Kā un kāpēc es sludinu

“Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams.” [1.Kor.9:27]

Vai es šaubos par savu pestīšanu? – Nē! Vai es sludinu, lai sagādātu kādam taisnošanu Dieva priekšā? – Nē. Vai mana darbošanās spēs ietekmēt kāda ieiešanu vai neieiešanu debesīs? – nu nezin’: apsolījumi tak ir skaidri un gaiši – Kas tic un tiks kristīts, tas tiks glābts, bet kas netic, tas tiks pazudināts (Mk.16:16)

Vai es kādā veidā apšaubu kāda ticību? – Nē! Un pat, ja es to būtu darījis, vai var ar viena ticību cita ticību izšaubīt? Mana ticēšana vai neticēšana tam, ka tu tici vai netici nevar tavai ticēšanai nodarīt nekādu skādi (Protams ja vien tava ticība nav liekuļota]. Ja tava ticība nav pašizdomāta (ja tā patiesi ir no Dieva), tad mani (un visi cilvēciskie) mēģinājumi to izšūpot būs velti.

Tad nu, ja par spīti manai ģeķīgajai sludināšanai, kāds būs nācis pie patiesās ticības, un liksies kristīties, man par to prieks, taču tas būs tikai un vienīgi Dieva darbs un Jēzus nopelns. Man viena alga (debesīs) – nāci tu vai nenāci; tiksi glābts vai ne; atsaucies manai sludināšanai vai sauci mani par jukušu. Pareizi stāv rakstīts (1.Kor.1:18) Vēstījums par krustu ir muļķība tiem, kas iet pazušanā, bet tiem, kas tiek izglābti, tas ir Dieva spēks.

Es ticu, viņš, viņa, viņi, viņas tic! Esam arī kristīti, bet cik dažādi mēs esam. Tik dažādi dzīvojam, atšķirīgi domājam un savējādi ticam. Vai nav apbrīnojami, ka kādi pilnīgi atšķirīgi cilvēki var pilnā vienprātībā nākt pie vienas un tās pašas ticības apliecības.