ienākt mūsu sirdīs?” Uz šo jautājumu mums ir jāatbild atbilstoši Dieva Vārdam. Viss, ko Kristus jau ir darījis un joprojām dara mūsu labā, balstās Viņa vēlmē ienākt mūsu sirdīs un dzīvot tur mūžīgi. Viņš kļuva par cilvēku, dzīvoja un cieta, nomira un tika apglabāts, augšāmcēlās no mirušajiem un uzkāpa debesīs, sēž pie Dieva labās rokas un aizlūdz par mums visiem, lai Viņš varētu nākt pie mums Savā žēlastībā, lai varētu dzīvot mūsos un darīt mūs svētus un mūžīgi svētītus. Kad Jēzus mums saka: “Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu,” mums tiek atgādināts, ar kādiem līdzekļiem Kristus sagatavo Savu ieeju mūsu sirdīs. Šie līdzekļi ir Dieva Vārds un Svētie Sakramenti.
Kad mēs lasām vai dzirdam dievišķo Bauslību, tā ienāk mūsu dvēselē un ļauj mums sajust Dieva dusmas. Tādās reizēs Kristus ar Bauslības āmuru, bēdu nūju, klauvē pie mūsu cieto siržu stingri aizslēgtajām dzelzs durvīm. Viņa mērķis nav mūs iznīcināt, Viņa mērķis ir tikt uzņemtam. Kad mūsu sirds lielākās un stingrākās skrūves ir salauztas un kad tad mums tiek sludināts Evaņģēlijs, tā saldā un maigā skaņa mūs vilina ticībā. Tad Kristus ar lēnprātības zizli klauvē pie mūsu sirds durvīm. Kad tas notiek, mums jāatbild ar kaislīgu saucienu: “Ak, ienāc, Tā Kunga svētītais! Kāpēc Tu vēl stāvi ārā?” Tāpat ir ar Svētajiem Sakramentiem. Ar savu Kristību mēs tērpjamies Kristū, Viņš ienāk mūsos un attīra mūsu sirds sienas ar Savām izlietajām, par mums upurētajām asinīm. Svētajā Vakarēdienā Viņš ļauj mums ēst un dzert Savu patieso miesu un asinis, un tā Viņš apprec mūsu dvēseli, lai Viņš būtu mūsos, un mēs Viņā, lai mēs būtu miesa no Viņa miesas, kauls no Viņa kaula.
Ar Bauslību un Evaņģēliju Kristus bieži sasaista dažādas ārējas ciešanas, slimības un nelaimes, kā arī dažādus žēlsirdīgus un brīnumainus pasargājumus un svētības. Arī šie ir līdzekļi, ar kuriem Viņš klauvē pie mūsu sirds durvīm. Ak, kaut mums tās vienmēr būtu atvērtas Viņam!
Ieskaties