Kā ticīgajiem ir jāuztver sava izredzētība

Konkordijas formula nopietni aicina visus ticīgos “pareizi un noderīgi domāt un runāt par mūžīgo izredzētību, jeb Dieva bērnu predestināciju un nolemšanu mūžīgai dzīvošanai” ; jo, “ja kāds pasniedz mācību par Dieva žēlīgo izredzēšanu tā, ka nedrošības nomākti kristieši no tās nesaņem mierinājumu, bet gan tiek iedzīti izmisumā, vai arī netikļi tiek apstiprināti savā netiklībā, tad nav ne mazāko šaubu, ka šāda mācība netiek mācīta saskaņā ar Dieva Vārdu un gribu, bet gan [cilvēka] saprātu un velna maldiem” .

Tā kā sātans vēlas iedzīt dvēseles izmisumā vai pašapmierinātībā arī sagrozot mācību par Dieva žēlīgo izredzēšanu, tad Konkordijas formula visiem ticīgajiem dod šādu padomu:

“Mums ir jābeidz lauzīt galvas par Dieva apslēptajām, neizdibināmajām priekšzināšanām un jāpievēršas tam, kā mums Dieva Vārdā ir atklāts Dieva padoms, nolūks un lēmums Kristū Jēzū, kurš ir patiesā Dzīvības Grāmata”.

Pat Luters atzīstas, ka mācība par izredzētību viņā viesa šausmas, pirms viņš par to sāka domāt pareizā un noderīgā veidā. Kad viņš bija iemācījies izprast Evaņģēliju par Dieva žēlastības dāvanu Kristū, mācība par izredzētību sāka viņam sniegt pastāvīgu mierinājumu.

Kā tad ticīgajiem būtu jāattiecas pret mācību par izredzētību? Rūpīgi apskatot visas ar to saistītās Rakstu vietas, kļūst skaidrs, ka apustuļi pastāvīgi izmanto šo mācību, lai sniegtu mierinājumu ticīgajiem. Tādēļ viņu atspoguļotā mācība nekad nebiedē, bet gan allaž iedvesmo un mierina.

Patiesi, mācību par mūžīgo izredzētību viņi lieto, lai izraisītu viņos patiesu prieku un sirsnīgu pateicību Dievam (“Lai slavēts mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs.” (Ef.1:3); “Tiem [..] visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.” (Rom.8:28-30); “Ko Dievs Tēvs pēc iepriekšējā lēmuma izredzējis, [..] žēlastība un miers lai jums ir bagātīgi. Slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs,” (1.Pēt.1:2-3)).

Tiesa, mūsu dievišķais Pestītājs ir lietojis mācību par izredzētību arī piekodināšanai; taču abos gadījumos, kad Viņš to dara, Viņš runā nevis par īstiem ticīgajiem, bet gan par paštaisnajiem , kuri vai nu pieprasīja pestīšanu kā atbilstošu samaksu par saviem taisnajiem darbiem (Mt.20:1-16), vai arī noraidīja Viņa taisnību un ieradās ķēniņa kāzās bez kāzu tērpa (Mt.22:2-14).

Tādēļ Kristus brīdinājums: “Daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu” ir nopietns aicinājums pieņemt žēlīgās pestīšanas dāvanu, kuru Dievs sevī ir sagatavojis visiem grēciniekiem. Vai arī mēs varētu sacīt, ka tas ir sirsnīgs aicinājums patiesā ticībā pieņemt Kristus nopelnus, kuri mums tiek dāvāti žēlastības līdzekļos, Evaņģēlijā un sakramentos.

Šādā gadījumā Kristus vārdi tiek lietoti pareizi, jo Dieva mūžīgā, žēlīgā izredzētība sevī ietver arī žēlastības līdzekļus, ar kuru palīdzību ikviens tiek pestīts. Tādējādi, ja mēs vēlamies būt pārliecināti par savu izredzētību un pestīšanu, tad mums ir jāuzticas Dieva žēlastībai, kura visiem cilvēkiem tiek piedāvāta Evaņģēlijā, nevis uzticēties saviem darbiem jeb nopelniem.

Tas mums, savukārt, atklāj to, kā mums ir pareizi jāattiecas pret savu izredzētību, gūstot no tās mierinājumu. Svētie Raksti skaidri atklāj, ka Dievs ir mūs izredzējis “Kristū Jēzū” (Ef.1:3-6), “garā svētīdams, lai tie būtu paklausīgi un taptu apslacināti ar Jēzus Kristus asinīm” (1.Pēt.1:2).

