Kā kristietim vajadzētu rīkoties nāvējošas epidēmijas laikā

Jūs vēlaties zināt vai ir pareizi, ja kristietis bēg no nāvējošas sērgas. Tāpēc es tagad sniegšu jums savu viedokli, ciktāl Dievs dod man šīs lietas saprast un uztver. Es pazemīgi pakļaujos jūsu un visu dievbijīgo spriedumam.

Sāksim ar to, ka daži cilvēki ir stingri pārliecināti, ka nevajag un nedrīkst bēgt no nāvējošā mēra. Tā kā nāve ir Dieva sods, ko viņš sūta mums par mūsu grēkiem, mums pacietīgi jāpakļaujas Dievam un ar patiesu un stingru ticību jāgaida sods. Šie cilvēki domā, ka aizbēgt ir acīmredzami nepareizi, un bēgšana liecina par ticības trūkumu. Citi ieņem tādu nostāju, ka cilvēks var bēgt, it īpaši, ja viņš neieņem publisku amatu.

Tomēr visi kristieši nav vienādi stipri savā ticībā un tādēļ visiem nevar likt nest vienu un to pašu nastu. Pats Kristus nevēlas pamest ticībā vājos. Īsi sakot, bēgšana no nāves var notikt divējādi – pirmkārt, pretēji Dieva vārdam un pavēlei, piemēram, ja kāds ticības dēļ ir pakļauts vajāšanām un tādēļ noliedz Dieva vārdu un ticību. Šādā gadījumā Dievs ir pavēlējis nekādā gadījumā nebēgt, pat ja draudētu nāve. (Mt.10:28, 33).

Arī mācītāji nedrīkst atkāpties un bēgt nāves baiļu priekšā, jo tiem ir jāaizstāv un jāsargā savas avis (Jņ.10:11). Tieši tad, kad cilvēki mirst, tiem nepieciešama palīdzība ar vārdu un sakramentu, lai tie ticībā spētu uzveikt nāvi. Ja kādā vietā mācītāju ir pietiekoši un daļa no tiem paliek un mudina citus doties prom, tad tie, kuri dodas prom no briesmām, negrēko. Piemēram, arī apustulis Pāvils ar citu kristiešu palīdzību bēga no Damaskas, kad tam draudēja nāve (Ap.d.9:25). Tas pats, kas attiecas uz mācītājiem attiecas arī uz laicīgo valdību, kam jāpaliek pietiekošā skaitā, lai nodrošinātu mieru un kārtību. Tas pats attiecas uz citiem cilvēkiem, kurus palikt saista pienākums pret savu tuvāko, uz ārstiem, policistiem un citiem, kā arī uz bērniem, kam ir pienākums pret vecākiem un vecākiem, kam ir pienākums pret bērniem. Tāpat arī tiem, kuriem uzticētas rūpes par bāreņiem, nav atļauts bēgt, ja vien nav citu cilvēku, kuri varētu viņu vietā parūpēties. Īsi sakot, nedrīkst bēgt neviens, ja viņa atbildībā ir citi cilvēki un nav neviena cita, kas par tiem parūpētos.

Šādos gadījumos mums ir jārespektē Kristus vārdi: “Es biju slims, un jūs mani neapmeklējāt…” (Mt.25:41–46). Saskaņā ar tiem mēs esam savstarpēji saistīti tādā veidā, ka neviens nevar atstāt otru pēc savas iegribas, bet tiek prasīts viņam palīdzēt un palīdzēt tā, kā viņš pats vēlētos, lai viņam tiktu palīdzēts.

Bet, ja šādas ārkārtas situācijas nav un ir pieejams pietiekami daudz cilvēku, lai koptu un rūpētos par slimniekiem, tad viņiem ir vienlīdz pamatota izvēle vai nu bēgt, vai palikt. Ja kāds ir pietiekami drosmīgs un spēcīgs savā ticībā, ļaujiet viņam palikt Dieva vārdā. Tas noteikti nav grēks. Ja kāds ir vājš un nobijies, ļaujiet viņam bēgt Dieva vārdā, ja vien viņš nepamet savu pienākumu pret savu tuvāko, bet ir veicis atbilstošus pasākumus, lai citi nodrošinātu tiem aprūpi. Bēgt no nāves un glābt dzīvību ir dabiska tieksme, to cilvēkā ir ielicis Dievs un tas nav aizliegts, ja vien tas nav pret Dievu un tuvāko, kā Svētais Pāvils saka Efeziešiem (5:29): “Neviens cilvēks nekad neienīst savu miesu, bet kopj to un lolo.” Ir pat pavēlēts katram cilvēkam pēc iespējas rūpēties par paša miesu un dzīvību, un nevajag to atstāt novārtā, kā saka Svētais Pāvils 1.Kor.12:21–26.

