Kā Svētais Gars darbojas katrā cilvēkā
“Un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. ..; Kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā. Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilieši? .., mēs dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam.” .. Bet citi zobodamies sacīja: “Tie salda vīna pilni.”” [Ap.d.2:4, 6-7, 11, 13]
Kopš brīža, kad mācekļi tika piepildīti ar Svēto Garu, viņi vairs nedomāja par saviem darbiem, gan labajiem, gan ļaunajiem. Tā vietā tikai Dieva lielie darbi viņiem kļuva svarīgi un tikai tie spēja viņus mierināt. Un, kad viņi atvēra muti, uguns mēles, kas bija nolaidušās uz tiem, runāja, kas bija viņu sirdīs.
Šeit mēs redzam attēlu par to, kā Svētais Gars darbojas katrā cilvēkā, kura sirdī viņš mājo. Viņš nepamodina cilvēkā lielas domas par sevi, domas par savu svētumu, savu vērtīgumu vai nopelniem, kas viņu padara labāku par citiem. Tieši pretēji! Tiklīdz Svētais Gars nonāk indivīda sirdī, viņš kļūst mazāks un pieticīgāks. Tad viņš nemaz nezina, ar ko varētu lepoties attiecībā uz sevi, bet galvenais – viņš vairs nav izmisis savu grēku dēļ. Viņš kļūst maznozīmīgs savās acīs, tā vietā viņš atpazīst, cik liela ir Dieva mīlestība un Tēva pacietība, cik nozīmīga ir Kristus izpirkšana un Svētā Gara mierinājums. Tad viņš nespēj slēpt no citiem prieku, kas tagad mājo viņa sirdī. Tad viņš kopā ar Dāvidu saka: “Ticību es esmu turējis, kaut es arī sacīju: “Es esmu jo zemu noliekts.”” [Ps.116:10] un: “Nāciet, klausaities visi, kas Dievu bīstaties, es jums stāstīšu, ko Viņš ir darījis manai dvēselei!” [Ps.66:16] Tie, kuriem nav Gara, parasti izceļas ar to, ka viņi runā par saviem lielajiem darbiem vai par šīs pasaules lietām. Pretstatā tam, cilvēks, kuram Svētais Gars mājo sirdī, runā tikai par to, ko mūžīgā mīlestība ir izdarījusi grēcinieku pasaules labā, ieskaitot viņu pašu.
Apustuļu sprediķis, kuru Svētais Gars deva viņiem pasludināt, radīja divu veidu efektu klausītājos. Daži bija pārsteiguma pilni, atzīstot, ka apustuļi runā viņu valodā. Citi par viņiem zobojās, sakot: “Tie salda vīna pilni.” Līdzīgi tā tas ir vienmēr ar visiem, kas Svētā Gara piepildīti, liecina par Kristu. Kad Dieva bērni dzird par Viņa lielajiem darbiem, viņi uzreiz atzīst šādu liecību kā runāšanu viņu valodā, un reaģē: “Patiesi, tas ir tāpat, kā arī es esmu pieredzējis.” Šādi kristieši, pat ja viņi pulcējas no visattālākajiem reģioniem, nekavējoties kļūst par vienu sirdi un vienu dvēseli, it kā viņi būtu dzēruši no vienas mātes krūtīm. Bet, kad pasaules bērni dzird kristieti, runājot par Dieva lielajiem darbiem, viņu naidpilnā attieksme izpaužas vārdos: “Viņi ir piedzērušies ar saldu vīnu, viņi ir fanātiķi un garīgi slimi cilvēki.”
Pārbaudīsim sevi saskaņā ar šo mērauklu. Vai mēs jau esam saņēmuši Svēto Garu? Vai mēs jau iepriekš esam dzirdējuši tā varenā vēja brāzmu, kas nāk no Sinaja? Vai Bauslība mūs jau ir nogāzusi gar zemi un atklājusi mūsu kā grēcinieku kailumu? Vai pēc tam mēs esam dzirdējuši Svētā Gara maigo, uzmundrinošo un atjaunojošo vēja plūsmu, kad Viņš ienāca mūsu sirdīs ar saldo evaņģēliju? Visbeidzot, vai mēs esam pieredzējuši Svētā Gara darbību, kad tas ienāk cilvēkā un sāk mājot viņa sirdī? Vai mūsu sirdis un mēles ir tikušas iekvēlinātas, lai domās un vārdos pasludinātu Dieva lielos darbus? Vai esam pieredzējuši, kā patiesi kristieši reaģē, sakot “Jā un Āmen” uz mūsu liecību, kamēr šīs pasaules bērni mūs izsmej kā muļķīgus fanātiķus?
Ak, lai Vasarsvētki nepaiet, neļaujot mums saņemt šo Svētā Gara svētību! Sprediķos šajā krāšņajā svētku laikā Dievs atvēra visas Debesis, lai Viņa žēlastība plūstu straumēm lejup pār visiem cilvēkiem visur. Tad nu atvērsim savas sirdis, lai šis Debesu lietus kārtīgi izmērcētu tās. Ja mēs jau esam saņēmuši šo Debesu dāvanu, tad iesim kā īsti Dieva priesteri un sludināsim mūsu neapgaismotajiem brāļiem ar degošām sirdīm un ugunīgām mēlēm, lai mūsu kvēlojošā uguns vienmēr varētu radīt dzirksteli citos.
Ieskaties