Citiem vārdiem, kā to pareizi izsaka Konkordijas formula, mums ir jābeidz lauzīt galvas par Dieva apslēptajām, neizdibināmajām iepriekšzināšanai un jāpievēršas mūsu izredzētībai Kristū Jēzū, kurš ir patiesā Dzīvības Grāmata. Tomēr “šis Kristus aicina pie sevis visus grēciniekus, apsolīt tiem mieru, un Viņš no sirds vēlas, lai visi cilvēki nāktu pie viņa un ļautu sev palīdzēt, piedāvājot viņiem pats sevi un savu Vārdu, un vēloties, lai viņi to uzklausītu un neaizbāztu sev ausis vai nicinātu Dieva Vārdu. Vēl vairāk, Viņš apsola Svētā Gara spēku un palīgu, un dievišķu līdzdalību viņu ticības saglabāšanā un mūžīgās pestīšanas gūšanā” .

Tātad, šeit Konkordijas formula norāda adekvātu veidu, kādā kristiešiem būtu jāattiecas pret savu izredzētību.

Pirmkārt, viņiem būtu jātic Kristus žēlīgajam Evaņģēlija ielūgumam nākt pie Viņa un tikt pestītiem (Mt.11:28; Jņ.6:35-37; 10:27-29). Citiem vārdiem, viņiem būtu jāpaļaujas uz Kristu un no sirds jātic, ka Golgātā izlieto asiņu dēļ Viņš tiem piedos visus grēkus un uzņems mūžīgā dzīvībā (Gal.2:20; 1.Tim.2:4-6; 2.Tim.4:18; 1:12).

Otrkārt, no Golgātas krusta, kurš nodrošina mūžīgu pestīšanu ikvienam, kurš tic Kristum, kristiešiem būtu jāvērš sava uzmanība uz Dieva mūžīgo žēlastību, kurš pirms pasaules radīšanas bija paredzējis visai pasaulei pilnīgu izpirkšanu un, līdz ar to, nešaubīgu pestīšanu Jēzū Kristū, kurš piedāvā pestīšanu ikvienam pazudušam un nolādētam grēciniekam (Ef.1:3-6; 1.Tim.2:4; Rom.8:28-30; 2.Tes.2:13; 1.Pēt.1:2-5).

Tādējādi, tāpat kā kristieši cieši tic tam, ka viņus pestī Kristus , tāpat viņiem būtu jātic arī tam, ka Kristū Jēzū viņi ir Dieva izredzētie, jo to pastāvīgi atgādina Raksti: “Dievs jūs no paša sākuma izredzējis pestīšanai” (2.Tes.2:13); “Viņā tas mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis” (Ef.1:4), utt..

Tādēļ kristiešiem ir nešaubīgi jātic, ka Kristū Jēzū viņi ir Dieva izredzētie svētie.

Tieši to Konkordijas formula domā ar vārdiem:

“Bet Dieva Vārds mūs ved pie Kristus, kurš ir Dzīvības Grāmata, kurā ir ierakstīti visi un izredzētie, kuriem jātiek pestītiem mūžībā.”

Ja kristieši tā attieksies pret savu izredzētību Jēzū Kristū, tad tā viņiem nesīs daudz prieka un būs patiesa mierinājuma avots.

No otras puses, ja kristieši apskata savu izredzētību no saprāta pozīcijām [pēc kādas ārējas īpašības], vai arī, mēģinot iedziļināties Dieva neizdibināmajā, apslēptajā gribā ([kas nāk] no Dieva apslēptā padoma), tad viņi tiks maldināti un nonāks vai nu izmisumā, vai arī pie epikūriska dzīves veida. Šajā sakarā Konkordijas formula raksta:

“Tādēļ par šo mūsu izredzētību mūžīgajai dzīvībai mums nevajadzētu spriest nedz balstoties saprātā, nedz Dieva likumā, kas mūs varētu ievest vai nu bezbēdīgā, izvirtīgā, epikūriskā dzīvē, vai arī izmisumā, un izraisīt cilvēku sirdīs kaitīgas domas; jo, ja vien viņi seko savam saprātam, viņi nevar izvairīties no šādām domām: “Ja Dievs ir mani izredzējis pestīšanai, tad, lai ko es arī darītu, es nevaru tikt pazudināts;” vai arī: “Ja es neesmu izredzēts mūžīgai dzīvošanai, tad nekam, ko es daru, nav nekādas jēgas.””