Daudzi Svēto Rakstu piemēri pierāda, ka bēgt no nāves pats par sevi nav nepareizi. Ābrahams bija liels svētais, bet viņš baidījās no nāves un bēga no tās, izlikdamies, ka viņa sieva Sāra ir viņa māsa. Tā kā viņš to darīja, nelabvēlīgi neietekmējot savu tuvāko, tas netika uzskatīts par grēku.

Tāpat Dāvids bēga no Saula un no Absaloma. Pravietis Ūrija bēga no karaļa Jehojakima un aizbēga uz Ēģipti.

Pirms tam Mozus bēga uz Midiānas zemi, kad faraons devās viņu meklēt Ēģiptē. Daudzi citi ir rīkojušies līdzīgi. Visi viņi bēga no nāves, kad varēja un šādā veidā paglāba savas dzīvības, tomēr tādējādi neko nenodarot savam tuvākajam  un nepametot viņu likteņa varā.

Kāds varētu sacīt, ka šie piemēri neattiecas uz nāvi no mēra, bet uz nāvi vajāšanu laikā. Es dzirdu, kā cilvēki saka: “Ja nāk karš vai turki, nevajadzētu bēgt no sava ciemata vai pilsētas, bet gan palikt un gaidīt Dieva sodu ar zobenu.” Tā ir taisnība; Ļaujiet tam, kam ir stipra ticība, gaidīt viņa nāvi, bet viņš nedrīkstētu nosodīt tos, kuri bēg. Ja domājam citādi, tad jau sanāk tā, ka kad māja deg, neviens nedrīkst skriet ārā vai steigties palīgā, jo šāds ugunsgrēks arī ir Dieva sods. Ikvienam, kurš iekrīt ūdenī, nevajadzētu sevi glābt peldot, bet būtu jāļauj sev noslīkt, saņemot dievišķu sodu. Ļoti labi, dariet to, ja varat, bet ne kārdinot Dievu, un ļaujiet citiem darīt tik daudz, cik viņi spēj.

Izsalkums un slāpes arī ir sods. Kāpēc jūs ēdat un dzerat tā vietā, lai ļautu sevi sodīt, līdz izsalkums un slāpes norimst pašas no sevis? Galu galā šāda veida loģika novedīs pie tā, ka mēs saīsināsim Tā Kunga lūgšanu un vairs nelūgsimies, “atpestī mūs no ļauna”, jo mums būtu jāpārtrauc lūgt, lai mēs tiktu izglābti no elles, jo elle arī ir Dieva sods, tāpat kā viss cits ļaunums. Ar ko tas viss beigtos?

No tā, ko esmu iepriekš sacījis, nonākam pie šāda padoma: Mums ir jālūdzas pret visiem ļaunuma veidiem un jāsargās no tā, cik labi vien varam, lai nerīkotos pretēji Dievam, kā tika paskaidrots iepriekš. Ja tā ir Dieva griba, ka ļaunums nāk uz mums un iznīcina mūs, tad neviens no mūsu piesardzības pasākumiem mums nepalīdzēs. Katram tas ir jāpatur prātā: pirmkārt, ja viņš jūtas palicis tur, kur plosās nāve, lai kalpotu savam tuvākajam, ļaujiet viņam sevi likt Dieva rokās un teikt: “Kungs, es esmu tavās rokās; Tu mani paturēji šeit; tava griba lai notiek. Es esmu Tavs pazemīgs radījums. Tu mani nogalināsi vai izglābsi no mēra tādā pašā veidā, kā tad ja mani apdraudētu uguns, ūdens vai citas briesmas.” Tomēr, ja cilvēks ir nesaistīts un var bēgt, ļaujiet viņam likt sevi Dieva rokās un teikt: “Kungs Dievs, es esmu vājš un bailīgs. Tāpēc es bēgu no ļaunuma un daru visu, kas ir manos spēkos, lai pasargātu sevi no tā. Es joprojām esmu Tavās rokās šajās briesmās kā jebkuros citos gadījumos. Tavs prāts lai notiek. Bēgšana pati par sevi neizdosies, jo visur valda posts un briesmas..”

Mums ir jārīkojas tāpat pret savu tuvāko, jo esam viņam parādā tādu pašu palīdzību visās citās nepatikšanās un briesmās. Ja viņa māja deg, mīlestība liek man skriet, lai palīdzētu viņam dzēst liesmas. Ja apkārt ir pietiekami daudz citu cilvēku, lai ugunsgrēku nodzēstu, es drīkstu doties mājup vai palikt, lai palīdzētu.

