Kā neiekrist kārdināšanā

Svētīgs tas vīrs, kas pastāv kārdināšanā [Jēk.1:12].

Šī mācība ir ļoti nozīmīga, tādēļ iedziļināsimies tajā pamatīgāk. Daudzi žēlastības bērni kārdinājuma priekšā mēdz zaudēt dūšu. Viņi saka: “Es nezaudētu žēlastības cerību, pat ja būtu kritis grēkā, taču es jūtu sevī ko daudz briesmīgāku – es jūtu mīlestību uz grēku. Un tas patiešām ir šausmīgi!” Atbilde ir: “Vai esi mierā ar savu “mīlestību uz grēku”?” – “Mierā!? Kā gan varu būt mierā? Tieši otrādi, tā ir briesmīgākā lieta, ko sevī apzinos.”

Tomēr tavs patiesais “es” un tava patiesā būtība ir tā, kas ienīst savu “mīlestību uz grēku”. Tas ir tavs jaunais cilvēks. Taču Svētajos Rakstos tā netiek saukta par “mīlestību uz grēku”. Svētajos Rakstos to sauc par “miesu” ar tās kārībām un iekārēm. Tas, ko tu jūti, ir tavas miesas mīlestība uz grēku. Un, ja mēs nejustu savas miesas kārības un iekāres, kā gan mēs saprastu, kas ir kārdinājums? Kārdinājums ir jājūt.

Bet raugies, ka nedod vaļu savam kārdinājumam, nesāc to uzskatīt par labu, cildināt un tam pakļauties. Tev ir jāizrāda pretestība velnam un savai miesai ar ticības lūgšanu. Un, lai kā tev šai cīņā veiktos, tev vienmēr ir jāpaliek pie žēlastības troņa un jātveras pie nepelnītās žēlastības, kas mums dota Kristū. Tad tev arvien piederēs Viņa mūžīgā dzīvība, lai cik tavā dzīvē viss šķistu slikti vai nepareizi.

Jā, tas vienmēr paliek negrozāmi, pat ja dažkārt tu piedzīvo ļaunuma pārspēku, kad viss norisinās saskaņā ar Lutera vārdiem, “ka velns tev ir pārskrējis pāri un ar savām kājām piespiedis tev kaklu”, t. i., pavisam brīvi tevi kontrolējis, un tev šķiet, ka esi zaudējis visu Svētā Gara spēku un žēlastību.

Tā ir dziļa gudrība un brīnišķīga žēlastība, kas piemīt svētajiem un pilnīgajiem, kuri galējās tumsības vidū paliek rimti un gaida uz To Kungu, jo tas ir pārāk liels noslēpums, ko šādos tumšos sijāšanas brīžos Tas Kungs dara ar Saviem bērniem. Bet, kas grib sekot savām sajūtām un šķitumam, tam arvien būs jākrīt izmisumā.

Mūsu smago un iznīcinošo kārdinājumu mērķis ir izdeldēt visu iespējamo mierinājumu, ko gūstam paši no sava spēka un dievbijības. Tāpēc pārbaudījumam ir jāiet līdz galam un jākļūst par piķa melnumu cilvēka dvēselē, lai pats sevī viņš neredzētu un nejustu vairs nekādu mierinājumu, bet justu to vienīgi Dievā. Viņa dievišķā uzticība un spēks tad būs visa viņa cerība.

Arī uz šādiem kārdinājumiem attiecas Jēkaba vārdi: “Turiet, mani brāļi, to par lielu prieku, ka jūs krītat dažādās kārdināšanās, zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību.” Un vēl: “Svētīgs tas vīrs, kas pastāv kārdināšanā, jo, norūdījumu sasniedzis, tas iegūs dzīvības vainagu,” utt.

To, ka apustulis te runā par grēka kārdinājumu, var skaidri redzēt turpmākajos vārdos: “Neviens, kas ir kārdināts, lai nesaka: Dievs mani kārdina, – jo ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams un pats Viņš nevienu nekārdina. Bet katru kārdina viņa paša kārība, viņu valdzinādama un vilinādama.” Ievēro vārdus “pastāv kārdināšanā”, t. i., nepagurst, nepadodas, nepakļaujas kārdinājumam, nekrīt izmisumā un nepamet žēlastības troni, bet vienmēr stiprā ticībā un pacietībā turpina lūgt: “Neieved mūs kārdināšanā.”

Velna kārdinājuma laikā to pašu māca darīt arī Pēteris: “Tam turieties pretī stipri ticībā” [1.Pēt.5:9]. Ievēro: “stipri ticībā”! Kad cilvēks vairs netic Dieva žēlastībai, gribai un spēkam, viņš pārtrauc lūgt un gaidīt uz To Kungu. Tas padodas ienaidniekam. Taču, ja es gaidu uz To Kungu, man ir jāsagatavojas uz ilgu un pacietīgu gaidīšanu.

Taču gaidīšana mums ļoti bieži šķiet bezgalīga un veltīga, un mēs gribam sacīt: “Ar mani ir cauri. Vairs nav vērts gaidīt palīdzību. Es nešaubīgi redzu un jūtu, ka esmu atstāts sātana ziņā!” Un, ja viņš apstājas un paliek pie šīs domas, tad lūgšanai pienāk beigas. Arī mūsu dabas grēcīgā samaitātība tur līdzdarbojas, ja, netikdami tūlīt uzklausīti, mēs pārstājam lūgt vai ja Kristus mūs neved tādā ceļā, kā bijām cerējuši, mēs pie Viņa apgrēcināmies [Mt.26:33].

Taču Dievs būtu melis, ja atstātu mūs kaunā ar mūsu ticību un lūgšanu, kad paļaujamies uz Viņa apsolījumiem! Dievs mūs Savā Vārdā mierina: “Piesauc Mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi un tev būs Mani godināt” [Ps.50:15]. Viņa gods un patiesība paliktu nevērtīgi, ja Viņš šos vārdus nepildītu.

Tādēļ mosties un raksti tos dziļi savā sirdī: lai cik nožēlojami viss izskatītos, ir neiespējami, ka kaunā paliktu bez spēka palikusi dvēsele, kas sauc un paļaujas vienīgi uz Dievu. Jo šeit visa Kristus dievišķā persona, Viņa dievišķā uzticība, patiesība un spēks ir manas glābšanas cietoksnis.