Lai arī Konkordijas formula nosoda to, ka izredzēšana tiek vērtēta no saprāta pozīcijām, tā nosoda arī to, ko pati dēvē par “Dieva apslēptās predestinācijas bezdibeņa mērīšanu”. Kristieši mēģina izmērīt Dieva apslēptās predestinācijas bezdibeni, uzdodot pilnīgi bezjēdzīgu jautājumu: “Ja Dievs ir mani izredzējis pestīšanai, vai arī, ja Viņš ir izredzējis dažus, tad kādēļ Viņš nav izredzējis visus?” Šo pašu bezjēdzīgo jautājumu Kristum uzdeva Viņa mācekļi, kad viens no viņiem vaicāja: “Kungs, vai to ir maz, kas tiks izglābti?” Kristus pierādīja, ka šis ir viens no tiem daudzajiem nevajadzīgajiem jautājumiem, kādus savā muļķībā un nezināšanā, atbildot: “Cīnaities ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo es jums saku, daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs” (Lk.13:23-24).

Lai saprastu šo Kristus atbildi, mums ir jāatceras, ka Rakstu dziļākais mērķis ir grēcinieku pestīšana. Tādēļ tie aprobežojas ar pamācībām, kuras cilvēkam būtu jāzina, lai viņš tiktu pestīts (Jņ.5:39; 2.Tim.3:15). Kristiešiem būtu jāizvairās no jautājumiem, atbildes uz kuriem sniedz vienīgi apmierinājumu viņu ziņkārīgajiem prātiem, jo tie nonāk konfliktā ar Dieva suverēno majestātiskumu un viņu pašu pestīšanu (Rom.9:19-20; 11:33-36; 2.Tim.2:15-16; 1.Tim.6:3-5).

Konkordijas formula pamatoti pasludina:

“Mums ir jāpievēršas, jāievēro un centīgi jāseko šai Dieva atklātajai gribai, jo caur Vārdu, ar kura starpniecību Viņš mūs aicina, Svētais Gars mums sniedz tam nepieciešamo žēlastību, spēku un spējas, un [mums] nevajadzētu mēģināt izmērīt Dieva apslēptās predestinācijas bezdibeni, kā ir rakstīts Lk.13:24, kur kāds vaicā: “Kungs, vai to ir maz, kas tiks izglābti?” un Kristus atbild: “Cīnaities ieiet pa šaurajiem vārtiem.””

Tādējādi, mūsu luteriskās ticības apliecības noraida kalvinistu maldus attiecībā uz “absolūto izredzēšanu” un apliecina, ka mēs esam izredzēti Kristū (2.Tes.2:13). Proti, mūsu izredzētība pamatojas Kristus nopelnā, kurš kopā ar Gara sanktifikāciju un ticību ir tik cieši saistīts ar mūžīgo izredzētību, ka žēlastības līdzekļu lietošana un sekas ir tā neatņemama sastāvdaļa.

Tātad, izredzētību mēs nedrīkstam apskatīt vienīgi kā kaut ko atsevišķu, bet tā ir uzskatāma par “Dieva padomu, nolūku un lēmumu Kristū Jēzū, kurš ir patiesā Dzīvības Grāmata un ir atklājies mums Dieva Vārdā”. “Tie, kuri, saskaņā ar nolūku, ir izredzēti par mantiniekiem, uzklausa Evaņģēliju, tic Kristum, lūdz un pateicas,” utt., un līdz ar to viņiem ir paša Gara liecība, ka “viņi ir Dieva bērni”.

“Konkordijas formulas 11.artikuls patiešām runā par Dieva pestīšanas padomu, it īpaši tā dēvētajos Astoņos punktos. Taču tādējādi tā nemāca izredzētību plašākā nozīmē (viena vispārēja izredzēšana, līdzekļu iedibināšana). Tā drīzāk māca, ka izredzētība ir jāapskata pati par sevi, taču saistībā ar visu Dieva padomu, kurš “attiecas uz mūsu izpirkšanu, aicinājumu, attaisnošanu un pestīšanu””.