Ja redzu, ka viņš ir izsalcis vai izslāpis, es viņu nevaru ignorēt, bet man jāpiedāvā viņam ēdiens un dzēriens, nedomājot par to, vai darot to, es pats riskēju kļūt nabags. Cilvēks, kurš citādi nepalīdzēs un neatbalstīs citus, ja vien viņš varēs to izdarīt neriskējot ar savu drošību vai īpašumu, nekad savam tuvākajam nepalīdzēs. Viņš vienmēr izlems, ka pastāv iespēja, ka šādi rīkojoties, viņš sev nodarīs kādu ļaunumu un postījumus, piedzīvos briesmas un zaudējumus.

Ikviens, kas nepalīdz savam tuvākajam, bet pamet viņu nelaimē, Dieva  acīs kļūst par slepkavu, kā svētais Jānis saka savās vēstulēs: “Kas nemīl savu brāli, tas ir slepkava”, un atkal: “Ja kādam ir laicīga manta un viņš redz brāli trūkumā, [bet aizver sirdi pret viņu], kā gan Dieva mīlestība varētu viņā palikt?” (1.Jņ.3:15, 17).

Tāpēc Kristus sodīs viņus kā slepkavas Pastarā dienā, kad viņš sacīs: “Es biju slims, un jūs mani neapmeklējāt” (Mt.25:43). Ja tāds būs spriedums tiem, kuri neapmeklēja slimos un trūcīgos un nepiedāvāja viņiem palīdzību, kas tad notiks ar tiem, kas viņus pameta pašus savā ziņā kā suņus un cūkas?

Būtu labi, ja būtu tik efektīva valdība pilsētās un valstīs, kas uzturētu publiski pieejamas telpas un slimnīcas, lai slimos varētu no privātām mājām nosūtīt uz turieni. Tas patiesi būtu jauks un cildināms kristīgs lietu izkārtojums, kam ikvienam vajadzētu sniegt dāsnu palīdzību un ziedojumus, it īpaši valdībai pašai. Tur, kur šādu institūciju trūkst, un tādas pastāv tikai dažās vietās, mums ir jābūt viesmīlīgiem un jārūpējas vienam par otru jebkurā gadījumā, ja vien nevēlamies pazaudēt Dieva žēlastību un pestīšanu. Tas ir rakstīts Dieva vārdā un bauslī: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” un “visu, ko jūs vēlaties, lai cilvēki jums dara, dariet to viņiem.”

Tagad, kad ir uzbrukusi nāvējoša epidēmija, mums jāpaliek tur, kur esam, jāsagatavojas un jāsaņem drosme, apzinoties ka esam savstarpēji saistīti, un nebēgt, un nepamest vienam otru. Pirmkārt, varam būt droši, ka Dieva dusmas ir nākušas pār mums ne tikai, lai sodītu, bet arī pārbaudītu mūsu ticību un mīlestību – mūsu ticību, kurā mēs redzam un piedzīvojam, kā mums jāizturas pret Dievu; mūsu mīlestību, lai redzētu, kā mums jāizturas pret savu tuvāko. Tomēr šī ir Dieva pavēle un sods, kuram mums pazemīgi jāpakļaujas un jākalpo savam tuvākajam, šādā veidā riskējot ar savām dzīvībām, kā māca Svētais Jānis: “Ja Kristus ir atdevis savu dzīvību par mums, tad mums ir jāatdod savas dzīvības par saviem brāļiem.” (1.Jņ.3:16)

Kad slima cilvēka klātbūtne kādā izraisa šausmas un nepatiku, tad mums jāsaņem drosme un spēks stiprā pārliecībā, ka tas, kurš izraisa šādas sajūtas, ir velns. Viņš ir rūgts, ļauns velns, kurš ne tikai nekad nepārstāj mēģināt nogalināt un izpostīt, bet rod baudu arī radot mūsos nāves bailes, uztraukumu un nervozitāti, liekot mums briesmīgi baidīties no nāves un pakļaujot mūs nemieram visu mūsu mūžu. Un tā velns izslēgs mūs no šīs dzīves, mēģinot panākt lai krītam izmisumā un zaudējam cerību uz Dievu, nevēlamies sagatavoties nāvei un mirt; zem tumšajām un drūmajām baiļu un rūpju debesīm aizmirstam un zaudējam Kristu – mūsu gaismu un dzīvību, un pametam savu tuvāko viņa nelaimē. Šādi rīkojoties mēs grēkotu pret Dievu un cilvēkiem, un mums jāapbruņojas pret velnu ar šādu atbildi: “Atkāpies, velns, ar savām šausmām! Tieši tāpēc, ka tu to ienīsti, es nicinu tevi un tūdaļ steigšos palīgā savam slimajam kaimiņam. Es nepievērsīšu tev uzmanību. Es varu pieveikt tevi divējādi:

