Kad grēks kļuva dzīvs
Kad Dieva svētā Bauslība sāk tiesāt un nosodīt iekšējās tieksmes, pieprasa no cilvēka pilnīgu svētumu, pastāvīgu mīlestību uz Dievu un visu labo, nemitīgu un sīkstu naidu pret visiem grēkiem, atrasties arvien nomodā un cīņā pret visu ļaunu, tad cilvēks sāk ieraudzīt savu dziļāko nelaimi, savu apslēpto pretestību, savu patmīlu un stūrgalvību, savu lepnību, savu bezdievību, savas sirds vēsumu pret Dievu, nolaidību lūgšanās, tieksmi uz pārticību, augstprātību, alkatību utt., un kad cilvēks sāk cīnīties pret visām šīm lietām, tad piepildās apustuļa vārdi: “..kad nāca bauslis, grēks kļuva dzīvs.. Jo grēks, baušļa aizlieguma ierosināts, pievīla mani un ar to man atnesa nāvi,” un grēks, darbojoties bauslim, kļuva pārpārim grēcīgs (Rom.7:9, 11, 13).
Šķiet, nabaga cilvēks ar to bija kļuvis ļaunāks, nekā bijis jebkad agrāk. Grēks, kas iepriekš šķita kā pati sīkākā sēkliņa, vēlāk izrādījās tik varens un neuzveicams, ka cilvēks nonāca pilnīgā šokā.
Šķiet, tas nekad iepriekš nav bijis tik šausmīgi grēcīgs un nelaimīgs kā tagad, lai arī lietu patiesais stāvoklis bija tāds, ka šis atbaidošais ļaunums līdz šim bija gulējis klusi un mierīgi sirds dziļumos, bet ar Bauslību tas tika pamodināts, kļuva dzīvs un darbīgs. Tā jāsaprot vārdi, ka grēks “kļuva dzīvs” un “pārpārim grēcīgs”.
Tādēļ cilvēks kļūst pavisam nelaimīgs un nosodīts, lai ko tas censtos un pūlētos. Tas vēlas darīt visu to labāko un nopietni dzīvot pēc Bauslības prasībām, taču rezultātā tas kļūst pavisam grēcīgs un nosodīts. Turpretī, ja cilvēks tam visam uzgriež muguru, aizmirst Bauslību un iesnaužas grēkā, tas ir pats sevi norakstījis pazušanai.
Ko gan cilvēkam darīt, lai izglābtos? Jā, ko darīt? Tam jāizmist par visu savu rīcību un darbošanos. Vienīgais iznākums visām pūlēm bija briesmīgā grēka vaina, skumjā bezpalīdzība, nožēlojamais nespēks, slima un gaudulīga sirds, nolādēts un izmisuma pilns stāvoklis, kurā cilvēks nespēj sev palīdzēt, jo tas tūkstoškārt pelnījis būt ellē un nevar sevi izvilkt no šīs grēka bedres.
Cilvēks redz grēku, bet nespēj tam pretoties. Tas apzinās grēku, bet neattiecas pret to pareizi un to nenožēlo. Cilvēks cieš no grēka, bet vienlaikus arī izmisīgi to mīl. Tas ienīst grēku, kā vergs tas ienīst savu jūgu, bet viņam trūkst bērna labprātīgā gara, kas vienīgais tuvojas Dievam ar ticību un paļāvību.
Ieskaties