Kā lūdz Dieva bērns

“Mūsu Tēvs debesīs.” [Mt.6:9]

Kristietim nevajadzētu doties tālāk “Tēvreizes” lūgšanā, ja viņš rūpīgi nav pārdomājis, vai no sirds ar bērna paļāvību var izrunāt vārdu: “Tēvs!” Proti, ka Dievs ir labvēlības pilns Tēvs un ticīgais ir Dieva mīļotais bērns. Jo visas lūgšanas mierinājums un spēks ir atkarīgs no sirsnīgas ticības uzrunas: “Tēvs.” Vai tu proti paļāvīgi piesaukt Dievu par savu Tēvu? Vai savā sirdī tici, ka esi Dieva mīļotais bērns, un saproti, ko tas nozīmē? Jo tikai tad tu spēsi teikt šo lūgšanu ar svētīgu paļāvību.

Te mēs atkal atrodam visa veida trūkumus un nepilnības dievbijīgās dvēselēs. Vispirms tas attiecas uz tiem, kas vēl nav nonākuši pie ticības brīvības, bet joprojām kalpo darbiem. Tie ir cilvēki, kas allaž uzskata sevi par Dieva bērniem – tādiem, kas nepieder pasaulīgiem, bet reliģiskiem jeb garīgiem cilvēkiem, kas meklē un godā Dievu, bet nevis – tādiem Dieva bērniem, par kādiem mācīja Kristus.

Šādā virspusīgā nozīmē ikviens var apgalvot, ka ir “Dieva bērns”. Tomēr mēs zinām, ka piederēt reliģiskai grupai nebūt nav tas pats, kas ticēt, ka Dievs “ir mūsu īstais Tēvs un mēs – Viņa īstie bērni”, jo to, ko tas īstenībā nozīmē, jūs varat saprast tikai no Kristus vārdiem par mūsu attiecībām ar Viņu.

Lai Dievs atdara mums acis, ka to ieraugām. Viņa augšāmcelšanās dienā pēc pabeigtā izpirkšanas darba Tas Kungs sacīja: “Ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeimu pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva” [Jņ.20:17].

Vai jūs saprotat, ko nozīmē būt par Dieva bērnu? Tas Kungs vispirms saka “brāļiem”, bet tas vēl nav viss. Lai visiem būtu skaidrs, ko nozīmē “brāļi”, Viņš piebilst: “pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva”. Ar to Kungs Kristus skaidri norāda, ko nozīmē vārds “brāļi”. Un, kur vien vārds “Dieva bērns” iegūst šādu nozīmi, tur debesu eņģeļi, to dzirdot, godbijīgi aizklāj sejas.

Dieva bērns! Tas bija tas lielais un diženais, ko Dievs bija iecerējis no paša sākuma, radot cilvēku. Ikviens var skaidri redzēt, ka visu šai pasaulē Viņš ir radījis cilvēka dēļ. Cilvēks – Dieva bērns! Šīs patiesības dēļ mūžīgais Dieva Dēls labprāt kļuva par cilvēkbērnu un visu priekšā apliecināja, ka esam Viņa brāļi. Taču diemžēl mums jāatzīst, ka mūsu sirdis ir par šauru, lai apjaustu tik lielas lietas.

Tomēr pastāv būtiska atšķirība starp vienu un otru ticību. Jo viena ticība nespēj vien nobrīnīties par šīs godības augstumiem, dziļumiem un plašumiem, nespēj tam pietiekami noticēt un jau tagad no tā gūst vislielāko prieku šai pasaulē! Turpretī otra ticība šķiet ļoti viegla lieta, tā nebrīnās un nepriecājas, jo īsti nesaprot, ko nozīmē būt par Dieva bērnu. Tā ir pirmā problēma, kas raksturo ticību vārdiem: “Mūsu Tēvs.”

Otrā problēma ir tāda, ka pat ticīgi vīri un sievas, kuri ilgāku laiku dzīvojuši svētīgā dievbērnības stāvoklī, no jauna iegrimst savās blēņās, sāk raudzīties uz sevi un zaudē Dieva bērna paļāvību. Daži “Tēvreizi” saka ar bezrūpību, nedomājot par vārdiem “Mūsu Tēvs” un tiem viegli pārskrienot pāri. Tāpēc viņi, sacīdami šo lūgšanu, ir nospiesti un negribīgi.

Savukārt citiem sirdsapziņa ir nopietni apgrūtināta, jo tie ir krituši grēkos, grimuši smagos kārdinājumos un sapinušies grēka saitēs, kas kavē viņu lūgšanas un biedina viņus: “Jūs, kas esat darījuši grēkus un to apzināties, – vai jūs tiešām vēlaties lūgt Dievu, vai tiešām gribat saukt Viņu par savu Tēvu?”

Viņiem ir lielas grūtības izrunāt vārdus “Mūsu Tēvs” ar īsto paļāvību. Ikvienam, lai kas viņš būtu un kādai kārtai piederētu, ir jāpatur prātā, cik neizsakāmi svarīgi ir sacīt vārdus “Mūsu Tēvs” ar īstu ticību un pārliecību.

Garīgā dzīve ir atkarīga no tā, vai mums ir īstā bērna paļāvība uz Dievu un vai no sirds ticam vārdiem, kuros Viņu piesaucam kā savu Tēvu. Ja sirdsapziņa no jauna tiek iejūgta verdzības jūgā un cilvēks bīstas lūgšanā tuvoties Debesu Tēvam vai arī no jauna iegrimst miegā un bezdomībā saka vārdus “Mūsu Tēvs”, tad seko garīga nāve.

Garīgās dzīves būtība ir bērna ciešā sadraudzība ar Debesu Tēvu, kā apustulis saka: “Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: “Aba, Tēvs!” Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni” [Rom.8:15-16].