Pirmkārt, es zinu, ka kalpošana savam tuvākajam ļoti patīk Dievam un viņa eņģeļiem; darot to es daru Dieva prātu un patiesi kalpoju viņam paklausībā. Nē, tev velns, nepieder pēdējais vārds! Ja Kristus izlēja savas asinis par mani un mira par mani, kāpēc lai es bītos no nelielām briesmām un viņa dēļ neņemtu vērā vājo mēri? Ja tu vari terorizēt mani, tad kristus var stiprināt mani. Ja tu vari nogalināt, Kristus var darīt dzīvu. Ja tev ir inde, tad Kristum ir daudz stiprākas zāles. Te ir Kristus un te esmu es, viņa kalps šajā darbā. Lai Kristus uzvar! Āmen.

Otrkārt, man ir varens Dieva apsolījums, ar kuru viņš iedrošina tos, kas kalpo trūkumcietējiem. 41. Psalmā (2-4) viņš saka: “Svētīgs, kas rūpējas par grūtdieni! Tas Kungs viņu izglābs ļaunā dienā. Tas Kungs to pasargās un uzturēs pie dzīvības, lai viņam labi klātos viņa zemē un to nenodotu viņa ienaidnieku ļaunajam prātam. Tas Kungs viņu atspirdzinās uz slimības gultas; Tu viņam palīdzi, kad tas guļ savā sērgā.” Vai šie varenie un godības pilnie Dieva apsolījumi nav pārpārēm doti tiem, kas kalpo tiem, kam vajadzīga palīdzība? Kas varētu mūs satricināt un aizbiedēt no šāda dižena mierinājuma? Tas, kurš kalpo slimajiem Dieva žēlsirdīgā apsolījuma dēļ var būt drošs, ka viņš saņems ne tikai atlīdzību, bet arī par viņu pašu vajadzības gadījumā parūpēsies. Pats Dievs būs viņa ārsts un medmāsa. Un kāda medmāsa un kāds ārsts viņš ir!  Draugs, kas gan ir visi ārsti, aptiekāri un medmāsas salīdzinot ar Dievu? Un kāds gan ļaunums tevi varētu pieveikt, ja visa pasaule tevi atstātu un neviena ārsta nebūtu pie tevis, bet Dievs būtu pie tevis ar savu drošības apsolījumu? Vai tu zini, ka tev visapkārt ir tūkstošiem eņģeļu, kas ir nomodā par tevi, ka tu patiesi varētu satriekt mēri? Psalmā (91:11-13) ir rakstīts: “Jo Viņš sūtīs tev Savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos. Viņi tevi uz rokām nesīs, lai tava kāja nepieduras pie akmens. Pār lauvām un odzēm tu varēsi staigāt, tu samīsi jaunos lauvas un čūskas!”

Tādēļ, mīļie draugi nekļūsim tik izmisuši, ka pametīsim paši savus ļaudis, kuriem mums ir pienākums kalpot, un gļēvulīgi nebēgsim no sava pienākuma, velna iebiedēti. Nedz arī sagādāsim viņam prieku, ļaujot ņirgāties par sevi un satraucot Dievu un viņa eņģeļus. Kristietis, kurš nicina šādus lielus Dieva apsolījumus un pavēles un pamet savus ļaudis, kad tiem vajadzīga palīdzība, patiesi pārkāpj visus Dieva baušļus un ir vainīgs sava tuvākā slepkavībā, kuru tas pamet likteņa varā. Es baidos, ka šādā gadījumā Dieva apsolījumi tiks pārvērsti briesmīgos draudos.

Es to labi zinu, ja Kristus vai viņa māte būtu slimi, tad ikviens būtu gatavs rūpēties par viņiem, cik vien labi iespējams. Ikviens tad gribētu būt drosmīgs un bezbailīgs, neviens nebēgtu, bet steigtos palīgā. Taču viņi nedzird ko pats Kristus saka: “Visu, ko jūs esat darījuši vismazākajam no maniem brāļiem, jūs esat darījuši man” (Mt.25:40). Kad viņš runā par augstāko bausli, viņš saka, ka otrs bauslis ir līdzīgs pirmajam – mīli savu tuvāko kā sevi pašu. (Mt.22:39). Šeit tu dzirdi, ka bauslis – mīli savu tuvāko – ir līdzīgs lielākajam bauslim – mīlēt Dievu. Un to, ko dari vai nedari savam tuvākajam, tu dari vai nedari Dievam. Tu vēlies kalpot Kristum un palīdzēt viņam, labi, tev ir slims kaimiņš. Ej pie viņa un kalpo viņam, un tu pavisam noteikti atradīsi Kristu viņā, ne ārēji, bet viņa vārdā. Ja tu nevēlies kalpot savam tuvākajam, vari būt drošs, ka ja tur gulētu Kristus, tu nepalīdzētu arī viņam, un ļautu viņam tur vienam gulēt. Ja mēs tā rīkotos, tad atstātu bez ievērības Dieva pavēli, kā mums jāizturas pret savu tuvāko un tādējādi nomaldītos no šaurā ceļa pa kreisi. Ir citi grēki, kuros varam krist nomaldoties uz otru pusi. Tā būtu pārāk steidzīga un nepiesardzīga rīcība, kārdinot Dievu un ignorējot visu, kas varētu pasargāt no nāves un mēra. Tas nozīmētu nelietot medikamentus, nevairīties no vietām, kur atrodas inficēti cilvēki, jokot par to un izrādīties, ka nebaidies no slimības. Viņi arī saka, ka tas ir Dieva sods. Ja Dievs gribot pasargāt cilvēku, viņš to varot darīt bez zālēm vai mūsu pašu piesardzības. Tas tomēr nenozīmē uzticību Dievam, bet gan viņa kārdināšanu. Dievs ir radījis zāles un devis mums gudrību, lai mēs varētu sargāt savu miesu un rūpēties par to, lai mums būtu laba veselība. Ja cilvēks to neņem vērā, viņš ne tikai ir pašnāvnieks, bet apdraud arī citus cilvēkus ar savu bezrūpību.

Nē, mans mīļais draugs. Tas nav labi. Lieto zāles, rūpējies par savu ķermeni, tīri māju, dārzu un ielu, turies tālāk no vietām un cilvēkiem, kam nav vajadzīga tava palīdzība, un izturies kā tad, ja tu vēlētos palīdzēt degošai pilsētai. Kas gan cits ir epidēmija, ja ne uguns, kas koka un salmu vietā dedzina dzīvību un miesu? Tev vajadzētu domāt šādi: “Labi, ar Dieva ziņu ienaidnieks ir atsūtījis mums indi un nāvējošus mēslus. Tādēļ es lūgšu Dievu, lai viņš žēlsirdīgi mūs pasargā. Tad es dezinfikcēšu, palīdzēšu tīrīt gaisu*,  došu citiem zāles un lietošu tās pats. Es vairīšos no tām vietām un cilvēkiem, kur mana klātbūtne nav vajadzīga, lai pasargātu sevi un neaplipinātu citus. Ja Dievs būs vēlējies ņemt mani pie sevis, tad viņš pavisam noteikti atradīs mani, un es būšu darījis to, ko viņš sagaida no manis, un nebūšu atbildīgs ne par savu, nedz citu cilvēku saslimšanu. Ja es būšu vajadzīgs savam tuvākajam, tad tomēr es nevairīšos ne no viena un nekavējoties došos palīgā savam tuvākajam.

Redzi, tā ir dievbijīga ticība, jo tā nav nedz pārsteidzīga, nedz bezrūpīga, nedz kārdina Dievu. Ja Vecajā Derībā bija pavēlēts lepras slimniekiem dzīvot izolēti un turēties pa gabalu no veselajiem, lai neaplipinātu citus, tad mums jādara tas pats ar šo bīstamo epidēmiju, proti, visiem slimajiem jāturas nošķirti no veselajiem un jālieto zāles. Mūsu pienākums ir šādiem cilvēkiem palīdzēt un nepamest viņus vienus. Tad inde tiks laicīgi apturēta, kas nāks par labu gan katram atsevišķi, gan visiem kopā. Mūsu epidēmija šeit Vitenbergā ir radusies tikai netīrumu dēļ. Gaiss vēl, paldies Dievam, ir tīrs, tikai vietām tas kļuvis netīrs dažu slinkuma un nolaidības dēļ. Sekas tam ir tādas, ka velns priecājas, redzot šausmas un bēgšanu mūsu vidū. Lai Dievs viņu savalda! Āmen.

* – Lutera laikā uzskatīja, ka to var panākt dedzinot dažādas lapas, zāles un krūmus, piemēram, kadiķi.